1905.gada revolūcijas ieguvumi un zaudējumi

1905. gada revolūcija, tās ieguvumi un zaudējumi.

Sakāve karā ar japānu, smagie dzīves apstākļi strādniekus spieda meklēt izeju, kā uzlabot savu dzīvi. Pēterburgā liela strādnieku demonstrācija nolēma doties iz Ziemas pili lūgt cara palīdzību. Ļaudis ticēja, ka cars ir labs, noteikti uzklausīs savu tautu un palīdzēs trūkumā nonākušajiem.
1905.gada 9.janvārī karaspēks ieraudzījis nākam strādnieku demonstrantus nelaida cilvēkus uz Ziemas pili, un uz strādnieku pusi tika atklāts uguns. Par 9.janvāra notikumiem uzzināja arī Latvijā, un jau 13.janvārī Rīgā sākās ģenerālstreiks, un strādnieki izgāja ielās ar sarkaniem karogiem. Rīgā pie dzelzs tilta demonstrantus sagaidīja karaspēks, kas šāva uz cilvēkiem, nogalinot aptuveni 70 cilvēkus, bet ievainojot aptuveni 200 strādniekus. Nežēlība pret strādniekiem nebiedēja viņus. Visā Latvijā sākās vēl vairāk streiki, demonstrācijas un sadursmes ar armiju un policiju. Latvijā tika pasludināts vispārējs streiks, vienlaikus darbā neaizgāja daudzu Latvijas novadu un pilsētu strādnieki. Par demonstrācijām pārvērtās nošauto revolucionāru bēres. Policistiem tika atņemti ieroči, Liepājā dumpi uzsāka flotes matroži, bet savukārt laukos plašās zemnieku sapulcēs to dalībnieki nolēma nenodot nodevas, nemaksāt muižniekiem nomas un izpirkuma maksas, sapulcēs prasīja likvidēt muižnieku varu, atņemt baznīcām zemi, dibināt tādas vietējās varas iestādes, kurās noteicēji būtu zemnieki. Muižās sākās plaši laukstrādnieku-kalpu streiki. Laukstrādnieki un zemnieku cīņas veids bija baznīcas demonstrācijas, tika padzīti mācītāji, bet mācītāju vietā uzstājās revolucionāri. No baznīcu mītiņiem tā dalībnieki devās demolēt degvīna tirgotavas un krogus, latgalē zemnieki bez atļaujas izcirta muižu mežus, pārbiedētie muižnieki bēga uz pilsētām, kur meklēja armijas aizstāvību. Šādu notikumu rezultātā mācītāji un muižnieki lūdza cara valdību sūtīt karaspēku, un pieprasīja nesadzīgi sodīt revolucionārus. Muižniekiem un mācītājiem izdevās panākt karastāvokļa izsludināšanu Vidzemē un Kurzemē. Karavīri, policisti un vācu baroni sāka izrēķināties ar revolucionāriem. Cīņu pret vācu baroniem policistiem un karavīriem uzsāka bruņotas revolucionāru vienības. Pilsētās izveidojās kaujinieku grupas, kas uzbruka policistiem un atbrīvoja no aresta savus apcietinātos biedrus. Savukārt zemnieki veidoja mežabrāļu vienības. Rīgā sanāca Latvijas pagastu delegātu kongress, kurā nolēma veidot zemnieku rīcības komitejas, tautas miliciju un nemaksāt nodokļus valstij.Kad paklīda baumas par soda ekspedīcijām, kas tuvojoties, postīdamas un dedzinādamas zemnieku mājas, sākās uzbrukumi muižām un karaspēka vienībām. Laukos ļoti izplatīta kļuva muižu dedzināšana, no 1095 Vidzemes un Kurzemes muižām nodedzinātas un sgrautas tika 459 muižas. Revolūcijai turpinoties,vairākos Latvijas apgabalos un pilsētās notika sacelšanās un lielas sadursmes ar cara karaspēku. Revolucionāri uzvarēja sadursmēs Skrīveru-Lielvārdes rajonā, Vecpiebalgā un Aizputē. Savukārt Tukumā revolucionāri vairākas dienas virs pilsētas lika plīvot sarkanajam karogam, bet šaujot ar lielgabaliem cara karaspēks apspieda sacelšanos Tukumā. Cīnoties pret caru un vācu muižniekiem latviešu tauta cīnījās par savu nacionālo atbrīvošanos, pret pārvācošanu un pārkrievošanu. Un tomēr revolūcija cieta sakāvi, kaut gan Latvijā tāi bija pozitīvi rezultāti. Daudzās pilsonisko brīvību jomās cara valdība piekāpās- ticības, apziņas un vārda brīvības. Arī skolās latviešu valoda atļāva lietot vairāk. Cars atļāva sasaukt pirmo Krievijas Valsts Padomi, domei bija tikai likumprojektu apspriešanās, nevis likumdošanas tiesības. Latviešu saimnieciskā aktivitāte pieauga 1881.gadā bija tikai 30% latviešu, bet 1913.gadā 42%. Pārmaiņas skāra arī lauksaimniecību, izveidojās 2 lauksaimniecības sabiedrības, kuras katra nodibināja savu lauksaimniecības skolu.
Tātad var secināt ka revolūcijas laikā Latvija bija ieguvusi tiesības skolās lietot vairāk latviešu valodu, bija vairāk ticības, apziņas un vārda brīvība, un domē izdevās ievēlēt izcilus latviešu deputātus, kā J.Čaksti, F.Grosvaldu, F.Trasunu, J.Kreicbergu, E.Treimani-Zvārguli un citus. Savukārt zaudējumi bija daudzi nogalinātie, sakropļotie un ievainotie revolucionāri, kā arī nodedzinātās 459 muižas un neskaitāmas zemnieku mājas.

Scroll to Top