Bastejkalns
Bastejkalns radīts pagājušā gadsimtā, kad nojaucot pilsētas nocietinājuma valni, viena bastiona vietā izveidoja Bastejkalnu. Sākotnēji no tā pavērās skats uz apkārtējām pilsētas ievērojamākajām vietām. Apstādījumus ierīkoja 19.gs. 80.g. dārzu mākslas meistara G.Kufalta vadībā.
Bastejkalnā, no kurienes tolaik varēja pārredzēt plašu apkārtni, 1887.g. pārbūvēja kafejnīcas paviljoniņu, kas kalna virsotnē tika uzbūvēts jau 1860.g.
1892.g. pār kanālu pie Bastejkalna uzbūvēja akmens tiltiņu gājējiem pēc inžiniera A.Agates projekta. Pa tilta asi uz Raiņa bulvāra pusi ierīkoja regulārus apstādījumus, ko veidoja piramidālo ozolu aleja, papildināta ar bukšu un rododendru grupām.
Kanālmalas apstādījumu ainavu jau pagājušā gadsimtā bagātinājuši gulbji. 1893.g. Bastejkalna piekājē pēc arh. H.Šēla projekta uzcēla gulbju mājiņu japāņu stilā. Diemžēl pašlaik šī mājiņa nav pietiekoši labi eksponēta.
1929.g. pie Bastejkalna tiltiņa regulāro apstādījumu daļā atklāja tēln. T.Zaļkalna veidoto pieminekli R.Blaumanim.
1951.g. no jauna ierīkoja Bastejkalnā atbalsta sienas no Saulkalnes dolomīta. 1963.g. tika ierīkots akmeņdārzs. 1974.g., lai novērstu nobrukumu un staigāšanu pa nogāzēm, tika izbūvēti atbalsta mūri, bet visu šo pārveidojumu rezultātā parka ainava ir zaudējusi daudz no sava pirmreizīguma.
Šobrīd Bastejkalns ir viena no iemīļotākajām satikšanās vietām Rīgā gan ziemu, gan vasaru.
Āgenskalns
Āgenskalns ir Rīgas pilsētas daļa Pārdaugavā starp Kalnciema ielu un Rīgas-Jūrmalas dzelzceļu.
Vēsture
Pirmā zināmā Āgenskalna un visas Pārdaugavas būve bija nocietinātās Māras dzirnavas, par ko ir ziņas vismaz no 1226.g. Rajona nosaukums cēlies 17.gs. no tiesneša Henriha fon Hāgena muižiņas, kam piederēja zemes no tagadējā Raņķa dambja līdz Kuldīgas ielai. Tolaik Āgenskalnā dzīvoja pārsvarā latviešu tirdzniecības palīgamatu locekļi un algādži. 1785.g. lielāko Āgenskalna daļu iekļāva Rīgas pilsētas Jelgavas priekšpilsētā, tas kļuva par vācu pilsoņu vasarnīcu rajonu un atpūtas vietu. 1794.g. pie Māras dīķa atklāja Altonas ārpilsētas izpriecu iestādi, kas devusi vārdu Altonavas ielām. 1812.g. bailēs no Napoleona karaspēka tuvošanās nojauca visas Āgenskalna ēkas.
1828.g. Rīgai pievienoja Āgenskalna dienviddaļu pie Mazās Nometņu un Mārupes ielas. 19.gs. vidū no Āgenskalna līča atklāja kuģīšu satiksmi ar labo Daugavas krastu. Līdz 1885.g. Āgenskalnā bija Rīgas garnizona vasaras nometnes, kas devušas vārdu Nometņu ielām. 1890.g. uzcelts bāreņu nams (tagad Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāte), kas devis vārdu Bāriņu ielai. Kopš 1898.g. rajona centrā darbojas tirgus, tagadējā ēka uzbūvēta 1911.-24.g. 1910.g. atklāta 2.pilsētas slimnīca (tagad Paula Stradiņa Valsts klīniskā slimnīca).
1923.-24.g. tramvaja līnijas izbūves dēļ nojauktas Māras dzirnavas, kas 1902.g. bija pārgājušas uz tvaika dzinējspēku, taču Māras dīķis nav nolaists. 20.gs. 30.gados Āgenskalnu skāra Slokas ielas sākuma un Dzirciema-Melnsila ielas caurlauzuma izbūve. 1944.g. 19.septembra naktī bijušā Holma tekstilfabrikā Mazajā Nometņu ielā 16 pie Māras dīķa padomju aviācijas uzlidojumā gāja bojā vairāk nekā četrdesmit 16-17 gadu vecu latviešu jauniešu. Vācu okupācijas vara viņus bija pretlikumīgi iesaistījusi gaisa spēku palīgdienestā. Krievu okupācijas laikā vecu mitekļu un ierobežotas būvniecības dēļ Āgenskalns lielā mērā saglabāja savu veidolu un tika pārkrievots mazāk par vidusmēru.
Ģeogrāfija
Lielāko Āgenskalna daļu aizņem Āgenskalna kāpas. Daugavas ielejas nogāze gar Daugavgrīvas ielu, Aleksandra Grīna bulvāri un Hermaņa ielu norobežo tās no Uzvaras parka un Klīversalas Daugavas ielejā.
Caur Āgenskalnu tek Mārupīte, tajā pirms 1226.g. uzplūdināts Māras dīķis (platība 5ha, vidusmēra dziļums 2,3m, lielākais dziļums 3,5m). Zemāk līdz ietekai Āgenskalna līcī Mārupītes gultne regulēta.
Āgenskalnā ir vairāki dārzi un parki: Arkādijas dārzs, Jaunatnes dārzs, Mazais Arkādijas dārzs, Māras dārzs, Meteora dārzs, Uzvaras parks.
Salīdzinot ar Rīgas vidusmēru, Āgenskalnā ir augstāka temperatūra un nokrišņu daudzums, bet vēja ātrums aptuveni tāds pats. Rajonā var būt ievērojamas mikroklimata atšķirības, piemēram, asfalta, betona un bruģa klātajā Āgenskalna tirgus priekšlaukumā var būt vairākus grādus siltāks nekā netālā Arkādijas dārzā.
Pilsētbūvniecība un arhitektūra
Tagadējā Āgenskalna apbūve veidojusies kopš 1812.g., kad bailēs no Napoleona karaspēka tuvošanās nojauca visas toreizējās Āgenskalna ēkas. Atjaunošana notika bez plāna, un par to liecina haotisks ielu tīkls senākā apbūves daļā starp Nometņu un Eduarda Smiļģa ielu. Tagad šī teritorija ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. 1853.g. Āgenskalnā bija jau 2,5 reižu vairāk ēku nekā 1788.g: 294 pret 112. 19.gs. beigās radies tagadējais rajona centrs ap Āgenskalna tirgu. Īpatns arhitektūras paraugs ir 20.gs. 20.gados celtās rindu mājas gar Liepājas ielu. Krievu okupācijas laikā apbūvētas pēdējās atklātās kāpas starp Mazo Nometņu ielu un dzelzceļu un starp Liepājas un Mārupes ielu, kā arī Daugavas ielejas nogāze gar Aleksandra Grīna bulvāri.
Ievērojami objekti
• Āgenskalna tirgus – Nometņu ielā 64. Celts 1911.-14.g., arhitekts Reinholds Šmēlings, racionālais jūgendstils. Būvniecība pabeigta 1924.g.
• Dzelzceļa muzejs – Uzvaras bulvārī 2/4.
• Eduarda Smiļģa Teātra muzejs – E.Smiļģa (vēsturiski – Dārtas) ielā 37/39.
• Hartmaņa muižiņa – Kalnciema ielā 28/30. Celta 18.gs. beigās – 19.gs. 1.ceturksnī baroka un klasicisma stilā.
• Jāņa Akuratera muzejs – O.Vācieša ielā 6a.
• “Maritim Park Hotel Riga” viesnīca – Slokas ielā 1.
• Ojāra Vācieša muzejs – O.Vācieša ielā 19.
• Paula Stradiņa Valsts klīniskā slimnīca – Pilsoņu ielā 13. Celta 1908.-10.g. neogotikas stilā, arhitekts Reinholds Šmēlings.
• “Radisson SAS Daugava Hotel Riga” viesnīca – Kuģu ielā 24.
• Rīgas Zemgales priekšpilsētas izpilddirekcija – E.Smiļģa ielā 46.
• Uzvaras parks
Infrastruktūra
Āgenskalnu apvij Rīgas-Jūrmalas dzelzceļš ar Torņakalna un Zasulauka staciju, kā arī Torņakalna preču staciju.
Galvenās ielas ir Akmeņu, Bāriņu, Daugavgrīvas, Kalnciema, Liepājas, Mārupes, Melnsila, Mūkusalas, Nometņu, Ojāra Vācieša (vēsturiski – Altonavas), Raņķa dambis, Slokas, Uzvaras bulvāris, Valguma.
No 1954.g. līdz Zaķusalas televīzijas kompleksa uzcelšanai 1986.g. Rīgas televīzijas pārraides notika no nacionalizētā Igauņu biedrības īpašuma Nometņu ielā 62.
Āgenskalnā atrodas 2. un 46. pasta nodaļa.
Izglītība
Āgenskalnā izvietojušās vairākas augstskolas un skolas.
Augstskolas
• Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāte;
• Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāte;
• Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola
Skolas
• 14.vakara vidusskola
• 34.arodvidusskolas filiāle
• 53.vidusskola
• 61.vidusskola
• Āgenskalna Valsts ģimnāzija
• Āgenskalna ģimnāzija
• Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola
• Friča Brīvzemnieka pamatskola
• Horeogrāfijas vidusskola
• Rīgas Katoļu ģimnāzija
• Rīgas Valdorfskola
Grīziņkalns
Šī Latgales priekšpilsētas teritorija nosaukumu ieguvusi no tur tuvumā esošas 18.gs. Grīziņmuižas. Bet muiža, iespējams, savu vārdu ieguvusi no senā smilšu kāpu nosaukuma, kuras tautā sauca par grīziņām. Kā apdzīvots rajons veidojies samērā vēlu- tikai 19.gs., kad tur sāka apmesties uz dzīvi no laukiem ienākušie latviešu zemnieki.
Pirmā būve, kas parādījās Grīziņkalnā, bija 1901.gadā pēc Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes slēgšanas pārvietotais dzērienu paviljons. To Šampētera alus brūža īpašnieks Fricis Šindlers pārvietoja no tā sauktās putnu pļavas pie Strēlnieku dārza. Tas arī savā būtībā Grīziņkalnam deva atspēriena punktu kā savdabīgai izklaides vietai. Grīziņkalna īpatnais terašu reljefs ļāva to izmantot vienlaikus visdažādākajām vajadzībām. Jau pašā sākumā tā teritorija sadalījās divās daļās: lejas jeb izpriecu daļā ar atrakcijām, deju laukumu un koncertzāli un augšējā – apstādījumu daļā.
Vienīgā no sendienu būvēm, kas saglabājusi savas aprises līdz mūsdienām, ir dārznieka māja. Tā celta 1903.gadā. Visas pārējās būves nodega Pirmā pasaules kara gados.
Pēc vētrainajiem 1905.gada notikumiem Grīziņkalna pakājē mājvietu rada slavenais «Apollo» teātris, kurā spēlēja aktieru ansamblis no 1905.gadā slēgtā jaunā teātra sastāva. «Apollo» teātris vēsturē ieiet no 1906.gada 1.janvāra. Grīziņkalna pakājē savas aktiergaitas sāka Tija Banga, Alfrēds Amtmanis–Briedītis, Mirdza Šmithene, Milda Brehmane–Štengele un citi.
Pēc Pirmā pasaules kara Grīziņkalna rūpīgi koptais spožums pabalējis un tas pārvērties teju vai džungļos.
Grīziņkalna vēsturē jauns posms sākās tikai 20.gs. 20.gadu sākumā. Parka atjaunošana tika veikta pēc Andreja Zeidaka izstrādātā projekta, to pilnībā pabeidza 1930.gadā. Tieši šajā laikā parks ieguva savu terasveidīgo plānojumu. Par centrālo dominanti kļuva lielās kāpnes, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Savukārt terasēs, kur pirms Pirmā pasaules kara atradās izpriecu būves, ierīkoja rozāriju un bērnu rotaļu laukumu. Arī peldbaseinu un bradājamo baseinu. A.Zeidaks savulaik atzina, ka 1905.gada parks ir kļuvis par īpatnējāko atklāto dārzu Rīgā. Tā tas ir arī vēl mūsdienās.
Dzegužkalns
20. gs. sākumā par atklātu parku pārvērta arī Rīgas vienu no “augstākajiem” kalniem – Dzegužkalnu (24 m vjl.). Tas atrodas Iļģuciemā, starp Daugavgrīvas, Dzegužu, Embūtes ielu, pa gaisa līniju 2.9 km attālumā no Rīgas centra.
No vēstures avotiem uzzinām: Rīgas aplenkums 17 gs. izcnīcināja daļu no vecajām pilsētas kapsētām. To vietā radās jaunas, piemēram, Dzegužkalnā. Šejienes kapsētā pirmie apbedījumi ir jau kopš 17. gs.. Tā ir viena no vecākajām Pārdaugavā. 1907. gadā kapsētu slēdza.
Vientuļā, viņsaulei un dabai tuvā vieta, laikam, rosināja garīgas pārdomas. Dzegužkalns kļuva par reliģisko sektu saiešanas vietu. Sektanti par nevainības un miermīlības simbolu uzskatīja jēru. Iespējams, ka viņi piešķīra pauguram Jēru kalna vārdu. Nosaukums lietots apmēram no 1650. gada līdz 1700. gadam.Domājams, ka nosaukumu “Dzegužkalns” tas ieguvis no Dzegužu māju nosaukuma. Vācu valodā šo kalnu sauca par Jērukalnu (Lammerberg) un arī par Dzegužkalnu (Kuckucksbesberg). 1701. gadā Rīgas kartē šī vieta atzīmēta ar nosaukumu Jēru kalns jeb Avju kalns.
Tagadējais Dzegužkalns (toreizējais Jērukalns) bijis apaudzis ar skaistu priežu mežu un jau kopš 18. gadsimta beigām bijis ļoti iecienīta izbraukuma vieta. Kad pagājušā gadsimta beigās Iļģuciems kļuva par vienu no lielākajiem rūpniecības rajoniem, šīs atpūtas vietas popularitāte vēl vairāk pieauga. Tāpēc 1901. gadā pilsēta sāk iekārtot Dzegužkalna parku, tiek veidoti celiņi un paplašināti apstādījumi terasētajās kalna dienvidrietumu nogāzēs, uzbūvēts kafijas paviljons un estrāde, kur kareivju orķestris no netālajām kazarmām svētdienu vakaros sniedz brīvkoncertus. Parka labiekārtošanu nobeidz 1911. gadā.
30. gados parks tiek rekonstruēts: nostiprina celiņu segumu, iekārto betona kāpnes un parka terases papildina ar cirptiem dzīvžogiem un puķu stādījumiem. Pie galvenās ieejas pēc O. Tīlmaņa projrkta sāk veidot amfiteātri 2000 skatītājiem ar modernu transformējamu estrādi. Projekts gan netiek realizēts, taču iecerētās estrādes vietā tiek uzcelta pagaidu “gliemežnīca”. 1924. gadā parkā atļāva uzstādīt karuseli.
Dzegužkalna parkā, tā pat kā citos Rīgas parkos, izmantoti gan ainavu, gan regulârâ dārza kompozīcijas paņēmieni.
Čiekurkalns
Čiekurkalnā valda īpaša vecās priekšpilsētas noskaņa. Vairums iedzīvotāju cits citu pazīst, bieži sveicina. Nosaukumu šai vietai devušas čiekuriem bagātās priedes, kas gan saglabājušās tikai tuvumā esošajos kapos un armijas kazarmās. Senāk šeit atradusies D.Šreienam piederošā Šreinbušas muiža. 1870. gadā muižas īpašnieks sāka izpārdot savu zemi apbūvei un Čiekurkalnā sāka veidoties ciemats, kas pilsētas teritorijā iekļauts 1924. gadā.
Torņkalns
Kādreizējais novērošanas tornis, tā sauktais Sarkanais tornis (minēts jau 1483. gadā), kas līdz 17. gs. atradies veco Jelgavas un Bauskas ceļu sākumā līdzās Daugavas pārceltuvei, devis nosaukumu plašam Pārdaugavas rajonam Torņkalnam, kas aptver teritoriju starp Daugavu, Jelgavas dzelzceļa līniju, Graudu un Skaistkalnes ielu. Jau 17. gs. tagadējā Torņkalna robežās bijuši divi lieli latviešu ciemi – t.s. Zeme – pie torņa tagadējās Jelgavas ielas sākumā un Pusāķu ciems gar tagadējo Vēja ielu. Daļa Torņkalna teritorijas Daugavas pusē iekļauta Rīgas policijas novada robežās 1786. gadā. 1828. gadā Rīgas pilsētai ( Jelgavas priekšpilsētai) pievienoja arī Torņkalna daļu līdz tagadējai Robežu ielai. Torņkalna ielu tīkls veidojies ap senajiem Bauskas un Jelgavas ceļiem (aptuveni tagadējās Bauskas, Jelgavas ielas). Līdz mūsu dienām daļēji saglabājies 19. gs. šķērsielu tīkls pie Vēja ielas. 19. gs. otrajā pusē Torņkalnā izveidojās vairāki rūpnieciskās apbūves rajoni (pie Jelgavas ielas, tagadējās Vienības gatves sākumdaļā, Vēja un Bauskas ielas rajonā), jau darbojās vairākas kokzāģētavas gar Kīleveina grāvi. Pēc otrā pasaules kara neliels daudzstāvu dzīvojamo namu rajons Torņkalna robežās izveidojies tikai Saulkalnes un Valdeķu ielas rajonā.