SATURS.
Ievads 3
Senās Romas zinātnes vispārinošs apraksts 4
Sasniegumi zinātnē 5
• Tehnika 5
• Medicīna 7
Filozofija Romā 8
• Stoicisms 9
• Platonisms. Neoplatonisms 11
Secinājumi 13
Izmantotā literatūra 14
IEVADS.
Senie romieši bija vairāk praktiķi, nevis teorētiķi. To attīstība ir cauri gadu simteņiem vīta kopā ar Grieķiju un tās kultūru. Ļoti daudzas lietas tika aizgūtas no grieķiem un citām tautām, tomēr, lai arī nedaudz, bet tomēr romiešiem bija arī pašiem savi izgudrojumi un arī savi uzskati.
Katra no kultūrām ir īpaša, katrai no tām ir savas tradīcijas un katrai kultūrai ir atsevišķa teritorija, kur tā ir attīstījusies. Senās Romas attīstības periods ir bijis raibs un bagāts ar notikumiem visās jomās. To ietekmējuši imperatori, gudri un pašaizliedzīgi filozofi, arī bagātais un nabadzīgais iedzīvotāju slānis. Romā bija daudz grieķu pedagogu un skolotāju, kuriem dižciltīgie uzticēja savu bērnu skološanu. Tika apgūtas un iemācītas svarīgākās zinātnes, jaunieši tika sagatavoti dzīvei.
Šajā referātā būs iespēja iepazīties ar romiešu zinātni un filozofiju, ar to, kādi bija seno romiešu uzskati par sabiedrību un dzīvi, kā arī to kāda bija romiešu ikdiena un, ar kādu priekšmetu izgudrošanu tie nodarbojās.
SENĀS ROMAS ZINĀTNES VISPĀRINOŠS APRAKSTS.
Zinātnē parādījās romiešiem raksturīga iezīme- prakticisms, tādēļ romieši nebija orientēti tik daudz uz teorētisku īstenības apzināšanu kā Grieķijā. Romieši bija orientēti uz praktisku palīdzību administratoriem, valdniekiem, lauksaimniekiem, celtniekiem un karavadoņiem. Ļoti lielu daļu romieši veltīja agronomiskajām zinātnēm, par ko liecina vairāki lauksaimniecībai veltīti traktāti. Latīņu vārds ars nozīmēja vienlaikus gan zinātni, gan mākslu. Romas domātāji zinātni iedalīja: teorētiskajās un empīriskajās (uz pieredzi pamatotajās), ar praksi saistītajās disciplīnās; pie pēdējām piederēja arī māksla, jo mākslas uzdevums bija apmierināt vajadzību pēc greznības. Praktiskās zinātnes nosaka nepieciešamību, un pie tām pieskaitāma medicīna, zemkopība, celtniecība, kara māksla, kuģošanas māksla, tiesības u.c. Šīs zinātnes paredzēja arī gramatikas, retorikas, dialektikas, aritmētikas, astronomijas, ģeometrijas un mūzikas zināšanu. Savukārt teorētiskās zinātnes ar praksi vairāk bija saistītas netiešā veidā. Svarīgākā no tām bija filozofija, ko veidoja fizika, ētika un loģika.
Romieši ir interesanti ar to, ka tie izveidoja spēcīgāko administrāciju, radīja tiesisko zināšanu pamatus, taču paši nepierādīja nevienu teorēmu. Teorētiskās domāšanas jomā nav neviena romiešu zinātnieka. Zinātnes vispār kā tādas Romā nemaz nebija, un to radīja grieķi IV-II gs p.m.ē. pārsteidzoši ir tas, ka romieši matemātikai, mehānikai un astronomijai nemaz nepievērsa uzmanību. Romiešus atšķirībā no grieķiem neinteresēja teorijas par visuma uzbūvi, bet gan darbā, vai izklaidē lietojamas lietas. Viņiem pat prātā neienāca, ka vajadzētu pašiem nodarboties ar teorētiskiem meklējumiem matemātikas vai astronomijas jomā, viņi to vairāk uzskatīja par bezjēdzīgu un veltu laika izšķiešanu. Romieši pat mēdza matemātiķus uzskatīt par īpatņiem, kuri nodarbojas ar maz vajadzīgām lietām. Savukārt paši tikai aprobežojās ar to, ka mācēja skaitīt un aptuveni aprēķināt laukumu un platumu.
Romiešiem bija sveša tiekšanās pēc teorētiskām pārdomām, kas raksturīgs grieķu zinātnes pārstāvjiem.
SASNIEGUMI ZINĀTNĒ.
Romiešu autori apkopoja priekšgājēju zināšanas un tās sistematizēja. Romiešiem galvenie panākumi bija ģeogrāfijā. Augstu tika vērtētas zināšanas šajā jomā, tāpēc parādījās arī attiecīgi traktāti. Viens no ievērojamākajiem darbiem bija grieķa Strabona darbs “Ģeogrāfija”(ap 20 g.). tā kā milzīgā valsts bija jāpārvalda, bija svarīgi zināt visu jūru, ostu, upju un zemju izvietojumu, dabas bagātību, klimatu utt.
Zinātniekus Romā atbalstīja bagātie pilsoņi. Šo tradīciju impērijas laikā aizsāka Gajs Cilnijs Mecenāts, valdnieka Oktaviāna Augusta padomnieks un draugs. Kopš tā laika viņam līdzīgus radošā darba atbalstītājus sāka saukt par mecenātiem. Tādā vaidā zinātnieku panākumi slavu atnesa arī viņiem. Senajā Romā nebija nekādu sasniegumu teorētiskajās zinātnēs, reti kurš zinātnieks arī pievērsās kosmoloģijai, tomēr īpašs uzplaukums bija vērojams inženierzinātnē.
Tehnika.
Romiešu veidotie lieliskie ceļi, ūdensvadi un tilti vēl tagad vietām priecē tūristus Eiropas zemju ainavās. Lai savienotu Romu ar tās provincēm, jau republikas laikā tika būvēti ceļi. Tas tika darīts pamatīgi, par ko liecina gandrīz metru biezais slānis, ko veidoja blietēta zeme, grants un šķembām pildīts betons, bet no virspuses sedza nogludinātas bazalta plāksnes. Izturības ziņā mūsdienu šosejas ar tiem nevar mēroties, piemēram, visu ceļu karalis slavenais Via Appia funkcionē vēl šodien. Pilsētās tika veidotas dažnedažādas strūklakas, milzīgi hipodromi zirgu skriešanās sacīkstēm un cirki gladiatoru cīņām. Plaši tehniskos sasniegumus izmantoja grandiozo izrāžu rīkošanā. Cirkos un amfiteātros izmantoja sarežģītus un dārgus mehānismus. Kolizejā, piemēram, bija nomaināmas arēnas, kuras varēja piepildīt ar ūdeni jūras kauju atainojumam, pacēlāji, sarežģītas bloku sistēmas. Konstruēja arī neparastu spēļu priekšmetus. Dārzeņu un puķu audzēšanai ķeizara Tiberija (42 pr. Kr.- 37 pēc Kr.) sakņu dārzos ierīkoja siltumnīcas. Tās valdniekiem deva iespējas arī aukstajos gadalaikos baudīt iemīļotos dārzeņus- gurķus, ķirbjus, arbūzus un melones. Augu mājas apsildīja ar karstu ūdeni. Savukārt Senekas darbos atrodama informācija par to, ka romiešu mājas apkurināja no nama pagrabā izvietotas centrālās kurtuves; vispirms karstais gaiss ieplūda sienu iekšpusē ierīkotās augšupejošās iedobēs un tad caur velkmes vadiem tika izvadītas ārā.
Mūsu ēras sākumā svarīgākie tehniskie sasniegumi:
1. celtniecībā izmantoja betonu (“hidraulisko masu”), apdedzinātus ķieģeļus. Arhitektiem bija nepieciešams pārzināt arī tehniku, it īpaši fortifikāciju izveidošanai. Viņiem bija jāmāk izmantot mehāniskas zināšanas praksē, izgatavojot instrumentus laika mērīšanai (Saules un ūdens pulksteņi), ceļamkrānus smagumu celšanai, kara ierīces.
2. amatniecībā nozīmīga bija caurspīdīga stikla izgudrošana un stikla pūšanas attīstība; sabiedrisko un personīgo ēku apšūšana ar marmoru; apkures sistēmu izgudrošana pirtīs, privātmājās, villās arī siltumnīcās.
3. lauksaimniecībā- rotācijas dzirnavu ieviešana, kas ļāva izmantot dzīvnieku (ēzeļu, mūļu, reizēm zirgu) muskuļu enerģiju; ūdensdzirnavu izmantošana; skrūvveida preses izmantošana.
4. mehānikā- skrūves un mazā zobrata izgudrošana, juvelieru instrumentu un medicīnas instrumentu uzlabošana.
5. ikdienā- stenogrāfijas izgudrošana un izmantošana.
Senās Romas vergu darbināmi celtņi
Lai gūtu sasniegumus mehānismu praktiskā izmantošanā, zinātniekiem bija pietiekami zināšanu, tomēr par spīti tam tas nenotika. Tehniskos sasniegumus galvenokārt izmantoja tikai izklaidei un ļoti ierobežojoši. Romas zinātni neinteresēja, kā tās rezultātus izmantos tehnikas sfērā. Tehniskos sasniegumus izmantoja izrādēs, spēļlietu un greznuma priekšmetu izgatavošanā.
Sasniegumi kosmoloģijā bija pieticīgi. Romiešu filozofs Poseidonija mēģināja noteikt Zemes apkārtmēru, tomēr iegūtie rezultāti bija ievērojami mazāki par patiesajiem. Ir pieļāvums, ka Kristofors Kolumbs izmantoja tieši Poseidonija aprēķinus, kad devās meklēt Indiju, bet atklāja Ameriku, varbūt viņš to pat nebūtu uzdrošinājies darīt, zinot zemeslodes patiesos izmērus.
Medicīna.
Medicīnai bijusi spēcīga etrusku ietekme. I gs. p.m.ē., kad romieši sāka pievērsties medicīnai, ar ārstēšanu nodarbojās pat bārddziņi, namdari, kurpnieki un citi, aicinot palīgā maģiskos spēkus un reklamējot pašu izgatavotās zāles. Jau Augusta laikā tika nodibinātas ārstu skolas Romā. Vespasiāna laikā tika atvērtas katedras, kurās pasniedza medicīnu. Šajā jomā sevišķi izcils zinātnieks bija Klaudijs Galēns (dz. 131. g.), kurš sarakstījis daudz darbus par ķirurģiju, elpošanas orgāniem, gremošanu, galvas un muguras smadzenēm utt. Ilgi par medicīnas mācību grāmatas paraugu tikusi uzskatīta viņa grāmata “Ārstniecības māksla”. Galēns arī atklāj asinsrites sistēmu, viņš savā medicīnas filozofijā bijis pārliecināts, ka cilvēka organisms, daba un visa pasaule ir pakļauta vienotam dievišķajam Saprātam.
Ārsti tika nodrošināti arī ar dažāda veida instrumentiem. Atsevišķi ārsti bija bagātajiem un nabagajiem, citi ārsti atvēra privātas slimnīcas. Senajā Romā darbojās urologi, ginekologi, akušieri, zobārsti, veterināri, kā arī acu ārsti un ausu ārsti. Romiešiem pat bija iespējas ielikt zelta zobus, tiltiņus, arī zobus, kas bija līdzīgi īstajiem. Par ķirurģiskās anestēzijas līdzekli tika izmantota mandragoras sula vai atropīns. Plaši izmantoja arī medikamentus, taču tos uzskatīja par līdzekli, kas jālieto pēdējā kārtā. Īpaši tika rekomendētas riebīgumu izraisošas zāles: ķirzaku izkārnījumi, cilvēku iekšas un izkārnījumi (ārstēja augoņus, suņu ekskrementi u.tml. Medicīniskos traktātus sacerēja romietis Auls Kornēlijs Celzs, līdz mums ir nonākusi daļa “De medicina”, kas sarakstīta latīņu valodā. Šie latīņu termini, kas bija grieķu terminu tulkojumi, līdz mūsdienām veido medicīniskās terminoloģijas bāzi.
FILOZOFIJA ROMĀ.
Roma ir devusi pasaulei lieliskus dzejniekus, pazīstamus vēsturniekus, talantīgus inženierus un spožus oratorus, tomēr nav neviena filozofa, kas spētu līdzināties Platonam vai Aristotelim, neviena matemātiķa, kas būtu līdzīgs Eiklīdam, Apollonijam vai Arhimēdam.
No senās Romas ievērojamākiem domātājiem jāmin pazīstamais filozofs Lukrēcijs Kārs. Viņš dzīvoja mūsu ēras 1.gs pirmajā pusē un sacerēja dzejas formā filozofisku poēmu ar nosaukumu “Par lietu dabu”. Lukrēcijas Romas īpatnējos apstākļos atstāstīja grieķu materiālistu uzskatus, un, kaut gan viņš nebija oriģināls domātājs, viņa darbi uzrakstīti ar lielu māksliniecisku un filozofisku talantu. Savā poēmā Lukrēcijs pasvītroja domu, ka viss pasaulē ir pakļauts dabas likumiem. Tā šīs poēmas “Par lietu dabu” autors savā filozofiskajā teorijā noliedza dievu iejaukšanos dabas attīstības gaitā. Līdz ar to Lukrēcijs cīnījās pret māņticību un noliedza ticību dvēseles aizkapa dzīvei.
Retorikas mākslas laukā pasaulslavens ir kļuvis Marks Tullijs Cicerons (106. – 43.g.p.m.ē.). uzskata, ka Cicerons bijis vistalantīgākais domātājs, ko radījusi Romas nacionālā kultūra. Cicerons ieguva ļoti labu izglītību, ilgu laiku mācījās retoriku un filozofiju, runāja tiesā, tautas sapulcē, Romas senātā. Viņš daudz darīja, lai pilnveidotu un bagātinātu latīņu valodu. Viņa darbi sniedz plašu un vispusīgu materiālu par tā laika Romas valsts politiskajiem un sabiedriskajiem apstākļiem. Ciceronam izklāstot filozofiju svešs ir partijisks naids, sektantisms. Filozofijas uzdevums ir padarīt cilvēku laimīgu jebkuros, pat visnelabvēlīgākajos apstākļos. Viņš mācīja nebaidīties no nāves, vīrišķīgi izturēt ciešanas, ievērot mēru kaislībās un neierobežot sevi, veicot labus darbus. Galvenais jautājums, ko Cicerons risināja, bija: Kā kļūt labākam?
Stoicisms.
Stoicisma aizsākumi meklējami jau Senajā Grieķijā. Tomēr atšķirībā no grieķu stoiķiem, kuru uzskatu sistēmu veidoja trīs daļas (loģika, fizika un ētika), romiešu domātāju interese pievērsta galvenokārt morāles problēmām. Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras ar šo mācību iepazinās arī romieši. Tā attīstībā pastāvēja trīs periodi: senā, vidējā un vēlīnā Stoja. Savus ziedu laikus šī mācība piedzīvoja pirmajā un otrajā gadsimtā vēlīnās Stojas laikā.
Mācības galvenais saturs saistījās ar atziņu, ka vienīgi filozofija var palīdzēt ieraudzīt dzīvi tās pareizajā gaismā un tā balstās uz pašas dabas radītajām likumsakarībām. Stoicisms mācīja katram dzīvot saskaņā ar savu cilvēcisko dabu. Izzināt to, kāda tad īstenībā ir patiesā cilvēka daba, vajadzēja palīdzēt tieksmei pēc zināšanām (viena no būtiskākajām iezīmēm, kas nošķir cilvēku no dzīvnieka). Stoiķi akcentēja cilvēkam raksturīgo divdaļīgumu: dvēseli (jeb dievišķo garu), kurā izpaužas cilvēka būtība un spēja līdzināties dieviem, un ķermeni, kas cilvēku darīja radniecisku ar zemāko – dzīvnieku pasauli. Pārliekas rūpes par ķermeni esot rūpes par pārejošo, gaistošo, tādēļ muļķīgi būtu veltīt dzīvi tam, ko nevar paturēt. Pašas dabas iekārtots, ka cilvēka spēkos nav mainīt daudz ko no tā, kas notiek pasaulē (cilvēks nespēj uzvarēt nāvi, novecošanu, viņš nav pasargāts no dažādām nejaušībām vai ļaunprātībām, kas skar ķermeni, mantu, slavu karjeru, ģimeni). Tādēļ tikai nesaprātīgais sāktu cīņu pret tiem spēkiem, kas nepakļaujas viņa varai. Cilvēkam jāuztraucas tikai par to, ko patiesi spēj pārvaldīt (savas domas, vēlmes, tieksmes), to atņemt vai iznīcināt nevar nekādi ārēji spēki. Pat tad, ja cilvēks nespēj ietekmēt radušos situāciju, viņš var būt noteicējs pār sevi, mainot attieksmi pret to. Vienīgi cilvēkam pašam ļauts izvēlēties, vai viņš, līdzinoties dzīvniekam, taps par sava ķermeņa vergu, pakļaujoties alkām, iekārei, gļēvulībai, nesaprātīgumam, vai par dvēseles saimnieku, kultivējot sevī tādas īpašības kā saprātīgumu, mērenību, taisnīgumu un vīrišķību. Ja nevienam nav lemts izvairīties no nāves, tad muļķīgi būtu katru brīdi uztraukties par tās nenovēršamību. Stoiķi ticēja likteņa esamībai un nenovēršamībai. Arī to viņi uzskatīja par dabā valdošās harmonijas sastāvdaļu. Neviens nav spējīgs mainīt savu likteni, tāpēc tikai nesaprātīgais varētu mēģināt nostāties pret to, bet, ja tas ir daļa no dievišķās gudrības, tad šī apjēga palīdzēs saprast, ka tas ir pareizākais, taisnīgākais, ko daba viņam, vadoties pēc tajā pastāvošajām likumsakarībām, atvēlējusi. Stoicisms atstājis paliekošu iespaidu uz visu turpmāko Rietumeiropas filozofijas attīstību.
Kādi apstākļi veicināja stoicisma attīstību un popularitāti Romas impērijā? Tā galvenokārt bija politiskā situācija, kāda veidojās impērijas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos – laikā, kad bija zudusi republikas periodā kultivēto tikumisko vērtību sistēma. To vietā visas alkas sāka saistīties ar tieksmi pēc bagātības, varas un no tā izrietošās visatļautības, pēc ārējās greznības un baudām, ko sniedz pārpilnība. Tikt pie tā visa godīgā ceļā nebija iespējams, tādēļ tika atmesta morāle, kas prasīja ievērot pašdisciplīnu, būt pieticīgam, cienīt līdzpilsoņu tiesības, uzticību tēvijai. Taču varas virsotnē visiem vietas nekad nav pieticis, arī Romā cīņa par katru pakāpienu ceļā uz to bija nežēlīga. Tā izslēdza līdzcietības principus un bija balstīta uz krāpšanu, nodevību un slepkavībām. Kur Romas pilsoņi šajā laikā varēja rast mierinājumu, drošības un stabilitātes izjūtu? Sabiedriskās attiecības un valsts vara viņiem to nespēja nodrošināt. Kad nebija cerību dvēseles līdzsvaru rast ārējās pasaules norisēs, stoicisms mācīja, ka laimi, dzīves augstāko mērķi katrs var atrast pats sevī.
Par mācības galvenajiem teorētiķiem kļuva filozofs – rakstnieks Seneka, brīvlaistais vergs Epiktēts un imperators Marks Aurēlijs.
Lūcijs Annejs Seneka (6. g. p.m.ē. – 65 g. p.m.ē.) dzimis pazīstamā retora Marka Anneja Senekas ģimenē. Savas dzīves sākumposmā viņš bija advokāts, vēlāk nodevās filozofijas studijām un nodarbojās ar politiku. Seneka vispirms dabā saskatīja dievus- dabai piemītošo iekšējo prātu. Viņa filozofijā svarīgākā vieta bija ierādīta grēka, vainas un sirdsapziņas jēdzienam. Seneka uzskatīja, ka filozofijai ir trīs daļas: tikumiskā daļa māca par vērojumu, kas visu izvērtē un pieņem lēmumus, dabas mācība, dialekts un retorika (mācība par vārdu jēgu un kārtību).
Epiktēta (50. – 138. g.) dzīve ir zināma visai maz. Viņš piedzima kā vergs, vēlāk viņš nokļuva Romā, kur viņu nopirka Epatroīds (Nerona sekretārs). Būdams vēl nebrīvē, Epiktēts iepazinās ar filozofu Mesēniju Rutu un kļuva par viņa skolnieku. Pēc vairākiem gadiem brīvībā viņš ieguva lielu popularitāti. Epiktēts uzskata, ka cilvēka varā nav novērst nāvi, taču iespējas mainīt attieksmi pret to. Cilvēkam dots prāts, lai savas jūtas, iedomas un kaislības savaldītu, tāpēc viņa vēlmēm ir jāpieskaņojas pasaulei, nevis jācenšas to pārveidot. Epiktēts cilvēku salīdzina ar aktieri, kuram lugā ir jātēlo zināma loma un šis cilvēks nav lugas autors. Dažas lugas ir traģēdijas, citas komēdijas, vienam aktierim loma ir lielāka, citam mazāka un nenozīmīgāka. Aktierim ir nevietā sūdzēties par lugas saturu vai režisora izvēli, jo viss ir atkarīgs no viņa. Galvenais ir cik labi viņš notēlo sev uzticēto lomu. Tāpat arī cilvēkam savā dzīvē ir jāveic zināmas lomas, un par to nav jāžēlojas. Par lietām, kuras nav mūsu varā, nevajag uztraukties, bet tikai jāturpina likteņa noteikto.
Marks Aurēlijs (121. – 128g.) dzimis dižciltīgā ģimenē un viņu bieži vien dēvē par “filozofu uz troņa”. Aurēlijs jau bērnībā saņēma labu izglītību, un stoiķu filozofiju viņš apguva Kvinta Junnija Rustīna vadībā. Viņa filozofijā valdīja cilvēka pamestības un vājuma gaisotne, tajā viņš pievērsās morāles problēmām. Marks Aurēlija pasauli skatījis kā dzīvu organismu, kā vienotu veselumu, ko kopā satur dievišķais prāts. Marks Aurējis izmisīgi cenšas atjaunot antīkās pasaules reliģiju. Līdztekus valsts lietu kārošanai viņš pievēršas sevis mierināšanai un pašanalīzei. Viņš nemēģina domāt par ideālas valsts izveidošanu. Dievu meklēdams, Marks Aurēlijs nonāk pie atziņas par vienas kopējas patiesības esamību. Dievišķais viņam ir pasaules kopība. Viņš cilvēkā saskata trīs pirmsākumus: ķermeni, dvēseli jeb pneimu (“karstu elpu”) un garu jeb nūsu. Tieši garu filozofs uzskata par cilvēka patieso kodolu, viņa patieso “es”, kuru viņš dēvē par dēmonu. Sakārtojot savu iekšējo pasauli var iegūt harmoniju ar ārpasauli un citiem cilvēkiem.
Platonisms. Neoplatonisms.
Platonisms bija svarīgs filozofijas virziens, kas attīstījās 2. un 3. gs. platonismu stipri ietekmēja neopitagorisms. Pazīstamākais šī virziena pārstāvis bija Plūtarhs (ap 46. – ap 120.g.).Vēlāk no 4.-5. gs. izveidojās uz Platona filozofiskajām atziņām balstīta mācība- neoplatonisms. Pazīstamākais šīs mācības pārstāvis neapstrīdami bija Plotīns (205-270). Neoplatonisms ir filozofiskā sistēma, kas antīkajā pasaulē bija vadošā, līdz imperators Justiniāns 529. g. slēdza Platona Akadēmiju. Plotīna filozofiskais mantojums apkopots 54 traktātos- “Enneādās”. Viņš savu filozofiju sāka pierakstīt tikai 49 gadu vecumā, un vēlāk šos pierakstus savāca Porfīrijs. Viņš tos sadalīja sešās grupās, pa deviņiem traktātiem katrā.
Plotīna filozofija piederēja divām pasaulēm- aizejošajai antīkajai kultūrai un topošajai kristīgajai kultūrai vai ideju pasaulei un lietu pasaulei. Viņa mācībā ieskanējās kristīgajai reliģijai tuvi motīvi. Šai filozofijai raksturīga radikāla jautājuma izvirzīšana par esamības pirmpamatiem un mērķi, cilvēka īstenības un parādību pasaules izziņa. Plotīna filozofijas centrā ir mācība par: vienoto, garu nu dvēseli; garīgās pasaules pretmets ir redzamā pasaule: daba, ķermeņi, matērija.
Visa pamatprincipu, visu absolūto un pilnīgo Plotīns apzīmē ar diviem pamatjēdzieniem- Skaistais un Vienotais. Šie apzīmējumi uz pamatprincipu var būt attiecināmi tikai pārnestā nozīmē, jo tas ir pāri visam, arī ideju esamībai. Pasaules pamats nav atrodams pasaulē, tā ir starpesamība starp Vienoto un matēriju. Matērija ir cēlonis visam sliktajam un ļaunajam, kas pasaulē ir. Tā ir visu negatīvo raksturojumu nesēja.
Saskaņā ar neoplatonisma filozofiju cilvēka mērķis ir atbrīvoties no savas “grēcīgās” materiālās dabas un ekstāzes vai askēzes ceļā sasniegt svētlaimi. Platons pievērsās cilvēka garīgajai un fiziskajai attīstībai, to savstarpējai sakarībai un lomai harmoniskas personības veidošanā. Uzskatīja, ka morālā un politiskā domāšana nav atdalāmas, zināšanu apgūšana ir prāta tikums. Viņš izšķīra 4 galvenos tikumus: gudrību, vīrišķību, mērenību un taisnīgumu, pēdējo uzskatot par svarīgāko. Platons nonāca pie slēdziena, ka: “Taisnīgie dzīvo labāk un ir laimīgāki par netaisniem. Tas cilvēks, kura dzīve ir godīga, krietna un taisnīga, ir laimīgs. Būt taisnīgam nozīmē nevienu nepiekrāpt un nepievilt, nepalikt parādā dieviem upurus, ne cilvēkiem naudu.”
SECINĀJUMI.
Senie Romieši nebija visai aktīvi, proti, viņus neinteresēja zinātne, mehānika un astronomija, viņi pat par to neiedomājās, ka vajadzētu sākt izskaidrot pasaules uzbūvi un neizprotamās norises dabā. Romieši tikai interesējās par darbā vai izklaidē lietojamām lietām. Romieši aprobežojās tikai ar rēķināšanas un aptuvena laukuma aprēķināšanas prasmi. Tas ir visai savdabīgi salīdzinājumā ar citām kultūrām un valstīm, jo pārsvarā visiem raksturīga bija jaunu atklājumu meklēšana, cenšanās izzināt apkārtējo vidi.
Attiecībā uz filozofiju, stoicisms arī tika pārņemts no Grieķijas. Tomēr romieši vairāk pievērsās morāles problēmām. Pazīstamākie filozofi bija Marks Aurēlijs, Lūcijs Annejs Seneka, un Epiktēts, kā arī Cicerons un Lukrēcijs. Mācības galvenais saturs saistījās ar atziņu, ka vienīgi filozofija var palīdzēt ieraudzīt dzīvi tās pareizajā gaismā un tā balstās uz pašas dabas radītajām likumsakarībām. Neviens nav spējīgs mainīt savu likteni, tāpēc tikai nesaprātīgais varētu mēģināt nostāties pret to. Stoicisms atstājis paliekošu iespaidu uz visu turpmāko Rietumeiropas filozofijas attīstību.
Romā bija arī otrs filozofijas veids- neoplatonisms, un pazīstamākais šīs mācības pārstāvis neapstrīdami bija Plotīns. Saskaņā ar neoplatonisma filozofiju cilvēka mērķis ir atbrīvoties no savas “grēcīgās” materiālās dabas un ekstāzes vai askēzes ceļā sasniegt svētlaimi. Platons pievērsās cilvēka garīgajai un fiziskajai attīstībai, to savstarpējai sakarībai un lomai harmoniskas personības veidošanā.
Uzskatu, ka lai arī Roma nebija īpaši aktīva un nepierādīja nevienu teoriju, tā ir palikusi atmiņās ar savu kultūru un tās senlaicīguma burvību. Romieši ir palikuši atmiņā ar to, ka tie mācījās no citiem un pēc tam pilnveidoja savus uzskatus.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA.
1. Rubenis A. Senās Romas kultūra un dzīve.- RaKa, 1995
2. Rubenis A. Senās Romas kultūra.- Zvaigzne ABC
3. Mārīte Lapiņa/ Daina Blūma/ Vera Bartoševska/ Ligita Zitāne- Seno un viduslaiku kultūras vēsture I vidusskolām.- RaKa, 1998
4. Ilgvars Misāns/ Velta Pāvulāne/ Armands Vijups- Pasaules vēsture I vidusskolai.- Zvaigzne ABC, 2000
5. V. V. Klīve. Gudrības ceļos.- Rīga, zinātne, 1996
6. Domas par antīko filozofiju.-Rīga: avots,1900
7. Pasaules kultūras un vēstures notikumu enciklopēdija.- JUMAVA, 2004
8. http://wiki.filozofija.lv/Platons