DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE
Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte
Pedagoģijas katedra
studiju kurss
“SASKARSMES PSIHOLOĢIJA”
tēma “SASKARSMES GRŪTĪBAS”
Maģistra studiju programma
”Sabiedrības un iestāžu vadība”
II kurss
Kursa autors asoc.prof. I.Kokina
Darba autore B.Madelāne
Daugavpils, 2007
Katrs cilvēks saskarsmes pieredzes rezultātā ir pamanījis, ka ir cilvēki, ar kuriem kontakts veidojas ļoti viegli un saskarsme izdodas, bet ir cilvēki, no kuriem gribas izvairīties un kontakts neveidojas vai veidojas ļoti grūti. Saskarsmes psiholoģijā izdala psiholoģiskās un sociālās nesaderības iemeslus, un tos sauc par saskarsmes barjerām.
Psiholoģisko raksturojumu nesaderība, kas traucē saskarsmes procesā, visbiežāk ir:
o Vērtību orientācijas krasa atšķirība. Viens visu savu dzīvi pakļauj vienam mērķim – karjerai, bet cits savukārt orientēts uz ģimeni un citu cilvēku vajadzībām.
o Rakstura vai intelektuālo īpatnību atšķirības. Viens ir intelektuāls un radošs, bet otrs izvairās no garīgām aktivitātēm un ir praktisks. Viens ir jūtīgs, taktisks attiecībās ar citiem, bet otrs – ignorējošs un egoistisks.
o Individuāli tipoloģisko īpatnību atšķirības. Viens ir vairāk loģisks, bet otrs – emocionāls. Viens domā, runā un dara visu ātri, bet otrs – lēni, nesteidzoties.
o Dažkārt šādas atšķirības nevis attālina, bet gan satuvina cilvēkus.
o Sociālo raksturojumu nesaderība var parādīties, piemēram, starp atšķirīgu reliģisko vai citu uzskatu sistēmu pārstāvjiem.
o Dažādu sociālo grupu pārstāvjiem, kuriem ir atšķirīga izpratne par jēdzieniem, vērtībām un interesēm.
Šīs barjeras nerodas tieši konkrētajā saskarsmes situācijā, bet ir radušās jau iepriekš.
Tomēr tās nevajag uzlūkot kā nepārvaramas, jo, ja cilvēks ir attīstījis komunikatīvās iemaņas, saskarsme noris sekmīgi. (M.Pļavniece, D.Škuškovnika “Sociālā psiholoģija pedagogiem”, RAKA, 2002.)
Psihologs Aleksejs Vorobjovs izdala trīs iemeslu grupas, kas rada saskarsmes barjeras. Pirmajai grupai pieskaitāmas partneru individuāli tipoloģiskās īpatnības:
Temperamenta barjera – saskarsmē sastopama cilvēkiem ar spilgti izteiktu temperamentu;
Rakstura barjera – rodas saskarsmē starp partneriem kā rakstura akcentācija, no vienas puses, un kā saskarsmes partneru zemas empātijas rezultāts, no otras puses (kā nevēlēšanās vai nespēja paskatīties uz sevi ar partnera acīm);
Negatīvo emociju barjera – tai var būt liela loma, jo emocijas vispār bieži ir cilvēka uzvedības motīvs. Un tomēr tikai ļoti noturīgas negatīvās emocijas rada noturīgu saskarsmes barjeru. Mūsdienu amerikāņu psihologs K.Izards uzskata, ka tās ir; ciešanas, naids, riebums, nicināšana, bailes, kauns, vaina, noskaņojums;
Ciešanu barjera var būt saistīta ar to, ka, piemēram, svešā panākums vai prieks var izraisīt skaudību vai radīt egoismu. Dažreiz, sevišķi bērnus, ciešanas noved pie agresijas.
Naida barjera izpaužas gadījumā, ja vienam no saskarsmes partneriem rodas šķērslis nozīmīgas vajadzības apmierināšanai vai ja to negaidīti apvaino, liek izdarīt kaut ko viņam nepieņemamu u.tml.; riebuma un pretīguma barjeru visbiežāk rada partnera nevīžība (netīrs apģērbs, nelaba smaka u.c.), sliktas manieres, vāja paškontrole. Šī barjera rada kontaktu skaita ar partneri samazināšanos;
Nicināšanas barjera parasti rodas uz sarunu biedram nepieņemamu rakstura īpašību, pasaules uzskata, uzvedības, stabilas negatīvas reputācijas pamata;
Baiļu barjeru izraisa kā bioloģiski (piemēram, bažas par dzīvību un veselību, bailes no sakropļojuma u.c.), tā arī sociāli apstākļi (bailes no soda, bažas par materiālo un morālo labklājību);
Vainas un kauna barjera rodas kā nevietā notiekošā izjūta, kā neērtības izjūta par sevi un citiem. Kauns visbiežāk pārņem cilvēku, kad to kritizē, bet dažreiz arī nevajadzīgi uzslavē. Vainas izjūta var rasties arī bezkritikas gadījumos, kad cilvēks pārstāj saņemt pierasto atzinību. Šāds kluss nosodījums var iedarboties stiprāk par asiem nosodījumiem;
Slikta noskaņojuma barjera rodas uz noturīga un relatīvi ilgstoša emocionālā stāvokļa pamata, kas kopumā ietekmē saskarsmi. Kā labs, tā slikts noskaņojums obligāti “translējas” uz sarunu biedru. Tādēļ ne velti, piemēram, Japānā sava sliktā noskaņojuma demonstrēšana tiek uzskatīta par sliktas audzināšanas pazīmi.
Otru svarīgu iemeslu grupu, kas nosaka saskarsmes barjeras, veido uztveres un izpratnes nostādņu atšķirības, kas balstās uz kļūdām partnera novērtējumā. Nostādne ir cilvēka neapzināta gatavība veikt kādu darbību, piemēram, tieksme jau iepriekš saskatīt cilvēkā labo vai slikto.
Pētot sociālās uztveres procesus, psihologi nosacījuši tipiskos izkropļojumus priekšstatos par cilvēku:
Oreola efektu nosaka kopiespaida un emocionālā vērtējuma ietekme uz attieksmi pret cilvēku, uz viņa atsevišķu īpašību uztveri. Bieži vien, ja cilvēks ir guvis panākumus kādā vienā nozarē, mēs gaidām no viņa panākumus zrī citās. Ja cilvēkam ir “paslīdējusi kāja” kādā vienā jomā, mēs nekā laba negaidām arī citur;
Sākuma efekts izpaužas tādā veidā, ka, satiekoties ar nepazīstamu cilvēku, dominē pirmā informācija par viņu. Šī pirmā informācija ilgu laiku koriģēs visu turpmāko informāciju par cilvēku;
Jaunuma efekts rodas jau pazīstama cilvēka uztveres situācijās. Šajā gadījumā pēdējā informācija par pazīstamu cilvēku ir visnozīmīgākā un ietekmē attieksmi pret viņu. “Jaunuma” un “sākuma” efekts rada psiholoģisko pamatu baumām, uz ko dažiem cilvēkiem vērojama nosliece.
Stereotipizācijas efekts izpaužas grupas īpašību pārnešanā uz personību un otrādi – personisko īpašību pārnešana uz grupu. Stereotipizācija var norisēt, balstoties uz dažādiem raksturlielumiem: individuāliem, personiskiem, lomu, etniskiem utt.
Lai noskaidrotu cilvēkos izveidojušos sadzīves stereotipus, mūsdienu krievu psihologs A.Bodaļevs aptaujāja 72 cilvēkus. Deviņi aptaujātie paziņoja, ka cilvēkiem ar kvadrātveida zodu ir stipra griba, 17 apgalvoja, ka cilvēki ar platu pieri ir gudri, 3 uzskatīja, ka cilvēkiem ar stingriem matiem ir nepakļāvīgs raksturs. 14 cilvēki atzina, ka korpulentiem cilvēkiem ir labsirdīgs raksturs, bet divi teica, ka biezas lūpas liecina par lielu seksualitāti. Pieci aptaujātie uzskatīja, ka neliela auguma cilvēki vienmēr izceļas ar valdonību, enerģiju, lielu vēlēšanos visus komandēt, bet viens atzīmēja, ka cilvēki ar tuvu izvietotām acīm ir ļoti ātras dabas. 5 cilvēki apgalvoja, ka skaisti cilvēki vienmēr ir vai nu muļķi, vai lieli patmīļi, bet 2 – ja cilvēkam ir liela mute, tad tās īpašnieks ir liels jokdaris, bet ja viņam ir plānas, bālas lūpas, tad viņš ir svētulis un noslēpumains. Viens no aptaujātajiem norādīja uz pastāvīgi pavērtu muti kā muļķības pazīmi.
Šādas nostādnes veidojas literatūras, mākslas, ikdienas saskarsmes utt. Iespaidā un zināmā mērā ietekmē saskarsmes procesa organizēšanu.
Ikdienas dzīvē ļoti izplatīta ir etnisko īpatnību tipizācija.
Tā, piemēram, specifisks humors raksturīgs anglim (kaut gan humora izjūta piemīt, protams, ne tikai angļiem), itālim –ekspresija, bet ebrejiem – intelektualitāte utt. Etniskie stereotipi ir katram cilvēkam. (A.Vorobjovs “Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati”, Rīga, 2002.)
Silva Omārova izdala vēl dažus sociālpsiholoģiskus faktus, kuri deformē otra cilvēka uztveršanu:
o Spriedumi par otru cilvēku pēc analoģijas ar sevi. Bieži mēs neapzināti projicējam uz otru cilvēku paši savas personības pazīmes, vērtības utt. Neaizmirsīsim, ka visneiecietīgākie mēs esam pret tiem trūkumiem otrā cilvēkā, kuri piemīt mums pašiem.
o Implicētā personības teorija – otra cilvēka uztvere caur mums iekšēji piemītošu priekšstatu prizmu par to, kas vispār ir personība. Tas ir atkarīgs no cilvēka audzināšanas un individuālās dzīves pieredzes, personības īpatnībām.
o Tieksme pēc nepretrunīguma – tā ir mūsu apziņas tieksme pēc skaidra uztveramā cilvēka tēla. Piemēram, ja mums ir izveidojie4s priekšstats par kādu cilvēku kā visīstāko sīkstuli, mūsu uztvere ignorēs jebkuras šī cilvēka altruistiskās izpausmes.
o Secības efekts – otra cilvēka uztveres tēlu bieži ietekmē tā informācija, kuru mēs par viņu esam saņēmuši pirms saskarsmes. Attiecībā uz nepazīstamiem cilvēkiem mūs visvairāk iespaido pirmā informācija, attiecībā uz pazīstamiem – pēdējā.
o Idealizācija – uz priekšstatu par cilvēku ievērojamu iespaidu atstāj arī mūsu jūtas. Uz jūtām balstīti spriedumi bieži ir kļūdaini.
o Patības stereotips – uz aperceptīvo tēlu, kurš mums veidojas par otru cilvēku, atstāj iespaidu mūsu pašu personības īpatnības: mūsu dzīves pieredze, kompetence, intelektuālās un jūtu attīstības līmenis, mūsu pašvērtējums,komunikabilitāte,noskaņojums un pat fiziskā pašsajūta. Katrs zina, ka sliktā garastāvoklī mēs bieži esam pārāk kritiski pret partneri, labā omā – nereti vieglprātīgi un superoptimistiski.
Vēl S.Omārova izdala komunikācijas psiholoģiskās barjeras.
Cilvēks it kā aizsargājas no mums un mūsu vārdiem. Ja padomā, katram cilvēkam ir ko aizsargāt. Mēs jau zinām, ka komunikācija ir ietekme. Efektīvas komunikācijas gadījumā jānotiek kaut kādām pārmaiņām partnera uzskatos par sevi, situāciju, citiem cilvēkiem. Ne jau katrs cilvēks, kuram adresēta informācija, vēlas šīs pārmaiņas. Mūsu informācija var traumēt partneri, izjaukt viņa priekšstatu par sevi un pasauli, ietekmēt viņa domas, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem, iztraucēt viņa dvēseles mieru. No tādas informācijas cilvēks aizsargājas un dara to stingri un noteikti. Katrs runājošais iedarbojas uz partneri, viņa vārdiem ir suģestējošs spēks.
Ja partneris mums uzticas, ja mēs protam izteikties tā, lai neaizskartu otra cilvēka pašcieņu, tad klausītājs pozitīvi uzņem mūsu informāciju, mūsu vārdi, emocijas, vērtējumi rod atbalsi klausītājā. Taču, ja uzticības runātājam nav, tad ieslēdzas kontrsuģestijas mehānismi un cilvēks dāvā savu uzticību partnerim mazām porcijām un tikai tad, ja partneris prot viņu pārliecināt par informācijas noderīgumu. Krievu vēsturnieks un psihologs B.Poršņevs izdala trīs komunikācijas barjeras: izvairīšanās, nesapratne un autoritāte. (Silva Omārova “Cilvēks runā ar cilvēku”, KAMENE, 1996.)
Analizējot saskarsmes procesu, var novērot vairākus šķēršļus, kas ir saskanīgas komunikācijas traucētāji. Atšķirībā no barjerām šķēršļi rodas tieši sarunas laikā un traucē pietiekami labu savstarpējo saprašanos.
Saskarsmē izdala vairākus šķēršļus: Draudi. Pavēles. Negatīva kritika. Personību aizskaroši izteicieni. Izteikumi ar “vajag” un “nevajag”, “jā…”. Nevajadzīga iztaujāšana. Nevietā doti padomi. Uzvedības motīvu piedēvēšana. Atteikšanās apspriest. Tēmas mainīšana. Nomierinoša noliegšana u.c.
Negatīvs rezultāts, ko izraisa šķēršļi saskarsmē, ir konflikts.
Konflikts ir ārkārtīgi plašs termins, kas tiek attiecināts uz katru situāciju, kurā notiek antagoniski notikumi, saduras pretrunīgi motīvi, mērķi, darbības, impulsi utt. Visbiežāk sastopamā konfliktu klasifikācija ir: intrapsiholoģiskie jeb iekšējie konflikti; interpsiholoģiskie jeb starppersonu konflikti; starpgrupu konflikti.
Pētījumi rāda, ka vairums gadījumos konfliktus izraisa šādi iemesli:
o Cilvēku dažādie uzskati, atšķirīgas domas par vienu un to pašu. Cilvēku viedokļi mēdz atšķirties gan vienkāršās, gan sarežģītās lietās – katram ir savs gardākais ēdiens, nodarbības, kas patīk vai nepatīk.
o Cilvēku atšķirīgās intereses.
o Situācijas, kad netiek apmierinātas cilvēku pamatvajadzības. Ja cilvēkam nav iespējams pietiekamā daudzumā iegūt izdzīvošanai nepieciešamas lietas – pārtiku, ūdeni, gaisu, apģērbu, pajumti, drošību, piederības izjūtu, – tas var kļūt par konflikta cēloni. Ja cilvēkam trūkst šo primāro lietu, viņš bieži rīkojas, neievērojot pastāvošās normas un noteikumus.
o Atšķirīgie resursi. Cilvēkiem pieder atšķirīgs naudas daudzums; viņi var būt talantīgi un mazāk apdāvināti, garīgi bagāti vai primitīvi. Atšķirīgas var būt cilvēku iespējas ietekmēt situāciju – viņiem var būt lielāka vai mazāka vara.
o Atšķirīgie veidi psiholoģisko vajadzību realizēšanai. Jebkuram cilvēkam ir vajadzība justies pieņemtam, nozīmīgam, atbildīgam, mīlētam. Tomēr ļoti atšķirīgi ir veidi, kā katrs indivīds šīs vajadzības realizē.
o Atšķirīgā vērtību orientācija. Ikdienā cilvēki parasti nerunā par savu vērtību orientāciju. Vienam ir vēlme saražot pēc iespējas vairāk rūpnieciskās produkcijas, tā iegūstot lielāku peļņu, citam svarīgi ievērot ekoloģiski tīras ražotnes izveides principus.
Konflikta patiesos cēloņus ir visai grūti noskaidrot. Ļoti bieži cilvēka rīcība ir it kā pilnīgi pretēja tā patiesajam mērķim. Parasti tas ir situācijās, kad cilvēks nespēj ar “pozitīvu” – sociāli vēlamu – rīcību panākt vēlamo mērķi. Dažkārt konflikti ieilgst, izraisot tā dalībniekos negatīvus pārdzīvojumus un emocijas, traucējot produktīvi darboties citās sfērās, Tāpēc ir svarīgi saskatīt konfliktu, tikko tas sācies, un pieņemt konkrētu lēmumu – risināt to vai nē, un – kā to izdarīt.
Pirmais signāls, kas liecina par briestošu konfliktsituāciju, ir diskomforts. Tā ir intuitīva izjūta, ka kaut kas nav kārtībā, bet kas īsti – grūti pateikt. Cilvēkam sāk kļūt arvien grūtāk ar kādu satikties, sarunāties, bet grūti pateikt, kas noticis. Vairums cilvēku šos sīkumus parasti neievēro un cer, ka tie aizmirsīsies.
Tomēr, ja netīkamā situācija turpinās, diskomforta stadijai seko incidentu stadija, attiecībās rodas arvien vairāk sīku starpgadījumu, kuri tiek noskaidroti ar diezgan asiem vārdiem.
Ja netiek izrunāti patiesie incidentu cēloņi, tad konflikts pāriet nākamā attīstības stadijā – pārpratumu stadijā. Incidenti kļūst arvien biežāki, dziļāki. Arvien vairāk tiek pārprasti pārējo konfliktā iesaistīto cilvēku rīcības motīvi. Šajā brīdī katra no konfliktā iesaistītajām pusēm ir tik pārņemta ar sevi, savu izjūtu analīzi, ka visi parasti atzīst, – ir radies konflikts.
Ja arī tagad konflikts netiek risināts, tas pāraug saspīlējuma stadijās. Katrs skatiens, rokas mājiens, izdarīts vai neizdarīts darbs kļūst par pamatu ļoti asām vārdu pārmaiņām, kuras visbiežāk beidzas ar dziļi personību aizskarošiem apvainojumiem.
Ne katrs konflikts attīstās tieši šādi, bet visbiežāk tas tā tomēr notiek. Diskomforta un incidentu stadijā konfliktu atrisināt var paši tajā iesaistītie cilvēki, tikai viņiem patiesi jāvēlas to darīt.
Pārpratumu stadijā nepieciešams starpnieks, kurš nodrošina vienādas iespējas abām pusēm paust savu viedokli, nodrošina pieklājīgas uzvedības ievērošanu sarunas laikā.
Saspīlējuma stadijā arī iespējams konfliktu atrisināt, tikai risināšanas laiks būs krietni ilgāks, smagāks un to nepieciešams vadīt profesionālam starpniekam.
Ir vēl vairāki konflikta risinājuma ceļi, un viens no tiem – nerisināt konfliktu, it kā ieciklēties kādā attīstības stadijā. Bieži tas notiek pārpratumu un saspīlējumu stadijā.
Kā galējs konflikta risināšanas veids jāmin krīze. Krīze ir attiecību pārtraukšana. Tas notiek dažādi – tā var būt aiziešana no darba, tā var būt šķiršanās prāva, tā var būt attiecību pārtraukšana ar labāko draugu. Ārēji krīze var norisināties ārkārtīgi vētraini vai ļoti “civilizēti”, bet iekšēji ikviens no iesaistītajiem cilvēkiem izjūt dziļu emocionālu pārdzīvojumu.
Cilvēku uzvedība konfliktā atkarīga gan no situācijas īpatnībām, gan no personības īpašībām un temperamenta, gan no citu problēmu risināšanā gūtās iepriekšējās pieredzes.
Zinātnieki K.Tomass un R.Kilmans norāda uz pieciem konfliktu regulējošiem veidiem jeb uzvedības stiliem:
izvairīšanās (bēgšana,aiziešana);
pielāgošanās, piekāpšanās (cita labā ziedot savas intereses);
konkurence, pretošanās, cīņa(tieksme apmierināt tikai savus mērķus);
sadarbība (nonāk pie alternatīvas, kas pilnīgi apmierina abas puses);
kompromiss (vienošanās par risinājumu, kas daļēji apmierina abas puses).
K.Tomass uzskata, ka izvairīšanās gadījumā neviena no konflikta pusēm negūst panākumus. Konkurences, pielāgošanās un kompromisa gadījumā vai nu viens no konflikta dalībniekiem iegūst, bet otrs – zaudē; vai arī abi zaudē, jo iet uz piekāpšanos kompromisa vārdā. Tikai sadarbojoties, abas puses būs ieguvējas.
Nav nosaucama pati optimālākā konflikta risināšanas stratēģija. Katrā reālā dzīves situācijā konkrētajam cilvēkam iespējams reaģēt dažādos veidos, bet daži no šiem reakcijas veidiem būs neadekvāti, citi adekvāti un līdz ar to efektīvāki.
Ja agrāk literatūrā bieži bija atrodamas norādes uz to, ka konflikti ir jānovērš, no tiem ir jāizvairās, pat – jābēg no tiem, tad mūsdienās pieeja krasi mainījusies. No konflikta nav jābēg, tas ir jārisina!
(M.Pļavniece, D.Škuškovnika “Sociālā psiholoģija pedagogiem”, RAKA, 2002.)
Saentoloģija ir lietišķa reliģiska filozofija, kuru ir dibinājis un attīstījis L.Rons Habbards, un kuru ikvienam cilvēkam tiešā veidā piedāvā iespēju atgūt sava gara patiesumu un vienkāršību. Saentoloģiju sastāda īpašas aksiomas, kas norāda uz slēptiem cēloņiem un eksistences principiem, satur cilvēka plašu novērojumu loku, tā ir filozofija, kuru var pielietot burtiski jebkurā dzīves sfērā. Šo plašo zināšanu klāstu var pielietot divējādi: pirmkārt, tā ir tehnoloģija, ar kuras palīdzību cilvēks spēj apzināties sevi kā garīga būtne, un iegūt brīvību, kādu ir centušās atrast daudzas izcilas filozofijas; un tā parāda pašus pamat principus, kuri ļauj cilvēkam pacelt savas dzīves apstākļus. Patiesībā, šis otrais pielietojuma veids, ko piedāvā Saentoloģija, nav nekas cits, kā tīri praktiskas metodes, kuras spēj uzlabot katru mūsu eksistences aspektu, – tas ir līdzeklis jauna dzīves veida radīšanai. L.Rons Habbards ir sarakstījis daudz grāmatu, kas attīstīja Saentoloģiju – praktisko reliģisko filozofiju un Dianētiku – garīgās atveseļošanas tehnoloģiju.
Cilvēkiem bieži vien ir grūtības vienam ar otru saprasties. Notiek ģimenes strīdi, kaimiņi nonāk līdz kautiņiem, valstis vērš viena pret otru ieročus. Bet vai tam tā vajadzētu būt? Antropologi, sociologi, psihologi un citi saka, ka tā ir jābūt. Novērojot cilvēka ilgstošu ķildīgu uzvedību, viņi apgalvo, ka cilvēkam ir zvēru instinkti, ka viņš ir pēc savas būtības antisociāls un cietsirdīgs. Patiesībā cilvēks ir diezgan miermīlīgs. Tomēr gan atsevišķus cilvēkus, gan veselas grupas var novest līdz naidam un vardarbībai. Pētot vardarbības cēloņus, L.Rons Habbards atklāja fundamentālu un dabisku cilvēcīgo attiecību likumu, kurš izskaidro to, kādēļ bieži ir tik grūti atrisināt cilvēku starpā radušos konfliktus. Daudzu konfliktu un karu cēloņi kādreiz bija miglā tīti. Neskatoties uz visiem darbiem, cilvēku dzīves gudrību, laba vēlējumiem un nodomiem, ir kaut kas, kas nopietni traucē un ietekmē cilvēku darbību. L.Rons Habbards atklāj, ka eksistē kāds dabisks likums:
Lai eksistētu konflikts, jebkurā strīdā ir jābūt klātesošai nezināmai trešai pusei
vai
Lai notiktu strīds, nezināmai trešajai pusei vajag aktīvi izraisīt to starp dieviem potenciālajiem pretiniekiem
vai
Kaut arī vairākums uzskata, ka, lai rastos cīņa, vajadzīgi divi cilvēki, noteikti eksistē trešā puse, kas darbojas tādā veidā, lai izraisītu konfliktu.
Ļoti viegli ir novērot, kā divi cilvēki, kuri ir iesaistīti konfliktā, savā starpā cīnās. Tas ir acīmredzami. Grūtāk ir ievērot vai turēt aizdomās, ka pastāv trešā puse, kura aktīvi rosina strīdu. Parasti trešā puse netiek turēta aizdomās un šķiet “saprātīga”, it kā nejaušs aculiecinieks, kurš noliedz jebkādu saistību ar strīdu, bet patiesībā arī ir tas, kurš no paša sākuma ir izraisījis konfliktu. Strīda cēloņi var būt dažādi, bet tās nav dzīvas būtnes. Ja kāds meklē trešo pusi, viņam jāskatās uz īstu, dzīvu cilvēku. Kad tas tiks atrasts un tiks konstatēti pierādījumi, strīds būs beidzies.
Cits ļoti svarīgs faktors trešās puses tehnoloģijā ir melīgi paziņojumi. Melīgi paziņojumi ir rakstīti vai izrunāti pagalvojumi, kas izrādās nepamatoti vai mānīgi, vai arī satur apzinātus melus. No pieredzes darbā ar ētikas un taisnas tiesas spriešanas jautājumiem grupās, ir acīmredzams, ka patiesais nepatikšanu avots kādā iecirknī ir melīgi paziņojumi, kurus pieņem un pamatojoties uz kuriem tiek veiktas darbības, neizvirzot visus apvainojumus personīgi apsūdzētajiem un netiekoties ar tiem personiski. Kad vadītājs saņem apsūdzību vai “pierādījumu”. Viņam jāveic izmeklēšana, noskaidrojot, vai tas nav melīgs paziņojums vai nepareiza uztvere. Šādā veidā var pārbaudīt tādu paziņojumu patiesumu un nonākt pie īstā nepatikšanu avota. Tas ļauj izvairīties no nevainīgu cilvēku sodīšanas. Lai censtos atrast trešo personu, ir lietderīgi uzdot tādus jautājumus, kā –Vai jums jebkad ir teikuši, ka kāds pret jums slikti izturas? Ko teica? Kurš to teica/ Vai jums jebkad ir teikuši, ka kāds nepareizi rīkojas? Tādus jautājumus var uzdot visai grupai un, kad apskatīti būs rezultāti, kādas personas vārds parādīsies daudz biežāk par citu. Šis arī ir tas cilvēks, kuru ir jāpārbauda – vai tikai šis nav disharmonijas avots un konfliktu izraisītājs.
Saskarsme – ideju apmaiņa telpā starp diviem cilvēkiem.
Saskarsme ir tik pat nepieciešama cilvēkam kā ūdens, kā ēdiens.
Mihails Ļitvaks savā grāmatā “Psiholoģiskais aikido” piedāvā savu risinājumu nesaskaņu pārvarēšanā. Viņš ir izstrādājis t.s. tiešās amortizācijas, atliktās amortizācijas un profilaktiskās amortizācijas paņēmienus. To viņš ir balstījis jau uz Deila Kārnegija teikto, ka pasakiet par sevi visu to, ko grasās izdarīt jūsu apvainotājs, un jūs atņemsit vēju viņa burās. Kalifornijas psihoterapeits E.Berns jau 50.-70.gados atklāja amortizācijas principus, lietojot transaktu analīzi.
Par ko domā vergs? Protams, ne jau par brīvību. Viņš domā un sapņo par to, kā kļūt par tirānu. Ikvienā vergā mīt tirāns, bet tirānā – vergs.
M.Ļitvaks balstās jau uz sen zināmo E.Berna iedalījumu trijos tipos pēc uztvers atšķirībām:
Bērns (liela enerģija, iegribas) – B
Pieaugušais (loģika, dara darbu) – P
Vecākais (maz enerģijas, paradums, aizspriedumi) – V
B – B; P – P; V – V savā starpā nekonfliktē, jo ir psiholoģiskā vienlīdzība. V – B ir verdziski tirāniska transakcija, kas var ilgi vilkties bez konflikta. Konflikti parasti norisinās pa krusteniskajām transakcijām. Skandāls turpinās tik ilgi, cik vienam partnerim būs izlādējusies Bērna enerģija. Produktīviem konfliktiem būtu jānotiek P – P līmenī, tad tiek precizētas pozīcijas, noslīpēti uzskati, cilvēki kļūst tuvāki viens otram. Lai Pieaugušā pozīcijā ievirzītos, nepieciešams vispirms piekrist, bet pēc tam uzdot jautājumu.
Strīdā (psiholoģiskajā konfliktā) patiesība izkūp, un tas ilgst līdz brīdim, kad partneri iznīcina viens otru. Jābūt diskusijai (lietišķs konflikts). Bet lietišķais konflikts tuvina cilvēkus un veicina progresu.
Tāpēc, ka trūkst prasmes risināt konfliktus, cilvēki dzīvo pastāvīgā emocionālajā spriedzē, kas mazliet atslābst pēc vētrainiem savu jūtu izvirdumiem, sliktākajā gadījumā attīstās psihosomatiskas slimības vai neirozes. Slimības laikā organisms mums māca pareizu dzīvesveidu. Rodas iespēja celt savu kultūras līmeni un padomāt par dzīves stratēģiju. Slimība attīsta arī intelektu. Diemžēl jāteic, ka daudzi ģēniji vienīgi tāpēc arī kļuva par ģēnijiem, ka smagi slimoja.
Ļitvaks atgādina, ka slavēt vajag visu klātbūtnē, bet strostēt – aci pret aci. Patlaban līdz pat 80% darbinieku izjūt naidu pret savu tiešo priekšnieku – tas tika atklāts, veicot masveida psiholoģisko apsekošanu.
Nevajag nekādus saukļus, labāk rosiniet saskarsmes partneros lielāku interesi par sevi un savu darbu.
Amortizācijas metode ir tāda, ka jāpiekrīt visiem apvainojumiem. Superamortizācija ir tad, ja nosauc par muļķi, atbild – jā, esmu ne tikai muļķis, bet arī galīgi pagrimis, tā ka piesargieties!
Deils Kārnegijs savā grāmatā “Kā iepazīt draugus un iepatikties cilvēkiem?” arī piedāvā daudz ieteikumu, kā izvairīties no nepatīkamām sadursmēm ar citiem cilvēkiem.
Pamatojoties uz cilvēku saskarsmes īpatnību dziļas analīzes rezultātiem, D.Kārnegī formulēja virkni noteikumu efektīvas saskarsmes organizēšanai dažādās dzīves situācijās.
6 noteikumi, kuru ievērošana ļauj atstāt uz cilvēkiem labu iespaidu:
o Atklāti interesējies par citiem cilvēkiem;
o Smaidiet. Tas pamirdz mirkli, bet dažkārt paliek atmiņā uz mūžu. Smaids rada laimi mājās, veicina izdošanos darbā un stiprina draudzību;
o Atcerieties, ka cilvēka vārds – tā viņam ir vissaldākā un vissvarīgākā skaņa jebkurā valodā. Cilvēka vārds slēpj sevī burvestību, kas iedarbojas tieši un vienīgi uz personu, ar kuru runājam un ne uz vienu citu;
o Esiet labs klausītājs, mudiniet citus runāt par sevi;
o Runājiet par to, kas interesē jūsu sarunu biedru;
o Iedvesiet savam sarunu biedram viņa nozīmības apziņu un dariet to no visas sirds.
12 noteikumi, kas ļauj piesliet sarunu biedru savam redzes viedoklim:
o Vienīgais paņēmiens, kā uzvarēt strīdā, – izvairīties no tā;
o Cieniet sava sarunu biedra uzskatus, nekad nesakiet cilvēkam, ka viņam nav taisnība;
o Ja jums nav taisnība, atzīstiet to ātri un noteikti;
o No paša sākuma izvēlieties draudzīgu toni;
o Rosiniet sarunu biedru uzreiz atbildēt jums ar “jā”;
o Lai laika lielāko daļu runā jūsu sarunu biedrs;
o Lai jūsu sarunu biedrs uzskata, ka šī ir viņa doma;
o Centieties skatīties uz lietām no jūsu sarunu biedra viedokļa;
o Izturieties iejūtīgi pret citu domām un vēlmēm;
o Aiciniet meklēt cildenākus motīvus;
o Dramatizējiet savas idejas, izklāstiet tās efektīvi;
o Metiet izaicinājumu, aizskariet jūtas!
9 noteikumi, kuri ļauj iedarboties uz cilvēkiem, neaizskarot viņu cieņu:
o Sāciet ar uzslavu un sarunu biedra cieņas atzīšanu;
o Norādiet uz citu kļūdām nevis tieši, bet netieši;
o Vispirms parunājiet par savām kļūdām un tikai pēc tam kritizējiet savu sarunu biedru;
o Uzdodiet sarunu biedram jautājumus tā vietā, lai viņam pavēlētu;
o Dodiet cilvēkiem iespēju glābt savu prestižu;
o Izsakiet cilvēkiem atzinību par viņu vismazāko veiksmi un uzsveriet katru panākumu, esiet atklāti savos vērtējumos un dāsni ar uzslavām;
o Radiet cilvēkiem labu reputāciju, ko tie centīsies attaisnot;
o Izmantojiet stimulēšanu;
o Radiet iespaidu, ka kļūda, kuru jūs gribat redzēt izlabotu, ir viegli labojama, dariet tā, lai tas, uz ko jūs mudināt cilvēkus, liktos viegli izdarāms;
o Panāciet, lai cilvēki ar prieku būtu gatavi darīt to, ko jūs piedāvājat!
7 noteikumi, kuru zināšana un ievērošana ļaus jauniem cilvēkiem padarīt ģimenes dzīvi laimīgāku:
o Nepiesienieties;
o Necentieties pārveidot savu dzīvesbiedru;
o Nekritizējiet;
o Izsakiet viens otram savu atzinību;
o Izrādiet viens otram kaut nelielu uzmanību;
o Esiet uzmanīgi;
o Izlasiet labu grāmatu par ģimenes dzīves seksuālo pusi!
Labs teiciens ir tāds, ka es jūs ne drusku nevainoju, ka domājat tieši tā, kā domājat. Būtu es jūsu vietā, es domātu gluži to pašu. Tas apstādina konfliktu.
Visā plašajā pasaulē ir tikai viens vienīgs veids, kā gūt labumu no strīda – no tā ir jāizvairās. Bēdziet no tā, kā bēgtu no klaburčūskas un zemestrīces.
T.Rūzvelts ir teicis, ka visplatākais ceļš, kas ved uz cilvēka sirdi, ir – runāt par to, kas šo cilvēku visvairāk interesē.
Galilejs ir teicis, ka cilvēkam nekā nevar iemācīt, var viņam vienīgi palīdzēt to atrast pašam sevī.
Dziļi interesējoties par citiem, divos mēnešos var iegūt vairāk draugu nekā divos gados, pūloties citus ieinteresēt par sevi.
Kritizēt, apsūdzēt un nopelt spēj ikviens muļķis, un lielākā daļa muļķu to arī dara. Turpretim ir vajadzīgs stingrs raksturs un savaldība, lai spētu saprast un piedot.
Kārlails ir teicis, ka liels cilvēks parāda savu lielumu ar to, kā viņš izturas pret sīkiem cilvēkiem.
Saskarsmē ar cilvēkiem allaž atcerēsimies, ka mums nav darīšana ar loģiski domājošām būtnēm. Mums ir darīšana ar emociju pārmāktiem radījumiem, kas sapinušies aizspriedumos un balstās uz paštaisnīgu lepnumu un iedomību.