1905. gada revolūcija

1905. gada revolūcija

Saturs

• Ievads

• Revolūcijas sākums.

• Revolūcijas sabrukums.

• Revolūcijas ieguvumi un zaudējumi.

• Nobeigums

• Izmantotā literatūra.

Ievads

20.gs. sākumā vēl nebija Latvijas valsts. Latvieši tolaik bija lielākā iedzīvotāju daļa Kurzemes guberņā, kā arī Vidzemes un Vitebskas guberņu vairākos apriņķos. Kurzemes un Vidzemes guberņas piederēja pie Krievijas impērijas attīstītākajām nomalēm, bet Vitebskas guberņas latviešu apriņķu (Latgales) attīstības līmenis bija krietni zemāks. Gadsimta sākumā pilsētās uzplauka rūpnieciskā ražošana, bet strādnieku dzīves līmenis bija visai zems. Laukos uzlabojās lauksaimniecības metodes, bet latviešu zemniekiem piederēja mazāk par pusi Latvijas zemes.

Cītīgi mācoties un strādājot, la

a
atvieši bija kļuvuši par vienu no izglītotākajām Krievijas tautām, uz daudzām tuvākām un tālākām augstskolām plūda latviešu studenti. Tomēr izglītotiem latviešiem bija vieglāk darbu atrast citās Krievijas guberņās, kur to čaklumu augstu vērtēja vietējās varas pārstāvji, nevis savā tēvzemē. Vācu muižniecība, bagātie pilsoņi un ierēdņi nelabprāt ļāva latviešiem izvirzīties augstākos amatos, lai gan šādu notikumu gaitu tie pilnīgi apturēt nespēja. Pārvācošanas un pārkrievošanas mēģinājumi vairs nesekmējās, notika pretējais: daudzu izglītotu latviešu sievas vāciete runāja latviski. Jaunā laikmeta pirmās vēsmas jūtami ie
e
erobežoja Krievijas cara vara, ko Latvijā īstenoja krievu ierēdņi. Arī skaitliski nelielā vācu muižniecība saglabāja senās privilēģijas: tikai muižnieki varēja laukos iecelt amatā mācītājus, tikai viņiem piederēja medību un zvejas tiesības, muižām nebija jālabo ceļi. Bija arī citas priekšrocības. Latvieši 20
0
0.gs. sākumā nedrīkstēja savu dzimto valodu lietot skolās un valsts iestādēs. Šādos apstākļos latviešu tautā auga neapmierinātība ar pastāvošo kārtību. Arī citur plašajā Krievijas impērijā strādnieki nespēja samierinātie ar fabriku īpašnieku patvaļu, zemnieki – ar muižnieku augstprātību, bet inteliģence – ar neierobežoto cara varu. Impērijas nomalēs, kur dzīvoja nekrievu tautas, šīs pretrunas padarīja vēl asākas nacionālā apspiestība, ko veica krievu ierēdņi. Neapmierinātība ar valdību vēl pieauga, kad 1904. gadā Krievija iesaistījās karā pret Japānu un cieta sakāvi. Manuprāt, šie visi iemesli kopumā radīja revolūcijas izcelšanos.

Revolūcijas sākums.

1905. gada 9. janvārī vairāki desmiti tūkstošu Pēterpils strādnieku ar baznīcas karogiem un svētbildēm priestera Gapona vadībā devās uz ķeizara pili, lai iesniegtu petīciju. Strādnieku delegāciju nelaida pils tuvumā, un, kad demonstranti spiedās tālāk, karaspēks uz viņiem atklāja uguni. Krita va

a
airāk nekā 100 demonstrantu, un vairākus simtus ievainoja. Tiklīdz Rīgā pienāca ziņa par notikumiem Pēterpilī, LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku Partija) izsludināja ģenerālstreiku. 13. janvārī Rīgā notika lielas demonstrācijas ar apmēram 20000 dalībniekiem. Gājiens, sasniedzot Daugavmalu, pie Dzelzs tilta sastapās ar instruktoru (unteroficieru) bataljona pusrotu. Piepeši no Minsterejas ielas ļaužu vidū iespiedās otra pusrota, kas bez brīdinājuma atklāja uguni uz demonstrantiem. Nezinādami, kurp bēgt, daudzi lēca uz Daugavas ledus, bet ielūza un noslīka. Karavīri jutās kā skurbulī un turpināja šaut uz kritušajiem un ievainotajiem. Kā
ā
ādu pusstundu ievainotajiem neļāva sniegt palīdzību. Krievu kareivju lodēm par upuri krita 73 demonstranti, nerēķinot ievainotos. Ievainoja pāri par 200 demonstrantu. Vēlāk, baidoties no iedzīvotāju atriebības, policija un armija pazuda no ielām. Šī notikuma ietekmē radās Jāņa Akurātera revolucionārā dziesma “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. Ģenerālstreiks turpinājās vēl vairākas nedēļas. Pavasara pusē revolūcijas smaguma punkts pārvietojās uz laukiem. Daudzviet notika muižas kalpu streiki, kuros izvirzīja saimnieciskas prasības, bet muižnieki tās parasti atraidīja un atriebās streikotājiem, izliekot viņus no dzīvokļiem vai ieslogot cietumā. Maijā sākās tā sauktās baznīcu demonstrācijas, kad pie baznīcām noturēja mītiņus, demonstrēja, dziedāja revolucionāras dziesmas un sarīkoja gājienus ar sarkanie karogiem. Līdzīgas demonstrācijas sarīkoja tirgos un citās ļaužu pulcēšanās vietās. Šāda attīstība uztrauca muižniekus, un viņi sāka organizēt tā sauktos pašaizsardzības pulkus (Selbstchutz), novietoja muižās karaspēka daļas un miesassargus – čerkesus no Kaukāza. Sajutušies drošāk, muižnieki sāka arestēt un spīdzināt tos zemniekus, kurus turēja aizdomās par piesliešanos revolucionāriem. Šāda rīcība tautā izraisīja vēl lielāku sašutumu un naidu. Līdz ar to līdzšinējās samērā nevainīgās demonstrācijas kļuva nopietnas un vērsās pret revolūcijas galvenajiem pretiniekiem notika apmēram 1000 sadursmju. Nodedzināja 117 muižas. Armija atgriezās kazarmās un tikai aizstāvējās, ja kāds tai uzbruka. Oktobrī stāvoklis visā impērija bija kļuvis draudīgs. Sākās dzelzceļnieku streiks, kas izvērtās strādnieku un ierēdņu ģenerālstreikā. Šādā situācijā Nikolajs II neredzēja citu izeju, kā parakstīt manifestu, kas apsolīja Krievijas pilsoņiem konstitūciju un pilsoniskās brīvības. Latvijā šo manifestu uzņēma ar lielu sajūsmu. Nenogaidot tālāko attīstību, pilsoņi to uz vietas lika lietā. LSDSP savās prasības gāja vēl tālāk un pieprasīja patvaldības gāšanu un satversmes sapulces sasaukšanu. Tika izstrādāti plāni par tautas milicijas izveidi un līdzšinējo pagastu valžu nomainīšanu ar rīcības komitejām. Novembrī Rīgā sanāca Latvijas skolotāju kongress, kas apsprieda jauno mācību programmu un nolēma visus priekšmetus mācīt latviešu valodā. Uz laukiem notika plašas tautas sapulces, kuras centās izklīdināt muižnieku vadītās kaujas vienības. Tas daudzās vietās noveda pie asiņainām sadursmēm, arī cilvēku upuriem. Muižnieki redzēja, ka uzbrukumu atvairīšanai viņu spēks ir nepietiekams, un daudzi jo daudzi devās uz pilsētu. Sīvas cīņas notika pie Tukuma. Talsus krievu karaspēks apšaudīja ar artilēriju, nodedzinot daudzus namus un nonāvējot iedzīvotāju. Pēdējā lielā kauja norisinājās pie Aizputes, ko nesekmīgi mēģināja ieņemt revolucionārie spēki. Revolūcija satricināja veco kārtību līdz pašiem pamatiem. Tā ieguva lielu ievērību arī ārzemēs, un Vācijā kāds baltvācu publicists to nosauca pat par “latviešu revolūciju”. Par to vēstīja arī laikraksti. Zviedrijā “Dagens Nyheter”, “Socialdemokraten” un “Svenska Dagbadet” 5 decembrī rakstīja, ka esot pasludināta “latviešu republika”. Tik tālu attīstība tomēr vēl nebija nonākusi.

Revolūcijas sabrukums.

Revolūcija visā pilnībā attīstījās tikai nekrievu apgabalos. Pašā Krievijā lielākā zemnieku masa palika pasīva, un visā pilnībā tajā piedalījās tikai strādnieki. Pēc Nikolaja II manifesta pasludināšanas revolucionārā aktivitāte saplaka. Tieši krievu zemnieku bezdarbība bija galvenais revolūcijas neveiksmes cēlonis. Arī Latvijā varēja vērot pagurumu. Decembra vidū ģenerālstreiks bija jāpārtrauc, jo strādnieki vairs negribēja to turpināt. Latvijā ieradās militāri papildspēki, kas ielenca LSDSP centrāli Rīgā. Baltvācieši atklāti kūdīja uz izrēķināšanos: “Par katru vācieti 12 Ozoliņu vai Kalniņu”. Visnežēlīgākais bija soda ekspedīcijas vadītājs, leibgvardes ulānu pulka komandieris ģenerālmajors A. Orlovs. Soda ekspedīcijas uzdevums bija atjaunot veco kārtību un sodīt revolucionārus. Tās pavadīja vietējie baltvācu muižnieki, kuriem jau bija sagatavoti sodāmo saraksti. Soda ekspedīcijām bija lielas pilnvaras, un bez izmeklēšanas un tiesas sprieduma nošāva un pakāra simtiem cilvēku. Tās darbojās visu 1906. gadu, kad nekāda aktīva revolucionārā darbība nenotika. Daļa revolucionāru izvairījās no represijām, bēguļojot pa mežiem (meža brāļi), bet viņi neko vairs nespēja grozīt. Līdz 1908. gadam, kad Krievijas jaunais parlaments – Valsts Dome – likvidēja soda ekspedīcijas un atcēla kara stāvokli, bez tiesas lēmuma tika nošauts 2041 revolucionārs, kar tiesa bija pasludinājusi 427 nāves spriedumus, ar cietuma sodiem. Ap 5000 revolucionāru laimējās izbēgt uz ārzemēm, galvenokārt uz ASV. No otras puses – revolūcijā nonāvēja 82. baltvācieti.

Revolūcijas ieguvumi un zaudējumi.

Par spīti baltvāciešu atriebībai un lielajiem upuriem, 1905. gada revolūcija atnesa zināmums ieguvumus. Ieviesa ticības brīvību un atviegloja biedrošanās un publicēšanas noteikumus. Atcēla drukas aizliegumu Latgalē un Lietuvā. Revolūcijā izcīnītie atvieglojumi un vispārējā saimnieciskā rosība veicināja arī garīgās kultūras attīstību. Dažādas kultūras un izglītības iestādes palīdzēja celt tautas izglītības līmeni. Ievērojami uzplauka avīžniecība un grāmatniecība, un izdoto grāmatu skaitā latvieši ierindojās trešajā vietā starp Krievijas tautām. Attīstījās latviešu ļoti iemīļotā skatuves māksla: Rīgā bija divi teātri – Latviešu un Jaunais teātris, patstāvīgie teātri nodibinājās Jelgavā, Liepājā, Ventspilī. Duburs kopā ar Zeltmani 1909. gadā Rīgā nodibināja profesionālo aktieru skolu “Latvijas dramatiskie kursi”, kurus pēc Dubura pāragrās nāves Zeltmanis (Ernests Kārkliņš) vadīja līdz pat 1938. gadam.

19. gadsimta beigās Latvijā iezīmējās ar saimniecisku krīzi, bet pēc revolūcijas sākās strauja augšupeja saimnieciskajā dzīvē, sevišķi pilsētas. Līdz ar rūpniecības ekspansiju palielinājās arī tajā nodarbināto skaits. Rīgā uz dzīvi apmetās arvien vairāk ienācēju no laukiem, arī ieceļotāji no Lietuvas un Krievijas. Rīgā 1913. gadā bija 517000 iedzīvotāju. Pieauga strādnieku skaits, vairojās iedzīvotāju turība, un lielas materiālas vērtības pārgāja arī latviešu rokās. Kā jau tika minēts, pēc revolūcijas mazinājās pārkrievošanas spaidi, tautskolās atļāva mācīt latviešu valodu, bet 1913. gadā šos atvieglinājumus atcēla. Tautību jautājumā krievu valdības politika pamatā nemainījās, gluži otrādi. Kā krievi, tā vācieši uzskatīja, ka nevarē atrisināt “latviešu jautājumu” tikai ar latviešu valodas un kultūras apspiešanu un denacionalizēšanas veicināšanu. Bija jālieto radikāli līdzekļi. Šī “jaunā politika” stiepjas kā sarkans pavediens krievu un vācu politikai Baltijā līdz pat mūsdienām.

Nobeigums

Revolucionārie notikumi parādīja, ka latviešu tautā slēpjas spēks, kas noteiktos apstākļos spēj veikt lielus varoņdarbus. Kurzemē un Vidzemē, kur bija labāk attīstīta saimniecība un augstāks izglītības līmenis, revolūcijas pēdas bija daudz iespaidīgākas nekā mazāk attīstītajā Latgalē. Tautas dzīvā spēka zaudējumi bija lieli, materiāli cieta gan muižnieku, gan zemnieku saimniecība, gan rūpniecības uzņēmumi pilsētās. Tomēr upuri nebija gluži veltīgi. Pēc 1905. gada latvieši varēja vieglāk biedroties un izteikt savas domas. Savukārt vācu muižnieki un krievu ierēdņi sāka saprast, ka latvieši vairs nav agrākā nicinātā zemnieku tauta, bet gan spēks, ar kuru turpmāk būs jārēķinās. Daudzi muižnieki, nobijušie no latvju tautas lielā spēka, pārdeva īpašumus un atstāja Latviju. Latvija bija uzvarējusi, taču ne uz ilgu laiku.

Izmantotā literatūra.

• Latvijas valstiskuma ideja 1905.gada revolūcijā, Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls – 1992. – Nr.3

• Latvijas bibliotēkas un 1905.-1907.gada revolūcija

• www.briviba.lv

Leave a Comment