Alberta Bela romāns „ BŪRIS”
Romāns par cilvēka iekšējo pasauli. Tiek skarti tādi jautājumi kā sabiedrības un valsts iekārtas ietekme uz indivīda apziņu. Cilvēka vērtību sistēma, kas vispār ir vērtība.
Bels romānā izseko triju cilvēku, vīriešu likteņiem un atklāj, kā viņi sevi iesprostojuši būrī. Tie ir policijas inspektors Valdis Strūga, automehāniķis, šoferis un blēdis Kārlis Dindāns un arhitekts Edmunds Bērzs. Dindāns nozog Bērza automašīnu ar nolūku to pārdot detaļās, un Bērzu pašu iesloga nomaļā vietā meža klajumā, būrī.
Cīnīdamies par izdzīvošanu, Bērzs pārvērtē savu dzīvi, attiecības ar sabiedrību. Atrazdamies uz dzīvības un nāves robežas, viņš sāk izprast pats sevi. „Bērzs apcerēja savu dzīvi āra pasaulē un atzina, ka daudzas reizes dzīvojis ar svešu gribu un svešu padomu. Griezies līdzi kā vāvere ritenī. Vairākkārt viņa rīcību bija diktējusi tieksme atdarināt nevis nepieciešamība. Mantas viņš iegādājās tāpēc, ka tās jau bija kolēģiem. Viņš nedrīkstēja atpalikt. Par laimi, nepieciešamas mantas, jo kolēģi dzīvoja racionāli. Bērzs domāja, ka āra pasaulē biežāk nekā savas domas izmantojis gatavas receptes un šablonus.” Pēc kāda laika, kad ar būri jau sarasts, Bērzs jūtas pat atvieglots. Viņš ir beidzis lolot ilūzijas un tiekties pēc ierastā. Pieticīgā dzīve ir pat uzlabojusi viņa veselību (nomākusi podagru). Arhitekta darbu aizstāj pavisam cits darbs- dzīvot.
Dindāns. Visnotaļ interesanta perona. Viņš pats saka:” Es gribu dzīvot ne sliktāk kā visi, bet es neesmu tāds muļķis, lai tā liektu muguru kā visi.” Nav arī nekādu balstu, kas ļautu viņam atrast spēku palikt godīgā dzīvē. Viņam šķiet, ka „pasaulē patlaban iestājies juku laiks, kur viena daļa cilvēku ir avju lomā, bet otra daļa cērp šīs avis”. Viņš grib būt pie cirpējiem. Vajag tikai atrast dzirkles. Viņam patīk nauda un skaistas sievietes. Mīlas baudas un naudas baudas. Patīk būt bagātam un brīvam no visām saistībām, tādēļ savu enerģiju novirza noziegumu organizēšanā. Tad nu viņam ir līdzekļi un viņš grib tos šķiest, alkst atzinības, un tieši to viņa amats nespēj sniegt. Viņa vēlmes un uzskati ir pretrunu pilni. Kad Dindāns nolaupa Bērza automašīnu, viņš nevēlas sasmērēt rokas, uzņemties atbildību par Bērza nāvi, tādēļ viņš to iesloga būrī, atstādams likteņa varā. Kad policija Dindānam jau ir uz pēdām, viņš paslēpjas kādā pamestā meža mājā. Vada dienas ar bailēm un prātojumiem. Arī viņš tagad jutās kā būrī. Tīkls ap viņu lēnām savelkas un tas šķiet biedējoši.
Šajā notikumā iesaistās izmeklētājs Strūga. Viņa darba pasaule ir stingri reglamentēta un paragrafēta. Šīs pasaules mērķis ir likumības uzturēšana. Ievācot ziņas par Bērzu, viņš atklāj , ka viņam ar pazudušo ir ļoti daudz kopīga. Tā nu Strūgam vienubrīd liekas, ka viņš meklē pats sevi.
Katrs no šiem vīriešiem ir ieslodzījis sevi kādā būrī. Fiziskais krātiņš, kurā ieslodzīts Bērzs, ir tikai simbols daudziem neredzamiem būriem, kas saista gan mūs, gan romāna varoņus. Viņu dzīvesveids ir būris, apkārtēja sabiedrība ir būris. Bailes ir būris. Aizspriedumi ir būris. Egoisms ir būris.
Bels šo darbu rakstījis 20. gs. 60to gadu beigās, vērojot padomju sabiedrības ekonomiskās un ideoloģiskās pārmaiņas. Izveidojas stabils padomju vidusšķiras slānis. Valda noteikti uzskati: kāds darbs tev jāstrādā, cik jāpelna, kādā rajonā jādzīvo, cik bērniem jābūt un tamlīdzīgi, lai tu varētu sevi uzskatīt par laimīgu. Un cilvēki tam ticēja un pūlējās sasniegt šo ideālu, kas patiesībā varbūt nav nemaz tik perfekts.
Šis romāns rosina pārdomāt savus būrus. Kādos ietvaros mēs paši liekam sev dzīvot un kādos ietvaros mums liek dzīvot citi. Padomāt par vērtībām (jo dzīvība ir pakļauta riskiem kā Bērzam). Aicina ieskatīties cilvēka pasaulē gan tuvāk, gan skatīt to globālāk- kā sabiedrības un pasaules daļu.
Romāns sadalīts 5 nodaļās un epilogā, kurā aprakstītas notikuma laimīgās beigas.
Bela valoda ir literāra. Izmantoti salīdzinājumi: dzīvot kā uz karstā oglēm, justies kā sprostā iedzītam. Personifikācijas: riteņi ieķērās, nauda turējās. Frazeoloģismi: spert zemes gaisā, iziet cauri ar veselu ādu.
Šajā darbā atradu daudz atziņu, ar tām autors nav skopojies. Uzskatu, ka darbs ir vērtīgs un pārdomu vērts, jo tēmas par cilvēka iekšējo pasauli vienmēr ir aktuālas.
Dažas no atrastajām atziņām:
• Cilvēks pats par sevi nav nekas, tikai saskarē ar sabiedrību viņš kļūst cilvēks.
• Tu esi apvijis stieņiem manu augumu, bet nekad tu nevarēsi savus stieņus ievīt manā galvā. Te slēpjas mans spēks un tavs vājums. Manas domas kā putni ir svabadas.
• Pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas.
• Ja cilvēks pats sevi negrib pārliecināt, tad arī citi to nespēj izdarīt.
• Savu sprostu viņš visur nesa līdzi. No sprosta viņu atsvabināt varēja vienīgi nāve. Vai arī patiesa nožēla. Bet mirt viņš negribēja un nožēlot nemācēja.
• Vienatne ir laba tikai tad, ja pats to kurā katrā brīdī vari pārtraukt.
• Neaproc sevi egoisma būrī!
• (Mirstot) es zaudēšu tikai būri, bet būris zaudēs savu sirdi.