2.gt. p.m.ē. Senie Austrumi.
Saimniecība, Sabiedrība un to izmaiņas.
No 2.gt. p.m.ē. Seno Austrumu vēstures gaita ritēja nesalīdzināmi straujāk. Salīdzinājumā ar 3.gt. p.m.ē. šis laiks bija piesātināts ar jauniem nozīmīgiem atklājumiem un sasniegumiem, ar plašiem starptautiska rakstura notikumiem un procesiem. Civilizācija izplatījās ārpus Divupes un Nīlas ielejas , un Senajos Austrumos tika dibinātas jaunas valstis.
Metāla kā materiāla uzvara. Kopš 3./2.gt. mijas p.m.ē. savu uzvaras gājienu sāka bronza, drīz kļūdama par galveno metālu ieroču un arī darbarīku izgatavošanā.
Bronzas ieguve un izstrādājumu ražošana pakāpeniski atvēra visu Priekšāziju, kopš hiksu laikiem, arī Ēģipti. Bronza radīja priekšnosacījumus jaunumiem ražošanā un militārajā sfērā.
Ap 14.gs. p.m.ē. Mazāzijā sāka iegūt dzelzi. Tā dabā bija sastopama lielākā daudzumā nekā varš vai alva. Dzelzs ieguves un kalšanas prasmi sākotnēji pārzināja Mazāzijā dzīvojošie heti. Domājams, ka dzelzi diezgan agri ieguva arī Armēnijas Kalnienē. Ap 2./1.gt. miju p.m.ē. dzelzs izplatījās visās Tuvo Austrumu zemēs. Krietni vēlāk to sāka izmantot Ēģiptē – ap 7.-6.gs. p.m.ē., kur pirms tam pazina tikai meteorītu dzelzi, un dažus dzelzs priekšmetus, ko saņēma dāvanās no Āzijas valdniekiem.
2.gt. p.m.ē. raksturo plaša masveida migrācija*.
2.gt. p.m.ē. sākās indoeiropiešu pārceļošana. Klejotāji – lopkopji no Melnās un Kaspijas jūras stepju zonas devās uz dienvidiem.
Ap 2.gt. vidu p.m.ē. caur Vidusāziju ienāca citas indoeiropiešu ciltis, kas radīja civilizāciju Indas ielejā. Mēdieši un persieši apmetās uz dzīvi Irānas kalnienē (2.gt. beigās – 1.gt. sākumā p.m.ē.).
Sakarā ar jaunu valstu izveidošanos daudz kas mainījās starpvalstu attiecībās, tās kļuva civilizētākas. Radās nepieciešamība rēķināties ar kaimiņvalstu interesēm. Lai sāktu karu, vajadzēja meklēt ieganstu tā pieteikšanai. Savstarpējus konfliktus valstis risināja vairs ne tikai ar karu, bet gan arī ar diplomācijas palīdzību.
2.gt. p.m.ē. kļuva akadiešu valoda, kādā runāja Babilonijā.
1.gt. p.m.ē. Akadiešu valodas vietā stājās aramiešu valoda.
Lauksaimniecība. Seno Austrumu ekonomika bija izteikti lauksaimnieciska, tāpēc zeme bija vislielākā vērtība.
Zemkopības galvenās kultūras bija kvieši un mieži.
Augļkopība attīstījās Ēģiptē – Deltā un Faijūmas oāzē, Dienviddivupē, Feniķijā un Palestīnā.
2.gt. p.m.ē. pie tempļiem, pilīm un augstmaņu namiem sāka ierīkot plašus dārzus, tur audzēja dārzeņus, augļu kokus, puķes, košuma krūmus un kokus.
Dārzkopības attīstību veicināja laistāmās ierīces – Šadufa* izgudrošana.
Nozīmīgu vietu Seno Austrumu ekonomikā ieņēma – Lopkopība, kas pastāvot līdzās zemkopībai, attīstījās Ēģiptē, īpaši Deltā un Divupē.
1. Migrācija* (latīņu val. migratio – pārvietošanās) – pārcelšanās, pārceļošanās.
2. Šadufs* – ierīce, kas sastāv no stabos iestiprinātas kustīgas, stipras kārts, kurai vienā galā piestiprināts ādas spainis, bet otrā – smags atsvars.
Audzējas darba lopus – vēršus, govis (Ēģiptieši tos izmantoja kā vilcējspēku lauku darbos), ēzeļus, bet ar 2.gt. p.m.ē. – mūļus un lielu skaitu sīklopu.
Daudzviet pastāvēja kā galvenā nozare, stepju un tuksnešu rajonos, kalnienēs.
Mājlopi bija galvenā klejotāju tautu bagātība.
Tuvajos Austrumos indeiropieši ieviesa zirgkopību. Visslavenākie zirgkopības rajoni bija ziemeļu kalnu apvidos Mazāzijā, Armēnijas kalnienē un Irānā. Senajos Austrumos reti sastopamos – baltos zirgus, valdnieki parasti sūtīja kā dāvanas citu zemju valdniekiem.
2.gt. p.m.ē. par mājdzīvniekiem kļuva kamielis.
Amatniecība. 2.-1.gt. p.m.ē. notika amatniecības nozaru daudzveidošanās, radās jauni amatniecības veidi, tika pilnveidoti darbarīki un darba organizācija. Nozīmīgu vietu ieņēma meistaru un kalēju amats, bet 1.gt. p.m.ē. arī dzelzs ieguves meistari un kalēji.
2.-1.gt. p.m.ē. radās jaunas amatniecības nozares. Feniķieši un ēģiptieši prata izgatavot stikla traukus. Piejaucot dažādus minerālus, ieguva krāsainu stiklu.
2.gt. p.m.ē. Ēģiptē ieveda vertikālos aužamos stāvus.
2.-1.gt. p.m.ē. raksturīga sīka amālu specializācija, piemēram, Ēģiptē bija piecas dažādas maizes profesijas.
Tirdzniecība. Kopš 2.gt. vidus p.m.ē. daudz kas izmainījās Seno Austrumu tirdzniecībā. Tirdzniecība bija nepieciešama, jo Divupē un Ēģiptē trūka vairākas ļoti svarīgas izejvielas – labi būvkoki, varš, alva, Divupē arī akmens. Alva tika vesta no tālienes. Tāpat bija nepieciešams sudrabs un zelts.
Tāpat kā 3.gt., arī 2. un 1.gt. p.m.ē. tirgotāji galvenokārt bija valdnieka ierēdņi un veica tirdzniecības darījumus pils vai tempļa uzdevumā.
Tirgotāji un jūrnieki nereti darbojās arī kā jūras laupītāji.
2. un 1.gt. p.m.ē., raksturīgi tāli aizjūras braucieni un sauszemes ekspedīcijas, lai iegūtu retas un dārgas preces. Ar karavānām cauri Irānas kalnzemei no Indijas, Afganistānas un Vidusāzijas Divupē, Vidusjūras ostās, Ēģiptē nonāca Senajos Austrumos tik ļoti iecienītais lazmīts, zelts, zelta un sudraba izstrādājumi, dārgi audumi. Regulārākā kļuva preču piegāde no Nūbijas, no kurienes nāca lielākā daļa Ēģiptes zelta, melnkoks, ziloņu ilkņi, leoparda ādas un citas preces.
Pieauga Ēģiptes tirdzniecība ar Feniķiju un Sīriju. No šīm zemēm Ēģipte saņēma trūkstošās izejvielas: kokmateriālus, varu, vēlāk dzelzi, hetu un mitanniešu zirgus, feniķiešu kaltētās zivis, pumpura audumus u.c. preces.
Ēģiptiešiem nebija sveša jūras tirdzniecība, un viņi laiku pa laikam veica braucienus uz Puntu, no kurienes pārveda dažādas eksotiskas lietas.
Vērtīgākās dāvanas starp valdniekiem bija zelts, sudrabs, varš, zirgi, kaujas rati un labi ieroči.
Kā maksāšanas līdzekļi Senajos Austrumos bija izplatīta labība , sudrabs, zelts, alva un varš pēc noteiktām svara vienībām. Ar laiku svara vienības sudrabā (Divupē) un varā (Ēģiptē) kļuva par parastāko maksāšanas līdzekli. Un tomēr monētu naudu sāka kalt tikai 7.gs. p.m.ē., kad Mazāzijas valstī Līdijā parādījās elektrona monētas. Persijā Dārijs I sāka kalt tīra zelta monētas – dārikus. Līdz 4.gs. otrai pusei p.m.ē. dāriki bija vienīgās zelta monētas, un tās kala tikai valdnieks. To izmantoja galvenokārt pilī, tempļos, tirgotāju un augļotāju aprindās. Tauta izmantoja maiņas tirdzniecību
Kari un karaspēks. Kari Senajos Austrumos bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Arī tad, kad, kārtojot starpvalstu attiecības, sāka plašāk izmantot sarunas, saraksti un citus līdzekļus, kari joprojām palika galvenais un efektīvākais konfliktu risināšanas un lielā mērā arī izejvielu un citu materiālu iegūšanas veids.
Ēģiptē pa nomiem sapulcināto zemnieku zemessardzes karaspēka vietā, ko kaujā vadīja vietējie dižciltīgie, stājās pastāvīgs karaspēks ar profesionāliem virsniekiem.
Pilnīgu apvērsumu karamākslā radīja 2.gt. vidū p.m.ē. ievestās zirgu vilktu kaujas ratu vienības, bet no 1.gt. p.m.ē. arī jātnieku vienības
Galvenie ieroči senatnē bija loks, šķēps, duncis, vēlāk īsais zobens, kaujas cirvis, bruņas – sākotnēji no voiloka un biezas ādas, tad no vara, vēlāk no bronzas
Asīrieši pirmie radīja visefektīvāko armijas organizāciju un visspēcīgāko armiju.
Reliģija. 2. un 1.gt. p.m.ē. notika izmaiņas Seno Austrumu reliģijās. Politeisms vairs nebija vienīgā reliģijas forma. Radās monoteisms, kaut arī tā bija reta parādība. Tā radās Ēģiptē, tā saistīta ar faraona Ehnatona vārdu, kurš radīja mācību par Atonu.
5.gs. vidū p.m.ē. izveidojās ebreju monoteiskā reliģija – jūdaisms.
Tuva monoteismam bija arī senpersiešu reliģiskā mācība – zoroastrisms (no mācības dibinātāja Zaratustras vārda).