Izcilākie Grieķu mākslas darbi.
Klasiskās grieķu mākslas augstākais uzdevums bija: garīgā un fiziskā, formas un satura, dvēseles un ķermeņa harmonija. Lai vieglāk orientētos un izprastu šīs dižās kultūras un mākslas īpatnības, ir izveidota grieķu mākslas periodizācija, izmantojot arheoloģisko izrakumu materiālus, seno autoru (filozofu, vēsturnieku) rakstus un mākslas formu attīstības kritērijus: Homēra laikmets 11.-8. gadsimts p.m.ē. (aptuveno priekšstatu par Homēra laikmeta tēlotāju mākslu sniedz apgleznotā keramika un sīkplastika, jo pārējais nav saglabājies), Arhaikas posms 7.-6. gadsimts p.m.ē. (sāka attīstīties ļoti daudz kas – dzeja, literatūra, teātra māksla, filozofiskā doma, tempļu celtniecība, skulptūru un statuju darināšana), Klasika 5.-4. gadsimts p.m.ē. , Helēnisms 4.-1. gadsimts p.m.ē. (mainījās grieķu mākslas idejiskais saturs).
Grieķu mākslai kopumā raksturīga tendence pēc patiesas dzīves īstenības attēlošanas, un to visvairāk pierāda skulptūru apgleznošana. Sengrieķu oriģinālās skulptūras nebija tik vienveidīgi baltas, kādas tās esam raduši redzēt pēc romiešu kopijām. Tās tika izkrāsotas košās, dzīvespriecīgās krāsās un izskatījās kā satērptas svētkiem. Bronzas statujas, savukārt, tika izrotātas ar acu inkrustācijām (priekšmetu izrotāšana ar kaula, metāla, koka, perlamutra, keramikas u.c. plāksnītēm, ko iestrādā pamatmateriāla virsmā vienādā līmenī ar to).Diemžēl lielākā daļa no grieķu skulptūrām ir gājušas bojā un mums pazīstamas tikai no seniem aprakstiem un romiešu kopijām, pēc kurām gan nevar spriest par oriģinālu skaistumu. Kopējot bronzas izstrādājumus marmorā, romiešu mākslinieki tās padarīja raupjākas, smagnējākas, turklāt pievienoja tām dažādus atbalsta priekšmetus – stutes. Arī marmoru senie grieķi izmantoja citu – nevis kā romieši, krīta balto, bet dzeltenīgo – mazliet caurspīdīgo, kuru vēl ierīvēja ar vasku, kas padarīja auksto marmoru it kā siltāku.
Māla izstrādājumi sastopami visās kultūrās, sākot jau kopš neolīta laikmeta (6. – 4. gadsimtā p.m.ē.), tomēr senie grieķi bija vienīgie, kas pārvērta māla izstrādājumus par mākslas darbiem. Visvecākā zināmā keramika ir Kamāres stila vāzes, vēlāk tiek darinātas jūras stila vāzes, Krētas kultūras pēdējā posmā izplatījās keramika, ko mākslas vēsturē mēdz apzīmēt ar interesantu jēdzienu “pils stils”, Homēra laikmetā visvecākie ir protoģeometriskā stila trauki, vēlāk izplatījās ģeometriskais stils, vēlāk ieviesās meandra ornaments, tad ģeometrisko ornamentu sāka papildināt ar cilvēku un dzīvnieku vienkāršām stilizētām figūrām, sākot ar 7. gadsimtu p.m.ē. vāzes tiek apgleznotas ”tepiķu” stilā, tad tepiķu stilu sāka aizstāt melnfigūru stils, vēlāk to nomainīja sarkanfigūru stils, Apgleznotā sarkanfigūru keramika bija izplatīta visu 5. gs. p.m.ē., un tikai 4. gs. p.m.ē. tā beidza pastāvēt, atdodot vietu keramikai, kas sāka atdarināt metāla traukus.
Dižākie Antīkās Grieķijas tēlnieki.
Valdnieka Perikla valdīšanas laikā īpašu vietu tēlniecības pasaulē ieņēma Feidijs. Kā visizcilākie dižā tēlnieka darbi minami: 12 m augstā Atēnas Partenas statuja Atēnās, 14 m augstā Zeva statuja Olimpijā, 9 m augstā Atēnas Promahas statuja Atēnu Akropolē, kā arī Partenona plastiskās apdares vadīšana.
Līsips bija viens no pēdējiem lielajiem vēlā klasikas perioda pārstāvjiem un reizē arī Maķedonijas Aleksandra galma tēlnieks. Visdižākie Līsipa darbi bija Apoksiomens, Hermejs atpūtas brīdī, Sokrāta un Maķedonijas Aleksandra portrets.
Mīrons ir grieķu mākslas agrās klasikas perioda pārstāvis – darbojies ap 5. gs. vidu p.m.ē. galvenokārt Atēnās. Viņa izcilākie mākslas darbi bija Diskobola statuja, skulpturālā grupa Atēna un Marsijs.
Mīrona talantam līdzvērtīgas kvalitātes izpaudās arī dižklasikas perioda tēlnieka Polikleita (darbojies 5. gadsimtā p.m.ē.) mākslā. Viņš, tāpat kā Mīrons, strādāja bronzā, bet pretēji Mīronam, Polikleitu nesaistīja dinamiska kustības attēlošana, bet gan apvaldīta spēka iemiesojums mierīgā, statiskā figūrā – grieķu varoņa ideāls. Viņa izcilākie darbi bija šķēpa nesēja statuja Dorifors, Ievainotā Amazone un Diadumena.
Vēlās klasikas perioda laikā māksliniekus vairāk sāka saistīt cilvēka iekšējā pasaule, viņa jūtas, pārdzīvojumi. Šīs jaunās cilvēka attēlojuma iezīmes ļoti spēcīgi atklājas Prāksitela darbos. Prāksitela izcilākie mākslas darbi bija skulptūra Hermejs ar mazo Dionīsu, un skulptūra Satīrs atpūtas brīdī.