Nepateiktais par barikādēm
Ivars Redisons, LTF priekšsēdētāja vietnieks barikāžu laikā
Piecpadsmit gadu laikā atmiņas ir pabalējušas. Šodien šķiet, ka 13. janvāra manifestācija Daugavas krastmalā bija zibenīga reakcija uz asiņainajiem notikumiem Viļņā. Bet nebija gan. Jau 5. janvārī Latvijas Tautas frontes valde iecerēja 13. janvārī rīkot plašu protesta manifestāciju pret Kremļa piedāvāto prezidenta pārvaldi. Vēsture to koriģēja pa savam.
Barikāžu organizēšanā galvenais patiešām bija lauku cilvēki, taču skrupulozu organizatorisko darbu veica toreizējās Rīgas Vidzemes un Latgales priekšpilsētu un Ziemeļu rajona deputātu padomes, Rīgas rajona deputātu padome un daudzās lauku rajonu pašvaldības. Vēloties atgādināt arī viņu veikumu barikāžu dienās, ar “Latvijas Avīzi” atmiņās dalās LTF priekšsēdētāja vietnieks barikāžu laikā Ivars Redisons. Viņa atmiņas glabājas 1991. gada barikāžu muzejā, taču publicētas tiek pirmoreiz.
I. Redisons stāsta, ka LTF valde no AP un MP janvārī vairākkārt saņēma prasības atcelt barikādes, atbrīvot tiltus krievu karaspēka kustībai utt., kam LTF valde un barikāžu dalībnieki atteicās pakļauties. “18. janvārī AP LTF frakcija nolēma noņemt barikādes, un 20. janvāra vakarā Godmanis teica TV tiešraidē attiecīgu uzrunu tautai pamest barikādes tieši brīdī, kad OMON sāka šaut un šturmēt Iekšlietu ministriju. Iespējams, ka tās ir lietas, ko daudzi tagad nemaz nevēlas atcerēties.”
1990. gada oktobrī LTF 3. kongresā notika būtiskas pārmaiņas organizācijas vadībā: par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Romualdu Ražuku, bet par LTF priekšsēdētāja vietnieku – mani, Ivaru Redisonu. Ievēlēja arī jaunu domi un attiecīgi arī valdi. Agrāk šos amatus ieņēma attiecīgi Dainis Īvāns un Ivars Godmanis.
Jaunā LTF vadība uzreiz saskārās ar nopietnām problēmām – interfrontes streiki lielajos uzņēmumos, okupācijas armija rīkoja provokatīvas spridzināšanas naktīs, Kremlis gatavojās ieviest tiešo prezidenta pārvaldi utt. LTF rajonu nodaļu pārstāvji satraukti prasīja veikt pretpasākumus.
Drīz kļuva skaidrs, ka Kremlis gatavo ļaunāko scenāriju. Apzinoties, ka tieši tagad no LTF vadības tiek gaidīts skaidrs redzējums par tālāko rīcību, es uzrakstīju uzmetumu aicinājumam par rīcību “x-stundā” un piedāvāju to LTF valdei. Pēc ilgām un asām diskusijām valde izlēma mani atbalstīt un izveidoja darba grupu: Roberts Milbergs, Uldis Augstkalns, I. Redisons. Teksta “noslīpēšanu” veica U. Augstkalns. Tā 1990. gada 11. decembrī dienas gaismu ieraudzīja LTF valdes “Paziņojums visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem”, kas tūlīt presē ieguva nosaukumu “x-stundas instrukcija”.
Uzreiz no visām pusēm LTF valde saņēma nežēlīgu kritiku “par panikas celšanu”. Tomēr daudzi atzina mūsu paziņojumu par savlaicīgu un nepieciešamu. Piemēram, atbalstu presē pauda dzejnieks Imants Ziedonis. Vairākums gan noticēja mums tikai pēc Ziemassvētkiem, kad, nepiekrītot Kremļa represiju plāniem, no amata atkāpās G. Ševardnadze, bet OMON ieņēma 2. janvārī Preses namu Rīgā.
Kopš decembra sākuma LTF valde intensīvi veica viedokļu un rīcības saskaņošanu starp visām tolaik lielākajām sabiedriskajām organizācijām. Rezultātā tapa 29 organizāciju aicinājums saviem biedriem un atbalstītājiem “Vienoti Latvijai”. Pēc šī aicinājuma publikācijas praktiski visa Latvija sāka saskaņotu gatavošanos nevardarbīgās pretošanās akcijām.
Nedēļu vēlāk šaurā lokā konspiratīvā dzīvoklī īpašās brīvprātīgo vienības mums abiem ar LTF priekšsēdētāju R. Ražuku prezentēja izstrādāto plānu rīcībai krīzes situācijā – tiltu, radio, TV u. c. objektu kontrolē un okupācijas armijas aktivitāšu novērošanā.
Decembra nogalē LTF koordinācijas centrs (vadītāja Drosma Blagoveščenska) veica milzu darbu, noorganizējot gandrīz miljons parakstu savākšanu pret Kremļa piedāvāto Savienības līgumu. Vienlaikus koordinatori rajonos rezervēja degvielu, gatavoja autobusus un cilvēkus plašai protesta manifestācijai Rīgā.
Bija skaidrs, ka tādu manifestāciju būs iespējams pulcēt tikai vienreiz. Vispusīgi detaļās apsverot situāciju, LTF valde 5. janvāra sēdē par optimālo manifestācijas dienu izvēlējās 13. janvāri.(..) 12. janvārī LU aulā sanāca LTF domes sēde, kurā piedalījās 121 domnieks. Visa sēde tika translēta radio, tādējādi tauta nepastarpināti dzirdēja lēmumu sākt nevardarbīgo pretošanos un aicinājumu pulcēties manifestācijā nākamajā dienā plkst. 14.
Taču konkrētas organizatoriskās lietas saprotamu iemeslu dēļ LTF valde neafišēja, bet nodeva “no mutes mutē” sēdes starplaikā pie LU aula melnajām klavierēm sapulcētajiem LTF rajonu nodaļu vadītājiem un koordinatoriem.
LTF valdes vārdā R. Milbergs lika priekšā vienkāršu, bet tālākai organizētībai būtisku shēmu: rajonu cilvēki pārņem apsargājamos objektus – Zaķusalas televīziju, radiotorni Ulbrokā, tiltus pār Daugavu un Vecmīlgrāvī, viaduktus, telefonu stacijas, Radio un Ministru Padomes un Augstākās Padomes ēkas –, organizējoties pēc pierastā novadu principa – Latgale, Zemgale, Vidzeme, Kurzeme. (..) “Pie melnajām klavierēm” vienojās organizēt smagās tehnikas nosūtīšanu uz Rīgu.
Kā atceras lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers, viņš jau 12. janvāra vakarā deva rīkojumu toreizējo sovhozu un kolhozu traktoristiem un citu mehānismu vadītājiem nebraukt uz manifestāciju, bet palikt pie savas tehnikas un gatavot to ceļam uz Rīgu. Līdzīgi rīkojās satiksmes ministrs Jānis Janovskis.
13. janvārī pulksten četros Latvijas radio runāja D. Īvāns par slepkavošanu Viļņā un LTF vārdā aicināja tautu pulcēties Vecrīgā.
Asiņainie nakts notikumi Viļņā un informācijas trūkums varēja radīt paniku un izjaukt manifestāciju. Kopš decembra LTF mītnē cauru diennakti tika apkopotas ziņas no rajoniem. Tonakt noskaidrojām, ka Latvijā viss bija mierīgi. Saņēmu apliecinājumu, ka armijas aktivitātes nav manāmas.
Ap plkst. 6.30 es ierados Latvijas radio un teicu uzrunu: “Latvijā viss ir mierīgi. Armijas aktivitātes nav manītas. Viss notiek pēc iepriekš izziņotā plāna. Ārā ir auksts. Neaizmirstiet ģērbties silti. Ņemiet līdzi termosus ar karstu tēju, radioaparātus un lukturīšus. Ja ceļā gadās armijas posteņi, apbrauciet tos. Tiekamies manifestācijā.”
Rīta pusē jau bija pulcējušies tūkstošiem cilvēku. Ap plkst. 9.30 pa radio atklātā tekstā aicināju lauciniekus sūtīt traktorus un smago tehniku manifestantu aizsardzībai.
Ierosme par kapitālu barikāžu būvi nāca 13. janvārī, kad ap plkst. 13 sapulcējās AP Aizsardzības komisija. Tās kā valstiskas struktūras lēmums jau bija oficiāls, legāls pamats tālākai rīcībai.
Turpmākie notikumi attīstījās ģeometriskā progresijā. Nakts laikā decentralizēti izveidojās barikādes Zaķusalā, pie radiotorņa Ulbrokā, Vecmīlgrāvī, pie telefona centrāles Dzirnavu ielā, ap MP, AP un LTF ēkām, uz Brasas tilta un citur. Arī pie sakaru torņiem Siguldā un Kuldīgā, un vairākās citās vietās. Par katru no tām ir savs stāsts. Diemžēl par OMON uzbrukumu radiotorņa Ulbrokā un Brasas tilta aizstāvjiem, par bezbailību Rīgas HES dambja sargāšanā un vairākumā citu barikāžu ir piemirsts. Pamatā dokumentēta ir tikai Vecrīgas aizstāvība, ko nodrošināja Augstākās Padomes Aizsardzības štābs. Netiek runāts arī par vairākkārtējiem centieniem atcelt barikādes, kuriem to dalībnieki un LTF nepakļāvās. Šķiet, pagājušie 15 gadi jau ir pietiekami ilgs laiks, lai tagad nopietnu pētnieku līmenī bez kaislībām varētu tikt risināta atklāta saruna par barikāžu laika notikumiem, uzvarām, kļūdām, nodevību un varonību.