Portretējums
„[..]Latvietim važas iegriezušās līdz pat dvēselei; ar dragātu garu viņš guļ zemē, līdz viņu uzraus kājās drudzis.” vai arī viņš paliks guļot zemē, garīgs bezspēks būs viņu pārņēmis. Tā vispārīgi latvietis izskatās dzimtbūšanas laikā- pakļauts un nomocīts līdz nāvei. Viņa dvēselei kāds pārkāpis pāri, bet viņš joprojām jūt, kaut arī izliekas bezjūtīgs kā lieta. Latvietis dzīvo rijās, kas ir : „ salmiem apjumtas būdas bez skursteņiem un logiem un ar tik zemām durvīm, ka tikai saliecoties var ieiet pa tām[..]”, bet neskatoties ne uz ko, šais mājās notiek rosība, jo latvietis nepadodas līdz ar pirmo neveiksmi, viņš cer un cīnās par to labāko, kaut arī istabas ir tik pilnas ar dūmiem, ka var nosmakt. Visi dzīvo kopīgi- kalpi, strādnieki, ģimene: „[..] turpat arī vistas, cūkas un suņi[..]” Mūsdienu latvietis tā nevarētu, viņš tad labprātāk izvēlētos dzīvot kūtī, bet viens. Mēs esam kļuvuši tik pedantiski, ka ar šausmām tagad noskatāmies uz to, kas reiz ir noticis, bet latvieši bija ļoti pieticīgi un komfortam nevajadzēja daudz.
Apģērbs arī bija ļoti trūcīgs un to bija jāmāk taupīt- „[..] pieaugušie skrandainos kamzoļos, bērni kā vasaru, tā ziemu tais pašos kreklos; visi basām kājām[..]” Domāju, ka dominēja kokvilna, tā Latvijai ir raksturīga. Paskatoties mūsdienās, vecāki ir neapmierināti, ja viņu bērni pa māju staigā basām kājām, bet dzimtbūšanas laikā vecāki bija laimīgi, ja varēja pabarot savus bērnus. Mantiskā vērtība nebija tik svarīga ( Kaut mūsdienās tā būtu!).
Lai arī apģērbs bija neizsakāmi pieticīgs, trūcīgs, visvairāk latvieti ataino viņa izskats. Tas parāda, cik nežēlīgi pret viņiem izturējās- „Ieskaties tiem sejā! Pārvērstās , drūmās sejas jums ņirdzīgi stāsta par badu, bezjūtību un gļēvu verga darbu.”
Raksturojums
Latvietim bijis stiprs un varonīgs , bet ir grūti saglabāt vērtības, ja dvēseli un latvieša lepnumu cenšas iznīcināt. Latvietim bija raksturs, bet tai pašā laikā no tā nekas nebija palicis- „[..]Viņu raksturs tika sakropļots, viņu gars samīts zemē[..]” Nav iespējams saglabāt latviešiem raksturīgo pašlepnumu, ja cilvēku tiesības tiek ierobežotas un pašu tautu padara par verdzīgiem suņiem, kuriem jāpakļaujas pastāvošai kārtībai.
Latvietis ir labs un arī naivs- „[..]ja svešinieks nedraud, ja tam vajadzīga palīdzība un tas palīdzību lūdz, tad naida jūtām seko uzticība un viesmīlība.[..] Viņi ēdināja svešiniekus,[..]un beidzot ļāva tiem aizbraukt jo bagātākiem[..]” Latvietis nekad nav bijis egoists un ar visu sirdi ir gatavs otram palīdzēt, tikai nelaime, ka to bieži izmanto. Arī vācieši to bija pamanījuši un prata ar to manipulēt, rezultātā latvietis strādāja kā tāds zirgs, bet viņš bija pārāk nobijies, lai atteiktu, bet ne tik lētticīgs , lai to nepamanītu.
„[..]visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība, „ jo latvietis ir tik daudzas reizes izmantots, viņa spējas novērtē tik tādā līmenī, lai vācietis tās varētu izmantot savtīgos nolūkos- savas labākas dzīves uzlabošanai. Latvietis vairs nezin ko domāt, neuzticas pat tuviniekiem , „ [..] tas katrā jautājumā saskata savtīgu viltību un tādēļ vienmēr atbild izvairīgi.” Latvietis laiku laikos ir bijis ļoti gudrs, atjautīgs. Viņam patīk dzīve un uzdzīve, bet muižnieki ir parūpējušies, lai tam visam neatliek laika zemnieka dzīvē. Latvieša darbīgumu un aktivitāti ļaunprātīgi izmanto, tādēļ tas no rīta līdz vakaram strādā . „Viņš ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt.”
Latvietis bija kļuvis par lišķotāju, jo viņam nebija citas iespējas. Mājās bija jānes ēdiens un pamatproblēma bija izdzīvošana, tāpēc tas bija gatavs papildus strādāt pie sava kunga, arī bez atalgojuma, lai tikai retu reizīti tam ļautu pasvinēt ar ģimeni vai iedotu bļodu ar graudiem.
Dzimtbūšanas laikā latvietis kļūst it kā bezjūtīgs, jo spēj noskatīties kā viņa bērni mirst badā vai tiek nodarbināti līdz nāvei. Viņš ir kļuvis morāli ļoti vājš un katru grasi , kas tam tiek dots nodzer, lai aizmirstos.