Uzmanība
Uzmanība ir cilvēka apziņas stāvoklis, kas izpaužas spējā koncentrēties uz kaut ko gan ārējā, gan iekšējā pasaulē.
Uzmanības veidi:
• Tīša
• Netīša
• Pēctīša
Netīšā uzmanība
• Rodas kairinātāju īpatnību ietekmē un dominē visiem bērniem agrīnās attīstības posmā (četru, piecu gadu vecumā strauji attīstās tīšā un pēctīšā uzmanība).
• Dominē bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem (pirmsskolas vecums, skolas jaunākās klases).
• To raksturo:
• Pievēršanās objektam, parādībai pēc iepriekšēja nodoma;
• To izraisa spēcīgi kairinātāji;
• Spilgta gaisma;
• Spēcīga skaņa vai toksnis;
• Īpatnēja smarža.
• Kādas darbības sākums vai nobeigums.
• Utml.
Kontrasti:
– Priekšmets, kas atšķiras no pārējiem;
– Uzmanību pievērš zilajiem un sarkanajiem burtiem (cipariem), ja pārējie ir melni.
– Priekšmetu vai parādību īpašības – forma, lielums, temps utml.
– Mainīgs stāstījuma temps, skaļums, izteiksmīgums.
– Jauns, kaut kas nebijis (stundās atklāj kaut ko jaunu – neredzēts cilvēks, dzīvnieks, jauns stends). No šī viedokļa vērtīgas ir mainīgās, tematiskās izstādes.
Emocionāls pārdzīvojums:
– Objekts, kas izsauc izbrīnu, sajūsmu, diezgan ilgi notur bērnu netiešo uzmanību.
– Interesanti, skaisti attēli, iemīļotas dziesmas utt.
– Liela nozīme bērna aktuālo interešu vajadzību lokam (rotaļa vai vienveidīga praktiskā darbība).
Netīšo uzmanību lielā mērā nosaka bērna:
– Personības stāvoklis, noskaņojums;
• Možā garastāvoklī vieglāk izraisīt uzmanību;
• Nogurumā un sliktā noskaņojumā – grūtāk.
Tīšā uzmanība
• Bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem attīstās lēni.
• To raksturo apzināti regulēta koncentrēšanās noteiktam objektam vai darbībai.
• Tā saistās ar mērķa izvēli, gribas piepūli.
• Liela nozīme ir otrās signālu sistēmas – runas – tīšās uzmanības regulācijā.
• Ar iekšējās runas palīdzību bērnam jāiemācās “piespiest sevi uzmanīties”.
Izdala vairākus posmus:
1. Sākumā bērnam balsī jākomentē sava darbība, jāizsaka vārdos, kas padarīts, ko dara, kādi rezultāti.
2. Vēlāk tas jāveic ar iekšējās runas palīdzību pēc paveiktā darba.
3. Šai paškontrolei jānotiek veinlaicīgi ar paša darbību.
• Saistīta ar zināmu sasprindzinājumu, tendenci piespiest sevi koncentrēties vajadzīgajā virzienā.
• Tā nav pilnībā atkarīga no iekšējiem stimuliem, svarīga ir apkārtējās vides iedarbība un organisma mijiedarbība ar to.
Veidošanās faktori:
– Griba;
– Signālu sistēma;
– Intereses;
– Vide.
Pēctīšā uzmanība
• Veidojas uz tīšās uzmanības pamata ar vēl lielākām grūtībām.
• To raksturo:
– Dziļa koncentrācija;
– Emocionāls pacēlums;
– Augsta darba produktivitāte;
– Gribas piepūle.
• Nejaukt pēctiešo uzmanību ar vienveidīgām, trafaretām kustībām!
Uzmanības deficīta sindroms
• UDS ar hiperaktivitāti.
• UDS bez hiperaktivitātes.
• Bērna hiperaktivitāte ir uzvedības traucējumu veids, kam raksturīga
– pārmērīga aktivitāte,
– uzmanības impulsivitāte,
– uzbudināmība,
– vāja kustību koordinācija,
kas neatbilst bērna vecuma psihiskajai attīstībai.
• Hiperaktīviem bērniem ir:
– grūtības mācībās,
– agresīva, antisociāla uzmanība,
– zema pašcieņa, pašapziņa,
– grūtības saskarsmē.
• Neveltot nepieciešamo uzmanību, veidojas izolētības izjūta.
• Tiek atraidīti (jo traucē citus).
• Apgrūtināta gan valodas uztvere, gan pāreja uz iekšējo runu.
• Uzmanības traucējumi izpaužas kā izvairīšanās no grūtībām.
• Uzmanība zaudē mērķtieksmi.
• Pavājināta uzmanības koncentrācija.
• Imitē uzmanību gan ar mīmiku, gan ar pozu.
Neuzmanības cēloņi:
– Neprasme koncentrēt uzmanību;
– Īslaicīga neuzmanība kā attīstības perioda īpatnība;
– Slimības vai nervu sistēmas pataloģijas sekas;
– Emocionālās sfēras traucējumi;
– Nogurums.
– Uzmanības traucējumi ir viens no svarīgākajiem smadzeņu pataloģiskā stāvokļa simptomiem.
– Ievērojiet to, ka bērna darbaspēju noteikšanā svarīga nozīme ir uzmanības funkcijai, vairākos pētījumos iegūti arī interesanti fakti par uzmanības problēmām.
– Konstatētas trīs darba spēju izmaiņas fāzes mācību stundā:
– 1. fāzē (15. – 25. minūte) raksturīga darba spēju paaugstināšanās.
– 2. fāzē (starp mācību stundas 20. un 30. minūti) ir visaugstākā darba produktivitāte.
– 3. fāzē, kas bieži vien sākas 20. un 30. minūti, darba spējas pazeminās.
Ieteikumi uzmanības traucējumu korekcijai
• Stingras, noteiktas, bērniem izprotamas prasības.
• Samērība starp abiem uzmanības veidiem (starp interesanto, saistošo un nepieciešamo).
• Jāattīsta gribas neatlaidība, kurā ietilpst tādas īpašības kā neatlaidība, pacietība un izturība.
• Uzmanības attīstīšana cieši sastīta ar atbildības un pienākuma izjūtu veidošanu.
• Iesākto vienmēr pabeigt.
• Mācību saturs – atbilstošs bērna vecumam, interesēm un uztveres spējām.
• Darba formu daudzveidība.
• Patstāvīgā darba prasmju un iemaņu veidošana, nesaraujami sasitīta ar uzmanības noturības un koncentrēšanās spēju veidošanu.
• Jāvēro katra bērna attīstības individuālās īpatnības.
• Svarīga ir pedagogu personība, attieksme pret audzēkņiem, pacietība, izturība, neatlaidība. Prasme vērot izmaiņas bērnā.
• Uzmanību palīdz izraisīt un uzturēt daudzveidīga uzskate (uzskate nedrīkst novērst no darbības mērķa).
• Uzmanības veidošanos sekmē bērnu literatūra, īpaši pasakas.
• Jāizmanto visas ārpusklases darba iespējas, lai mērķtiecīgi virzītu bērnu uzmanības attīstību.
• Liela nozīme ir mācību telpas dizainam. Svarīgi, lai priekšplānā atrastos tikai paši nepieciešamākie objekti, pārējie novietojami aizmugurē.
• Uzmanības veidošanos nevar nodrošināt atsevišķi pasākumi – svarīga visa mācīšanas, audzināšanas sistēma.