Zirgi un suņi

Saturs
1.Ievads 3
2.Zirgi 4
3.Zirgi, zirgveidīgie 8
3.1.Mustangs 9
3.2.Šetlendas Ponijs 11
3.3.Mājas ēzelis 13
4.Suņi 16
4.1.Suņu šķirnes 17
5.Secinājumi 25

2.Zirgi, zirgveidīgie

Kamēr nebija izgudroti vilcieni un mašīnas, cilvēki 3000 gadus kā ātru un praktisku transporta līdzekli izmantoja zirgus. Zirgs ir gudrs, viegli apmācāms, pakļāvīgs un ātrs dzīvnieks. Mūsdienās ir vairāk nekā 100 dažādu mājas zirgu šķirņu, bet šo dzīvnieku skaits pārsniedz 75 miljonus. Zirgi, savvaļas ēzeļi un zebras, kā arī mājas ēzeļi un mūļi ietilpst zirgveidīgo dzimtā. Viņi visi ir zīdītāji ar garām kājām un kurpjveida kājām un kurpjveida nagiem, plīvojošām astēm un krēpēm segtu kakla mugurpusi. Viņi spēj ļoti ātri skriet jeb auļot. Jutīgā oža, labā redze un smalkā dzirde viņiem ļauj vienmēr būt modriem un izvairīties no briesmām. Zirgi, ēzeļi un zebras ir zālēdāji. Viņi pārtiek gandrīz no zāles, kuru nokož ar saviem asajiem priekšzobiem.
Zirgus iedala trīs tipos:
1. lēnas gaitas zirgi
2. ātras gaitas zirgi
3. poniji
Mājas zirgi ir apmācīti veikt dažādus darbus, sākot ar ratu vilkšanu un beidzot ar piedalīšanos kaujās. Zirgus izmanto arī atpūtas pasākumos un sportā, piemēram, lēcienu paraugdemonstrējumos, polo, rodeo skriešanās sacīkstēs un šķēršļu pārvarēšanai.

2.1.Mustangs
Paradumi.
Mustangi dzīvo nelielos ganāmpulkos, kuru veido ērzelis un viņa harēms (2 – 18 ķēves), kumeļi un jaunie zirgi. Ganāmpulki – tabori – ir droša aizsardzība pret plēsējiem. Vientuļš mustangs nebūtu spējīgs aizsargāties. Aizsardzībai bija būtiska nozīme agrāk, kad bija vairāk jābaidās no vilkiem, koijotiem un pumām, kas apdzīvoja tās pašas teritorijas. Ganāmpulks apdzīvo teritoriju, par kurus aizsardzību rūpējas un kurā meklē barību. Bars respektē citus zirgu barus savas teritorijas nomalēs un reizēm apvienojas ar tiem, lai aizsargātos no plēsējiem. Katrā ganāmpulkā viena ķēve ir galvenā. Ja draud briesmas, šī ķēve aizved baru drošībā, kamēr ērzelis stājas pretī ienaidniekam. Tas ir iespaidīgs skats, kad ērzelis ir gatavs aizsardzībai.
Barība.
Līdzīgi kā citi zirgveidīgie, mustangs pārtiek tikai no augiem. Taču barības vienmēr ir par maz; zālei un krūmiem, kas aug pieejamā apkārtnē, uzturvērtība ir zema, tāpēc mustangs ir piemērojies tādai diētai, ar kādu neizdzīvotu neviens cits zirgveidīgais. Mustangs arī izsēj augus, jo sēklas nesagremotas iziet cauri viņa gremošanas sistēmai un iznāk kopā ar izkārnījumiem. Dzīves laikā Amerikas prērijās mustangs ir pielāgojies tur valdošajiem apstākļiem, citreiz pat vairākas dienas spēj iztikt bez barības un ūdens. Mustangs ir iemācījies sasist ledu aizsalušā āliņģī, kā arī aizsniegt ūdeni citās grūti pieejamās vietās.
Vairošanās.
Pārošanās periods ķēvei ir no aprīļa līdz jūlijam. Tātad vienpadsmit mēnešus nēsātie kumeļi piedzimst pavasarī un izaug līdz ziemai. Kad ķēvei gaidāmas dzemdības, tā nošķiras no bara un meklē nomaļu vietu. Lai gan mustangi ir dažādās krāsās, uz zemes gulošs jaundzimis kumeliņš nav pamanāms. Līdzīgi kā citi zirgi, arī kumeļi ceļas kājās un skrien jau dažas stundas pēc piedzimšanas. Pāris dienu pēc dzemdībām māte kopā ar kumeļu atgriežas pie ganāmpulka un paliek tajā vismaz līdz nākamajam gadam. Ērzelis nerespektē citus ērzeļus savā barā. Kad kumeļi sasniedz trīs gadu vecumu, tie no bara tiek padzīti. No bara padzītajiem jaunajiem ērzeļiem ir daudz enerģijas, un tie ir agresīvi. Taču viņi ir pārāk jauni, lai pievilinātu ķēves un izveidotu savu baru. Tādēļ tie vairākus gadus turas kopā ar ganāmpulku, met izaicinājumus daudziem ērzeļiem barvežiem, līdz beigās paši spēj izveidot savu baru.
Mustangs un cilvēks.
Atšķirībā no citiem savvaļas dzīvniekiem, mustangs eksistē, pateicoties cilvēkam, kas to atveda uz Ameriku. Taču tieši cilvēks gandrīz pilnībā iznīcināja mustangus. XVII gadsimta beigās mustangs bija sastopams vismaz deviņos Ziemeļamerikas rietumu štatos. Toreiz tur dzīvoja no

dzīviem līdz pieciem miljoniem šo dzīvnieku. Kad cilvēks sāka apstrādāt prēriju, no mustangiem atbrīvojās, nogalinot tos tūkstošiem. Visvairāk mustangi tika iznīcināti XX gadsimtā. Daudzus dzīvniekus izķēra, lai izmantotu militārām vajadzībām, piemēram, Pirmajā pasaules karā, un izaudzinātu tos par jājamzirgiem. Mustangi tika nošauti, lai iegūtu barību mājdzīvniekiem, kā arī ādas dēļ. XX gadsimta 70. gadu sākumā vairs bija palikuši apmēram 10 tūkstoši mustangu.
Izmēri
Augstums: līdz 1.42 m.

Vairošanās
Dzimumgatavība: 3 g. vecumā. Ērzelis stājas bara priekšgalā, kad sasniedz 6 g. vecumu.
Pārošanās laiks: aprīlis – jūlijs
Grūtniecība: 330 – 335 dienas
Mazuļu skaits: 1, retāk 2

Dzīvesveids
Paradumi: dzīvo mazos baros
Balsis: klusināta sazviegšanās, skaļa sprauslošana, kas brīdina par briesmām. Skaļa zviegšana cīņas laikā.
Barība: zāle un lapas
Dzīves ilgums: līdz 20 gadiem

Radniecīgas sugas
Visas pārējās zirgu sugas

Vai tu zini, ka…
 Mustanga nosaukums cēlies no spāņu valodas – mesteno ‘bez saimnieka’. Savukārt vārds la mesta, nozīmē ‘piederošs visiem un nevienam’.
 Lai atvairītu vilku uzbrukumu, mustangi sastājas aplī, kura vidū ir kumeļi. Kad vilki mēģina tikt pie kumeļiem, pieaugušie zirgi sit nagus pret zemi un atņirdz zobus.
 Mustangi bija indiāņu jājamzirgi. Dažādas indiāņu ciltis priecēja dzīvnieka spalvu krāsainība. Čejenu cilts indiāņi ticēja, ka mustangi ar zīmi pierē un uz krūtīm ir svēti un nodrošina uzvaru cīņā. Tādi zirgi tika saukti par Medicine Hats.

2.2.Šetlendas ponijs

Raksturīgās pazīmes
Šetlendas ponijam ir spēcīgs ķermenis, nokarens vēders un plats, nedaudz izliekts kakls. Kājas ir īsas un masīvas, ar maziem, stipriem nagiem, tāpēc dzīvnieks bez problēmām pārvietojas nelīdzenās teritorijās. Raksturīga eleganta, maza galva un īss, resns kakls, kā arī biezas krēpes, kas klāj pieri un kaklu. Apspalvojums parasti melns vai brūns. Šetlendu salās klimats ir ļoti auksts un lietains, bieži plosās vētras. Ponijs ir lieliski pielāgojies šiem nelabvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Viņa ziemas vilna ir bieza un ūdensnecaurlaidīga. Arī aste šajā gadalaikā ir gara un bieza.
Barība
Tāpat kā citi zirgi Šetlendas ponijs barojas ganībās. Viņš ganās visur, kur izdodas atrast barību. Poniji ir pieticīgi dzīvnieki, pat mājās audzētos dzīvniekus ziemā nepieciešams piebarot ar pavisam nedaudz siena. Kad zemi klāj sniegs, ponijs atkašņā zāli un sūnas. Ja ar šādu barību nepietiek, viņš piekrastē atrod vietu, ko apskalo viļņi, un apēd tur esošās aļģes. Reizēm ubago no zvejniekiem zivju galvas. Vietās, kur netrūkst sulīgas zāles, Šetlendas ponijs ganās īsi brīdi – tikai dažas stundas diennaktī. Taču, ja zālē ir maz barības vielu, poniji gandrīz visu laiku pavada barojoties – viņi var ganīties pat 22 stundas diennaktī. Visi zirgi apdzīvo atklātas teritorijas vai retas krūmu audzes.
Vairošanās
Dabiskajā vidē pavasara beigās ērzelis barā izmeklē ķēves, kas ir gatavas pāroties. Grūtniecība ilgst vienpadsmit mēnešus. Kumeļi piedzimst nākamā gada pavasarī – laikā, kad zāle ir vissulīgākā. Zirgaudzētāji jau kopš senseniem laikiem Šetlendas salās izvēlas vaislas ērzeļus. Šetlendas ponijs ir viena no tīrasiņu zirgu rasēm. Un ne tikai tāpēc, ka tikai dažas rases varētu pārciest salās valdošos laikapstākļus, bet arī tāpēc, ka zirgiem salās nav nekādu iespēju krustoties ar citām sugām. Turklāt tikai ar dažām citām rasēm viņiem var būt pēcnācēji. Ķēve parasti dzemdē vienu kumeļu, kuru baro tik ilgi, kamēr piedzimst nākamais, vai līdz brīdim, kad zirgkopis atšķir kumeļu no mātes.
Šetlendas ponijs un cilvēki
Kopš seniem laikiem Skotijas salu iedzīvotāji izmantoja Šetlendas poniju par vilcējdzīvnieku un lauku darbos. Šetlendas poniju ir viegli iejūgt jebkurā vezumā. Viņš ir ļoti spēcīgs, un cilvēki labprāt izmantoja viņa
spēku. Mūsdienās šo poniju speciāli audzē rikšotāju sacensībām. XIX gadsimtā Šetlendas ponijs tika izmantots raktuvēs. Šim mērķim
audzētajiem ponijiem bija liela, neizskatīga galva. Mūsdienās zirgu selekcionāri ir likvidējuši šo pazīmi, padarot poniju vizuāli pievilcīgāku. Ievests Savienotajās Valstīs, Šetlendas ponijs kļuva ļoti populārs un iemīļots. Mūsdienās eksistē īpaša šo poniju amerikāņu rase.

Izmēri
Ķermeņa augstums: Eiropā nav augstāks par 105 cm, ASV – līdz 115 cm. Vismazākais zināmais augstums: 65 cm.

Vairošanās
Dzimumgatavība: 3 gadu vec.
Pārošanās periods: pavasarī, Šetlendu salās – vēlā pavasarī.
Grūtniecības ilgums: 11 mēneši.
Mazuļu skaits: parasti 1.

Dzīvesveids
Paradumi: sabiedriski, veido mazus barus.
Barība: galvenokārt zāle.
Dzīves ilgums: vairāk nekā 20 gadi.

Radniecīgas sugas
Šetlendas ponijs pieder tai pašai dzimtai, kurā ir citi zirgi un poniji. Ir viena no visvecākajām rasēm.

Vai tu zini, ka…
 Šetlendas var pavilkt vezumu, kas sver divreiz vairāk par viņu pašu. Samērojot ar ķermeņa masu, tas ir, divreiz vairāk, nekā spēj parasts zirgs.
 1820.gadā kāds Šetlendas ponijs, kas bija tikai 90 cm augsts, visu dienu nesa pieaugušu cilvēku, mērojot 64 km.
 Šetlendas ponijs ir viena no piecām zirgu rasēm, ko izvēlējās amerikāņu armija.
 Savā dzimtenē Šetlendu salās poniju mīļi sauc par sheltie.
 Amerikā Šetlendas poniji piedalās rikšotāju sacensībās. Rekords: 805 m noskrieti 1 min un 55 s.

2.3.Mājas ēzelis
Ēzeļa raksturojums
Ēzelis ir mazāks un masīvāks par zirgu. Galva salīdzinājumā ar ķermeni ir izteikti lielāka. Spalva pārsvarā pelēka, dažādām rasēm ir atšķirīgas nokrāsas – no pelēkas līdz pelēkbrūnai. Īsās krēpes un aste ir tumšākas nekā pārējās ķermeņa daļas. Tumšā svītra, kas ir dažām rasēm, stiepjas līdz pat astei un krustojas ar tumšo joslu uz muguras un lāpstiņām. Aukstā klimata valstīs audzētajiem ēzeļiem ziemā kažoks kļūst biezs, klāts ar garu spalvu, siltajās zemēs cauru gadu apmatojums ir īss. Ausu gali ir tumši, dažiem dzīvniekiem ir tumšākas svītras virs kāju potītēm. Pirkstu skaits kājām samazinājies līdz vienam, līdzīgi kā citiem Equus dzimtas pārstāvjiem. Šis pirksts nes visu ķermeņa smagumu, un to sargā kaula pakavs.
Vide
Ēzelis tiek audzēts daudzās vietās pasaulē – gan kā mājdzīvnieks, gan arī darbam. Viņa sencis Āfrikas savvaļas ēzelis un kulāns dzīvo vienīgi pustuksnešos, kur ir reti un zemi augi. Sākotnēji mājas ēzelis tika audzēts tik neviesmīlīgos apstākļos, kādos citiem lielajiem zīdītājiem būtu grūti izdzīvot. Abas ēzeļa savvaļas sugas patlaban brīvībā ir ļoti reti sastopamas. Daži dabaszinātnieki uzskata par ļoti ticamu pieņēmumu, ka mūsdienu dzīvnieku grupas, kas dzīvo Āfrikā, ir veidojušās no pieradinātajiem ēzeļiem, kas izkļuvuši brīvībā un atkal kļuvuši mežonīgi. Sākotnēji Āfrikas savvaļas ēzelis bija ievērojamā skaitā sastopams no Nīlas ielejas līdz Melnajai jūrai, Somālijas un Etiopijas atsevišķos apgabalos.
Barība
Visu Equus dzimtas pārstāvju galvenā barība ir zāle, augi un koku miza. Atšķirībā no atgremotājiem, piemēram, liellopiem, aitām, kazām, ēzeļi savu barību nesagremo otrreiz. Ēzelim ir viens kuņģis, tāpēc tas barību sagremo tikai vienu reizi. Apēd milzīgu daudzumu zāles; ēzelis ēd apmēram 20 stundas dienā. Ēzelim ir nepieciešams tikai neliels daudzums šķidruma, taču tas nevar bez tā iztikt, tāpēc dzīvo teritorijā, kur ir ūdenskrātuves. Dzer reizi 2 – 3 dienās.
Vairošanās
Mājas ēzeļa mātīte, kas ir pieradināta, var tikt apaugļota jebkurā gada laikā. Savukārt savvaļā pārošanās notiek tikai pavasarī, mazulis piedzimst nākamajā gadā. Dzīvnieki bieži vien pārojas ar cita bara locekļiem. Tādēļ nevar uzskatīt, ka starp pieaugušajiem dzīvniekiem veidojas ilgstoši sakari. Pārošanās laikā kļūst agresīvs pret mātīti. Bieži
vien kož tai, sper ar kājām un rada brūces galvā un kaklā. Mātīte sagaida šādu uzvedību un tikai tad ir gatava pāroties. Ēzeļu grūtniecība ir tikai par mēnesi ilgāka nekā zirgiem. Mazuļi, parasti viens, piedzimst tieši pēc gada un jau neilgi pēc dzemdībām ceļas kājās un ir pietiekami ņipri, lai spētu pavadīt māti. Ēzeļa piens atšķiras no govs piena. Salīdzinot ar govs pienu, tajā ir mazāk tauku un olbaltuma. Pēc deviņiem mēnešiem mātīte pakāpeniski atradina mazuli no zīšanas, līdz ar to mazais ēzelītis lēnām pārorientējas no piena uz augu lietošanas uzturā.

Ēzelis un cilvēks
Nevar precīzi noteikt , kad ēzelis pirmo reizi pieradināts un izmantots kā darba dzīvnieks. Skaidrs, ka par mājdzīvnieku tas kļuva ātrāk nekā zirgs. Pārbaudīta informācija vēsta, ka tas varēja notikt pirms 12 tūkstošiem gadu. Senie ēģiptieši trīs tūkstošus gadu pirms mūsu ēras izmantoja ēzeļus piramīdu celtniecībā, bet senie romieši godināja ēzeli kā svēto dzīvnieku un upurēja tam. Eiropā šie dzīvnieki parādījās bronzas laikmetā. Visur pasaulē cilvēki vienmēr pratuši novērtēt ēzeļa prasmes un uzticamību, viņa spēku, izturību un darbaspējas karstā klimatā un smagos apstākļos. Persijā un Ēģiptē labs ēzelis maksā vairāk nekā zirgs. Ēzeli izmanto arī kā vilcējdzīvnieku – darbā dzirnavās, māla laukos un pie akas. Laikam nav cita dzīvnieka, kas, strādājot tik smagu darbu, būtu apmierināts ar tik pieticīgiem laika apstākļiem. Galvenais iemesls tam, ka mūsdienās savvaļas ēzelis ir ļoti reti sastopams savā sākotnējā vidē, ir mūžīgās un nepārtrauktās šā dzīvnieka medības.

Izmēri
Augstums: atkarībā no rases 90 – 130 cm.

Vairošanās
Dzimumgatavība: 2 – 2.5 gadu vecumā
Pārošanās periods: nav noteikts, parasti pavasarī.
Grūtniecības ilgums: 12 mēneši
Mazuļu skaits: 1, reizēm2.
Mazuļus pamet: 6 – 9 mēnešu vecumā

Dzīvesveids
Paradumi: brīvībā tēviņiem pieder sava teritorija, mātītes un mazuļi dzīvo baros līdz 30 dzīvniekiem.
Barība: galvenokārt zāle, krūmu lapas un koku miza.
Skaņas: tipiskais „i – haaa”.
Dzīves ilgums: vairāk par 25 gadiem.

Radniecīgas sugas
Ir zināmas sešas sugas: zirgs, kulāns, ēzelis un trīs zebru sugas.

Vai tu zini, ka…
 Ēzelis bez ūdens iztur ilgāk nekā citi Equus dzimtas pārstāvji. Turpretim barības uzņemšana aizņem viņam vairāk laika nekā citiem dzīvniekiem.

 Savvaļā dzīvojošais Āfrikas ēzelis pieder pie tām sugām, kam draud iznīcība. Etiopijas, Somālijas un Sudānas tuksnešos un pustuksnešos šodien vairs tikai 3000 dzīvnieku.
 Kad ēzeļa mātīti sakrusto ar zirgēzeli, piedzimst ēzeļmūlis. Krustojot ēzeli un zirga ķēvi, piedzimst mūlis. Ēzeļmūļi un mūļi ir neauglīgi.
 Ēzeļa pienu kādreiz uzskatīja par lieliskām zālēm pret tuberkulozi. Anglijā tic: ja bērni jās uz ēzeļa, tie būs imūni pret garo klepu.
 Ēzelis kā mājdzīvnieks nešaubīgi jau ir bijis zināms Ēģiptes pirmo karaļu dinastijas laikā; tos izmantoja senie sumeri Mezopotāmijā.

3.Suņi
Kad suns rej uz svešinieku vai, iekārtodamies naktsguļai, brīdi riņķo savā guļvietā, viņš uzvedas tieši tāpat kā viņa priekšteči pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Suns ir suņu dzimtas mājdzīvnieks. Ir dažādas suņu šķirnes, sākot ar labradoriem un beidzot ar terjeriem. Visiem suņu dzimtas dzīvniekiem ir spēcīgi muskuļi. Suņi ir cilvēku sabiedrotie jau vairāk nekā 10 000 gadu. Ļoti iespējams, ka senatnē cilvēki pieradināja dažādus suņu dzimtas dzīvniekus. Sākumā suņus pieradināja tāpēc, lai viņi palīdzētu medībās un apsargātu ganāmpulkus. Vēlāk suņus sāka turēt mājās arī tikai cilvēku priekam. Dresēti suņi veic dažādus darbus. Aitu ganīšana un īpašuma apsargāšana ietilpst suņa instinktos. Suņi pavada neredzīgos, velk kamanas un piedalās skriešanās sacīkstēs.

5.Secinājumi

Tātad šie dzīvnieki ir ļoti gudri un skaisti, gan arī katram cilvēkam būtu patīkami turēt sev mājās kādu no šiem dzīvniekiem. Suņi aizsargā ģimeni, ir gudri un spēlējas ar bērniem. Zirgi palīdz lauku darbos un ir labs veids uz viņa pārvietoties, kā arī patīkams sporta un brīvā laika nodarbošanās.