„Manas sociālās lomas”
„Klātesošajiem ir pieejami dažādi informācijas avoti, un arī informācijas nodošanai ir izmantojami dažādi ziņu piegādātāji. Ja novērotāji attiecīgo indivīdu nepazīst, tad tiem šā indivīda uzvedība un āriene var sniegt uzvedinošu informāciju, kas ļauj izmantot saskarē ar lielos vilcienos līdzīgiem indivīdiem iepriekš gūto pieredzi vai, kas ir vēl svarīgāk, – attiecībā pret viņu pārbaudīt nepārbaudītus stereotipus. Balstoties uz pagātnes pieredzi, tie arī var pieņemt, ka konkrētajā sociālajā vidē ir rodami tikai noteikta veida indivīdi. Tie var paļauties uz to, ko indivīds saka pats par sevi, vai uz dokumentārajiem pierādījumiem, ko viņš sniedz, lai parādītu, kas viņš ir. Ja tie šo indivīdu pazīst vai zina kaut ko par viņu, pateicoties iepriekšējā saskarē gūtajai pieredzei, tad var paļauties uz pieņēmumu par psiholoģisko iezīmju vispārību un noturību un to izmantot, lai prognozētu viņa tā brīža un turpmāko uzvedību.”(13. lpp.)
Viss sākas ar pirmo iespaidu… Iespaidu par cilvēku var gūt ne tikai tad kad pirmo reizi ar to tiecies, runā smejies utt. Bet arī no nostāstiem, kuri ir dzirdēti par attiecīgo cilvēku. Ja, piemēram, man draugs sastāsta man par cilvēku briesmu lietas, ar viņu tiekoties, man pret šo cilvēku būs negatīvs iespaids, jo tas jau ir palicis zemapziņā.
‘Zināmā mērā un tiktāl, cik šī maska reprezentē to priekšstatu, kāds mums ir izveidojies pašiem par sevi – lomu, no kuras cenšamies neizkrist – , šī maska ir mūsu patiesā patība, patība, kuru mēs gribētu iemiesot. Galu galā mūsu priekšstats par savu lomu kļūst par mūsu personības otru dabu un būtisko tās sastāvdaļu. Mēs ienākam pasaulē kā indivīdi, iegūstam raksturu un kļūstam par personām.’(27.lpp.)
Pēc manām domām cilvēkam var būt vairākas maskas, es domāju, ka tas ir atkarīgs no cilvēka rakstura, kā arī no viņa sociālā stāvokļa. Jo cilvēkam vairāk masku, jo viņš ir pielāgoties spējīgāks… jo vairāk cilvēks būs iepazinies ar savām maskām, jo tam būs vieglāk tās pielietot attiecīgajā situācijā, kad tam ir nepieciešama attiecīgā maska. Dažādās dzīves situācijās, vietās, apstākļos cilvēkam ir jāprot sevi parādīt no labākās puses, respektīvi – jāuzvelk attiecīgai situācijai paredzēto, pašam sagatavoto masku.
‘Un, kaut arī biznesa attiecībās pieaug atklātība, ir zināmi pierādījumi, par kuriem vienisprātis ir konsultanti laulības problēmu jomā, ka indivīdam nevajadzētu uzskatīt par savu pienākumu stāstīt dzīvesbiedrei vai dzīvesbiedram par iepriekšējiem romāniem, jo tas varētu radīt nevajadzīgu stresu.’(190.lpp.)
Manuprāt, tas var radīt ne tikai stresu, bet kaut kāda veida nepatiku pret otru cilvēku. Sevišķi smagos gadījumos, kad otrs cilvēks ir ļoti jūtīgs, un kad tam ir tas viss jādzird, vēl jo vairāk kad otrs cilvēks ir nevainīgs seksuālā ziņā, tam ir ļoti grūti to pārdzīvot, un visu laiku tas stāvēs starp abiem cilvēkiem. Tas, protams, ir rets gadījums, kad cilvēki šķiras ko tādu uzzinot, bet tas, ka fakts var stāvēt ļoti ilgi, ja ne visu mūžu, vismaz man ir skaidrs…
‘Teātrī iestudēta loma nekādā veidā nav reāla, un tai nav jānes nekādas reālas sekas, kā tas ir ar pilnībā izdomātu un krāpnieka uzvestu lomu; taču šādu nepatiesu figūru veiksmīgai iestudēšanai ir nepieciešama reālu paņēmienu izmantošana – to pašu paņēmienu, ko cilvēki izmanto, lai uzturētu savas reālās sociālās situācijas.’( 196.lpp.)
Mēs patiesībā visu savu mūžu spēlējam teātri, katrs cilvēks spēlē savu lomu sabiedrībā, ģimenē, kompānijā, konkrētu cilvēku lokā utt. Mēs spēlējam teātri, bet par savu spēli mums ir jāuzņemas reāla atbildības nasta, kas savukārt atkrīt kaut kāda uzveduma aktieriem. Jo šī ir reālā dzīve, realitāte, cilvēkiem jāatbild par saviem darbiem, vārdiem, rīcībām…kaut arī mēs visu dzīvi kaut ko nepārtraukti spēlējam…