Civilās aizsardzības aizsargbūvju
KONCEPCIJA
I. Koncepcijā lietotie termini
Iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības līdzekļi – tehnisko līdzekļu, kā arī dabisku un mākslīgu paslēptuvju kopums, lai pasargātu cilvēkus un to īpašumu no ārkārtējo situāciju postošajiem faktoriem.
Mūsdienīgie iznīcināšanas ieroči (līdzekļi) – kaujas ieroči, kā pielietošana var izsaukt vai izsauc cilvēku, dzīvnieku vai augu bojāeju, cilvēku veselības traucējumus, tautsaimniecības objektu bojājumus un sagraušanu, kaitējumu videi, kā arī otrreizējo (sekundāro) iznīcinošo faktoru rašanos.
Civilās aizsardzības aizsargbūves – inženiertehniskas būves, kas paredzētas cilvēku, tehnikas un īpašuma aizsardzībai no ārkārtējo situāciju postošajiem faktoriem, kā arī no mūsdienīgu iznīcināšanas ieroču (līdzekļu) iedarbības.
Patvertne – hermētiska aizsargbūve cilvēku aizsardzībai.
II. Koncepcijas mērķis
Noteikt valsts politiku civilās aizsardzības aizsargbūvju (turpmāk- aizsargbūvju) saglabāšanā, izmantošanā un to turpmākajā attīstībā.
III. Esošās situācijas apraksts
1. Spēkā esošie normatīvie akti.
Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļas 89.panta normas nosaka, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.
Pamatojoties uz 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvencijas (IV) par civilpersonu aizsardzību kara laikā 4., 13., 88. pantu un 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvencijas papildprotokola par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols) 51., 61.(a) (III) pantu normām, valsts pienākums ir nodrošināt civilo iedzīvotāju aizsardzību bruņotu konfliktu gadījumā.
Latvijas Republika pievienojās minētajai Ženēvas konvencijai 1991.gada 20.novembrī.
1990.gada 7.decembrī Latvijas Republikas Ministru Padome ar rīkojumu Nr. 218 “Par civilās aizsardzības aizsargbūvju fonda izmantošanu” noteica aizsargbūvju fonda izmantošanas kārtību tautsaimniecības vajadzībām un apstiprināja instrukciju “Aizsargbūvju nomas kārtība”.
1992.gada 15.decembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma Civilās aizsardzības likumu, nosakot civilās aizsardzības sistēmas tiesiskos un organizatoriskos pamatus, galvenos uzdevumus un darbības principus. Civilās aizsardzības likuma 14.panta 3.punkta normas paredz civilo iedzīvotāju tiesības izmantot kolektīvos un individuālos aizsardzības līdzekļus.
1993.gada 1.jūlijā Latvijas Republikas Ministru Padome ar rīkojumu Nr. 163-r noregulēja civilās aizsardzības ārpilsētas vadības punktu un patvertņu saglabāšanas kārtību un uzdeva republikas pilsētu pašvaldībām (7.2., 7.3. punkti) V.grupas patvertnes norakstīt un svītrot no uzskaites, bet IV.grupas patvertnes (ierīkotas dzīvojamo ēku pagrabtelpās) izmantot pēc pašvaldību ieskatiem.
Latvijas Republikas civilās aizsardzības sistēmas normatīvā bāze neregulē aizsargbūvju izveidošanu, uzturēšanu, uzskaiti un apsaimniekošanu. Līdz tiesiskā regulējuma sakārtošanai jautājumu par pilnīgi vai daļēji sagruvušu aizsargbūvju nojaukšanu iespējams risināt tikai saskaņā ar 1995.gada 10.augusta Būvniecības likuma VIII. nodaļas 31.panta normām.
2. Veiktie pasākumi civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības līdzekļu apzināšanā un sakārtošanā.
Pēc civilās aizsardzības sistēmas plānošanas, koordinēšanas, vadības un kontroles funkciju pārņemšanas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests apsekoja aizsargbūves un izvērtēja to tehnisko stāvokli.
1991.gada 1.janvārī Latvijā bija 980 pazemes II. – V. grupas aizsargbūves un 35 ārpilsētas rezerves vadības punkti, kas bija paredzēti iedzīvotāju, Augstākās Padomes, Ministru Padomes, ministriju un citu valsts institūciju darbinieku, kā arī republikas pilsētu domju darbinieku izvietošanai un viņu darbības nodrošināšanai ārkārtējās situācijās vai bruņota konflikta (kara) laikā.
Latvijas Republikas Ministru Padomes 1993.gada 1.jūlija rīkojuma Nr. 163-r punktu 7.2., 7.3. realizācijas rezultātā vairākas ministrijas atteicās no ārpilsētas vadības punktiem, uzskatot, ka šos objektus mērķtiecīgi nodot pašvaldību valdījumā. No deviņiem ar Latvijas Republikas Ministru Padomes 1993.gada 1.jūlija rīkojumu Nr. 163-r saglabāšanai paredzētajiem ministriju, uzņēmumu un iestāžu ārpilsētas vadības punktiem ministriju pārziņā tiek saglabāti pieci (1.pielikums).
Pēc republikas pilsētu un rajonu pašvaldību un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta datiem 2000.gada 1.janvārī uzskaitītas 384 aizsargbūves ar kopējo ietilpību 125 650 cilv. (5,2 % no kopējā iedzīvotāju skaita) (2., 3. pielikumi).
Pēdējo 10 gadu laikā civilās aizsardzības vadības punktu un aizsargbūvju saglabāšanai un uzturēšanai netiek iedalīti nepieciešamie līdzekļi, tāpēc daudzas aizsargbūves atrodas neapmierinošā tehniskā stāvoklī un tās nevar izmantot iedzīvotāju aizsardzībai no ārkārtējo situāciju izraisīto postošo faktoru iedarbības.
Ņemot vērā būvniecības materiālu un aprīkojuma tirgus cenas, kā arī būvniecības un montāžas darbu izmaksas, atsevišķi izbūvēta II. grupas pazemes aizsargbūve, atkarībā no ietilpības, aptuveni izmaksā:
– 50 cilv. – 40 tūkst. latu;
– 500 cilv. – 300 tūkst. latu;
– 2 000 cilv. – 1 milj. latu.
Līdz 1992. gadam Rīgā un republikas pilsētās izbūvēto aizsargbūvju īpatsvars, ņemot vērā to ietilpību, sastāda:
50 cilv. – 20%;
500 cilv. – 70%;
2000 cilv. – 10%.
IV. Iedzīvotāju aizsargbūvju attīstības vēsture Latvijā
1934.gada 11.novembrī tika pieņemts likums “Par pasīvo aizsardzību pret uzbrukumiem no gaisa” (Vald. Vēstn. 1934.g., 238 nr.), paredzot drošu telpu ierīkošanu pret gāzēm un bumbām, lai samazinātu zaudējumus civiliedzīvotāju vidū ienaidnieka uzbrukuma gadījumos no gaisa.
Patvertnes bija ierīkojamas Kara ministrijas norādītajās pilsētās un ciemos, valsts, pašvaldību, sabiedrisko un rūpniecības iestāžu dienesta un dzīvojamajās ēkās. Privātajos dzīvojamajos namos ar 25 un vairāk dzīvojamajām telpām patvertnes ierīkoja namsaimnieki.
Jaunbūvēs patvertņu ierīkošana bija paredzēta jau būvplānos.
1937.gadā tika publicēta instrukcija par patvertņu ierīkošanas kārtību dzīvojamajās mājās (Vald.Vēstn. 1937.g., 68 nr.), kas noteica, ka iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības patvertnes var būt speciāli atsevišķi izbūvētas vai ierīkotas pastāvošās ēkās kā pielāgotās telpas.
Projektējot jaunas patvertnes vai pielāgojot telpas patvertnes prasībām, bija jāvelta vērība šo telpu lietderīgai izmantošanai (saimniecības vajadzībām), lai nesadārdzinātu to ekspluatāciju.
Laikā no 1940. līdz 1990.gadam aizsargbūves dzīvojamajās mājās un rūpniecības uzņēmumos tika uzturētas darba kārtībā. Uzņēmumu attīstības gaitā būvēja jaunas patvertnes, paredzot strādājošo lielākās maiņas aizsardzību. Patvertņu būvniecību un ekspluatācijas kārtību regulēja būvnormatīvs un instrukcija. Patvertnes galvenokārt tika būvētas republikas pilsētās ar attīstītu ražošanu un ievērojamu iedzīvotāju skaitu. Patvertņu būvniecību finansēja no valsts budžeta līdzekļiem.
Aizsargbūvju speciālās iekārtas un aprīkojumu līdz 1990.gadam ražoja 11 Latvijas uzņēmumi.
V. Citu valstu prakse
Koncepcijas sagatavošanas gaitā izpētīta citu valstu pieredze civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības nodrošināšanā.
Eiropas valstīs aizsargbūvju uzturēšana ir svarīgs inženiertehnisko pasākumu komplekss, kas noteikts valsts drošības koncepcijās vai aizsardzības likumos (plānos).
Somijā, piemēram, izveidoti atsevišķi dienesti aizsargbūvju uzturēšanai. Vajadzības gadījumos aizsargbūvēs var izvietot apm. 50% no kopējā iedzīvotāju skaita, t.sk. dažās pašvaldībās (pašpārvaldēs) aizsargbūvēs iespējams izvietot visus iedzīvotājus. Helsinkos ir vairāk kā 4400 zem ēkām iebūvētu vai klintīs izcirstu aizsargbūvju. Teorētiski iedzīvotāju nodrošinājums ar aizsargbūvēm ir 125%, bet, ņemot vērā vidējo faktisko iedzīvotāju skaitu pilsētā – patverties aizsargbūvēs iespējams 97% vietējo iedzīvotāju un iebraucēju. Par aizsargbūvju un vadības punktu celtniecību un to apkalpojošā personāla (formējumu) gatavību atbild valsts iestādes un vietējās pašvaldības. Veicot dzīvojamo ēku būvniecību, ja to kopējā platība pārsniedz 600 m2, tajās tiek iebūvētas aizsargbūves. Dzīvojamajās mājās vai sabiedriskajās ēkās aizsargbūvju platībai jābūt 2% apmērā no ēkas kopējās platības.
Vācijā iedzīvotāju kolektīvajai aizsardzībai tiek izmantoti par valsts budžeta līdzekļiem atjaunoti kara laikā izbūvēti bunkuri un tuneļi, kā arī speciāli būvētas aizsargbūves. To pārvaldīšanu un uzturēšanu veic pašvaldības. Ienākumi no aizsargbūvju izmantošanas saimnieciskām vajadzībām nonāk pašvaldību budžetā. Ja aizsargbūve, kopā ar citām būvēm, ietilpst privātīpašumā, tad tās pārvaldīšanu, uzturēšanu un iekārtošanu veic īpašnieks un izmaksas kompensē pašvaldība. Privātās aizsargbūves, kas celtas ar valsts finansiālo palīdzību vai piemērojot nodokļu atvieglinājumus, uztur to īpašnieks vai aizsargbūves iznomātājs, saglabājot aizsargbūves iekārtojumu. Nepieciešamības gadījumā īpašniekam vai iznomātājam nekavējoši jāatbrīvo saimnieciskajām vajadzībām izmantojamā aizsargbūve un tā jāiekārto iedzīvotāju izvietošanai. Bez attiecīgu valsts iestāžu atļaujas aizliegts izdarīt aizsargbūvē konstruktīvas izmaiņas, kas apdraud tās drošu izmantošanu iedzīvotāju aizsardzībai.
Šveicē izveidota aizsargbūvju sistēma, kas dod iespēju aizsargbūvēs izvietot 100% iedzīvotāju. Ēkās tiek būvēti pagrabi, ko ikdienā izmanto saimnieciskām vajadzībām (garāžas, noliktavas u.tml.), taču ārkārtējo situāciju gadījumos tie var tikt izmantoti kā aizsargbūves iedzīvotāju ilgstošai aizsardzībai (vairāk par 24 stundām). Viens no svarīgākajiem civilās aizsardzības uzdevumiem ir iedzīvotāju aizsargbūvju iedalījuma plānošana un plānu regulāra koriģēšana. Municipalitātes publicē aizsargbūvju izvietojuma adreses un ir gatavas šo informāciju operatīvi izplatīt iedzīvotājiem.
Slovākijā iedzīvotāju aizsardzība aizsargbūvēs ir kolektīvās aizsardzības pamats. Aizsargbūvju izmantošanu nodrošina Civilās aizsardzības Patvertņu nodaļa. Izbūvētas speciālas pastāvīgās aizsargbūves un pielāgojamas aizsargbūves.
Ungārijā arī ir pastāvīgas aizsargbūves un iespējamās ārkārtējās situācijās operatīvi pielāgojamas aizsargbūves, t.sk. metro, kas nodrošina aizsardzību 200 000 iedzīvotājiem.
Dānijā 1992.gada 23.decembrī ir pieņemts likums par aizsargbūvēm (Air-Raid Shelters), kas reglamentē aizsargbūvju būvniecības, nokomplektēšanas un uzturēšanas kārtību. Ir divu veidu aizsargbūves: sabiedriskās (Public Shelter), kas būvētas un tiek uzturētas par vietējās pašvaldības līdzekļiem un paredzētas iedzīvotājiem, kuri izbraukuši no savām pastāvīgām dzīves vietām vai nav nodrošināti ar privātajām aizsargbūvēm; pastiprinātās telpas (Reinforced-Rooms), kas tiek ierīkotas un uzturētas par ēku īpašnieku līdzekļiem.
Sabiedriskajās aizsargbūvēs ir 75 tūkst. vietu. Otrā Pasaules kara laikā un pēckara periodā Dānijā tika izbūvētas betona tranšeju aizsargbūves ar 1,8 milj. vietām. Viena vieta sabiedriskajās aizsargbūvēs
vidēji izmaksā DKK 2200,- (Ls 164,-).
Dzīvojamajās mājās, iestādēs un ražošanas ēkās tiek izbūvētas pastiprinātas telpas, kas nokomplektētas kā aizsargbūves un pavisam var aizsargāt 3,5 milj. iedzīvotāju. Vienas vietas izmaksa šādai aizsargbūvei sastāda DKK 1800,-(Ls134,-). Izdevumus par šo aizsargbūvju izbūvēšanu un uzturēšanu sedz īpašnieks. Šo izdevumu segšanai īpašnieks var saņemt aizdevumu. Ja īpašnieka finansiālais stāvoklis neatļauj segt izdevumus, vietējā pašvaldība izskata jautājumu par finansiālās palīdzības sniegšanu. Sabiedrisko aizsargbūvju būvniecība, aprīkošana un uzturēšana ir vietējās pašvaldības kompetencē. Aizsargbūvju iekārtošanas un uzturēšanas noteikumus izstrādā Iekšlietu ministrija. Aizsargbūves atļauts lietot citiem nolūkiem (nemazinot to aizsardzības spējas) līdz brīdim, kamēr Iekšlietu ministrija nosaka režīmu, kad tās aprīko tiešo funkciju veikšanai. Krīzes vai kara gadījumā Iekšlietu ministrija var uzdot ēku un būvju palīgtelpas aprīkot par aizsargbūvēm. Vietējās pašvaldības var uzlikt par pienākumu jaunizbūvētās ēkās ierīkot aizsargbūves un pašvaldībām ir tiesības kontrolēt šo aizsargbūvju stāvokli.
Nīderlandē izveidota aizsargbūvju sistēma, kas dod iespēju aizsargbūvēs izvietot 25% iedzīvotāju. Patreiz vēl nav akceptēta valsts turpmākā politika iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības jomā.
Eiropas Savienībā un NATO pagaidām nav vienota regulējuma (direktīva, rekomendācijas vai tml.) iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības jautājumos un pašlaik uzsākts darbs pie šāda projekta izstrādes.
VI. Risinājumi
1. variants
1.1. Atjaunot bojātās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus.
1.2. Uzturēt esošās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus.
1.3. Būvēt jaunas aizsargbūves, lai nodrošinātu līdz 100 % iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības iespējas.
Izmantot visas aizsargbūves saimnieciskām vajadzībām.
1.4. Par īpašnieku līdzekļiem:
1.4.1. atjaunot bojātās un uzturēt tehniskā kārtībā īpašumā esošās aizsargbūves.
1.5. Par pašvaldību līdzekļiem:
1.5.1. atjaunot bojātās un uzturēt tehniskā kārtībā pašvaldību īpašumā esošās aizsargbūves.
1.6. Par valsts līdzekļiem:
1.6.1. atjaunot bojātās un uzturēt tehniskā kārtībā esošās aizsargbūves;
1.6.2. izbūvēt jaunas aizsargbūves un uzturēt tās tehniskā kārtībā;
1.6.3.atjaunot bojātās un uzturēt tehniskā kārtībā bezīpašnieka aizsargbūves.
1. varianta finansu aprēķinu sk. 5.pielikumā.
Komentārs:
Tiks saglabātas agrāk izbūvētās aizsargbūves un sasniegts Eiropas valstu līmenim atbilstošs iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības nodrošinājums.
Varianta realizācijai nepieciešami pavisam – 1 494 379 300 Ls +
+ (1 399 296 Ls/gadā x 1.varianta realizācijas laiks),
tai skaitā:
valsts līdzekļi – 1 492 937 605 Ls + (463 167 Ls/gadā x 1. varianta realizācijas laiks);
pašvaldību līdzekļi – 370 660 Ls + (240 679 Ls/gadā x 1.varianta realizācijas laiks);
īpašnieku līdzekļi – 1 071 035 Ls +(695 430 Ls/gadā x 1.varianta realizācijas laiks).
2. variants
2.1. Atjaunot bojātās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus.
2.2. Uzturēt esošās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus.
2.3. Izbūvēt jaunas aizsargbūves.
Izmantot visas aizsargbūves saimnieciskām vajadzībām.
2.4. Par īpašnieku līdzekļiem:
2.4.1. atjaunot bojātās un uzturēt tehniskā kārtībā īpašumā esošās aizsargbūves;
2.4.2. izbūvēt jaunas aizsargbūves un uzturēt tās tehniskā kārtībā.
2.5. Par pašvaldību līdzekļiem:
2.5.1. atjaunot bojātās un uzturēt tehniskā kārtībā pašvaldību īpašumā esošās aizsargbūves.
2.6. Par valsts līdzekļiem:
2.6.1. atjaunot bojātās un uzturēt tehniskā kārtībā esošās aizsargbūves;
2.6.2. atjaunot bojātās un uzturēt tehniskā kārtībā bezīpašnieka aizsargbūves.
2. varianta finansu aprēķinu sk. 6.pielikumā.
Komentārs:
Realizējot šo variantu, tiks saglabātas un atjaunotas bojātās aizsargbūves (nodrošina 5,03 % iedzīvotāju aizsardzību), pakāpeniski palielināsies ar kolektīvās aizsardzības līdzekļiem nodrošinātā iedzīvotāju skaita īpatsvars (0,84 % gadā). 100 % iedzīvotāju nodrošinājums ar aizsargbūvēm tiks panākts aptuveni 100 gadu laikā.
Varianta realizācijai nepieciešami pavisam – 3 809 759 000 Ls,
tai skaitā:
valsts līdzekļi – 47 030 005 Ls;
pašvaldību līdzekļi – 24 438 560 Ls;
īpašnieku līdzekļi – 3 738 290 435 Ls.
3. variants
3.1. Demontēt bojātās aizsargbūves, ja to atjaunošana nav ekonomiski
mērķtiecīga.
3.2. Atjaunot bojātās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus.
3.3. Iekonservēt speciālo aprīkojumu un uzturēt tehniskā kārtībā esošās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus.
3.4. Izbūvēt aizsargbūves, veicot objektu kapitālo remontu, rekonstrukciju un jaunu būvniecību.
3.5. Pielāgot par patvertnēm pagrabus, garāžas, cokolstāvus u.c. telpas ekspluatācijā esošajos objektos.
3.6. Pielāgot par patvertnēm pagrabus, cokolstāvus u.c. telpas ārstniecības un mācību iestādēs.
Izmantot visas aizsargbūves saimnieciskajām vajadzībām.
3.7. Par īpašnieku līdzekļiem:
3.7.1. demontēt bojātās īpašumā esošās aizsargbūves, ja to atjaunošana nav ekonomiski mērķtiecīga;
3.7.2.atjaunot bojātās un uzturēt tehniskā kārtībā īpašumā esošās aizsargbūves;
3.7.3. iekonservēt speciālo aprīkojumu un uzturēt tehniskā kārtībā īpašumā esošās aizsargbūves;
3.7.4. izbūvēt aizsargbūves, veicot objektu kapitālo remontu, rekonstrukciju un jaunu būvniecību;
3.7.5. pielāgot par patvertnēm pagrabus, garāžas, cokolstāvus u.c. telpas ekspluatācijā esošajos objektos;
3.7.6. pielāgot par patvertnēm telpas īpašumā esošās ārstniecības un mācību iestādēs.
3.8. Par pašvaldību līdzekļiem:
3.8.1. demontēt bojātās īpašumā esošās aizsargbūves, ja to atjaunošana nav ekonomiski mērķtiecīga;
3.8.2. atjaunot bojātās, iekonservēt speciālo aprīkojumu un uzturēt tehniskā kārtībā pašvaldību īpašumā esošās aizsargbūves;
3.8.3. pielāgot par patvertnēm pagrabus, garāžas, cokolstāvus u.c. telpas pašvaldību dzīvojamās, administratīvajās u.c. būvēs;
3.8.4. pielāgot par patvertnēm telpas pašvaldību īpašumā esošajās ārstniecības un mācību iestāžu ēkās to rekonstrukcijas vai kapitālā remonta laikā.
3.9. Par valsts līdzekļiem:
3.9.1. demontēt bojātās īpašumā esošās un bezīpašnieka aizsargbūves, ja to atjaunošana nav ekonomiski mērķtiecīga;
3.9.2. atjaunot bojātās, iekonservēt speciālo aprīkojumu un uzturēt tehniskā kārtībā esošās īpašumā esošās un bezīpašnieka aizsargbūves;
3.9.3. pielāgot par patvertnēm telpas valsts īpašumā esošajās ārstniecības un mācību iestāžu ēkās rekonstrukcijas, vai kapitālā remonta laikā.
3. varianta finansu aprēķinu sk. 7.pielikumā.
Komentārs:
Tiks saglabātas agrāk izbūvētās aizsargbūves, t.sk. atjaunojot bojātās; veicot būvniecību, par īpašnieku līdzekļiem, publiskās ēkās un būvēs (lielveikali, tirgi, kultūras iestādes u.tml.) tiks izbūvētas jaunas aizsargbūves un nelielos objektos par patvertnēm pielāgotas telpas, prasot mazākus līdzekļus. Arī pakāpeniski pielāgojot par aizsargbūvēm atsevišķas telpas ekspluatācijā esošajos objektos (dzīvojamās mājas,
nelieli rūpniecības uzņēmumi u.tml.), desmit gadu laikā iespējams nodrošināt 100 % republikas iedzīvotāju kolektīvo aizsardzību.
Aizsargbūvju būvniecības, telpu pielāgošanas un uzturēšanas izdevumu lielāko daļu segs īpašnieki, tikai neliela daļa finansējuma būs nepieciešama no pašvaldību un valsts budžetiem. Valsts regulēs aizsargbūvju būvniecības, uzturēšanas un izmantošanas jautājumus. Tiks sasniegts Eiropas valstu iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības līmenis.
Varianta realizācijai nepieciešami pavisam – 1 063 519 969 Ls,
tai skaitā:
valsts līdzekļi – 29 734 400 Ls;
pašvaldību līdzekļi – 71 073 565 Ls;
īpašnieku līdzekļi – 962 712 004 Ls.
4. variants
4.1. Demontēt bojātās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus, ja to atjaunošana nav ekonomiski mērķtiecīga.
4.2. Atjaunot bojātās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus.
4.3. Iekonservēt speciālo aprīkojumu un uzturēt tehniskā kārtībā esošās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus.
Izmantot aizsargbūves saimnieciskām vajadzībām.
4.4. Par īpašnieku līdzekļiem:
4.4.1. demontēt bojātās īpašumā esošās aizsargbūves, ja to atjaunošana nav ekonomiski mērķtiecīga;
4.4.2. atjaunot bojātās aizsargbūves;
4.4.3. iekonservēt speciālo aprīkojumu un uzturēt tehniskā kārtībā īpašumā esošās aizsargbūves.
4.5. Par pašvaldību līdzekļiem:
4.5.1. demontēt bojātās bilancē esošās aizsargbūves, ja to atjaunošana nav ekonomiski mērķtiecīga;
4.5.2. atjaunot bojātās bilancē esošās aizsargbūves;
4.5.3. iekonservēt speciālo aprīkojumu un uzturēt tehniskā kārtībā bilancē esošās aizsargbūves.
4.6. Par valsts līdzekļiem:
4.6.1. demontēt bojātās esošās un bezīpašnieka aizsargbūves, ja to atjaunošana nav ekonomiski mērķtiecīga;
4.6.2. atjaunot bojātās esošās un bezsaimnieka aizsargbūves;
4.6.3. iekonservēt speciālo aprīkojumu un uzturēt tehniskā kārtībā īpašumā esošās un bezīpašnieka aizsargbūves.
4. varianta finansu aprēķinu sk. 8.pielikumā.
Komentāri:
Minētā varianta akceptēšanas gadījumā:
• netiks realizētas Civilās aizsardzības likuma 14.panta 3.punkta normas;
• valsts nevarēs izpildīt 1949.gada 12.augusta IV. Ženēvas vienošanās “Par civilpersonu aizsardzību kara laikā” un Papildus protokola “Par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību” normas civilo iedzīvotāju kolektīvā aizsardzībā bruņotu konfliktu gadījumā.
Varianta realizācijai nepieciešami līdzekļi pavisam –
1 975 288 Ls + 1 333 704 Ls/gadā.
tai skaitā:
valsts līdzekļi – 653 820 Ls (33,1 % no aizsargbūvju kopējā skaita) + 441 456 Ls/gada;
pašvaldību līdzekļi – 339 750 Ls (17,2 %) +229 397 Ls/gadā;
īpašnieku līdzekļi – 981 718 Ls (49,7 %) + 662 851 Ls/gadā.
VII. Koncepcijas iesniedzēju ieteikums
Jautājumā par civilo iedzīvotāju nodrošināšanu ar kolektīvās aizsardzības līdzekļiem Iekšlietu ministrija iesaka akceptēt koncepcijā piedāvāto 3. variantu (4.pielikums). Prioritāri aizsargbūvju atjaunošanu un ierīkošanu (izbūvi, pielāgošanu) veikt valsts nozīmes paaugstināta riska teritorijās.
Varianta akceptēšanas gadījumā:
• tiks realizēts valsts pienākums aizsargāt civilo iedzīvotāju veselību un dzīvību iespējamo ārkārtējo situāciju, t.sk. bruņotu konfliktu gadījumos;
• tiks pildītas 1949.gada 12.augusta IV. Ženēvas vienošanās “Par civilpersonu aizsardzību kara laikā” un Papildus protokola “Par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību” normas civilo iedzīvotāju kolektīvā aizsardzībā bruņotu konfliktu gadījumā;
• tiks risināts jautājums par jaunu, t.sk. pielāgojamu (pagrabi, garāžas u.tml.) civilās aizsardzības aizsargbūvju būvniecības normu izstrādi;
• tiks realizēta Eiropas Savienības valstīs noteiktā politika civilo iedzīvotāju nodrošināšanā ar kolektīvās aizsardzības līdzekļiem iespējamās ārkārtējās situācijās, kas veicinās iestāšanos ES un NATO;
• tiks saglabātas par valsts budžeta līdzekļiem būvētās esošās civilās aizsardzības aizsargbūves;
• Latvijā tiks radīta labvēlīgāka vide ārvalstu investīciju piesaistīšanai, tiks sekmēta ekonomikas stabilizēšana, attiecīgi pieaugs civilo iedzīvotāju drošības garantijas.
VIII. Normatīvie akti, kuros, atkarībā no akceptētā koncepcijas risinājuma varianta izdarāmi grozījumi un jaunu normatīvo aktu izstrāde
8.1. Grozījumi izdarāmi šādos normatīvajos aktos:
• Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā (par administratīvo atbildību par civilās aizsardzības likuma, noteikumu un citu normatīvo aktu prasību nepildīšanu civilās aizsardzības aizsargbūvju saglabāšanas un uzturēšanas jomā);
• Civilās aizsardzības likumā (deleģējot Ministru kabinetam tiesības izdot attiecīgus normatīvos aktus civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības jautājumu regulēšanai);
• likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” (par nodokļa atvieglojumiem objektos, izbūvējot (pielāgojot) aizsargbūves).
8.2. Izstrādājami šādu jaunu normatīvo aktu projekti:
• Būvnoteikumi “Civilās aizsardzības aizsargbūves”;
• Ministru kabineta noteikumi “Civilās aizsardzības aizsargbūvju statusa piešķiršanas, noņemšanas un uzskaites kārtība”;
• Ministru kabineta instrukcija “Civilās aizsardzības aizsargbūvju ekspluatācijas instrukcija” (nosakot aizsargbūvju izmantošanas, uzturēšanas un saglabāšanas kartību).
8.3. Prognozējamie rezultāti:
• jaunu normatīvo aktu izstrādes un grozījumu izdarīšanas rezultātā spēkā esošajos normatīvajos aktos tiks sakārtots civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības tiesiskais nodrošinājums;
• veicot publisko ēku un būvju (universālveikali, kultūras centri, slimnīcas, bērnu pirmskolas iestādes, skolas u.c.), kā arī privāto dzīvojamo māju būvniecību, radīsies iespēja paralēli risināt civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības nodrošināšanas jautājumus;
• valstī tiks veikta objektīva civilās aizsardzības aizsargbūvju uzskaite un statistika;
• attīstīsies civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības sistēma, tiks veikta tās plānošana un vadība;
• civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības sistēma tiks veidota izmantojot Eiropas Savienības valstu pieredzei.