Frederiks Šopēns
(1810-1849)
dzīve u daiļrade
Dzīve
1810 – 1815
Mikolaja un Justīnas Šopēnu dēls- Frideriks Francišeks1 piedzima 1810.gadā 1.martā Želazova Volā. 1810.gada oktobrī Skarbeku un Šopēnu ģimene pārcēlās uz Varšavu. Tas bija Napoleona impērijas laiks, kad nekaunīgais diktators koķetēja ar Poliju. Pārcelšanas un Varšavu pārmanīja Šopēnu dzīvi. Mikolajs Šopēns dabūja franču valodas pasniedzēja vietu Varšavas licejā. Liceja ēkā (Sakšu pilī) Mikolajam Šopēnam ierādīja kroņa dzīvokļi.
Bet liceja pasniedzēja alga nebija liela, naudu izmaksāja neregulāri, tāpēc Mikolajam Šopēnam bija jāmeklē papildu ienākumu avoti. Lai piepelnītos, viņš iekārtoja savā dzīvokļī privātu pansiju liceja audzēkņiem – šļahtiču (nevis aristokrātu) ģimeņu dēliem, kuru vecāki dzīvoja ārpus galvaspilsētas.
Mikolaja Šopēna pedagoga spējas, viņa izcilās stingra, ļoti prasīga, bet taisnīga audzinātāja īpašības pansiju paradīja pazīstamu un populāru. Tā sākas Mikolaja Šopēna sabiedriski pedagoģiskā darbība, kas bija cieši saistīta ar nacionālās kultūras straujo pacēlumu, poļu izglītības izaugsmi un attīstību.
1816 – 1825
Kungs, valdnieks nespēcīgs un viltīgs,
Švīts plikpauris, slinks radījums,
Ko slava nejauša skauj silti,
Tai laikā valdīja pār mums.
A. Puškins
Klausoties mūziku, Frideriks Šopēns bērnībā raudāja – jau agri izpaudās nervozais jūtīgums. Kvēla mūzikas mīlestība drīz vien pamodās bērnā un rada dažādu izpausmi: te viņš ar interesi aplūkoja un nospieda klavieru taustiņus, te ilgi, piekļāvies mātei pie ceļiem, klausījās viņas klavieru spēlē, te naktī izlēca no gultiņas un, aizkļuvis tumsā līdz instrumentam, mēģināja pēc atmiņas atkārtot dienā dzirdētās melodijas.
Kamēr bērns, no vecāku dedzīgā gādība pasargāja no visām likstām, uztvēra daudz dažādu iespaidu, Eiropā risinājās lieli vēsturiski notikumi.
Friderika Šopēna apzinīgās radošas dzīves sākums- klavieru spēles mācības čeha Voiceha Živnija vadībā 1817. (1816?) gadā – laika ziņā vēsturiski tieši sakrīt ar “kongresa Polijas” sākumu2.
Bet Friderikam diezin vai bija nepieciešams vairāk pieredzējis pedagogs. Viens no izcilākajiem Šopēna pētniekiem Z. Jahimeckis asprātīgi izteicies, ka Živnijs drīzāk bijis sava ģeniālā skolnieka straujo panākumu liecinieks nekā viņa skolotājs.
Skolniekam bija tik spoži panākumi, ka Živnijs drīz pārtrauca nodarbības, jo nezināja, ko varētu viņam vēl mācīt. Šopēns, tāpat kā citi ģeniāli cilvēki, zināmā mērā izskoloja pats sevi. Taču vēlāk viņš vienmēr pieminēja Živniju ar mīlestību un cieņu. 1829.gadā viņš rakstīja piederīgajiem no Vīnes, ka “Živnijs un Elsners varētu iemācīt vislielāko ēzeli3
Frideriks Šopēns auga rosīgā, izglītotā vidē4, kas veicināja viņa talanta agrīnu uzplaukumu. Jau 1817. gadā tika publicēta septiņas gadus vēca zēna pirmā polonēze (sol minorā).”Varšavas dienaslapa” 1818. gada janvāra numurā cildināja autoru, nosaucot to par “īstu mūzikas ģēniju”. Ilgi uzskatīja, ka šī polonēze ir pazudusi, bet tad šā gadsimta divdesmitajos gados to izdevās atrast Z. Jahimeckim.
1818. gada 24.februārī notika Frederika pirmā publiskā uzstāšanās – labdarības koncertā Radzivillu pilī. Puisēns ar milzīgiem panākumiem atskaņoja tajos laikos populārā čehu komponista V. Jiroveca5 koncertu klavierēm. Divus gadus vēlāk par Šopēna spēli sajūsminājās slavenā dziedone Andželika Katalani un uzdāvināja viņam zelta pulksteni ar vāciņā iegravētu ierakstu.
Tikko sabiedrība uzzināja par jaunā Friderika talantu, viņš kļuva gaidīts viesis kņažu Čartorisku, Radzivillu, Sapegu, Četvertiņsku, Lubecku, grāfu Volicku, Lempicku, Prušaku aristokrātiskajos salonos. Tā sākas Šopēna spožie panākumi augstākajās aprindās.6 Tomēr savus īstos draugus viņš meklēja un arī atrada nevis aristokrātiskos salonos, bet tēva pansijā. 1823. gadā Frideriks iestājās licejā (uzreiz ceturtajā klasē), viņa biedru loks stipri paplašinājās.
Jaunais Šopēns ir daudzpusīgi, nevis vienpusīgi apdāvināts. Viņš ir ne tikai mūziķis, bet raksta arī dzejoļus, zīmē7, sacer un mājas apstākļos uzved (galvenokārt ar māsu Emīliju) ludziņas. Viņš ir arī izveicīgs dejotājs.
Šopēnam visu mūžu piemita apbrīnojams mīmiķa talants, par ko speciālisti jūsmoja ne reizi vien.
Šopēns kā jaunās nacionālās kultūras pārstāvis spilgti atšķiras no daudziem retoriskiem romantiķiem. Neviltota jautrība – brīžiem nesavaldīgi bezrūpīga, brīžiem sarkastiska, brīžiem parupja un mazliet nepieklājīga – raksturīga Šopēnam visu mūžu. Sevišķi gaiša, nemākslota un dzīvespriecīga tā ir pusaudžu vecumā un jaunības gados.
1824. gada vasarā, kad Šopēns dzīvo Šafarnā sava drauga vecāku Dzevanovsku muižā, viņš izdomā humoristisku avīzi “Kuryer Szafarski”- parodiju par laikrakstu “Varšavas Kurjers”. Saglabājušies četri numuri un divi fragmenti no šās avīzes, kuras “cenzore” bija pane Ludvika Dzevanovska.
Šopēna šā laika dzīvespriecīgo, bezrūpīgo noskaņojumu labi raksturo, piemēram, šāds fragments no viņa agrīnās jaunības vēstulēm:
“Es gribēju jums, māsiņas (siostrylle), nosūtīt savu valsīti, bet man nav laika rakstīt, jo mēs jau sēžamies ekipāžā; patlaban ir rīts, astotā stunda (jo agrāk par septiņiem mēs nekad neceļamies). Gaiss ir dzestrs, brīnišķīgi spīd saulīte, putniņi čivina, strautiņa gan šeit nav, citādi tas ņurrātu, toties ir dīķis un vardes sadziedas vareni skaisti! Taču amizantāks par visiem ir melnais strazds, kas aiz loga trokšņaini vītero savu melodiju, un pana Zboiņska jaunākā meitiņa Kamilka, kam vēl nav pat divi gadiņi; viņa ir iemīlējusi mani un šļupst: “Kagila panu mīl”. Kā viņa mani, tā es biljons reižu vairāk papu un mammu. Mammu un papu mīlu un cienū, rociņas un kājiņas skūpstu.
Visdziļākajā padevībā F.Šopēns.”
Draudzība ir ļoti liela nozīme Šopēna dzīvē, it sevišķi apbrīnojamas ir viņa maigās jūtas pret draugiem (un pret piederīgajiem). “Kā es alkstu Tevi redzēt!” viņš raksta 1825. gadā savam bērnības draugam Janam Bjaloblockim.
Maiga, biedriska uzmanība un atklātība visu laiku mijās ar labsirdīgu ironiju un pārmetumiem, kopumā radot apburošu, tīru, svaigu un vitālu jūtu iespaidu.
1822. gadā Friderika vecāki viņa tālākās muzikālās (komponista) izglītības vadību uzticēja Juzefam Elsneram. Tas bija Varšavā labi pazīstams nopietns komponists, mūzikas darbinieks un pedagogs.
Vēlāk, kad Šopēns kļuva par Galvenās mūzikas skolas audzēkni, stāsta, ka Elsners visiem, kurus pārsteigusi Friderika oriģinālā muzikālā domāšana, atbildējis:
“Lieciet viņu mierā! Tiesa, viņš neiet parasto ceļu, bet viņa talants taču arī ir neparasts…”
1825 – 1826
Tas, ko tu esi sacerējis, ne visai
saskan ar mākslas likumiem, bet, tā
kā tas ir skaisti, es nelabošu; pat piezīmēt
šajā sakarā neko negribu un nedrīkstu;
ej tālāk pats savu ceļu, jo es redzu, ka tevi
ir iekvēlojusies līdz šim nebijušas mākslas dzirksts.
Elsners Šopēnam.
Ļoti nozīmīgs jaunā Šopēna dzīvē ir 1825.gads. Tas ir bagāts daudziem dažādiem notikumiem un atgadījumiem: šajā gadā uzrakstīts un iespiests Šopēna pirmais ievērojamais darbs- viņa Rondo op. (do minorā); piedalījās labdarības koncertos, ko sarīkoja prof. Javoreks; Šopēns devās nelielā ceļojumā uz Plocku – Tužinu – Dancigu; viņš kļuva par liceja ērģelnieku; Šopēns vēlreiz viesojās Šafarnā pie Dzevanovskiem un laikam arī Služevā – Vodziņsku muižā pie Toruņas. 1826.gada jūlijā Šopēns pabeidza liceju un 28. jūlijā kopā ar māti, Ludviku un Emīliju (viņa māsas) devās uz Dušņikiem (Reinerca) ārstēties ( tuberkuloze Emīlijai bija stipri progresējusi, un arī Frideriks nejūtas labi).
Dušņikos (septembrī) Šopēns sniedza divus labdarības koncertus. Pats svarīgākais šā gada (1826) notikums, bija Šopēna iestāšanās (septembrī) Galvenajā mūzikas skolā, kur viņš sāka apmeklēt nodarbības teorētiskajos priekšmetos. Tā sākās Friderika studenta dzīve. Milzums daždažādu iepazīšanos (Galvenajā mūzikas skolā un universitātē), daudz jaunu ideju un domu.
Šajā laikā Friderikam jau radās pirmās aizraušanās. Viņš mēdza staigāt pa Botānisko dārzu, kas pletās aiz Kazimeža pils. Dārzs bija dibināt 1811. gadā un vienkāršā sarunu valoda tika familiāri dēvēts par “Botāniku”. Liekas, vēl pavisam nesen Frideriks, bērns būdams, rotaļājās šajā dārzā un kopā ar draugiem notiesāja no zemes izrakņātu burkānu.8 Šie laiki bija pagājuši.
Šopēna bērnības un jaunības gados stipri pārmainījās Varšavas seja.
1827 – 1830
Pa dzīvi dedzība tā aizslīd karsta, jauna,
Un dzīvot steidzas tā, un visu izjust trauc.
P. Vjazemskis
1827. gadā jaunais Šopēns aizrautīgi iekļāvās Varšavas mūzikas dzīvē. Viņš bija biežs viesis koncertos, ļoti labprāt apmeklēja operas teātri, gāja arī uz dramatiskām izrādēm. Daudz laika Šopēns ziedoja arī jaunu instrumentu izmēģināšanai Buholca klavieru fabrikā. Nošu tirgotāja Bžezinas veikalā viņš regulāru izskatīja visus mūzikas jaunumus un droši vien jau te iepazinās ar Eiropas pianistu mākslu.
Bez tam Šopēns satikās ar Varšavas mūzikas un teātra dzīves slavenībām, ar literāro jaunatni.
1827. gada aprīlī ar diloni nomira Šopēna māsa Emīlija. Emīlijas kapakmenī iekala vārdus: “Aizgāja 14.pavasarī kā ziediņš, kas plauka savējiem par gaišām cerībām.”
Pēc Emīlijas nāves ģimene pārcēlās uz jaunu dzīvokļi – uz kreiso spārnu Krasiņsku pilī, kas atrodas Krakovas priekšpilsētā iepretī universitātei un licejam. Te pieauguša Friderika rīcībā tika nodota atsevišķa istaba.
Nākamā (1828) gada pavasarī Šopēnam aptumšoja bērnības sirdsdrauga Jana Bjaloblocka nāve. Vasaru Frideriks pavadīja Saņņikos (pie Prušakiem) un Stžižovā, bet rudenī devās uz Berlīni.
Šopēns daudz gaidīja no Berlīnes: viņam gribējās gan izklaidēties, gan noklausīties Spontini operu “Fernands Kortess”, gan iepazīties ar Berlīnes mūzikas dzīvi vispār un, ja iespējams, uzstāties pašam. Šīs cerības piepildījās tikai daļēji. Berlīnē Šopēnam patika kārtība un tīrība, viņu pārsteidza tās plašums, taču pilsēta viņu nesajūsmināja. Šopēnam izdevās noklausīties dažas operas: Spontini “Kortesu”, Čimarozas “Slepenās laulības”, Onslova “Iznēsātāju”. Tas arī bija viss.
6. oktobrī viņš atgriežas Varšavā. Šopēnam sākās pēdējais izšķirošais gads Galvenajā mūzikas skolā. Viņš to lieliski izmantoja – joprojām apmeklēja operu un koncertus, gāja sabiedrībā un paspēja atlicināt laiku arī nopietnam darbam. Friderika istabā bieži pulcējās viņa biedri – Mariļskis, Ceļiņskis, Macejovskis, Vitvickis. Šopēna tuvākie draugi tagad bija Tils Voicehovskis, Juliāns Fontāna un medicīnas students Jans Matušiņskis.
Šopēna spoža talanta attīstību zināmā mērā kavēja viņa pastāvīgā uzturēšanās pusprovinciālajā Varšavā. Kad 1829.gadā Varšavā ieradās Hummels un Paganini, atvedot sev līdzi Rietumeiropas galvaspilsētu kūsājošās mūzikas dzīves atbalsis, Šopēns sevišķi asi izjuta, ka viņam kaut kā trūkst. Viņa skolotājs ieteica savam ģeniālajam skolniekam doties uz ārzemēm. Par uzstāšanās vietām tika izraudzītas Vīne un Parīze, par turpmāko mācību vietu – Itālija (Šopēna draugi cerēja, ka viņš rakstīs operas).
Bet aizbraukt uz ārzemēm nebija tik vienkārši. Viens no galvenajiem šķēršļiem bija naudas trūkums. Kaut arī Mikolajs Šopēns nebija pārāk nabadzīgs, tomēr viņam nebija arī lieku līdzekļu.1829. gadā 13.aprīlī viņš iesniedza garīgo lietu un tautas izglītības ministram S. Grabovskim lūgumu par naudas pabalsta piešķiršanu Friderikam, lai tas varētu papildināt savas zināšanas ārzemēs. Lūgums nebija iesniegts labvēlīgā momentā. Varšavas valdība bija aizņemta – tā gatavojas kronēt Nikolaju I par Polijas valdnieku.
Tā kā neizdevās doties garākā ārzemju ceļojumā, Šopēns nolēma kaut uz neilgu laiku aizbraukt uz Vīni.
Jūlija otrajā pusē viņš pabeidza Galveno mūzikas skolu un mēneša beigās kopā ar saviem biedriem izbrauca no Varšavas. 31.jūlijā iebraucis Vīnē, Šopēns izmanto savu laiku. Viņš iepazīstas ar grāfu Hallenbergu, ar žurnālistu Blahetku, ar daudziem mūziķiem. Pret Šopēnu izturas kā pret izcili apdāvinātu cilvēku, kas pagaidām sagādā tikai baudu, bet vēl nevar būt konkurents.
Vīnē Šopēns noklausījās Bualdjē “Balto dāmu”, Rosini “Pelnkušķīti”, Meierbēra “Krustnesi”.
11.augustā viņš sniedza savu pirmo koncertu, 18.augustā otro – ķeizariskā operas teātra zālē. Abos koncertos Šopēns guva ļoti lielus panākumus. Atvadīšanās no Vīnes (19.augustā) bija aizkustinoša.
Septembra sākumā viņš ieradās Varšavā. Vīne tā “pārsteidza, aizrāva un savaldzināja” Šopēnu, ka dzimtā pilsēta viņam likās bāla, garlaicīga un provinciāla. Viņš dzīvoja tikai no atmiņām un sapņoja par vēl spilgtākiem iespaidiem un panākumiem nākotnē.
7.februārī un 4.martā Šopēna mājās notika puspublisks fa minora koncerta atskaņojums, kurā piedalījās mazs orķestris K. Kurpiņska vadībā.
17. un 22. martā Šopēns uzstājās Varšavā.9 Šopēnam bija lieli panākumi, un koncerti deva ievērojamus līdzekļus. Šopēnu sagaidīja ar aplausiem un godināja kā nacionālu slavenību. Pats Šopēns tomēr nebija visai apmierināts ar koncertiem. Cildinājumi viņam šķita pārspīlēti, – viņš saskatīja tajos pašapmierinātas publikas aprobežotību un domāja, ka šai publikai patīk tikai viņa talanta ārējais spožums, bet šā talanta iekšējās vērtības tai paliek svešas.
Maijā dzīve Varšavā atkal sita augstu vilni. Galvaspilsētā sabrauca ārzemju mākslinieki, kuru vidū bija pianiste A. Belvila, pianists S. Verlicers, dziedātāja Henrieta Zontaga, par kuru Šopēns jo sevišķi jūsmoja.10
Bet Šopēns bija cieši nolēmis braukt uz Vīni, Parīzi, Londonu – Eiropas lielākajām galvaspilsētām. Viens no svarīgākajiem iemesliem nepieciešamība paplašināt darbības loku un, protams, palielināt ienākumus. Laikam ļoti liela loma te bija radinieku un draugu (varbūt arī labvēļu) padomiem. Tie mudināja Šopēnu atstāt dzimteni līdz politiskajām pārmaiņām, kuru tuvošanos jau varēja just; šis vētrainais laiks varēja aizkavēt viņa talanta attīstību. Šopēns, protams, šaubījās un vilcinājās, kamēr arvien noteiktāk viņā nobrieda doma, ka nepieciešams braukt projām.
22.septembrī mājās pie Šopēna notika pirmais mi minora koncerta mēģinājums (ar orķestri).
Strauji tuvojās aizbraukšanas diena. 11.oktobrī Varšavā notika Šopēna atvadu koncerts. Viņš atskaņoja Koncertu mi minorā un Fantāziju pa poļu tēmām. Koncertam bija lieli panākumi.
Nākošajā dienā Šopēns raksta: “Es vairs nedomāju ne par ko citu kā tikai par manu sakravāšanu…”11
Taču viņš aizkavējās Varšavā vairāk nekā divas nedēļas. Politiskā situācija Polijas galvaspilsētā kļuva nedrošāka. Kamēr Šopēns vilcinājās ar aizbraukšanu, radikāli demokrātiskās aprindas gatavoja sacelšanos. Izplatījās un auga augumā satraucošas baumas.
Friderika vecāki un viņš pats noteikti zināja (vismaz nojauta) par strauji augušo revolucionāro noskaņojumu. Tādēļ pilnīgi saprotams jaunekļa lielais satraukums, viņam atstājot dzimteni un ģimeni tik nemierīgā laikā.
Oktobra pēdējās dienās notika draudzīgs atvadu vakars. 1. novembrī Šopēns pēdējo reizi apmeklēja savu iemīļoto kafejnīcu Kazu ielas stūrī; vakarā viņš ieradās Nacionālajā teātrī.12
2. novembrī no rīta Šopēns izbrauca no Varšavas. Varšavas priekšpilsētā notika pēdēja atvadīšanās ceremonija. Frideriks bija ārkārtīgi aizkustināts – viņš izplūda asarās. Daba visapkārt bija tērpusies skumjā rudens rotā. Drebinādamies rudens dzestrumā un tīdamies lietusmēteļa apkaklē, Frideriks pēdējo reizi apskāva un skūpstīja draugus. Savas dzimtenes ģeniālais dēls tagad gatavojās kļūt par tās mūzikas pārstāvi svešās zemēs. Apzinādamies šo godpilno un grūto misiju, viņš bija lepns un satraukts.
Nākamajā dienā “Varšavas Kurjers”, ziņoja:
“Mūsu tautietis – virtuozs un komponists Frideriks Šopēns vakar atstāja Varšavu, lai dotos uz svešām zemēm. Sākumā viņš pakavēsies Kališā, no turienes brauks uz Berlīni, Drēzdeni, Vīni, pēc tam apmeklēs Itāliju un Franciju.”
1831 un 1833
Visur tumšs, un visur klusu,
Kaut kas notiks, kaut kas notiks?
A. Mickevičs
Polija vēl bojā neies, kamēr dzīvi mēs!
J. Vibickis
Kališā Šopēns, kā bija norunāts, satīkas ar savu pēdējo gadu sirdsdraugu Titu Voicehovski, un viņi abi kopā devās tālāk. Vroclavā viņi uzkavējās dažas dienas – no 6. līdz 10. novembrim. Šopēns apskatīja pilsētu un gandrīz vai ekspromta veidā uzstājās koncertā.
Drēzdenē, 18. novembrī Šopēns uzstājās savu tautiešu Dobžicku namā, kur pulcējās poļu studējošā jaunatne. Ne Vroclava, ne Drēzdene neapmierināja Šopēnu.
Gandrīz viss laiks pagāja vizītēs. Drēzdenē Šopēns iepazinās ar Delfinu Potocku.
Atstājuši Drēzdeni, ceļinieki neilgu laiku pakavējās Prāgā un 24. novembrī jau ieradās Vīnē.
Bēdas un vilšanās jau bija durvju priekšā, bet Šopēns tās nemanīja vai arī nevēlējās manīt. Pa to laiku, jau pirms divām dienām (29. novembrī), kamēr Frideriks un Tits droši vien mierīgi tērzēja vai ieradās vizītēs labākajā sabiedrībā, Varšavā bija uzliesmojusi sacelšanās, ko vadīja slepenās biedrības locekļi.
Decembra sākumā vēstis par sacelšanos sasniedza Vīni. Tits Voicehovskis domāja, ka nekavējoties jāatgriežas dzimtenē, lai piedalītos cīņā pret cara armiju. Saglabājies nostāsts par to, ka Šopēns centies panākt aizbraukušo Voicehovski un sekot viņam, bet pēc tam, pārliecinājies, ka pakaļ dzīties ir veltīgi, zaudējis ticību saviem spēkiem, Šopēns nomākts atgriežas Vīnē.
Pēc Tita aizbraukšanas Šopēnam sākās gandrīz astoņus mēnešus ilga, vientuļa dzīve Vīnē. Viņa ilūzijas un cerības cita pēc citas pamazām izira. Vispārējie apstākļi traucēja mākslinieka karjeru, jo 1830. gada revolucionārie nemieri satricināja Vīnes ierasto dzīvi. Visi Šopēna mēģinājumi sarīkot koncertu atdūrās pret vienaldzīgas laipnības mūri. Viņš jutās vīlies. Viņa noskaņojums spēji mainījās, bieži viņu pārņēma skumjas. Viņš ļoti ilgojas pēc dzimtenes, ko tas agrāk it kā neprata novērtēt. Šopēns pārdzīvoja, ka nevar būt vai bundzinieks poļu armijā, ka nevar vai plūkāt šarpiju, kā to droši vien darīja viņa māsas.
Vīnes mūzikas dzīve tajā laikā strauji degradējās. Diženie komponisti Bēthovens un Šūberts jau piederēja pagātnei. Opera pagrima, koncertu biedrības kļuva pusamatieriskas un tik tikko eksistēja. Vīnes mietpilsoņi prasīja vieglu un patīkamu mūziku.
Lieliskais čehu vijolnieks J. Slaviks, šķiet, bija ievērojamākais mākslinieks, ar kuru Šopēns iepazinās Vīnē.
1831. gadā jūlija sākumā, Šopēns nolēma pamest apnikušo Vīni. Nauda ātri izsīka, un atkal bija jālūdz vecākiem materiāla palīdzība. Nākotnē nebija paredzami nekādi ienākumi. Braukt uz Itāliju nebija jēgas, jo arī tur sākās nemieri. Šopēns nolēma izmēģināt laimi Parīzē un Londonā.
Ar grūtībām dabūjis pasi, 20. jūlijā viņš izbrauca no Vīnes kopā ar paziņu – poli N. Kumeļski.
Ceļā uz Francijas galvaspilsētu Šopēns pakavējās arī Minhenē, kur uzstājas (28. augustā) Filharmonijas biedrības koncertā. No šejienes Šopēns devās uz Štutgarti, kur saņēma bēdīgas vēstis no dzimtenes. Cara armijas virspavēlnieks I. Paskevičs, kas nāca holēras sērgā mirušā I. Dibiča vietā, aplenca Varšavu. Triecienuzbrukums sākās 6. septembrī, un 8. septembrī Varšava padevās.
Ziņa par Paskeviča armijas iesoļošanu Varšavā sasniedza Štutgarti septembra sākumā un atstāja uz Šopēnu satriecošo iespaidu. Šopēns bija īsts savas dzimtenes patriots. Ziņa par Varšavas krišanu Šopēnu dziļi sāpināja – viņš to uzskatīja par lielu nacionālu traģēdiju. Satricinājums, ko Šopēns saņēma Štutgartē, spilgti izpaudās viņa daiļradē. Tas rāda, cik dziļi šie notikumi skāruši komponistu.
Štutgartē uzrakstītā Etīde do minorā (vēlāk op. 10, Nr. 12) un (iespējams) Prelūdija re minorā (vēlāk op. 28, Nr. 24) atslēdz pāreju no jauneklīgas sapņošanas un traģiskuma. Bet Šopēna jauno skaņdarbu skarbais kolorīts, vētrainais dramatisms liecināja tomēr nevis par bezcerīgu izmisumu, bet par varenu, vitālu radošu spēku un naidu jūtu pamošanos.
Šopēns tiecās uz Eiropas sirdi. Viņš gribēja atklāt pasaulei visas sava ģēnija iespējas. Un komponists caur Strasburgu devās uz Parīzi.
1830 un 1831
Parīze ir īsts okeāns.
Iemeties tajā loti, –
jūs nekad nenoteiksiet
tā dziļumu.
O. Balzaks
Kad Šopēns 1831. gada septembra beigās ieradās Parīzē, tur vēl joprojām skanēja jūlija revolūcijas atbalsis.
“ Te ir vislielākā greznība, vislielākā cūcība, vislielākā tikumība, vislielākais noziegumu skaits. Ik uz soļa sludinājumi par veneriskām slimībām, kliedzienu, trokšņu, dārdoņas un dubļu vairāk, nekā tu vari iedomāties, – tu pazudi šajā spietā, un tas ir izdevīgi tāpēc, ka neviens neprasa, kā kurš dzīvo.”- raksta Šopēns savam draugam par Parīzi.
Paiet mēnesis, bet Šopēna domas par Parīzi nemainās.
Taču Šopēns aizrāvās ar Parīzes mākslu, bet manīja arī Parīzes politiskas kaislības. Pēc Vīnes naidīgā noskaņojuma vētrainā līdzjūtība, ko poļiem izrādīja parīzieši, iedarbojās uz viņu uzmundrinoši. Polijas notikumi jau kopš sacelšanās sākuma izraisīja Parīzē dzīvu atbalsi.
1832. gadā 26. februārī Šopēns uzstājās koncertā, kur spēlēja Koncertu fa minorā. Koncerta apmeklētāji pārsvarā bija poļi: Parīzē Šopēnu pagaidām vēl maz pazina. Interesanti, ka šo koncertu apmeklēja tai laikā jau slavenais Ferencs Lists, ko sajūsmināja Šopēna spēle. Viņi abi iepazinās un par sadraudzējās, bet viņu draudzība tomēr nekļuva sevišķi cieša un vēlāk ne reizi vien raksturu, uzskatu un gaumes nesaderības dēļ izjuka. Tajā pašā 1832. gadā notika Šopēna pirmā iepazīšanās ar Hektoru Berliozu. Berlioza mūziku Šopēns nespēja iemīlēt, turpretī Berliozs izturējās pret Šopēnu mazliet augstprātīgi, taču sirsnīgi.
Tātad iespaidi un sakari ar parīziešiem arvien vairāk pieauga un paplašinājās. Bet Šopēna materiālais stāvoklis tā arī palika ne visai iepriecinošs. Nauda ātri kusa, un viņš arvien smagāk pārdzīvoja nepieciešamību lūgt vecākiem palīdzību.
Pirmajos Parīzes dzīves gados Šopēnam, acīm redzot, radās arī sirsnīgas jūtas – tā bija mīlestība uz Delfinu Potocku, kas viņam atbildēja ar pretmīlu. Šī skaistā, temperamentīgā un muzikāli apdāvinātā poliete, kam bija lemts nodzīvot vētrainu un diezgan ilgu mūžu, ar savu jūtu siltumu padarīja vieglākus Šopēna pirmos Parīzes dzīves gadus. Šopēns viņai veltīja savu Koncertu fa minorā.
Šīs bija draudzības un mīlas oāzes grūtību un satraukuma pilnajā Parīzes dzīvē.
Kaut arī Francijas galvaspilsēta bija spoža un valdzinoša, polis, kas bija audzis patriarhālā ģimenē, tajā saskatīja kaut ko atbaidošu un pretīgu. Lai gan Šopēna talantam bija plašs eiropeisks vēriens, brīžiem viņā nobrieda lēmums atgriezties Polijā; dzimto mežu un lauku, klusas un mierīgas dzīves dēļ dzimtenē viņam gribējās saraut visas saites ar Parīzi.
Protams, sapnis par atgriešanos dzimtenē bija ne visai reāls, tomēr pietiekami spēcīgs, lai vilinātu un satrauktu dvēseli. Turklāt Šopēna dzīvē sākās ārēji apburoša idile, ko īstenībā drīz nomainīja rupja, mokoša proza. Tā bija Šopēna mīla uz Mariju Vodziņsku.
1833 – 1837
Panu labvēlība nesniedzas pāri
slieksnim.
Poļu paruna
1834. gada 7. decembrī koncertā, ko konservatorijā bija sarīkojis Berliozs, Šopēns atskaņoja Larghetto no sava Koncerta fa minorā. Tā paša gada 25. decembrī mūzikas rītā Pleiela zālē kopā ar Listu viņš spēlēja divus duetus – Mošelesa duetu četrrocīgi un Lista duetu divām klavierēm.
Pēc tam notika šādas uzstāšanās: 1835. gada 25. februārī – Erāra salonos: Hillera duets divām klavierēm (kopā ar autoru); 22. martā – Pleiela zālē; 4. aprīlī – Itāliešu teātrī lielā koncertā (tajā piedalījās arī Lists, Ernsts, Nurī, Dorī, Falkons), kura ienākumus ziedoja poļu emigrantiem: Koncerts mi minorā un Hillera duets divām klavierēm (kopā ar Listu); 26. aprīlī – Habeneka beneficē Šopēns pirmo reizi ar lieliem panākumiem atskaņoja Polonēzi op.22.
Publikas reakcija šajos koncertos bija dažāda – te sajūsmas pilna, te vēsāka. Taču Šopēns nebija apmierināts: viņš uz ilgu laiku pārtrauca uzstāšanos.
1834. gada maijā Šopēns kopā ar Hilleru devās uz Āhenu, kur notika mūzikas festivāls, un pēc tam viņi trijatā ar Mendelsonu veica ceļojumu pa Reinu līdz Koblencai.
1834. gada pavasarī priecīgākais notikums Šopēnam droši vien bija sirdsdrauga – talantīgā ārsta Jana Matušiņska ierašanās Parīzē.
Dzīve kopā ar Matušiņski atsauca atmiņā Varšavu. Ar kādu prieku Šopēns atcerējās jaunību, mīļos draugus, dzimteni! Un rau – viņam drīz uzsmaidīja laime un radās iespēja atgriezties dārgajā Polijā.
1835. gada jūlijā beigās Šopēns devās no Parīzes uz Vāciju. Viņu gaidīja divkārši prieki: tikšanās ar tēvu un māti (16. augustā), kas bija aizbraukuši ārstēties uz Karlovivariem (Karlsbādi), un tikšanās ar Mariju Vodziņsku Drēdzenē.
Pirmā tikšanās dziļi aizkustināja un satrauca ilgās iztvīkušo Šopēnu.
No Karlovivariem Šopēna vecāki kopā ar vīnu devās uz Dečinu (Tetšenu)13, bet pēc tam atgriezās Varšavā, no kurienes Šopēns aizbrauca uz Drēzdeni. Te viņam bija lemts izbaudīt mīlestības vilinājumu un burvību.
1835./36. gada sezonā Šopēns publiski uzstājās tikai vienu reizi (9.aprīlī) – viņš piedalījās Lista koncertā.
1835. gada novembrī Šopēns smagi saslima ar gripu, kam sekoja lielas komplikācijas. Kad viņš jau sāka atlabt, Varšavā izplatījās baumas par… viņa nāvi. Taču organisms uzveica slimību, un viņu gaidīja atkal jauni satraukumi, jaunas radošas ieceres.
Piederīgie ļoti nopietni domāja par Friderika iespējamām precībām ar Mariju.
1836. gada jūlijā viņš devās uz Mariansku Laznu (Marienbādi) un te atkal satikās ar Vodziņskiem.
Atkal notiek pastaigas un muzicēšana, aizraušanās kļūst aizvien spēcīgāka un dziļāka. Marija akvarelī glezno Šopēna portretu. 9.septembrī Šopēns nolēma bildināt Mariju. Mātes un meitas atbildes ir piekrītošas. Šopēna “precināšana”, ko slēpa no Marijas tēva, notika vakarā. Šopēns bija pārliecināts par laimīgu dzīvi kopā ar Mariju. Un patiešam – sākumā viss, liekas, gāja labi… “Mīļais Friderik!”, “Manu dārgo Fricek!” – tā Marijas māte savās vēstulēs uzrunāja Šopēnu.
Tomēr pane Vodziņska, aizbildinādamās ar dažādiem ieganstiem, aizdomīgi ilgi vilcinājās paziņot atklātībā par saderināšanos.
Neveiksmīgā mīlestība uz Vodziņsku iezīmēja lūzumu Šopēna dzīves un daiļrades ceļā. Tā pamatīgi satricināja viņa dvēseli, bet arī to atjaunoja. Zaudējis cerības atrast laimi mīlestībā, Šopēns daudz ko sāka izprast vai vismaz nojaust.
Neizprotot šo lūzumu, nevar izprast Šopēna tālāko dzīves ceļu un vispirms viņa attiecības ar Žoržu Sandu.
1836 – 1838
Luijam Filipam bija lemts atklāti
pateikt savam gadsimtam: katram
sava vieta, un katrs rūpējas par
sevi.
I. Kastils
Šopēns iepazinās ar Žoržu Sandu 1836. gada beigās. Šopēna un Žoržas Sandas tuvināšanās šajā viņu pazīšanās sākuma posmā nenotika, toties jau toreiz tai veidojās abpusēji priekšnoteikumi.
Šopēna skumjas par zaudēto Mariju toreiz bija sasniegušas kulmināciju.
Žoržas Sandas un Šopēna attiecības ir bijušas neskaitāmu literāru strīdu objekts. No vienas puses, vairums Šopēna biogrāfu centušies visādi nomelnot Žoržu Sandu, pasvītrojot viņas “izvirtību” un liekulību.
No otras puses, daudzi Šopēna biogrāfi atteikušies izprast, kā vispār varēja notikt, ka izsmalcinātais poļu komponists ar saviem elegantiem uzvalkiem no smalkiem maigas krāsas audumiem un “ar lakādas zābakiem, kas laistījās kā spogulis”14, iemīlējās sievietē, kuras manieres bija skarbas un nevīžīgas, kura dažkārt nepievērsa nekādu uzmanību savam apģērbam, kura pārmērīgi daudz smēķēja un spēja ar jauniem paziņām sarunās ātri pāriet uz familiāro “tu”.
Jo vairāk iedziļinās Šopēna un Žoržas Sandas tuvināšanās apstākļos, jo stiprāka kļūst pārliecība, ka tai bijuši visai nopietni un dibināti iemesli.
Žorža Sanda pēc ārējā izskata bija mazliet līdzīga Marijai Vodziņskai, bet grūti iedomāties lielāku raksturu, ideju un dzīves veida kontrastu, kāds pastāvēja starp viņu un pani no Služovas. Bez tam Žorža Sanda labi zīmēja; to, starp citu, pierāda viņas zīmētie Šopēna portreti.15
Šopēna un Žoržas Sandas attiecības jau no paša sākuma veidojās pavisam citāti nekā abas viņa iepriekšējās aizraušanās.
1838. gada vasara Šopēns viesojās Noānā. Šā paša gada rudenī Šopēns ar Žoržu Sandu un viņas bērniem devās garākā ceļojumā.
1838 – 1843
Es uzskatu, ka, pateicoties vienīgi
mīlestībai, cilvēkam sākas tas
sevišķais briedums, ko nevar izraisīt
nekas cits.
I.Turgeņevs
Noānā Šopēns pabeidza Sonāti si bemol minorā un daudzus citus skaņdarbus.
1839. gada 11. oktobrī Žorža Sanda un Šopēns atgriezās Parīzē. Viņa apmetās uz dzīvi Pigala ielā 16, viņš – Tronšē ielā 5.
Pēc atgriešanās no Noānas Parīzē Šopēns dzīve iegāja agrākajās sliedēs – sākās stundas un vizītes. Šopēns iepazinās ar izcilo pianistu Ignacu Mošelesu. Drīz vien viņus ielūdz Luija Filipa galmā. Šopēns spēlēja savas noktirnes un etīdes, Mošeless – etīdes. Kopā viņi atskaņoja arī Mošelesa sonāti četrrocīgi. Spēli pavadīja klātesošo sajūsmas pilna sačukstēšanās.
1840. gads bija ļoti smags un grūts. Šopēns un Žorža Sanda nolem braukt uz Noānu, bet tomēr kādu apstākļu dēl nebrauc. Tikai 1840. gada augustā Žorža Sanda uz dažām dienām atstāja Parīzi un devās uz Kambrē.
1841. gadā Šopēna un Žoržas Sandas jaunā ģimenes dzīve nostabilizējās uz vairākiem gadiem. Ziemu viņi visi pavadīja Parīzē, vasarā dzīvoja Noānā, pie tam Šopēns parasti agrāk nekā pārējie atgriezās Parīzē, steigdamies katru rudeni dabūt stundas, jo tas bija viņa drošākais peļņas avots.
1841. gada 26. aprīlī Šopēns pēc ilga pārtraukuma sniedza Pleiela zālē koncertu, kurā viņš atskaņoja Balādi op. 38, Skerco op. 39, mazurkas op. 41. un vienu polonēzi no 40. opusa.16
Panākumi, ko Šopēns guva 1841. gada 26. aprīļa koncertā, kurā bija ieradušies Heine, Delakruā, Mickevičs un Vitvickis17
1842. gada 21. ferbuārī Šopēns piedalījās koncertā, kurā atskaņoja Trešo balādi, noktirnes, prelūdijas, etīdes, mazurkas un vienu no ekspromtiem (Sol bemol mažorā).
Šā paša gada 20. aprīlī Šopēnu piemeklēja lielas bēdas – nomira viņa tuvākais draugs Jans Matušiņskis, kas jau sen slimoja ar diloni. Līdz ar viņa nāvi zuda vēl viens pavediens, kas Parīzē saistīja Šopēnu ar dzimteni. No Varšavas šajā laikā biežāk pienāca skumjas nekā priecīgas vēstis. Vecāki cieta trūkumu , kļuva veci un slimoja; mātei bija stiprs reimatisms; tēvs aizvien smagāk sasirga ar plaušu tuberkulozi (viņš žēlojās par “neciešamo klepu”) un sirdskaiti. Viņi dzīvoja tagad vieni paši: abas Šopēna māsas bija apprecējušās; irstošās ģimenes saites kopā saturēja vienīgi viņu biežās vizītes pie vecākiem un agrākās sirsnīgās attiecības. Vecīši lielāko tiesu sēdēja mājās, un Mikolajs Šopēns, lai padarītu savas dienas tīkamākas, rūpīgi kopa augļu kokos mazā dārziņā, kurā viņam izdevās izaudzēt pat dažus vīnogu ķekarus.
No Varšavas pienāca arī vēstis ka Marija Vodziņska apprecējusies ar Juzefu Skarbeku.
Vasarā Šopēns ar Žoržu Sandu atkal dzīvoja Noānā. Tur Šopēns atpūtās un uzkrāja spēkus, kā arī daudz komponēja, tā kompensējot laika trūkumu ziemas periodos Parīzē.
1844- 1847
No mīlas sargies: bīstamāks
Nekas vairs nevar uztraukt prātu,
Un, kad jau skumjas nāvēt sāks,
Kas tevi tad vairs modinātu!
M. Ļermontovs
1844. gada maija sākumā no Varšavas pienāca sēru vēsts: rodoties komplikācijām sirds un plaušu slimībās, 74 gadu vecumā bija nomiris Šopēna tēvs. Māsas Izabellas vīrs Barciņskis lūgtin lūdza Frideriku neskumt, saudzēt savu veselību un spēkus mātes un māsu dēļ. Bet Šopēns ārkārtīgi skuma un sevišķi mokoši izjuta savu atrautību no ģimenes, kas bija palikusi bez tēva.
1845. gada Šopēns novembra beigās atgriezās Parīzē no Noānās.
1846. gada aprīlī Šopēns uz neilgu laiku aizbrauca uz Tūru, bet pēc tam devās uz Noānu. Šopēns dzīvodams Noānā un bieži vientulībā vadīdams laiku (viņam veltīja arvien mazāk uzmanības), vienīgo iepriecinājumu rada rakstiskās sarunas ar saviem piederīgajiem, ar kuriem viņš dalījās savos iespaidos un domās, kā arī pavēstīja jaunumus mūzikas pasaulē, ikdienas dzīvē, politikā un pat zinātnē.
Rudenī (novembra pirmajā pusē) Šopēns aizbrauca no Noānās uz visiem laikiem, taču formāli attiecības (ar Žoržu Sandu) vēl nebija sarautas.
Žoržas Sandas un Šopēna attiecību sairums rāda, ka viņu abu tuvības pamatā bija tikai pārejoša, daļēja, nevis dziļa, stabila raksturu, uzskatu un dzīves interešu kopība. Ļoti iespējams, ka poļu aristokrāti noskaņoja Šopēnu pret Žoržu Sandu.
1847 – 1849
“Mūs darinājis slavens lautu
meistars, kāds sui gerneris (sava
veida) Stradivarijs, kura jau vairs
nav starp dzīvajiem un kurš nevar
mūs salabot. Nemākulīgas rokas
nevar no mums izvilināt jaunas
skaņas. Mēs apslāpējam sevī visu
to, kam var likt skanēt vienīgi
lautu meistars, neviens cits…”
No Šopēna vēstules Fontānam
Pēdējie mūža gadi Šopēnam bija skumji.
Attiecības bija pilnīgi sairušas. Šopēns nemēģināja salīgt mieru ar Žoržu Sandu.
1848. gada 16. februārī, sešas dienas pirms revolūcijas sākuma, Šopēns sniedza koncertu Parīzē Pleiela zālē. Zālē atkal “izmeklēta” augstāko aprindu publika, koncertam bija milzīgi panākumi; “Gazette musicale” recenzijā Šopēnu dēvēja par silfu, par visu pianistu Ariēlu.
Taču no viņa paša koncerts prasīja ārkārtīgi daudz. Viņam nepietika spēka. Šopēns bija spiests mainīt izpildījuma nianses un pēdējās barkarolas oktāvas spēlēt pat pianissimo. Mākslinieku istabā viņš zaudēja samaņu.
Bija paredzēts otrs koncerts – 10. martā, bet uzliesmoja sacelšanās, un koncerts nenotika.
Revolūcija sākās 22. februārī agrā rīta stundā. Šopēns tajā laikā gulēja slims ar neiralģiju.
4. martā Šopēns nejauši pēdējo reizi mūžā sastapās ar Žoržu Sandu. Viņu saruna bija īsa un nenozīmīga.
Šopēns nolem braukt uz Angliju; viņam bija ārkārtīgi vajadzīga nauda. 1848. gada 20. aprīlī viņš ieradās Londonā, un tūlīt saņēma daudz ielūgumu no augstākajām aprindām un māksliniekiem. Viņš guva spožus panākumus augstākajās aprindās, tomēr viņam bija smagi un grūti.
23. jūnijā un 7. jūlijā Šopēns Londonā sniedza divus daļēji atklātus rīta koncertus: pirmo pazīstamās angļu dziedātājas Sartori (Adelaidas Kemblas) namā, otro – mūzikas mīļotāja lorda Falmuta mājās. Šopēns spēlēja noktirnes, mazurkas, etīdes, valšus, šūpuļa dziesmu, Skerco si bemol minorā… Presē ievietotajās atsauksmēs Šopēnu mazliet arī kritizēja.
23. novembrī Šopēns aizbrauca no Londonas. Viņš pameta “miglas zemi” atvieglots, vāju cerību spārnos.
Atgriezies Parīzē (24. novembrī), Šopēns ilgi slimoja. Un tomēr te viņš jutās labāk nekā aukstajā un augstprātīgajā angļu labākajā sabiedrībā.
Uz nāvi slimo Šopēnu apciemoja draugi un paziņas.
Šopēns bija iecerējis uzrakstīt klavieru spēles skolu, ko jokodamies draugu vidū dēvēja par “Méthode des Méthodes”. Viņš jau sen loloja šo domu, bet pilnīgs spēka trūkums arī šajā gadījumā neatļāva veikt šo darbu; ir saglabājies tikai neliels tās ievada fragments.
Smagi slimais Šopēns mēģināja rast atbalstu savā parastajā atturībā, kas tagad jau bija ieguvusi stoicisma raksturu.
Šopēna materiālais stāvoklis strauji pasliktinājās. Jo viņš pavisam neprata taupīt un vienmēr uzskatīja, ka nauda ir tādēļ, lai to terētu.
Vasarā Šopēns nolēma pārvākties uz Šaijo ielu. Šaijo ielā nebija slikti. Pie 74. nama, kur pirmajā stāvā apmetās Šopēns, atradās ar zāli apaudzis pagalmiņš. Šopēnu aprūpēja viņa kalpotājs Daniels un laiku pa laikam slimnieku kopēja.
Parīze lika Šopēnam dzīvot dedzīgu, trauksmainu, mokošu un grūtu dzīvi. Te uzplauka viņa ģēnijs, te saira viņa spēki, te sabruka viņa skaistākās cerības, te liesmoja un dzisa viņa jūtas.
Augustā Šopēns pameta Šaijo ielu un atgriezās d’Orleānas skvērā. Te viņu izmeklēja ievērojami Parīzes ārsti. Šopēnam ieteica labu dzīvokli ar logiem uz dienvidiem. Drīz Šopēns pārcēlās uz Vandomas laukumu 12.
Atcerējies droši vien sava tēva analoģiskās bažas, Šopēns ar vārgu roku uzrakstīja zīmīti, kurā lūdz pēc nāves viņu uzšķērst, lai neapbedītu dzīvu. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka medicīna nav izpratusi viņa slimību, patiešām – toreizējie ārsti maz sajēdza sarežģītajās plaušu un sirds slimībās, kas mocīja Šopēnu.
16. oktobrī Šopēns iesauca savā istabā draugus un paziņas un katram pasacīja kādu labu vārdu. Tā bija viņa pēdējā atvadīšanās.
Nāves brīdis tuvojās. Šopēns vēlējās, lai viņu apglabā Pēra Lašēza kapsētā blakus mīļotajam Bellini.
1849. gada 16. oktobra vakarā Šopēns iekrita pusnesamaņā, bet tomēr uz jautājumu, vai viņš ciešot, atbildēja: “Vairāk.” Naktī apmēram trijos četros viņa jau vairs nebija starp dzīvajiem.
Šopēnu apbedīja 30. oktobrī. Viņa ķermeni iebalzamēja; izveidoja mirušā pēcnāves masku.
Šķita, ka Parīzes mākslas dzīves spožumā, troksnī un pārsteidzošajā raibumā būtu jāpazūd poļu mūziķa vārdam, jo viņš nebija uzdrošinājies iekarot “lielo publiku”. Un tas patiešām it kā pazuda.
Bet tagad, pēc vairāk nekā simts gadiem, Šopēna slava gūst arvien lielāku spožumu. Mūsu uzmanību aizvien ciešāk saista poļu ģēnija atturīgā un lepnā, vienkāršā un dziļā mūzika.
Daiļrade
Šopēns un folklora
Gan agrāk, gan arī tagad ne reizi vien mēģināts mazināt Šopēna mūzikas nacionālo un internacionālo nozīmi. Atsaucoties uz tās “aristokrātismu” un “subjektīvismu”, tā cenšoties atraut Šopēnu no tautas, mēdza runāt par Šopēnu daiļrades “ierobežotību”, nesaskatot šās daiļrades patieso spēku.
Taču Šopēna saites ar slāvu mūzikas folklora ir tik dziļas un organiskas, ka lielo poļu komponistu var uzskatīt par īstu tautiskuma iemiesojumu mūzikā.
No otras puses, ietekme, kāda bijusi Šopēna mūzikai un visai pasaules komponistiem, turpinās vēl tagad un ir tik milzīga, ka to vairs vienkārši nesaskata; tas pārliecinoši pierāda šās mūzikas internacionālo diženumu.
Īstenībā Šopēna mūzika ar visu tās ne ar ko nesalīdzināmo nacionālo raksturīgumu ir piesātināta ar tik dziļām un saprotamām vispārcilvēciskām idejām, ka visu tās nozīmi, visu tās būtību nekādi nav iespējams ieslēgt tikai Polijas ietvaros.
Šopēna mūzikas tautiskuma pamatā ir tās organiskās saites ar folkloru.
Šopēna attieksme pret folkloru kļūst skaidra no daudziem viņa biogrāfijas faktiem, no viņa vēstulēs izteiktajām domām, bet visskaidrāk, protams, to atklāj Šopēna skaņdarbu analīze. Šopēns jau no kopš bērnības pievērsis ārkārtīgu uzmanību daždažādām parādībām kā lauku, tā arī pilsētas mūzikas folklorā.
Ne mazāk Šopēnu saistīja poļu tautas dziedāšana. Savā ar paša roku rakstītajā humoristiskajā avīzē “Šafarnas Kurjers” “vietējās hronikas” nodaļā viņš pavēsta, kā reiz klausījies uz zedeņu žoga sēdošas lauku “Katalani” dziedāšanu un tik ļoti aizrāvies, ka divas reizes atgriezies pie žoga, bet beigās iedevis meitenei “trīs grašus” un palūdzis viņu vēlreiz nodziedāt mazurciņu, lai spētu labāk iegaumēt tās vārdus.
Šopēns, dzīvodams emigrācijā, droši vien bija iepazinis ar savu tautiešu – Kurpiņska, Elsnera, Dobžiņska, Novakovska pieredzi patriotiskas mūzikas masu žanru radīšanā, un tas viņam palīdzēja šāda veida mūzikas intonācijas un tēlos sasniegt vislielāko māksliniecisko vispārinājumu.
Tātad nacionālums, tautiskums un patriotisks pilsoniskums radās poļu mūzikā jau pirms Šopēna.
Šopēns bija pirmais poļu komponists, kas saprata, ka jārada īpatnēja poļu mūzika, kura būtu nozīmīga ne tikai Polijas mērogā, un kā nacionālam savdabīgumam jābūt apvienotam ar internacionālu nozīmību. Šopēns bija pirmais, kas nepārspīlēja līdzšinējās poļu mūzikas kultūras nozīmi, bet arī nemazināja tās vērtību, t.i., viņš saskatīja gan tās neatkārtojamo savdabību, gan arī lielo atpalicību profesionālā ziņā.
Visi Šopēna skaņdarbi ir nacionāli. Šopēns ir tautas dzejnieks – mūziķis tiklab savās noktirnēs, kā balādēs.
Un patiešām, poļu mūzikas folkloras gars, folkloras, kuras līksmei raksturīgs brašums un smalks spožums, kuras skumjas pastāvīgi remdē dzīvais un kustīgais temperaments un kurai tipiskas kaprīzas un mainīgas emocijas, – šis gars aužas cauri visai Šopēna daiļradei. Vistiešāk ar folkloru saistīto skaņdarbu grupai vispirms būtu pieskaitāmi Šopēna mazūri, kujavjako un obereki21, kas apvienoti ar kopīgu nosaukumu “mazurkas”.
Šopēna mākslinieciskā personība
Šopēna personība, viņa galvenās radošās idejas, tāpat kā jebkura mākslinieka pamatidejas, jāaplūko no diviem aspektiem: pirmais – ko viņš vēlējies atveidot savā mākslā un ko atveidojis īstenībā, otrs – kā viņš to veicis.
Pirmais aspekts vērš mūsu uzmanību uz Šopēna tiešo dzīves novērojumu loku. Mums ir zināms, kā šis loks Šopēnam dzīvojot Polijā, bijis diezgan plašs.
Pēc pārcelšanās uz Franciju viss jūtami mainījās. Un tomēr, dzīvodams dzimtenē, Šopēns daudz vispusīgāk un konsekventāk nekā svešumā iesaistījās apkārtējā dzīvē.
Savdabīga bija Šopēna attieksme pret daiļrades mantojumu un sava laikmeta mākslu.
Ir zināms, ka pat mūzikas jomā Šopēna erudīcija nebija plaša un visaptveroša un to nevar salīdzināt, piemēra, ar Lista erudīciju. Bez šaubām, viņš lieliski pārzināja to, ko mīlēja.
Kā īsts ģēnijs viņš vienmēr prata par visu, ko bija noklausījies, vienalga, vai tas bija Meierbērg vai Bellini, Berliozs vai Šūmanis, ātri izdarīt noteiktus secinājumus. Taču Šopēnam nepiemita specifiskas alkas iegūt vispusīgas zināšanas mūzikā – ne par pagātni, ne par tagadni.
Ir zināms, ka Šopēns esot kādreiz izteicies par tēlotāju mākslu. Bet arī te viņa intereses neliecina par erudīta cilvēka aktivitāti, tās drīzāk tieši pakļautas emocijām un noskaņojumam.
Tāpēc Šopēna mūzikā nav manāmas “literārisma” vai “gleznieciskuma” pēdas.
Šopēns daudz augstāk vērtēja tiešus dzīves novērojumus. Šopēna uzmanības centrā vienmēr ir dzīvais cilvēks, ar ko viņam ir tieša saskare. No tā izriet viņa mūzikā ārkārtīgi viegli uztveramais cilvēciskums.
Dabai Šopēns velta ārēji ļoti maz uzmanības.
Šopēna daiļrade netiecas pēc patstāvīgas nozīmes ilustratīvisma un nepavisam necieš patvaļīgus sižetiskus iztulkojumus.
Gan Šopēna sevišķā uzmanība pret cilvēku, gan viņa spilgti negatīva attieksme pret ilustratīvismu rada lielu atšķirību starp Šopēna daiļradi un Berlioza vai Lista romantismu. Šopēna visu uzmanību velta reālajam cilvēkam pretēji Berlioza un Lista romantismam, kam nav sveša arī vilšanās.
Īpatnēja ir Šopēna muzikālā gaume. Viņš dziļi cienī tikai divus komponistus – J.S. Bahu un Mocartu. Bēthovenu viņš vērtē ļoti augstu, bet ar ierunām.
“Šopēns teica, ka Šopēna teica, ka Bēthovens viņu uz vienu mirkli paceļot debesīs, lai nākošajā momentā nomestu atkal uz zemes… Šādu kritienu Šopēns izjuta katru reizi Simfonijā c moll, pēdējās daļas sākumā…”
Šopēna simpātiju un antipātiju robeža ir skaidri novilkta starp klasiķiem un konsekventiem romantiķiem. Romantiskais galējības – neīsts patoss, dekoratīvisms, pārspīlētas kaislības, elles šausmu fantastika – visa šī “trakošana” Šopēnam ir sveša un pat pretīga. Viņam ir dārgas un racionāla stingrība, veselā un atsevišķu daļu, idejas un fantāzijas vienība.
Šopēna mūzikā ir ne mazums dramatisku, skumju un pat ciešanu pilnu lappušu, bet tajā nemaz nav ne tā eksaltētā jūtu sasprindzinājuma, tās slimīgās sajūsmas, ne arī tās baismīgi fantastiskās asiņu un dūmu krāsas, tā slāpējošā un pusbezprātīgā mežonīguma, kas ir tik tipiski Slovacka poētiskajiem darbiem un ko sevišķi drāmām.
Šopēna daiļrade ir nesaraujami saistīta ar dziļu, brīžiem pat satriecošu izteiksmību. Šopēna skaņdarbos nepiemīt ne stūrainība, ne demonstratīvums. Apvienojot ekspresīvo un harmonisko, kas tik bieži nostatīti viens otram pretī, Šopēna mūzika iegūst sevišķu, vienreizīgu vērtību.
Šopēns un krievu mūziķi
Šopēns ir neizsīkstošs avots
N. Rimskis –Korsakovs
Krievu mūziķu attieksmēs pret Šopēnu raksturīga dziļa, ar gadu desmitiem arvien augoša idejiska un radoša solidaritāte.
Šopēna krievu tautības skolnieces (M. Kalergisa-Muhanova, E. Greča, V. Kologrivova, J. Černišova, J. Šeremetjeva, J. Obreskova) bija pirmās, kas veicināja Šopēna mūzikas izplatīšanos Krievijā. Plaši iepazīties ar Šopēna daiļradi krievu mūziķi sāka jau pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, bet daļēji jau agrāk.22 Lielais krievu nacionālās mūzikas pamatlicējs M. Gļinka augstu vērtēja Šopēna daiļradi.
N. Rimska – Korsakova izteikumi par Šopēnu saglabājušies līdz mūsu dienām. Visi tie liecina par Rimska – Korsakova lielo mīlestību pret Šopēna daiļradi.
Krievu publikas uzmanību un plašas simpātijas pret Šopēnu turpmāk izpaudās daudzos populāros rakstos par viņa dzīvi un daiļradi laikrakstos un žurnālos, kā arī vairāku populāru brošūru un grāmatu izdevumos.
20. gadsimta sākumā Šopēna pētnieki Krievijā sarakstīja divus vērtīgus darbus: vienu par Šopēna biogrāfiju, otru – par viņa daiļradi.
Šopēna mūzika – bezgala cilvēciska un dziļa, pilna neparasta jūtu siltuma, cildenu sapņu par tautu laimi un smagu ciešanu par cilvēku likteni – mūsu dienās, kad sociālisms asi vēršas pret starptautiskās reakcijas spēkiem, saista vēl vairāk nekā agrāk. Tā dzīvo un dzīvos pilnskanīgu, skaistu mūžu!
Šopēna dzīves un daiļrades dati
Šopēna dzīves un daiļrades hronoloģija nav uzskatāma par pilnīgi precīzu. Šopēns ne reizi vien savus skaņdarbus pirms iespiešanas pārstrādājis, tādēļ daudzus no tiem faktiski iespējams datēt tikai ar gadu, kad tie Šopēna dzīves laikā publicēti. Viss, kas attiecas uz publicēšanas datiem, dots kvadrātiekavās; jautājuma zīmes pievienotas ļoti apšaubāmiem (bet iespējamiem) datiem un faktiem.
Gadi Dzīve Daiļrade
1810.
1811.
1812.
1817.
1818.
1821.
1822.
1823.
1824.
1825.
1826.
1826.,
1827.
1827.
1827.,
1828.
1828.
1828.,
1829.
1828.-
1831.
(1833?)
1829.
1829.
1829.,
1830.
1830.
1830.,
1831.
1831.
1831.,
1832.
1832.
1832.,
1833.
1832.-
1836.
1833.
1834.
1834.,
1835.
1835.
1836.
1836.,
1837.
1836.-1839 .
1837.
1837.,
1838.
1838.
1838.,
1839.
1839.
1840.
1840.,
1841.
1841.
1842.
1843.
1844.
1845.
1845.,
1846.
1846.
1846.,
1847.
1847.
1848.
1849.
1. martā (plkst. 6 vakarā) – piedzimšana. Oktobrī pārcelšanās uz Varšavu un apmešanās Varšavas liceja telpās (Sakšu pilī)
9. jūlijā – māsas Izabellas piedzimšana
20. novembrī – māsas Emīlijas piedzimšana
Licejs pārceļas uz Kazimeža pili (pārceļas arī Mikolaja Šopēna ģimene). Ar F. Šopēnu sāk nodarboties V. Živnijs (?)
24. februārī – pirmā publiskā uzstāšanās labdarības koncertā Radzivillu pilī. Pirmā iepazīšanās ar J. Elsneru.(?)
Sākas nodarbības pie J. Elsnera (1824?)
Iestāšanās Varšavas liceja 4. klasē
Vasara Šafarnā (pie Dzevanovskiem)
Aleksandrs I uzdāvina gredzenu par spēli uz eolomelodikona. 27. maijā un 10. jūnijā – piedalīšanās labdarības koncertā. Vasara Šafarnā, Služovā. Šopēns – ērģelnieks licejā.
Jūlijā – liceja pabeigšana. 28. jūlijā – brauciens kopā ar māti un māsas Ludviku un Emīliju uz Dušņikiem. Ārstēšana Dušņikos, divi labdarības koncerti. Septembrī iestāšanās Galvenajā mūzikas skolā.
10. aprīlī – Šopēna māsas Emīlijas nāve. Pārcelšanās uz jaunu dzīvokli.
Vasara Stžižovā un Antoņinā
9. septembrī – aizbraukšana no Berlīnes.
6. oktobrī – atgriešanās Varšavā.
(Paganini koncerti Varšavā). Mostas mīlas uz K. Gladovsku (pavasarī). Ieceres braucienu uz ārzemēm. 20. jūlijā – Galvenās mūzikas skolas absolvēšana. Jūlijā beigās – aizbraukšana. 31. jūlijā – ierašanās Vīnē. 11. augustā – Š. Pirmais koncerts Vīnē. 18. augustā – Š. Otrais koncerts Vīnē. 19. augusta – aizbraukšana no Vīnes. 21. augustā- Prāga. Oktobrī brauciens uz Stžižovu un Antoņinu (pie Radzivilla). 19. decembrī – koncerti Varšavā.
22. martā – Š. Pirmais koncerts Varšavā. 22. martā – Š. otrais koncerts Varšavā. Ieceres braucienam uz Itāliju. Vasarā – Želazova Vola.
22. septembrī – pirmais mēģinājums Koncertam mi minorā Š. Mājās. 11. oktobrī – atvadu koncerts Varšavā. 2. novembrī – aizbraukšana no Varšavas. 24. novembrī – ierašanās Vīnē. Operu iespaidi; iepazīšanās ar mūziķiem, izbraukums tuvējā apkārtnē. Decembra sākumā – vēsts par sacelšanos Varšavā (29. un 30. novembrī)
Dzīve Vīnē. 4. aprīlī – piedalīšanās Garsijas Vestrisas muzikālā priekšpusdienā. 20. jūlijā – aizbraukšana no Vīnes. 28. augusta – koncerts – Minhenē. Septembra beigās – ierašanās Parīzē. Iepazīšanās ar Parīzes mūziķu aprindām ( Rosini, Hillers, Paers). Dzīve Puasonjēra bulvārī.
31. janvārī – K. Gladkovskas apprecēšanās. 26. februārī – piedalīšanās koncertā. 20. maijā – piedalīšanās koncertā konservatorijas zālē. Iepazīšanās ar Listu, Berliozu, Heini. Augusta sākumā – satikšanās ar Mitkeviču un Slovacki.
3. aprīlī – piedalīšanās koncertā (kopā ar Listu ). Sākas draudzība ar Bellini (1833 – 1835) un O. Frankomu. Janvārī – iestāšanās Poļu literatūras biedrībā Parīzē. Vasarā – brauciens un Turēnu pie Frankoma. 15. decembrī – piedalīšanās koncertā (kopā ar Listu un Hilleru).
Pavasarī – J. Matušiņska ierašanās Parīzē un apmešanās pie Šopēna. Maijā – Šopēna brauciens kopā ar Hilleru un Āhenas mūzikas festivālu. Atgriešanās Parīzē. 7. decembrī – piedalīšanās Berlioza koncertā. 25. decembrī – piedalīšanās muzikālā piekšpusdienā (ar Listu)
25. februārī – uzstāšanās Erāra salonos. 22. martā – piedalīšanās koncertā. 4. aprīlī – piedalīšanās plašā koncertā (kopā ar Listu, Nurī, Falkoni u.c.) 26. aprīlī – piedalīšanās Habeneka koncertā – beneficē. Jūlija beigās – aizbraukšana no Parīzes. 16. augustā – satikšanās ar vecākiem. Oktobris – Leipciga. Oktobra vidū – atgriešanās Parīzē. Novembrī – slimība.
9. aprīlī – piedalīšanās Lista koncertā. Jūlijā – Marianskā Laznā: Vodziņski. 21. augustā – brauciens kopā ar Vodziņsjiem uz Drēzdeni. 9. septembrī – Šopēna darināšanās. 11. septembrī –satikšanās ar Šumāni. Rudenī – iepazīšanās ar Žoržu Sandu.
Gada vidū izjūk saderināšanās ar Mariju Vodziņsku, 11. – 22 . jūlijā – Londona.
Pavasarī – tikšanās ar Žoržu Sandu Parīzē. 5. martā – piedalīšanās koncertā. Martā – koncerts Ruānā. Vasarā – brauciens uz Noānu. Oktobrī – izbraukšana uz Majorku. 15.decembrī – pārcelšanās uz kartēziešu klosteri “Valdemoza”
Februāra pirmajā pusē – aizbraukšana no Majorkas. Smags brauciens pa jūru. Slimības saasināšanās. Maijā – brauciens uz Dženovu un atgriešanās Marseļā. No jūnija līdz oktobrim – dzīve Noānā. 11. oktobrī – ierašanās Parīzē. 29. oktobrī- uzstāšanās Senklū pilī Luija Filipa galmā.
Parīzē. Biežas tikšanas ar Mitkeviču.
26. aprīlī – uzstāšanās Pleiela zālē. Vasara Noānā. 24. jūlijā – M. Vodziņskas laulības ar J. Skarbeku. Septembrī – īslaicīgs brauciens uz Parīzi. Novembra pirmajā pusē – atgriešanās Parīzē.
21. februārī – piedalīšanās koncertā. 20. aprīlī – Matušiņska nāve. Vasara Noānā.
5. aprīlī – Lista vizīte pie Šopēna Varšavā. Vasara Noānā. Septembra beigās – brauciens uz Krēzas krastiem. Oktobra beigās – atgriešanās Parīzē.
3. maijā Varšavā nomirst Šopēna tēvs. Vasara Noānā. Novembra beigās – atgriešanās Parīzē.
Vasara Noānā. Novembra beigās – atgriešanās Parīzē.
Aprīlī – brauciens uz Tūru. Pavasaris un vasara Noānā. Novembrī Šopēns un visiem laikiem atstāj Noānu.
Jūlijā – Šopēns sarauj sakarus ar Žoržu Sandu.
16. februārī – koncerts Parīzē. 4.martā – pēdēja tikšanās ar Ž. Sandu. 20. aprīlī – ierašanās Londona. Augusta sākumā – brauciens uz Skotiju. 31. oktobrī – atgriešanās Londonā. 23. novembrī – aizbraukšana no Londonas. Atgriešanās Parīzē. (24. novembrī)
jūnija sākumā – pārcelšanās uz Šaijo ielu. Augusta – smaga slimība. Septembra beigās – pārcelšanās uz Vandoma laukumu. 16. oktobrī – atvadīšanās no draugiem. Naktī no 16. uz 17. oktobri – nāve (starp pulksten trim un četriem). 30. oktobrī – bēres.
Polonēze sol minorā [1817]
Militārs maršs [1817]
Polonēze Si bemol mažorā [1937]
Polonēze La bemol mažorā, veltīta V. Živnijas [1902]
Polonēze sol diez minorā?[1864]
Mazurka, veltīta Vilhelmam Kolbergam
Pirmie uzmetumi Mazurkai op. 17, Nr. 4
Divas mazurkas – Sol mažorā un Si bemol mažorā [1825]
Rondo op. 1 [1825]
Polonēze si bemol minorā “Adieu”, veltīta V. Kolbergam.
Variācijas Fa mažorā
Valsis Do mažorā
Trīs ekosēzes op. 72 [1855]
Rondo op. 5 [1828]
Variācijas par vācu dziesmu [1851]
1829? Sēru maršs op. 72 [1855]
valši La bemol mažorā un Mi bemol mažorā? [1902]
Noktirne do minorā [1938]
Kontrdejas Si bemol mažorā un Sol bemol mažorā
Polonēze re minorā op. 71, veltīta T. Voicehovskim [1855]
Mazurka op. 68, Nr. 2 [1855]
Noktirne mi minorā, op. 72 [1855]
Variācijas par Mocarta tēmu, op. 2 [1830]
Sonāte op. 4 [1851]
Sacerēšanas sākums etīdēm op. 10
Polonēze Si bemol mažorā, op. 71 [1855]
Rondo divām klavierēm, op. 73 [1855]
Fantāzija op. 13 (1829, 1830?) [1834]
Krakovjaks op. 14 [1834]
[Rondo op. 5]
Trio op. 8 [1833]
12 etīdes op. 10 [1833]
Souvenir de Paganini [1881]
Valsis op, Nr. 2 [1855]
Valsis Mi mažorā [1871]
Mazurka op. 68, Nr. 1 [1855]
Mazurka op. 68, Nr. 3 [1855]
Polonēze Sol bemol mažorā [1872]
Polonēze op. 71, Nr. 3 [1855]
Polonēze klavierēm un čellam op. 3 [1833]
23. augustā – Mazurka Sol bemol mažorā
3. oktobrī – Valsis op. 70, Nr.3 [1855]
Koncerts fa minorā, op. 21 [1826]
Dziesmas: “Vēlēšanās” un “Ko gan mīl meitene?” ar S. Vitvicka vārdiem [1855]
Noktirnes op. 9 [1833]
Lento con gran espressione (Noktirne do diez minorā) [1836]
Valsis mi minorā [1863]
Tiek pabeigts Koncerts fa minorā, op. 21 [1836]
Koncerts mi minorā, op. 11 [1833]
Dziesma: “Burvība” ar S. Vitvicka vārdiem [1912]
Mazurkas op. 6 un op. 7 [1832]
Polonēze op. 22 [1836]
Uzmetumi Allegro op. 46 [1841]
Valsis op. 18 [1834]
Valsis op. 34, Nr. 2 [1838]
Etīde op. 10, Nr. 12 [1833]
Skerco op. 20 [1835]
Balāde op. 23 [1836]
Rondo op. 16 [1834]
Mazurka Si bemol mažorā [1909]
[Mazurkas op. 6]
[Mazurkas op. 7]
Mazurkas op. 17 [1834]
12 etīdes op. 25 [1837]
Variācijas par Herolda tēmu, op. 12 [1833]
Bolero op. 19 [1837]
Noktirne op. 15, Nr. 3 [1834]
Mazurka Do mažorā (bez opusa)
[Polonēze op. 3]
[Trio op. 8]
[Noktirnes op. 9]
[12 etīdes op. 10]
[Koncerts op. 11]
[Variācijas op. 12]
Andantespianato polonēzei op. 22 [1836]
Prelūdija La bemol mažorā [1918]
Fantāzija – ekspromts op. 66 [1855]
Catlabile Si bemol mažorā [1925]
Mazurka La bemol mažorā [1930]
[Fantāzija op. 13]
[Krakovjaks op. 14]
[Noktirne op. 15]
[Rondo op. 16]
[Mazurkas op. 17]
[Valsis op. 18]
[Bolero op. 19]
Mazurkas op. 24 [185]
Polonēzes op. 26 [1836]
Noktirnes op. 27 [1836]
Valsis op. 69, Nr. 1 [1855]
Valsis op.70, Nr. 1 [1855]
Valsis op. 34, Nr. 1 [1838]
Mazurkas op. 67, Nr. 1 un 3 [1855]
[Skerco op. 20]
[Mazurkas op. 24]
Polonēze op. 53 [1843]
Etīdes op. 25, Nr. 1 un 2 [1837]
[Koncerts op. 21]
[Koncerts op. 22]
[Koncerts op. 23]
[Polonēzes op. 26]
[Noktirnes op. 27]
Mazurkas op. 30 [1837]
Noktirnes op. 32 [1837]
Balāde op. 38 (1836 – 1839?) [1840]
Prelūdija op. 28 [1839]
Skerco op.31 [187]
[12 etīdes no op. 25]
[Ekspromts op. 29]
[Mazurkas op. 30]
[Mazurkas op. 32]
Mazurkas op. 33 [1838]
Valsis op. 34, Nr. 3 [1838]
Noktirne op. 37, Nr. 1 [1840]
Polonēze op. 40, Nr. 1 [1840]
[Valši op. 34]
Skerco op. 39 [1840]
Polonēze op 40, Nr. 2 [1840]
Mazurkas op. 41 [1840]
Prelūdijas op. 28 [1839]
Skerco un fināls Sonātei op. 35 [1840]
Ekspromts op. 36 [1840]
Noktirne op. 37, Nr. 2 [ 1840]
Valsis op. 42 [1840]
[Sonāte op. 36]
[Ekspromts op. 36]
[ 2 noktirnes op. 37]
[Balāde op. 38]
[Skerco op. 39]
[Polonēzes op. 40]
[Mazurkas op. 41]
[Valsis op. 42]
Polonēze op. 44 [1841]
Allegro de Concert op. 46 [1841]
Balāde op. 47 [1842]
Fantāzija op. 49 [1841]
Mazurka la minorā [1841]
Tarantella op. 43 [1855]
Prelūdija op. 45 [1841]
Noktirnes op. 48 [1841]
Mazurkas op. 50 [1842]
Valsis op. 70, Nr. 2 [1855]
[Polonēze op. 44]
[Prelūdija op. 45]
[Allegro op. 46]
[Fantāzija op. 49]
[Mazurka la minorā]
[Mazurkas op. 50]
[Mazurka la minorā]
Noktirnes op. 55 [1844]
Mazurkas op. 56 [1844]
Šūpoļa dziesma op. 57 [1845]
Sonāte op. 58 [1845]
[Noktirnes op. 55]
[Noktirnes op. 56]
Mazurkas op. 59 [1845]
Mazurkas op. 67, Nr. 2 [1855]
Barkarola op. 60
Polonēze – fantāzija op. 61 [1846]
Sonāte klavierēm un čellam op. 65 [1847]
Noktirnes op. 62 [1846]
Noktirnes op. 63 [1847]
Valši op. 64 [1847]
[Mazurkas op. 63]
[Valši op. 64]
[Sonāte čellam un klavierēm, op 65]
Mazurkas op. 68, Nr. 4 [1855]