Andrejs Upīts „Zelts” (1914)
Fragments
Sveilis bij piecēlies, taisni izslējies. Blāvi spīdošām brillēm, cieši sakniebtām lūpām, bet stingri nāca pie galda. Neaiztikto cigāru rūpīgi nolika kastiņā atpakaļ un aiztaisīja vāku. Acumirklī no augšas skatījās Augustā.
– Saki tu man – no kurienes tev tas? – Balss bij drusku iesmakusi, bet noteikta un cieta. Šī balss un visa tēva uzstāšanās Augustu redzami aizskāra. Viņš skaļi iesmējās.
– Jocīgi prasa! – Nu – no bodes, tepat no bodes. Uzpīpo, redzēsi, ka tik slikts nemaz nav.
Bet tēvs likās viņu nemaz nedzirdējis.
– Mums vajag zināt. Kurš satiek, tas prasa… naudu saujām kaisa… ālējas… visu pilsētu griež apkārt… – Viņš paplēta rokas, bet tad sarāva atkal un spēji pieliecās dēlam tuvāk. – vai tu esi traks, vai kas ar tevi ir?
– Bet, tēt! – Made sapīkusi jaucās starpā. – Ko tu te muldi?
Augusts lepni atmeta roku.
– Lai viņš pļāpā…
Tēvs tikai turpināja savu.
– Cits saka: nositis un aplaupījis… cits – loterijā vinnējis… Mums visi prasa. Mēs neko nezinām.
– Un kāpēc jums jāzin? – Augusts nicinoši atcirta. – Lai katrs zina pats par sevi. Man ir nauda, un es to varu. Kas man to var liegt? Kas – man – to – var liegt! – Viņš smagi uzsita ar kulaku uz ceļgala, tā ka spieķis ar monogrammām un sudraba turekli tarkšķēdams nogāzās uz grīdas. Un tad slaidu roku vilka galdam pāri. – Vai te nav ko ēst? Vai te nav ko dzert? Nebīstieties: ja trūks, dabūsim vēl! – Viņš atkal gribēja ķerties pie pudeles.
– nevienas drumstaliņas, neviena piliena es neaiztikšu… – Tēvs uzbudināts turpināja, – Es – nezinu, no kurienes un par kādu naudu… Varbūt tā ir zagta… Varbūt cilvēka asinis tur līp klāt… Neēd! – Viņš izrāva Madei kūku no rokas un nometa uz galda.
Augusts aizsmacis iesmējās. Bet smiekls drīz notrūka. Ar visu dzērumu bij manāms stiprs uztraukums. Viņš saņēmās un nicinoši pagrieza tēvam muguru.
– Ar muļķiem nav vērts… Viņš domā, ka visi tie kam naudas pilnas kabatas, to savām rokām sastrādājuši! Ar adatu un pletīzeri!… Septiņsimts gadus tu vari diegt un pletēt un pliks būsi, kā bijis… – Riebuma pilnu skatienu viņš aplaida istabai apkārt. – Vai tā ir dzīve? Vai tā ir istaba? Cūkkūts, ne cilvēka dzīvoklis… Man Rīgā būs sešas istabas… un viesnīca pretim uz stūra. Es neesmu suns, es savus piederīgos te negribu atstāt.
– Nekur mēs neiesim! – tēvs nikni atkliedza. – Kā esam iztikuši, tā iztiksim, bet no tevis mums nekā nevajag. It nekā! Tu sargies: tā nav tava manta. Nemānies, tev pašam nekā nevar būt.
Augusts nožēlojoši nopūtās. Bet šajā liekulīgajā nopūtā, skaņojas mākslotos smieklos – aiz visas viņa bramanības slēpās kas bikls un glūnoši kaunīgs. Kad viņš lepni izlieca krūtis, tad seja tomēr vērsās nost uz otru pusi. Un, kad izaicinoši atslēja galvu, tad acis kaktiņos, viegli trīsēdamas, it kā taisījās noslīgt grīdā. Ikkatru kustību, ikvienu vaibstu kāds it kā no iekšas turētu ciet, vērsa nost. Ikkatrā žestā bij manāma tāda kā nodomāta piespiešanās, tāda kā negribēta un slēpjama piepūle. Un taisni tāpēc, ka slēpjas, tā bij katram nojaušama un acumirkļiem pat redzama… Made, acu nenovērsdama, lūkojās bagātajā brālī. Nu, lai viņš taču runā, lai saka – ar vienu vārdu lai aizbāž visiem mutes.
Bet šo vienīgo, tiešo vārdu viņam laikam bij grūti dabūt pār lūpām. Viņš iesāka kaut kur attālāku un ar līkumu.
– Kur ir mana manta un kur cita?… Viesiem nekad nevar būt, tikai tiem, kas prot. Kas gudrāks, tas labi dzīvo. Pavisam ir tikai viena sauja zelta, un tā iet no rokas rokā. Kas visu pats negrib laist, tam izsit un tikpat izbārsta zemē. Labāk tad bārsti pats un negaidi, lai tev ar varu noņemt.
– Traks! – tēvs pārtrauca un laikam īstās bailēs pavirzījās atpakaļ. – Kur tev ko pagrābt un bārstīt? Augusts atkal smējās.
– Ir! Vajag tikai prast. Nevajag ne laupīt, ne zagt, ne zemē atrast. Pagrābt no tā, kam nevajag, un dzīvot. Uzdzīvot, lai tad visa pasaule apgriežas riņķī! – Ēd! – Viņš stūma Madei šokolādes un marmelādes kārbas. – Ja tev smēķē, ēd. Ja pietrūks, nopirksim vēl… Tas nav ne zagts, ne laupīts, ne zemē dabūts… – Viņš brītiņu apklusa it kā pārdomādams. Atsāka lēnāk un klusāk un citādā balsī.
– Viņa nekad nebija īsti vesela… mūsu lielmāte… – Ar spēju dzērāja smieklu viņš pārtrauca pats sevi. – Dažreiz – jā… bet vairāk tik’ gultā vien bij cilājama un ēdināma. Šovasar aizbrauca uz ārzemēm. Uz visu vasaru teicās, bet pēc Jāņiem jau bija pakaļ. Es bez tevis, August, nevaru… Tu man tikpat kā dēls… – Viņš atkal taisījās smieties, bet vēl laikā savaldījās. – gandrīz nemaz necēlās. Un man tur vienmēr jābūt klāt. Meitas, tās nekā pa prātam nevar izdarīt. Ar matadatu vienai bij vaigā iedūrusi – tāda pusdulla viņa no laika gala… man jāceļ, man spilveni jāsilda, man jāsēd klāt… mokas! Domājam, untumi vien atkal būs. Bet uz vienreiz ar telegrammu trīs ārsti no Viļņas. Dienu un nakti neatgāja nost. Nu manām, ka nav vairs joks. Un otrā dienā sauc mūs visus iekšā… Guļ – nemaz pazīt vairs, tikai muti vēl drusku čāpstina… Tev tas, tev tas – un tev, August, tā paciņa, kas rakstāmgalda kreisajā atvilktnē… un gredzens. Tu mani noved uz kapiem, citus nelaid klāt… un tajā pašā vakarā beigas ar’ bij… – Mute viņam atkal vilkās uz smiekliem, bet atģidās, ka smiekli te nebūs vietā, un tikai sparīgi nopurināja galvu, tā ka apaļā platmale sašļuka uz vienas auss. Pārmeta vienu kāju pār otru un atgāzās pret krēsla atzveltni. – Pusotra mēneša nodzīvoju Rīgā… uz ātru roku nekas nav paķerams… Bet tā viesnīca ir labā vietā, vajaga tikai prast rīkoties. Dzīvoklis turpat netālu. Sešas istabas – visiem pietiks… Tā! Nu iemet, vecais! – Viņš saķēra tēvam aiz svārku stūra un vilka tuvāk pie galda.
Mades seja laistījās no prieka un lepnuma.
– Nu, nāc! – viņa savukārt mudināja tēvu. Tad pievirzījās brālim tuvāk. – tad ir labi. Tad tev tur cilvēku vajadzīgs – mēs visi varam palīdzēt. Te jau tā kā tā dzīvošanas nav.
Augusts bij galvu pavisam atmetis atpakaļ. Platmalīte grima uz acīm. Viņš smējās sirsnīgi, un sīva alkohola un tabakas smaka viņam plūda no mutes.
– Ak, man laikam jūsu palīdzības vajadzīgs! Nu, ko jūs man varat palīdzēt? Tu skroder, ko tu, par piemēru, vari? – Viņš purināja tēvu aiz svārku stūra. – Nu, bet varbūt es ierīkoju pirmās šķiras garderobu veikalu – tad tu tur vari uzpasēt. Gatavas kungu un dāmu garderobes… un tualetes piederumi, – ar otru roku viņš saņēma Madi aiz jakas piedurknes, – tad tu tur sēdēt par kasieri. – pamazām viņš bij kļuvis nopietns un nemēdījās vairs. Atlaida tēvu un māsu un sabīdīja cepuri taisni. Kafē konditoriju arī var… Moderns ierīkojums – pārdevējas kostīmos… dāmu orķestris… pusdienu un vakara koncerts… Kafē Tirol – Kafē Meksika… Vai kungu un dāmu balbieru veikalu pēc visjaunākiem prasījumiem…
Made vārīgi lika roku viņam uz pleca.
– Nē, brāl, labāk tad konditoreju… vai garderobu veikalu.
– Vai reņģu bodi Daugavas tirgū, – Roberts iemeta starpā. Made un Augusts reizē paskatījās viņā.
Viņa sejā izsmiekla cīnījās ar neticību, ziņkāri un vilinājumu.
Augusts saslējās.
– Tu, puika, nemuļķojies. Ja gribu, es tevi varu aizvest uz Rīgu un ielikt ģimnāzijā vai kur. Saproti. Kur tik’ tu vēlēsies. Bet to lielo muti tu pievaldi. Nu, kāpēc tu neēd tā kūkas, kad es dodu? Ēd! Vai tu domā, ka man trūkst, ka man nav naudas?
Svinīgi un lielīgi viņš pabāza roku zem svārkiem, kaut ko tur taustīja un pogāja, izvilka jaunu dzelteni spīdīgu naudas maku un uzsvieda galdā. Smagi un lipīgi nobūkšķēja.
– Vai tā ir nauda vai ne? – Izsmejoši viņš lūkojās Robertā, bet tas apjucis skatījās uz maku un nekā nejaudāja atbildēt. Efekts bij pilnīgi izdevies. Tas Augustu sajūsmināja vēl vairāk. Viņš grūda roku bikšu kabatā un izrāva pilnu sauju.
– Vai tā ir nauda vai ne? – Ar pieraduša naudas maksātāja izmaņu viņš cirta sauju uz brīvā galda plankuma. Žvadzoši noblākšķēja – un no šīs svešādās un tomēr tik visai pazīstamās skaņas visiem istabas iemītniekiem tīksmes un baiļu šermuļi noskrēja pār visu miesu.
Kad pacēlās tuklā, maigi baltā roka, uz nobružātā dēļa palika prāva čupiņa naudas. Viens papīra trīsrubļu gabals un pāris gabalu sīkas sudraba naudas. Pārējie – zeltas desmitnieki un piecinieki.
Mazā lampiņa ar ieplēsto kupolu it kā sakaunējās un satumsa. Visa istaba it kā kļuva krēslāka, visi novalkātie, apdilušie priekšmeti sarāvās savās vietās un tuvāk pie sienas krēslā. Itin nekas vairs nebij pa vecam saredzams, tverams un sajūtams. Palika tikai dzeltenais, noslēpumainā spožumā starojošais metāls uz apbružātā dēļa. Ne elpas vilcienu nedzirdēja, ne acs nepamirkšķinājās… Tikai zelts dzelteni staroja klusā, krēslā istabā.
Augusts klusu smīnēja. Bet arī viņa smīns nebij pa paradumam aušīgs un lielīgs. Arī tajā samanāms zināms svinīgums, zināma godbijība pret zeltu, kuru varēja lupatās tīt un netīriem pirkstiem viļāt, un pa zemi mētāt, bet kurš tomēr bij un palika pasaules valdnieks.
Papīrnaudas gabals un sudrabnauda nederēja blakus tam. Tur mazināja īstā metāla spožumu un pate it kā zaudēja daļu no savas vērtības… nevīžīgiem pirkstiem Augusts paņēma to un bāza vestes kabatā. Bāžot sīka sudrabiņa ripiņa izslīdēja un līkumodama un lēkādama, tinkšķēdama un sanēdama ripoja pa grīdu projām. Ka brīnumaina aizmaldījusies bite laidelējās pa netīro istabu un noklusa kaut kur pret durvīm…
Māte neviļus skaļi nopūtās – un istaba atkal palika dzīva. Visi sakustējās un saskatījās. Roberts negribēja skatīties, bet tomēr nevarēja acu novērst no zelta naudas. Tēvs berzēja un nevarēja brilles noberzt skaidras. Augusts bāza naudas maku atpakaļ kabatā.
A. Upīša prozas darba „Zelts” fragmenta analīze.
1. Nosauciet un raksturojiet prozas darba fragmenta tēmu!
Šajā Andreja Upīša prozas darba fragmentā „Zelts” galvenā tēma, manuprāt, ir tēva un dēla konflikts, jo es darbā saskatu nesaskaņas ģimenē, ko rada nauda un tās iegūšanas veids. Tēvam un dēlam ir atšķirīgas vērtības un citādāki uzskati par naudas iegūšanas veidu un to pielietojumu.
2. Raksturojiet prozas darba fragmenta problēmu!
Galvenā problēma, manuprāt, ir tāda: Vai jāpalaiž garām iespēja kļūt bagātam kā cilvēkam pat tad, ja jāpārkāpj kādas morāles normas? A. Upīša daiļdarbā „Zelts” Augusts, nelaižot šādu iespēju garām, ir pasliktinājis attiecības ar savu tēvu, kuram, nezinot patieso naudas iegūšanas veidu, rodas neticība savam dēlam. Prozas darbā izveidojas vērtību sadursme starp Augustu un tēvu. Fragmenta problēma tiek lasītājam pasniegta un pilnībā attēlota ar dialogu palīdzību starp galvenajiem varoņiem.
3. Raksturojiet prozas darba fragmenta vēstījumu(vēstījuma veidu, elementus, formu).
Prozas darbība ir vienmuļa, bet noteikta. Tiek izmantots dialoga veids, kā sižeta gaitas paskaidrojums. Darbs pieder pie reālisma literatūras virziena. Vēstījums tiek atklāts 3. personā. Autors vairāk centies akcentēt varoņu psiholoģisko portretu, kā rezultātā spilgti atklājas galveno varoņu tēli lasītājam. Šo varoņu attiecības savā starpā paspilgtina dialogi.
4. Raksturojiet prozas darba fragmenta varoņus!
Andreja Upīša prozā „Zelts” galvenie varoņi ir Tēvs, dēls Augusts, meita Made, Roberts, māte. Tēvs ar Augustu veido galvenās varoņus, ap ko tiek koncentrēta prozas darbība, jo viņu uzskatu sadursme ir galvenie darba virzītājspēki. Made un brālis pret šo galveno varoņu vērtību sadursmi pasīvi iejaucas, bet diži neietekmē tās gaitu. Augusts raksturojams: augstprātīgs, lielīgs, iedomīgs, lepns, bet tai pašā reizē iekšēji nedrošs par sevi. Tēvs raksturojams kā reālisma pārstāvis – stingrs, spītīgs, principāls, noteikts, skarbs, kas uzskata, ka darbs ir visa pamatā.
5. Raksturojiet prozas darba fragmenta valodu(leksiku, tēlainās izteiksmes līdzekļus)!
Valoda lasītājam ir viegli uztverama un saprotama. Prozas fragmentā „Zelts” runa tiek attēlota kā ikdienišķa ar sadzīvisku pieskaņu. Valodas tēlainība nav neparasta, drīzāk standartizēta, kurā nav savas „rozīnītes”. Toties lasītājam viegli lasāma un skaidri saprotama. Darbā tiek izmantoti epiteti kā: „sīva alkohola un tabakas smaka”, „izvilka jaunu dzelteni spīdīgu naudas maku”, „maigi baltā roka”, „zelta desmitnieki un piecinieki”, kā arī metaforas: „mazā lampiņa ar ieplēsto kupolu it kā sakaunējās un satumsa”, „visa istaba it kā kļuva krēslāka visi novalkātie, apdilušie priekšmeti sarāvās savās vietās”. Prozā bieži izmantota nauda un zelts kā simbolika. Tekstā izmantoti pārsvarā jaunvārdi.