21.gs Jaunatne

21. gadsimts un tā pavadošā jaunatne.

Kā mēs visi ļoti labi zinām cilvēks ir attīstījies ilgā evolūcijas procesā. Domājot par evolūciju, prātā neapšaubāmi nāk Darvina teorija, kas atgādina, ka dabā izdzīvo stiprākais, ja neiet pie sirds šāds skatupunkts, ir iespējams atzīt par ticamu arī maigāku un humānāku pieņēmumu, proti, ka viss ir balstīts uz sadarbību. Un, protams, nevajadzētu aizmirst arī mūsu ‘pašmāju’ Māru Zālīti un viņas saviļņojošos vārdus ‘Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Cilvēks iet līdzi laikam un laiks cilvēkam. Par laimi, kaut arī da

a
audzi noteikti šeit teiktu diemžēl, cilvēks tiešām seko savai attīstībai un nešauboties izmanto to. Mūsdienu tehnoloģija, zināšanas un pieredze ļauj paraudzīties uz pasauli ar citām acīm. Ja Dekarts dzīvotu mūsu vidū, viņš lepotos ar šo šķietami ideālo pasauli un sabiedrību. Un vai mēs viņu varētu vainot par naivumu? Nē, noteikti, nē!

Paveroties apkārt, viss liekas kā parasti, nekas faktiski nav mainījies un nekā arī šķietami netrūkst. Mēs dzīvojam normālā sabiedrībā un viss ir savās vietās, līdz brīdim, kad līdz ausīm nonāk kā
ā
āda pasviestā frāze “Nu ja, viegli jau būt jaunam”. Tiešām? Manuprāt, jaunība ir tieši tas laiks, kad visvieglāk kļūdīties un kad izvēles dēļ tiek saņemti visbargākie sodi. Tieši tāda tad arī ir mūsu 21. gadsimta jaunatne. Ambicioza, mērķtiecīga, stipra, bezbailīga, protams, ar
r
rī varonīga un kaislīga. Tad kāpēc nākas dzirdēt par degradācijas augstāko punktu? Man, kā šīs cilvēku grupas (21.gs jaunatnes) pārstāvim, gribētos teikt, ka pasaule ir tieši tāda, kā cilvēks ar savām mazajām rociņām un diženo prātu to ir izveidojis. “Kad es augu, tad gan tā nebija”, dzirdu, ka televīzijas pārraidi komentē mana vecmāmiņa. Citi laiki. Pavisam citi laiki. Un, ja padomā, tad demokrātijai, politikai, biznesam, izglītības sistēmai un pat pārtikas ražotājiem ir jāuzņemas zināma atbildība par to, kāda tad galu galā ir izveidojusies mūsdienu jaunatne.

Mūsdienu pasaule ir spējīga piedāvāt tik daudz izvēles iespēju. Nu, protams, dzīvojam taču demokrātijā un nespējam iedomāties komunisma, sociālisma laikmetu, kad nepastāvēja vārda un izvēles brīvība. 19.gs Autoritārisms uzcēla jaunu pasauli, un tā laika jaunatne bi
i
ija spiesta pieņemt “Vadoņu” patiesību, kā vienīgo. Tomēr arī šajos apspiestības gados lēnām dzima patriotisms. Sākotnēji kā ilūzija, bet tomēr kaut kas, lai nenogrimtu bezcerībā. Ulmaņa laikā, kad piedzīvojām okupāciju, visgrūtāk ar to bija samierināties tieši jaunatnei. Viņos palika neremdināmas brīvības alkas, ko apslāpēt nespēja vairs neviena okupācijas vara. Tieši šeit ir rodamas arī mūsu brīvības alku saknes. Un tagad 21. gadsimtā varu droši apgalvot, ka šis cīņas spars nekur nav pazudis. Nāk prātā arī Vairas Vīķes-Freibergas uzruna tautai, “Mēs esam sk
k
kaisti! Mēs esam stipri! Un, ja mēs gribam, tad mēs varam”.

Reizēm šaubos vai izglītības sistēma, augstos amatos sēdošie politiķi un citas pārvaldes institūcijas, patiesi apzinās to, ka tieši jaunatne ir valstu nākotne un ne tikai valstu, bet gribētos teikt pat visas pasaules. Tāpēc tai noteikti noderētu labs piemērs, jo cilvēks tomēr ir saprātīga būtne un spēj izprast un izvērtēt kārtību un pastāvošo iekārtu.

Nu, protams, ka ir arī cita puse, no kuras var apskatīt jaunizveidoto paaudzi un no šīs puses pat varētu teikt, ka to izdarīt ir visvieglāk. Kaut vai nedaudz paanalizējot interešu loku un uzskatu sistēmu. Šeit tā pavisam subjektīvi varētu apgalvot, ka procentuāli mācību iestādes apmeklē un tiešām tic izglītības sistēmai apm. 60 % jauniešu. Pārējie 40% sadalās attiecīgi tajos, kas strādā ir spiesti strādāt, vienkārši nemācās/ nav iespējas mācīties un tajos, kas izvēlējušies apgūt dažu klašu izglītību vai ir apstākļu spiesti pamest mācības. Tā tad pasaule lielu daļu jauniešu atstāj bez izaugsmes iespējām, bez kvalitatīvas nākotnes. Protams, jāpiebilst, ka daļa šo jauniešu paši sevi nolemj bezmērķīgai dzīvei. Jo tas pats saprātīgais cilvēks, tas pats ģeniālais inženieris, un neatlaidīgais biologs un sapņotājs ķīmiķis ir parūpējies par to, lai pasaulē būtu pietiekami daudz alternatīvu patstāvīgai domāšanai un vēlmei cīnīties par vietu zem saules. 19.gs alkohols, 20. gs narkotikas, 21.gs videospēles, un nešauboties varu apgalvot, ka šodien visas šīs lietas ir saplūdušas kopā. Tāds tad arī ir mūsdienu jaunietis – cīnītājs un varonis pateikt ‘nē’ (šeit es domāju par kvantitāti, kas veicina atkarību), jā, nu, protams, var atrast ļoti daudzus darvas pilienus medus mucā: narkomāni-slepkavas zagļi, virtuālā pasaule – būtiski ietekmē cilvēka psihi, piesārņojot to ar vēlmēm, kurām vēlāk mēdz būt drausmīgas sekas, alkohols, smēķēšana..varētu turpināt mūžīgi. Jā, nu 21. gadsimtā mums ir daudz iespēju jebkuram sasniegt savas dzīves virsotni, sasniegt un piepildīt katru mērķi, bet tik pat liela iespēja pazust, dzīvei vēl nesākoties. Bet varbūt tieši tā tam jābūt – dabiskā izlase. Līdzsvars. Cilvēks ir pārāk aizņemts ar vainīgo meklēšanu un sodīšanu, lai spētu iedomāties dziļāku situācijas risinājumu.

Grūti jau spriest par tik lielu cilvēku kopumu, jo balstīties var tikai uz zināšanām un pieredzes. Ir 21. gadsimts atnesis pārmaiņas un ir atnesis arī jaunas iespējas. Un neticu, ka kāds no mums gribētu dzīvot aizvēsturē. Ir jāsaprot vēsture, ir jāapzinās pašreizējā situācija, bet pavisam noteikti ir jāskatās nākotnē. Ir skaidri jāapzinās kas un kāpēc, jāiztēlojas mērķis un jāiet uz to.

Mūsdienu jaunatne ir progresīva un daudz attīstītāka par iepriekšējām paaudzēm- komunikācijas ziņā, attiecību modeļu būvēšanā un izpratnē par pašu esības pamatu. Saprotams, daudz kas atkarīgs no cilvēka temperamenta, nu nevaram taču visi būt no viena māla taisīti.. Mūsdienu jaunieši ir atvērtāki visam jaunajam, brīvāki domāšanā un uzskatos. Jā, arī izlaidīgāki. Bet viens nu ir pilnīgi skaidrs – 21. gadsimta jaunietis pārspēj savus senčus. Varu iedomāties, ka 22. gadsimta jaunietis savukārt pārspēs mūs, šī gadsimta progresīvos, bet lai jau. Katram laikam savi prieki un posts.

Ar katru gadu desmitu jaunietis apzinās šo ierobežoto laiku, kurš tam ir atvēlēts. Un tā teikt palielina ‘apgriezienus”. Pat mūsdienās bieži vien ‘pietrūkst” laika vienkāršai aplidošanai un attiecības sākas ar seksu. Nenoliedzami, protams, arī cilvēks ir seksuāla būtne, bet arī šī joma, atceroties pagātni, ir pilnībā pārvērtusies. Ja 25 gados ne reizi nēsi izbaudīji mīlas priekus, tevi izsmej un apspriež tavu orientāciju. Vai tu esi “normāls” vai pretēji. Seksuālo minoritāšu diskriminācijai seko rasisms. Es varu iedomāties, ka mūsu vecvecākiem tas šķiet noziegums un sabiedrības morāles pārkāpums. Bet kā 21. gadsimta jaunietis spēj apvainot, noniecināt, pat nogalināt uzskatu atšķirības dēļ vai vēl ļaunāk ādas krāsas dēl? Nākas secināt, ka vēl mūsu “Zelta’ paaudze ir mantojusi zināmu aprobežotību un konservatīvismu, ko nebaidās izteikt ar vardarbību. Tik tiešām esam dažādi, pat jāsaka, ka pārāk dažādi. Sabiedrības attīstība un degradācija iet roku rokā un tā tam arī varbūt jābūt, bet atklāts jautājums paliek par to, cik vēl ilgi tā?

Leave a Comment