Kā notiek psihoterapija
Dr. Andris Veselovskis, www.psihoterapijasprakse.lv
9. augusts 2006 02:06
Dr. Andris Veselovskis
Šajā rakstā izklāstīšu savu darba pieredzi psihoterapijā – ar kādām problēmām pacienti atnāk, ko sagaida, cik daudz var reāli palīdzēt, kā notiek psihoterapija. Citu psihoterapeitu darba pieredze var būt ļoti atšķirīga, jo mēs visi esam dažādi un pie katra nāk citi pacienti.
Pacients atnāk pie psihoterapeita. Visbiežāk cilvēki atnāk tad, kad ir noticis vai draud notikt kaut kas pārāk smags vai biedējošs. Piemēram. Ir izjukušas attiecības vai cilvēks ir piedzīvojis trauksmes lēkmi – pēkšņi uznācis satraukums, sirdsklauves, skudriņas pa visu ķermeni un cilvēkam var likties, ka viņš nomirs. Bieži cilvēki atnāk ar problēmām, kuras ir bijušas gadiem ilgi, bet tagad vairs nav paciešamas. Tas var būt kautrīgums vai bailes izteikt savu viedokli, kas ir bijis daudzus gadus un nav ļāvis veiksmīgi veidot attiecības vai karjeru. Cilvēks gadiem ilgi ir mēģinājis tikt galā ar šīm problēmām pats, bet tas nav izdevies.
Atnākot pie psihoterapeita, cilvēki visbiežāk nezina, kā psihoterapija notiek un kā tā varētu palīdzēt. Daudzi gaida kaut ko līdzīgu burvju zālēm – psihoterapeits kaut ko pateiks un problēmas atrisināsies jau pēc pirmās konsultācijas. Taču visbiežāk tas nav iespējams. Ja problēma, piemēram, kautrīgums ir no bērnības, tad, lai to samazinātu, ir nepieciešama gadiem ilga psihoterapija. Īstermiņa psihoterapija (līdz gadam) var palīdzēt cilvēkiem, kuru problēmas nav bijušas ilgstošas un dziļas. Daudzos gadījumos īstermiņa psihoterapija dod atvieglojumu uz kādu laiku vai palīdz veiksmīgi tikt galā ar krīzi, ar kuru pacients ir atnācis. Taču, lai būtiski uzlabotu dzīves kvalitāti, efektīvāka ir ilgstoša psihoterapija. Somijā 20% studējošo jauniešu iziet ilgstošu psihoterapiju, taču tur psihoterapiju apmaksā valsts. ASV psihoterapeiti, lai labāk saprastu sevi un varētu veiksmīgi palīdzēt saviem pacientiem, iet psihoanalīzē četras reizes nedēļā vidēji 7 gadu garumā.
Pacienti bieži kļūdaini domā: “Ja man tiek piedāvāta ilgstoša psihoterapija, tad es esmu ļoti slims.” Tas tā nav. Emocionālām problēmām var būt dziļas saknes, kuru atklāšanai var būt nepieciešams ilgs laiks. Tātad bieži vien psihoterapijai ir jābūt ilgstošai un regulārai. Minimālais biežums ir reize nedēļā. Parasti labāk ir nākt divas vai pat trīs reizes nedēļā. Tad psihoterapijas process kļūst dziļāks un ir iespējams strādāt ar tādām problēmām, kuras, nākot vienu reizi nedēļā, nemaz nevarētu atklāt.
Tas prasa daudz laika un arī naudas. Bieži tieši finansiālu apsvērumu dēļ pacients nāk uz psihoterapiju tikai vienu reizi nedēļā. Daudzi arī vienu reizi nedēļā nevar atļauties. Mūsu valsts psihoterapiju neatmaksā, kaut gan ilgākā laikā valstij tas būtu ekonomiski izdevīgi. Veiksmīgi izejot psihoterapijas kursu, pieaug cilvēka darba produktivitāte, viņš mazāk slimo, valsts varētu atpelnīt ieguldītos līdzekļus, saņemot lielākus nodokļus no produktīvāka darba. Domāju, ka psihoterapija tiks apmaksāta tad, kad valsts sasniegs augstāku labklājības līmeni.
Tātad tas prasa laiku, naudu un darbu ar sevi. Psihoterapijā strādā abi – pacients un psihoterapeits. Pacienta motivācija ir ļoti svarīga – vai viņš vēlas sevī iedziļināties, sevi saprast. Ja cilvēks nav gatavs ieguldīt darbu, nekas nesanāks. Gadās tā – pacients atnāk ar lielām ciešanām – viņš cieš no depresijas vai draud sabrukt ģimene, vai viņš cieš no lielas trauksmes. Parasti pēc kāda laika (mēnesis vai pusgads), kļūst vieglāk – depresija mazinās, trauksme vairs nav tik liela, attiecības ģimenē nostabilizējas. Šajā brīdī daudzi cilvēki pārtrauc psihoterapiju – vairs nav motivācijas. Citi izvirza sev jaunus mērķus un turpina atklāt sevī aizvien kaut ko jaunu līdz šim nezināmu.
Kā notiek psihoterapija. Es strādāju ar psihodinamiskās psihoterapijas metodi. Pacients nāk uz terapiju vienu, divas vai trīs reizes nedēļā kādā noteiktā laikā. Sesijas ilgums ir 45 minūtes. Pacients un psihoterapeits sēž viens otram pretī un runājas. Pacients tiek aicināts runāt par visu, kas ienāk prātā – par domām, fantāzijām, notikumiem darbā, sapņiem…
Parasti, runājot to, kas ienāk prātā, atklājas tas, ko cilvēks sevī pārdzīvo, tas, ko līdz šim viņš nav varējis “sagremot”. Piemēram, pacients ir bijis aizmirsis, ka bērnībā viņš ilgstoši ir gulējis bērnu slimnīcā. Taču, piedaloties terapijā, izrādās, ka atrašanās slimnīcā toreiz ir bijusi ļoti traumatiska. No tā laika pacients ir kļuvis nesabiedrisks un ierāvies sevī. Analizējot izjūtas, kas saistās ar to laiku, it kā atbloķējas kādas iekšējās bremzes un pacients spēj kļūt atvērtāks attiecībās. Bieži psihoterapijā pacientiem ir kādas smagas izjūtas, kurām nerodas skaidrojums ilgu laiku. Var paiet trīs gadi, kamēr pacients saprot, ka, piemēram, šī smagā nomācošā izjūta nāk no bērnības, no tiem laikiem, kad tēvs atstāja ģimeni un māte daudz strādāja.
Psihoterapeita darbs ir palīdzēt saprast pacientam, kas ar viņu notiek, kopīgi censties izprast to, kas notiek pacienta iekšējā pasaulē. Psihoterapeita darbs ir vienmēr būt blakus, censties saprast, sadzirdēt pacientu.
Psihoterapijas laikā pacients var piedzīvot dažādas izjūtas, domāt dažādas domas. Piemēram, pacients sāk domāt, ka viņš psihoterapeitam ir tikai līdzeklis, kā nopelnīt naudu, ka īstenībā psihoterapeitam ir vienalga, kā pacientam iet. Analizējot šīs domas un sajūtas, var atklāties ļoti svarīgi fakti. Piemēram, var izrādīties, ka pacienta tēvs nav veltījis viņam pietiekoši daudz laika, un pacients nekad nav juties vērtīgs tēva acīs. Šādas izjūtas ir ļoti svarīgi apzināties un izprast. Jo ja zēns nav juties vērtīgs tēva acīs, viņš visu dzīvi var justies kā neveiksminieks un dzīvot kā neveiksminieks. Izpētot pagātnes situāciju, rodas iespēja izjust sevi kā vērtību. Psihoterapijas gaitā kā uz teātra skatuves atdzīvojas pacienta pagātnes skaistie brīži un traģēdijas. Izdzīvojot no jauna šīs pagātnes ainas, pacients var saprast, kas viņam ir traucējis justies labi. Šī izpratne dod iespēju atrast jaunus ceļus, dzīvot laimīgāk.
Psihoterapijas gaita nav precīzi aprakstāma. Apraksts var būt tikai aptuvens. Katra konkrētā cilvēka iekšējā pasaule ir neatkārtojama un arī tas, ko katrs atklāj sevī psihoterapijā, ir vienmēr kaut kas jauns un unikāls. Sēžot psihoterapeita krēslā, man ļoti bieži ir izjūta, ka šis pacients varētu uzrakstīt interesantu grāmatu par sevi un par to, kā notiek psihoterapija. Psihoterapija ir ļoti interesants process gan pacientam, gan terapeitam.
Cik daudz psihoterapija var palīdzēt. Rezultātu nosaka vairāku faktoru kopsumma. Jo ilgāk kāda problēma pastāv, jo garāka būs psihoterapija. Kāda ir bijusi pacienta bērnība – jo vairāk ir bijuši saulainie, priecīgie brīži, jo lielāka iespēja, ka psihoterapija palīdzēs. Pastāv uzskats – ja cilvēks bērnībā vispār nav saņēmis pozitīvu attieksmi, psihoterapija nevar palīdzēt. Individuālā dabas dotā jutība nosaka to, cik katrs cilvēks spēj izturēt savas emocijas, runāt par tām. Ļoti daudz nosaka motivācija. Jo lielāka ir motivācija – griba mainīties, jo labāks rezultāts tiks sasniegts.
Piemēram, pacients atnāk ar vieglu depresiju, kura ir bijusi divus mēnešus. Zudis dzīvesprieks, īsti negribas neko darīt, taču cilvēks smērā viegli tiek galā ar ikdienas darbiem. Iespējams, ka palīdzēs īstermiņa psihoterapija divu mēnešu garumā un depresija nekad dzīvē vairs neatkārtosies.
Ja pacients cieš no vidēji smagas depresijas – pazemināts garastāvoklis, slikts miegs, apetītes trūkums, pacients ar grūtībām dara ikdienas darbus un darba produktivitāte ir mazinājusies un šādas epizodes ir bijušas 15 gadu garumā no pusaudža vecuma, tad būtu nepieciešama ilgstoša psihoterapija 2-3 reizes nedēļā 3-5 gadu garumā. Var palīdzēt psihoterapija arī vienu reizi nedēļā, taču tad bieži vien neizdodas nokļūt līdz problēmas saknei, un pacients paliek “apārstēts’ – depresija mazinās, bet iespēja saslimt ar depresiju joprojām var saglabāties.
Šīs prognozes ir aptuvenas. Tās var ietekmēt dažādi ārēji faktori – šķiršanās, tuvinieka nāve, dzīvesvietas maiņa, spēja vai nespēja samaksāt par psihoterapiju. Visi iepriekš minētie faktori summējas dažādās kombinācijās. Dažkārt kādas problēmas risināšanā var palīdzēt 2-3 konsultācijas, citreiz ilgtermiņa terapija ir mazefektīva. Arī ikdienas dzīve var ārstēt, var arī dzīt izmisumā.
[http://woman.delfi.lv/health/medicine/article.php?id=15184154]
Par psihoterapiju
Ar psihoterapiju uz doto brīdi saprot komplekso ārstniecisko verbālo un neverbālo iedarbību uz emocijām, spriedumiem, cilvēka pašapziņu daudzu psihisko, nervu un psihosomatisko saslimšanu gadījumos.
Nosacīti, izšķir klīniski orientētu psihoterapiju, vērsto, galvenokārt, uz esošas simptomātikas mazināšanu un likvidēšanu, un personīgi orientētu psihoterapiju, kas tiecas palīdzēt cilvēkam mainīt savu attieksmi pret sociālo vidi un savu personību. Psiholoģiskā korekcija tiek noteikta kā psiholoģiskā iedarbība, vērstā uz psiholoģiskām struktūrām ar mērķi nodrošināt pilnvērtīgu personības attīstību un funkcionēšanu. Kādas ir grupas psiholoģiskā treninga pamata atšķirības no terapijas, korekcijas un apmācības? Pirmkārt, atšķirībā no psihoterapijas, treninga darba mērķi nav saistīti ar ārstēšanu. Trenings ir orientēts uz psiholoģiskās palīdzības sniegšanu, nevis uz ārstniecisko iedarbību. Šis stāvoklis, protams, neizslēdz atveseļošanas procedūru pielietošanas iespēju. Treningā var piedalīties ne tikai faktiski veseli cilvēki, bet arī cilvēki psihes pierobežas stāvokļos. Otrkārt, psiholoģiskā treninga atšķirību no psihokorekcijas nosaka tas, ka treningā uzmanība tiek veltīta ne tik iekšējās pasaules diskrētiem raksturojumiem, atsevišķām psiholoģiskām struktūrām, cik personības attīstībai kopumā. Bez tam, korekcija ir tieši saistīta ar psihiskās attīstības normas izpratni, uz kuru tā orientējas, tajā pat laikā dažos treningu veidos normas kategorija netiek pieņemta. Treškārt, treninga darbu nav iespējams aprobežot tikai ar apmācību, tāpēc, ka kognitīvais komponents treningā ne vienmēr ir galvenais un dažreiz tas vispār var nebūt. Speciālisti par vērtīgāku treninga dalībniekiem uzskata, vispirms, emocionālās pieredzes iegūšanu. Tomēr psiholoģiskais trenings ļoti cieši saskaras ar attīstījušos apmācību, kuru saprot šī vārda plašajā nozīmē. Pie tam, treningā var tikt pielietotas psihoterapijas, korekcijas un apmācošas metodes, kas daudzos gadījumos neļauj viennozīmīgi noteikt grupas darba formu.
Par šīs apmācības kodolu kļuva Kaļiņingradas pils. Psihiskās enerģijas institūts, Filipīnu hileru kursi un semināri, Starptautiskā internacionālā un Eiropas informācijas akadēmija, eniopsiholoģijas katedra, Aleksandra Volkova skola – informātikas un psihoenerģētikas kurss. Vēlāk, aizraujoties ar šo mācību, es kļuvu par psiholoģijas fakultātes studentu, sāku studēt psiholoģiju.
[http://www.psiholog.lv/?id=121]
Psiholoģiskā konsultēšana
Psiholoģiskā konsultēšana ir tiešs darbs ar cilvēkiem, kas vērsts uz dažāda veida psiholoģisko problēmu risināšanu, saistīto ar grūtībām attiecībās starp personībām, kur iedarbības pamatlīdzeklis ir noteiktā veidā organizētās pārrunas; psiholoģiskās konsultēšanas būtība sastāv no tā, ka psihologs, izmantojot speciālās profesionālās zinātniskās zināšanas, otram cilvēkam rada apstākļus, kuros viņš pārdzīvo savas jaunas iespējas viņa psiholoģisko uzdevumu risināšanā. Psiholoģiskā konsultēšana, kā psiholoģiskās palīdzības veids, adresēta psihiski normāliem cilvēkiem personības attīstības mērķu sasniegšanai.
Katrs cilvēks var iemācīties izmantot savus iekšējos resursus, lai pārvarētu grūtības, ar kurām viņš saskārās dotajā brīdī. Visbiežāk cilvēks vēršas pēc palīdzības, kad jūt, ka atrodas krustcelē, nezina, kā rīkoties, bet dažreiz neredz arī izeju. Psihologa loma ir palīdzēt klientam starp liela iespēju daudzuma izvēlēties to ceļu, kurš piestāv tieši viņam. Psihologs pavada klientu šajā etapā dažreiz pasargājot viņu pagriezienos, dažreiz pagrūžot uz priekšu. Katram cilvēkam izmaiņām ir nepieciešams tik daudz laika, cik nepieciešams tieši viņam, – tas ir ļoti individuāli. Ideāli, terapija ir process, kura dalībnieki (gan klients, gan arī psihologs) ir aktīvi un atklāti kopīgai jaunradei.
[http://www.psiholog.lv/?id=117]
Kvantu terapija
Kas ir Kvantu terapija?
Kvantu terapija ir bez zāļu dziedniecības metožu kopums: lāzera, infrasarkanais, elektromagnētiska, sevišķi augstfrekvences un gaismas.
Kvantu terapija ir efektīva ārstējot vairāk kā 200 saslimšanu, kā arī kā profilakse, diagnostika un rehabilitācija.
Kvantu terapija pamatojas uz mērķtiecīgas mazo elektromagnētisko starojumu (kvantu) devu iedarbības pacientu ārstēšanai, diagnostikai, profilaksei un rehabilitācijai. Pie tam runa iet par dabīgiem, tuvu elektromagnētiskās iedarbības dabas faktoriem, kas labvēlīgi ietekmē šūnas, orgāna, sistēmas un visa organisma dzīvības procesus.
Enerģētiskās iedarbības mazās jaudas, piemērojamās kvantu medicīnā, ir absolūti drošas. Metodes piemērošana ļauj pārcelt radušos anomālo procesu, t.i. slimību, veselības stāvoklī. Tas tiek izskaidrots ar to, ka kvantu iedarbība palaiž apslēptās organisma rezerves adaptācijas iespējas gan atsevišķas šūnas līmenī, gan arī visas bioloģiskās sistēmas kopumā, strauji paaugstinot imunitāti un mobilizējot organisma aizsargspēkus aktīvai pretestībai radušos noviržu funkcionēšanā. Kvantu medicīna izmanto to faktu, ka visiem bioloģiskiem procesiem, kas pievienojas dzīvā organisma dzīvības procesam, ir savs viennozīmīgs attēlojums elektromagnētiska informācijas lauka struktūrā, kas ir apkārt organismam un tā iekšienē.
[http://www.psiholog.lv/?id=111]
Biorezonanses terapija
Biorezonanses terapija ir organisma funkciju korekcija ar datorprogrammas palīdzību, kuru izstrādāja Franču zinātnieki. Biorezonanse vērsta uz organisma patoloģisko stāvokļu neitralizēšanu un fizioloģisko stāvokļu atjaunošanu. Iedarbība notiek šūnu līmenī. Dotā metode ļauj ārstēt daudzas saslimšanas bez farmakoloģijas līdzekļu izmantošanas.
Ir zināms, ka dzīvo organismu darbība tiek pavadīta ar nelielu pastāvīgo un mainīgo elektrisko strāvu un ar to saistīto elektrisko un magnētisko lauku rašanos.
Var teikt, ka elektriskās parādības organismā cieši saistītas ar tā dzīvo stāvokli un ir visu
procesu pamats, sākot no dzīves radīšanas un beidzot ar informācijas nodošanu. Organisma molekulu, šūnu, orgānu, audu un sistēmu elektromagnētiskie lauki, kas sākumā šķiet maz būtiski, pastāvīgi regulējoši ietekmē visu funkciju norisi.
Dzīve uz Zemes attīstās uz elektromagnētisko lauku fona, kas rezonē ar līdzīgiem laukiem un dažādiem Visuma spēkiem. Tāpēc dzīvo organismu pastāvēšana tāpat kā sarežģīti organizēto molekulu un atomu savienojumu elektromagnētisko viļņu pasaulē, tiek noteikta ar optimālu organisma neskaitāmo elektromagnētisko lauki mijiedarbību ar dažādiem elektromagnētiskā spektra starojuma komponentiem, kas nāk no kosmosa, kā arī no Saules un Zemes.
Pie tam ārējie elektromagnētiskie lauki var modulēt indivīda elektromagnētiskos signālus, izraisot „elektromagnētiskās bilances” un organisma funkciju pārvaldīšanas traucējumus. Pastāv pierādījumu virkne tam, ka dažādu patoloģiju veidu rašanās pamatā ir organisma šūnu elektromagnētisko frekvenču rezonanses traucējumi. Diagnostikas koncepcija un ārstēšana ar „bioinformācijas metodēm” balstās uz patoloģisko perēkļu un sistēmu ar „nenormāliem” elektromagnētiskiem laukiem meklēšanu, tādu ārstniecisko preparātu atlasi, kuru elementi spēj harmoniski rezonēt ar „normālām” elektromagnētiskām frekvencēm nervu šūnās, lai likvidētu disharmoniskos laukus, kas rada traucējumus. Bez tam, bioinformācijas perēkļi un sistēmu lauki, ieejot harmoniskā rezonansē ar noteiktām organisma receptora molekulām atomu un subatomu (protoni, kodoli, daļiņas) līmenī, spēj nest informāciju, nodot enerģiju un atjaunot normālās organisma funkcijas.
Ja runājam īsi, rezonanses parādības būtība ir daudzkārtēja efekta pastiprināšana no iedarbības sakrītot frekvencei, kas iedarbojas uz vienu vai otru objektu (mūsu gadījumā bioobjektu) ar tā paša frekvenci. Piemēram, uztvērējam, lai atskaņotu pārraidāmo stacijas signālu, jābūt svārstību kontūrai, kas uzstādīta pārraidāmās kontūras rezonansē. Šajā gadījumā strauji palielinās uztvērēja jutīgums pret tieši šīs stacijas signālu un tieši šīs signāls tiek izdalīts no visiem pārējiem.
Biorezonanses terapija ir pievilcīga ne tikai pacientiem, bet arī ārstiem. Pirmkārt, biorezonanses terapijas diagnostikas iespējas ir ārkārtīgi plašas. Izdodas noteikt ne tikai saslimšanas avotu un raksturu, bet arī optimizēt tās ārstēšanu, par cik metode ļauj prognozēt iespējamās ārstniecisko preparātu blakus iedarbības. Otrkārt, slimību, kas padodas ārstēšanai ar biorezonanses terapijas palīdzību ir ļoti daudz. Veiksmīgi rezultāti tika panākti tādu saslimšanu ārstēšanā, kā imūnās sistēmas pavājināšana, alerģija, stomatoloģisko materiālu nepanesība, visu veidu toksikozes, slikti aizdziedējušas rētas un čūlas, sirds vadu un gremošanas sistēmu saslimšanas, dažādas ginekoloģiskās un uroloģiskās saslimšanas, miega traucējumi u.c.
Kā ārstē biorezonanses terapija?
Kā augstāk tika minēts, organisms ir ļoti vājo elektromagnētisko svārstību avots. Šīs svārstības tiek sauktas par fizioloģiskām vai harmoniskām. Tās piemīt veselam organismam. Ja cilvēks saslimst vai kādi tā orgāni sāk slikti darboties, organismā parādās jaunu patoloģisko svārstību avoti. Tieši tie noved pie fizioloģiskā līdzsvara traucējumiem. Ja organisms patstāvīgi nespēj uzturēt bilanci starp fizioloģiskām un patoloģiskām svārstībām, pārvarot pēdējos līdz minimālam līmenim, slimība progresē. Vienkāršākais veids, lai labotu situāciju – ar organisma biorezonanses „attīrītiem” signāliem. Elektromagnētiskās svārstības „tiek noņemtas” ar elektroda palīdzību un pa elektrisko kabeli tiek nodoti uz ierīces ieeju. Tur tās tiek apstrādātas speciālā veidā, sadalītas uz patoloģiskām un fizioloģiskām sastāvdaļām, pēc kā iegūtās svārstības pa otru kabeli atgriežas pie pacienta. Biorezonanses terapijas iespējas var paplašināt, pielietojot multirezonanses terapiju. Tā ir ārstēšana ar apkārtējās vides signālu palīdzību, ar kuriem organisms ieiet rezonansē. Līdzīgi principi tiek izmantoti krāsas/gaismas (lāzera) terapijā, ārstējot ar cēlakmeņiem, metāliem, magnētiskiem laukiem, skaņām utt. Starp citu, tāds populārs virziens kā homeopātija arī ir multirezonanses terapijas paveids.
Vai šis ārstēšanas veids nav bīstams?
Bieži rodas jautājums – vai šīs ārstēšana nav bīstama? Atbilde ir diezgan vienkārša – nē. Kas attiecas uz kontrindikācijām, šodien tās atklāt neizdevās. Lieta ir tāda, ka jebkuras kontrindikācijas vai nu pamatojas uz individuālās zāļu nepanesības, vai nu saistītas ar kaut kādām preparāta blakus iedarbībām, – taču biorezonanses terapija neparedz „aklo” ārstēšanu, kad pacientam no sākuma nozīmē zāles, bet pēc tam novērtē panesību. Ja, kā terapeitiskie pasākumi tiek izmantota biorezonanses terapija, t.i. ārstēšana, iedarbojoties ar vājām elektromagnētiskām svārstībām, kuras ģenerē ierīce, runāt par nepanesību vai blakus efektiem vienkārši nav jēgas.
Biorezonanses terapijas iespējas:
• Imūnās sistēmas nostiprināšana;
• Alerģiju ārstēšana;
• Stomatoloģisko materiālu nepanesības atklāšana;
• Visu toksikozes veidu ārstēšana;
• Slikti aizdziedējušo rētu un čūlu ārstēšana;
• Sirds vadu, elpošanas un gremošanas sistēmu saslimšanu ārstēšana;
• Dažādu ginekoloģisko un uroloģisko saslimšanu ārstēšana;
• Miega traucējumu un citu saslimšanu un traucējumu ārstēšana.
Biorezonanse – ir terapija, kura atbrīvo organismu no slimību faktoriem, kas bloķē organisma enerģiju. Pilnīgas kontrindikāciju neesamības gadījumā, biorezonanse ļauj samazināt vai pilnībā novērst ārstniecisko preparātu lietošanu, saglabā, sakārto un atjauno organisma sabojāto līdzsvaru, ir alternatīva, kad neizdodas panākt pilnīgu efektu ar vispārpieņemtās terapijas palīdzību, vērstās uz organisma šūnu struktūru bioloģisko procesu un funkcionālo sistēmu atjaunošanu un normalizēšanu, lieliski savienojas ar visām citām gan klasiskās, gan arī tradicionālās medicīnas metodēm.
[http://www.psiholog.lv/?id=115]
Psiholoģija, psihoterapija, psihiatrija – māsas vai māsīcas? Dace Purēna (2003/03)
Iespējams, daudzi lāgā neizprot, kāda tad īsti ir atšķirība starp tik līdzīgu nosaukumu nozarēm – psiholoģiju, psihoterapiju un psihiatriju. Tās visas ir saistītas ar cilvēka dvēseli, visas pilnīgi vai daļēji ārstē ar vārdu, un visas ir senas, zinātnē sakņotas nozares. Praksē to funkcijas daļēji pārklājas. Lai noskaidrotu, kādas ir dvēseles pētnieku un prakšu darbības robežas, kas tām ir kopīgs un atšķirīgs, neliels ieskats psiholoģijā, psihoterapijā un psihiatrijā. Psiholoģija
Psiholoģija ir zinātnes nozare, kuras pētniecības lauks ir cilvēka psihe – visi cilvēka domāšanas, uzvedības, jūtu un emociju aspekti. Zinātniskajā psiholoģijā tiek izmantotas sistemātiskas un objektīvas novērošanas metodes, arī eksperimenti.
Daudzi domā, ka psihologi ir cilvēki, kas dod padomus, analizē indivīdus, palīdz tiem, kas ir satraukti vai psihiski slimi. Tomēr psiholoģija ir kas vairāk nekā tikai personisko problēmu risināšana. Psihologi cenšas izprast cilvēka raksturu, to, ko un kā cilvēki domā un jūt, kādi ir viņu rīcības motīvi. Psihologi no dažādiem skatpunktiem plašā diapazonā pēta psihiskos stāvokļus un procesus – uztveri un atmiņu, domāšanu un runu, emocijas un jūtas, intelektu un uzvedību –, kā arī cilvēku dažādos vecumposmos – bērnu un vecu cilvēku psiholoģiju un vēl daudz ko citu. Lai izprastu cilvēka uzvedības likumsakarības, daudzi psihologi pēta dzīvnieku uzvedību. Pētījumos tiek ņemti vērā bioloģiskie un fizioloģiskie faktori, attīstība un sociālās vides ietekme. Psiholoģijai radniecīgas nozares ir socioloģija un antropoloģija. Piemēram, gan psiholoģijā, gan socioloģijā tiek pētīta cilvēku uzvedība grupā, bet psihologi uz to vairāk raugās no indivīda pozīcijām, savukārt sociologi – no sociālās perspektīvas.
Akadēmiskajā psiholoģijā tiek izstrādātas vispārīgas teorijas un veidots akadēmisko zināšanu fonds, bet praktiskās psiholoģijas interešu objekts ir cilvēks viņa reālajā vidē un problēmu praktiska risināšana. Galvenie psiholoģijas virzieni ir bioloģiskā psiholoģija, klīniskā psiholoģija, izziņas psiholoģija, attīstības psiholoģija un sociālā psiholoģija.
No visiem psiholoģijas virzieniem psihoterapijai un psihiatrijai vistuvākais virziens ir klīniskā psiholoģija. Tās mērķis ir pētīt, diagnosticēt un konsultēt cilvēkus ar garīgām slimībām, emocionāliem un uzvedības traucējumiem. Šis psiholoģijas virziens ir visizplatītākais, un tā speciālisti lielākoties strādā privātpraksēs un dažādas slimnīcās. Psiholoģiskā konsultēšana, ar ko nodarbojas daudzi klīniskie psihologi, ir visai tuva psihoterapijai un, pēc lielas daļas autoru (H. Burkes, B. Štefles u. c. ) domām, no psihoterapijas grūti nodalāma.
Psihoterapija
Psihoterapija ir zinātniski pamatota profesionāla darbība, kas lielākā vai mazākā mērā palīdz mainīt uzvedību, domāšanas procesu, emocijas un rakstura īpatnības, uzlabo indivīda komunikāciju ar citiem un veicina personības izaugsmi. Pastāv individuālā, pāru, ģimenes un grupu terapija. Psihoterapeits, uzklausot cilvēku, cenšas viņu izprast, lai palīdzētu viņam mainīt traucējošās jūtas, domas un uzvedību.
Vairums cilvēku psihoterapeita palīdzību meklē tad, kad citi problēmas risināšanas veidi jau ir izmēģināti, bet nav palīdzējuši. Izplatītākās problēmas ir depresija un pastāvīga trauksme. Depresijas gadījumā pacientam var būt pazemināts pašvērtējums, ir zudusi interese par viņam nozīmīgiem cilvēkiem un notikumiem, kā arī ir raksturīga bezcerības izjūta, domājot par nākotni. Pastāvīgas trauksmes gadījumā pacients ir saspringts, bieži slimo, viņam ir bažas vai bailes par konkrētiem cilvēkiem un situācijām. Bieži vien pie psihoterapeita cilvēki dodas arī tāpēc, ka viņiem par problēmu, piemēram, seksuālu izmantošanu bērnībā, ir neērti runāt ar saviem ģimenes locekļiem vai draugiem. Psihoterapija var palīdzēt arī emocionālo krīžu brīžos, personisko un darba problēmu, vientulības, laulības un ģimenes, kā arī sociālo problēmu gadījumā. Alkoholisma, narkomānijas, ēšanas traucējumu un daudzu citu saslimšanu gadījumā psihoterapija tiek kombinēta ar zāļu lietošanu, kuras ordinē ārsts.
Bieži vien priekšstatu par psihoterapiju sabojā cilvēki, kam nav atbilstošas izglītības, bet kas ir pieņēmuši psihoterapeita nosaukumu. Latvijā, līdzīgi kā citur Eiropā, par psihoterapeitu var kļūt cilvēks, kas vispirms ieguvis mediķa, psihologa izglītību un pēc tam specializējies kādā no psihoterapijas veidiem. Lai iegūtu psihoterapeita izglītību, ir nepieciešamas vismaz 3200 apmācības stundas – tie ir apmēram četri gadi.
Atkarībā no psiholoģiskās problēmas vai garīgās slimības veida psihoterapijā iespējams izmantot daudzas ārstēšanas metodes. Pastāv vairāk nekā 250 psihoterapijas veidu, bet tikai aptuveni 30 no tiem pasaulē ir oficiāli atzīti. Daudzi psihoterapijas veidi ir attīstījušies uz psihoanalīzes, biheiviorisma, humānistiskās un eksistenciālās terapijas pamatiem. Latvijā zināmākie psihoterapijas veidi ir psihoanalītiskā un psihodinamiskā psihoterapija, geštaltterapija, psihodrāma, psihoorganiskā analīze, transoloģiskā un eksistenciālā psihoterapija, kā arī ģimenes un grupu terapija.
Šobrīd Latvijā psihoterapijas popularitāte palielinās, jo psihoterapija ir kļuvusi pieejama un izrādās efektīva. Līdz 20. gs. 60. gadiem pasaulē liela sabiedrības daļa pret psihoterapiju izturējās noliedzoši. Pastāvēja uzskats, ka psihoterapija ir nepieciešama tikai vājām personībām vai “nepareiziem” cilvēkiem. Tāpēc tolaik psihoterapeita apmeklējumus cilvēki centās slēpt. Mūsdienās psihoterapija jau sen ir zaudējusi šo aizspriedumu zīmogu un kļuvusi par populāru dažādu emocionālu problēmu un traucējumu risināšanas veidu. Pasaulē ļaudis plaši izmanto psihoterapeita pakalpojumus; šī speciālista palīdzību var saņemt slimnīcās, psihoterapijas privātpraksēs, psihiatriskajās slimnīcās, skolās, armijas bāzēs, cietumos, arī baznīcās un sinagogās. Pētnieki uzskata, ka ASV ik gadu pie psihoterapeita vēršas 3,5 % sieviešu un 2,5 % vīriešu.
Psihiatrija
Savukārt psihiatrija ir medicīnas nozare, kas specializējas garīgu slimību ārstēšanā. Psihiatrijas pētniecības joma ir ļoti plaša, un tās galvenais uzdevums ir izprast pacienta garīgās saslimšanas daudzveidīgās izpausmes viņa personībā un dzīvē. Psihiatri ne tikai diagnosticē un ārstē garīgās darbības traucējumus, bet arī veic pētījumus, kuru mērķis ir izprast šo slimību rašanās cēloņus un gaitu. Viena no fundamentālākajām psihiatru darba metodēm ir psihiatriskā intervija, kuras laikā tiek noskaidrota pacienta psihiatriskā vēsture un novērtēts viņa psihiskais statuss. Psihiatriskā vēsture ir pacienta individualitātes raksturojums, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem, psihiskie traucējumi pagātnē un tagadnē. Lai noteiktu precīzu diagnozi, psihiatri mēdz pieaicināt arī citus speciālistus, piemēram, psihologus. Tas nepieciešams tādēļ, ka psihologiem ir zināmas intelekta un personības pētniecības metodes, kā arī metodikas, ar kuru palīdzību var diagnosticēt centrālās nervu sistēmas, īpaši galvas smadzeņu, bojājumus.
Psihiskie traucējumi var būt organiski un neorganiski. Pirmo ārstēšana lielākoties ir medikamentoza, savukārt otro novēršanā vairāk noder psiholoģiska un psihoterapeitiska palīdzība, kā arī vides maiņa. Lai varētu atšķirt cilvēku ar psihisku saslimšanu, nejauktos psihiatra darbības sfērā un apzinātos savu iespēju robežas, zināšanas psihiatrijā ir nepieciešamas jebkuram psihoterapeitam. Neorganiskas psihiskas saslimšanas gadījumā psihoterapeits bieži sadarbojas ar pacienta psihiatru.
Latvijā un citviet pasaulē daudzi psihiatri specializējas arī kādā no psihoterapeitiskās palīdzības veidiem, lai varētu sniegt efektīvu palīdzību neorganisko psihisko traucējumu gadījumā.
Jāņem vērā, ka psihologs nodarbojas ar klīniski visveselākajiem klientiem, kuru psihiskie traucējumi ir vismazākie, bet psihiatra kompetencē ir visslimākie pacienti ar daudz smagākiem psihiskiem traucējumiem. Psihoterapeita darbības lauks šajā skalā ir pa vidu.
Ikvienam, kas vēlas saņemt profesionālu psihologa palīdzību, jāatceras, ka to var sniegt tikai persona ar zinātnisko grādu psiholoģijā, bet psihiatrisko palīdzību – tikai ārsts, kas specializējies psihiatrijā. Savukārt psihoterapeitam ir jābūt pamatizglītībai vienā no abām minētajām nozarēm. Pacients pats nevar izvērtēt savu psiholoģisko problēmu dziļumu un psihisko traucējumu pakāpi – tas jādara speciālistam, kura kompetence rada drošības izjūtu par to, pacients varēs saņemt profesionālu palīdzību vai arī nepieciešamības gadījumā tiks nosūtīts pie cita speciālista.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=121&show=301&act=read&ct=sub]
Žogs, kam pārkāpt. Ingūna Upzare (2005/09)
Individuālpsiholoģija vakar un šodien.
“Ja es jau kopš bērnības nebūtu dzirdējusi stāstus par savu vectēvu, kurš esot braucis uz Vāciju klausīties A. Adlera lekcijas un par šo tēmu sarakstījis pāris grāmatu, droši vien individuālpsiholoģijai īpašu uzmanību nepievērstu. Kaut gan mūsdienās pasaulē tas ir viens no plaši praktizētiem psiholoģijas virzieniem, vairums profesionālās apmācības programmu to piemin tikai vēsturiskā aspektā un ar vieglu smaidu – sak, te runa ir par piederības jūtām un līdzvērtību attiecībās…”
“Atšķirību starp attieksmēm, no kurām viena fokusējas uz izskaidrojumu meklēšanu, bet otra – uz problēmas risināšanu, var lieliski ilustrēt ar latviešiem teju vai arhetipiskā statusā iekļuvušo R. Blaumaņa teicienu, ka „žogam, kuru prāts uzceļ, jūtas itin viegli tiek pāri”. No individuālpsiholoģiskā viedokļa daudz svarīgāk būtu noskaidrot cilvēka privāto loģiku šīs situācijas sociālajā kontekstā, respektīvi – tikt skaidrībā, kāds mērķis bija prātam, kad tas šoreiz izlēma žogu celt tik zemu! Kristīnes gadījumā mēs sevi iztēlojamies par “jūtu upuriem”, kuriem nav izvēles. Bet, vai tā tiešām ir? Vai šeit drīzāk nav dilemmas situācija starp dažādām sociālām lomām – “upura” vai kādu citu, iespējams, ne tik cēlu, bet konstruktīvāku risinājumu? Kā zināms, pirmā loma piešķir īpašu statusu, un vēlāk tā kalpos kā morāla kompensācija par visiem pazemojumiem. Tomēr, ja reiz Kristīne gribētu no destruktīvo attiecību ciešanām atbrīvoties, viņai nāktos atteikties no pieņēmuma, ka pie visa “vainīgas” bija jūtas, un atzīt savu ieguldījumu situācijas veidošanā. Tāpēc, drīzāk “žogam, kuru uzceļ prāts”, Kristīnei būtu jāpārkāpj tad, ja viņa saskatītu savas privātās loģikas kļūdas un izvēlētos jaunus rīcības modeļus.
Arvien vairāk psiholoģisko pētījumu nojauc mītu par kognitīvās un jūtu sfēru kontradikciju (sk. evolucionārā psiholoģija). Izrādās, cilvēkam ir izvēle! Turklāt, izskatās, tai ir vistiešākais sakars ar sociālo vidi (sk. sociālo salīdzinājumu teorija, L. Festinger). Tāpēc pasaulē arvien izplatītāki kļūst psiholoģijas virzieni, kas strādā tieši ar šīm kategorijām (sk. izvēles teorija, W. Glasser). Tas nozīmē, ka svarīgāk par to, kas cilvēkam ir, ir noskaidrot, ko viņš ar to, kas viņam ir, dara.”
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=322&show=302&act=read&ct=sub]
Vai tu zini, kas ir krīze? (2004/05)
“Cilvēkiem nepietiek zināšanu par to, kas ir krīze, kā rīkoties krīzes situācijā, kādas ir krīzes pazīmes, ar kurām cilvēkam ir jārēķinās. Cilvēki arī nezina, kā palīdzēt tuviniekiem, saviem bērniem krīzes situācijā,” atzīmē krīzes centra “Skalbes” viceprezidente Natālija Bahmačova. Lai informētu sabiedrību par dažādiem ar krīzi saistītajiem jautājumiem, krīzes centrs “Skalbes” 17. aprīlī pirmo reizi rīkoja publiskās lekcijas “Krīze: iespējas vai briesmas?”
Mums nereti ir vēlēšanās, lai mūsu dzīvē nebūtu krīzes situāciju, taču dzīvot bez tām nav iespējams! Dažādi nevēlami notikumi, pārmaiņas, nelaime, zaudējums rada mūsu dzīvē krīzes. Lai krīzi pārvarētu, ir nepieciešamas zināšanas par to, kas ir krīze, kā to atpazīt un kā to pārvarēt. Krīze nav tikai briesmas, kā mēs bieži vien domājam, bet dažreiz tā ir iespēja mācīties kaut ko jaunu.
Krīzes piemeklē arī ģimeni, kad mēs nepietiekami rūpējamies par attiecībām ar savu mīļoto cilvēku, kad ģimenē piedzimst bērns, un ir jāuzņemas vecāku loma un jāspēj arī vienlaikus rūpēties par pāra attiecībām, kad sastopamies ar ģimenes locekļa zaudējumu, alkoholismu, vardarbību ģimenē utt. Vai krīzes situācijās mēs vēl vairāk satuvināmies viens ar otru, lai katrs sniegtu savu ieguldījumu krīzes pārvarēšanā, vai mēs noliedzam krīzi un to, ka mums ir kaut kas jāmaina ģimenē?
Vacākiem ir jāzina, kā palīdzēt bērniem krīzes situācijās. Bērni šādos brīžos ir atkarīgi no pieaugušajiem cilvēkiem, jo viņiem ir mazāka dzīves pieredze, viņi nezina, kā sev palīdzēt. Nereti tas, kas vecākiem liekas sīkums, bērnam nozīmē ļoti daudz. Vecākiem ir svarīgi zināt, kādas uzvedības, emocionālās un fiziskās pazīmes ir raksturīgas situācijai, kad bērns pārdzīvo krīzi. Kā to atpazīt, kā vecākiem rīkoties ar bērnu, kurš pārdzīvo zaudējumu. Lai spētu palīdzēt bērnam, ir nepieciešamas zināšanas.
Gadā centra “Krīzes telefons” saņem vidēji 2 500 telefonu zvanus, centru gadā apmeklē 1 200 klienti, tiek sniegtas 3 500 konsultācijas. Bērnu uzticības telefons saņem 80 000 zvanus gadā no bērniem dažādos Latvijas rajonos. 59% “Krīzes Telefona” zvanītāju ir vīrieši.
27% zvanītāju ir vecumā no 30 līdz 40 gadiem, 19% – no 40 līdz 50 gadiem, 18% – no 25 līdz 30 gadiem.
Zvana iemesls bieži vien ir paša cilvēka iekšējais konflikts un vientulības sajūta. Pārsvarā cilvēki zvana, jo tiem ir ilgstošas problēmas, kurām neredz risinājumu.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=79&show=305&act=read&ct=sub]
Mati runā… Saruna ar frizieri Signi Troni (2004/02)
Ko par cilvēku var pastāstīt viņa frizūra?
Frizūra – griezums un krāsa – var ļoti, ļoti daudz pastāstīt par cilvēku. Atkarībā no cilvēka iekšējās pasaules mainās arī viņa ārējais veidols. To es redzu, gan novērojot savus klientus, gan esmu izjutusi arī pati . Kad sieviete grib būt neievērojama, piemēram, auklējot mājās mazu bērnu, kļūstot par mājsaimnieci, viņa arī vizuāli kļūst savādāka – piemīlīgāka, sievišķīgāka, vienkāršāka. Beidzot šo dzīves etapu, atkal izejot pasaulē, veidojot darba attiecības, pierādot sevi kā profesionāli, gribas kļūt spilgtākai, asākai, modernākai. Esmu novērojusi, ka sievietes mainās arī saistībā ar gadalaikiem. Pavasarī daudzas nāk pie manis uz frizētavu un saka: “Tagad es gribu kaut ko tādu!!! Kaut ko spilgtu, lai mani redzētu!” Rudenī vēlas kaut ko mierīgāku, ne tik uzkrītošu.
Kad atnāk klients un grib savā izskatā kaut ko kardināli mainīt, ja tas ir tuvs klients, es pajautāju: vai kaut kas ir mainījies? Tas vienmēr apstiprinās. Ne velti ir uzskats: ja gribi dzīvē kaut ko mainīt, vispirms izmaini izskatu! Tieši tā tas arī ir. Kādēļ cilvēki izvēlas neparastas frizūras, piemēram, nokrāso zaļus matus vai arī sieviete noskuj kailu galvu?
Pārsvarā šīs neparastās frizūras izvēlas gados jauni cilvēki, tīņi, kuri vēlas būt spilgti, grib atšķirties no citiem. Protams, mēs sastopam arī sievietes daudz nopietnākā vecumā, kas neiekļaujas mūsu vispārējos priekšstatos par to, kādai sievietei būtu jābūt. Es domāju, ka arī viņas grib ar kaut ko īpašu izcelties, lai uzsvērtu savu individualitāti. Viņas pret kaut ko protestē, negrib būt tādas kā visi. Tas parādās arī viņu ģērbšanās stilā. Tāda ir viņu būtība.
Es atceros, kad tikko sāku strādāt, atnāca kāda kliente un vēlējās īso griezumu. Bet viņai bija ļoti lielas ausis. Es saku: “Varbūt atstāsim uz ausīm kaut ko?” Viņa negribīgi piekrita, es matus nogriezu, bet jau pēc divām stundām šī kliente atgriezās un lūdza, lai tomēr nogriežu īsākus! Tā viņa esot pieradusi un jūtoties labi. Cilvēks tā jūtas labi, tas ir viņš! Kaut arī tu viņu pārliecini, ka pēc visiem parametriem tas klientam nepiestāv un cita frizūra izskatītos labāk. Ja cilvēks ar kādu frizūru jūtas slikti, tad viņš neparko to nepieņems! Acīmredzot, ar šīm košajām matu krāsām un kreatīvajiem griezumiem cilvēks vienkārši jūtas viņš pats. Vai arī otrādi – viņš maskējas. Varbūt apkārtējie apstākļi spiež līdzināties citiem tajā vidē, kur viņš uzturas. Varbūt iekšēji viņš ir daudz kautrīgāks, bet ārēji parāda sevi citādu. Arī tā mēdz būt. Tomēr es domāju, ka tā notiek retāk, jo cilvēkam ar savu veidolu ir jāsadzīvo.
Tātad sava pašsajūta ir svarīgāka nekā pedantiska sekošana modei un “pareizajiem parametriem”?
Jā, tā ir mana cieša pārliecība. Kad klients pirmo reizi atnāk pie friziera, viņš parasti saka: “Dariet ar maniem matiem, ko gribat!” Nekā nebija! Jūs man pastāstiet, kas ir tas, ko noteikti negribat vai ko jūs noteikti gribat. Tad, izejot no šīm vēlmēm, es pateikšu, kas, manuprāt, varētu būt labi un kas ne tik labi. Mēs veidojam kopdarbu. Es nevaru pateikt: tā ir pareizi, jābūt tik un tik gariem matiem vai tādam un tādam griezumam. Iekšējā sajūta, manuprāt, ir primārā.
Vācijā frizieru mācību kursos mums mācīja: “Ja jūs īsti netiekat skaidrībā, kāda matu krāsa klientam patīk, ja viņš pats īsti nezina, ko gribētu, vienkārši iedodiet viņam ūdenskrāsas un baltu lapu! Lai uzzīmē!” Cilvēks jau zīmē to, kas nāk no iekšējām sajūtām. Un tad uzreiz var ieraudzīt tos toņus, kas ir viņa.
Man ir bijis, ka kliente apvainojas par to, ka es neesmu varējusi paredzēt –viņai nepatiks izbalinātas šķipsniņas. Pie tam tobrīd tādas izbalinātas šķipsniņas bija katrai otrajai, viņa labi redzēja, kā tās izskatās citiem. Taču man vajadzēja paredzēt, ka viņai uz savas galvas tas nepatiks! Cilvēks ir ļoti sarežģīts.
Friziera darbs ir ne tikai matu griešana. Būtībā tā ir māksla. Māksla arī saskarties ar cilvēku. Protams, ja tas tik tiešām ir sirdsdarbs.
Daudzreiz cilvēks nezina, kādu frizūru vēlas. Kā tad palīdzat viņam to izvēlēties?
Būtībā klientam tas arī nav jāzina. Viņš jau nav profesionālis un ir atnācis pēc šī pakalpojuma pie mums. Ir cilvēki, kuri perfekti zina, ko grib, un ir tādi, kuri nezina. Starp citu, ar šiem otrajiem strādāt ir vieglāk. Ir grūti strādāt, kad turas pie stingriem rāmjiem, un nav gatavs pieņemt nekādas atkāpes no sava izveidotā tēla.
Ir izjūta, kas nāk ar pieredzi – reizēm klients ar vārdiem pasaka, ka viņš to grib, bet patiesībā ir otrādi. Tas ir jāsajūt. Mēs runājam, kamēr nonākam līdz kopējam risinājumam. Es uzklausu klienta skatījumu par vēlamo veidolu. Tad pēc savas pieredzes un viņa skatījuma es veidoju vēlamo tēlu. Lielākā prasme ir māka izrunāties ar cilvēku un censties viņu izprast.
Kad semināros mācu strādāt ar krāsām, es par to bieži runāju. Atnāk klients un parāda matu krāsu paraudziņā, sakot: “Es gribu to!” Bieži vien arī es, sākot strādāt, vienkārši ņēmu norādīto krāsu un krāsoju. Un pēc tam brīnījos, ka nesanāk, kā iecerēts. Vispirms ir jānoskaidro, kas tas ir, ko grib klients un kā viņš to redz. Vai tā ir tā pati krāsa, ko redzu es? Mēs katrs krāsas redzam savādāk, un nianses uztveram atšķirīgi. Ja cilvēks noteikti negrib sarkano toni, viņš to saskatīs visās krāsās! Viņš man parāda: šai krāsai ir tāds tonis, bet es nevaru saprast, kā viņš to redz! Viss ir jāizrunā un jānoskaidro, jāizprot, kam cilvēks ir gatavs un kam nē. Tas ir friziera darbs – iedrošināt pārmaiņām! Es bieži iedrošinu pamēģināt: ja nepatiks, nākošreiz darīsim savādāk!
Ir cilvēki, kas visu mūžu staigā ar vienu matu griezumu, un ir tādi, kas mūždien eksperimentē. Ko tas liecina par viņiem?
Šie cilvēki atšķiras ar savu brīvību. Ar domāšanas brīvību. Ja cilvēks pārāk daudz eksperimentē, nemitīgi mainās, ir otra problēma, otrs grāvis – viņš visu laiku kaut ko meklē, ir nepamierināts. Bet, ja normas robežās viņš ir gatavs pārmaiņām, šis cilvēks noteikti ir daudz brīvāks, viņam nav bailes, ka citā veidolā viņš izskatīsies sliktāk. Cilvēkam, kurš nekad ārēji nemainās, ir bailes, viņš ir kompleksains. Tā man liekas. Vēl ir problēma, ka daudzas sievietes pakļaujas savu vīru prasībām: ja vīrs neļauj griezt vai krāsot matus, viņas to nedara, varbūt gribētu, bet pakļaujas. Es noteikti apsveicu tos, kas ir gatavi kaut ko mainīt.
Bet varbūt ir otrādi – tie, kas nemainās, ir atraduši savu tēlu un zina, kas viņi grib būt?
Protams, var tā būt. Tomēr, manuprāt, viss mainās. Ar laiku mainās ģērbšanās stils, matu sakārtojumi. Kas cilvēkam ir piestāvējis jaunībā, noteikti nepiestāvēs pēc gadiem divdesmit. Ir jāiet laikam līdzi. Ja kādreiz modē bija uzkasītas frizūras, tad tagad tās izskatās smieklīgi… Protams, nevajag arī iekrist otrā galējībā un kļūt smieklīgam. Ja tu esi solīdā vecumā un iztaisies pēc jaunieša, tas, protams, izskatās smieklīgi. Tieši šis vecums, apmēram ap četrdesmit, ir ļoti kutelīgs. Sevišķi, tuvojoties kādiem svētkiem, sievietes nāk un saka: “Uztaisiet tā, lai es izskatos jaunāka!” Tomēr ir jāsajūt tā nemanāmā robeža, lai šīs klientes nepadarītu smieklīgas. Jā, viņas vēl ir jaunas, viņām vēl var izveidot kādu pikantu vai draisku frizūru, bet ir jāsajūt, cik tālu var iet, jo kādā brīdī tas var kļūt vulgāri. Šajā vecumā to pasu klienti var safrizēt arī tā, ka viņa izskatīsies pēc vecas kundzītes. Ir ļoti jācenšas, lai nepadarītu klienti ne par vecu, ne par jaunu.
Friziera uzdevums ir pacelt cilvēka pašapziņu, ļaut apzināties, ka viņš ir pietiekami labs, pietiekami skaists, lai varētu nest šo frizūru! Frizierim psiholoģijas zināšanas ir ļoti vajadzīgas. Mūs atrod tie klienti, kuru vajadzības mēs spējam apmierināt. Kurus sajūtam, kuru vēlmes protam uzminēt. Ja tu nesapratīsi, ko klients ir gribējis, viņš izvēlēsies citu frizieri. Varbūt tu būsi savu darbu paveicis nevainojami, bet nebūsi sapratis, ko īsti viņš grib. Līdz ar to klients nebūs apmierināts.
Saka, ka pēc matiem var daudz ko pateikt par cilvēku. Patiešām, 99% gadījumu tā ir taisnība! Mēdz teikt: ja mīksti mati, tad labs cilvēks, tomēr es domāju, ka tik vienkārši tas nav! Jā, bieži cilvēks ar mīkstiem matiem ir “mīkstāks”, laipnāks saskarsmē. Taču var izrādīties, ka viņš ir arī “mīksts” pēc rakstura, “mīksts” darba attiecībās u.tml. Tie ar cietiem matiem mēdz būt ar “cietāku” raksturu. Mati katrā ziņā daudz pasaka, tomēr nekad nevar spriest pavirši. Cilvēks ir ļoti sarežģīts…
Reizēm pie friziera nāk kā pie drauga, nāk arī pēc atbalsta un sapratnes. Bieži vien klienti grib izrunāties. Varbūt cilvēki, sēžot frizētavā, tā atveras tāpēc, ka viņi mūs ir ielaiduši savā privātajā zonā. Aizskarot cilvēku matus, mēs esam viņiem ļoti tuvu.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=29&show=601&act=read&ct=sub]
Sieviešu smadzenes un vīriešu smadzenes. S. Gingers (2004/07)
“Mūsdienās noslēdzas cilvēka genoma atšifrēšana, un ir pierādīts, ka cilvēkiem un pērtiķiem ir apmēram vienāds (līdz 98,4 %) gēnu sastāvs. Atšķirības starp vīriešu un pērtiķu tēviņiem ir 1,6%. Tai pat laikā atšķirības starp vīriešiem un sievietēm sastāda 5%! Tātad cilvēku tēviņš fizioloģiski ir tuvāks pērtiķu tēviņam nekā sievietei.
Un sieviete tuvāka pērtiķu mātītei.” “Protams, tā ir zināma provokācija, tomēr nevērīgi kvantitatīvajai skaitīšanai ir kvalitatīvs aspekts: piemēram, gēni, kas iesaistīti valodas, mākslas, filozofijas u.tml. attīstībā, iezīmē lielu plaisu starp dzimumiem.” – Tā savā lekcijā saka franču neiropsihologs un geštaltterapeits Seržs Gingers (Serge Ginger).
“Jau bērnudārzā 50 minūšu garas nodarbības laikā mazās meitenes sarunājas 15 minūtes, bet zēni tikai 4 minūtes (četras reizes mazāk). Zēni trokšņo un kaujas 10 reizes biežāk nekā meitenes, t.i., vidēji 5 minūtes pret 30 sekundēm. Kad tiek sasniegts 9 gadu vecums, meitenes visā, kas saistīts ar verbālo attīstību, ir apsteigušas zēnus par 18 mēnešiem. Pieaugušas sievietes vidēji uz katru telefona zvanu atbild 20 minūtes, bet vīrieši runā tikai 6 minūtes un vienīgi tādēļ, lai sniegtu neatliekamu informāciju. Sievietei nepieciešams dalīties ar savām idejām, sajūtām, domām, turpretī vīrietis cenšas kontrolēt savas emocijas un mēģina rast risinājumu. Viņš pārtrauc sievu, lai piedāvātu risinājumu, līdz ar to viņa neapzinās, ka tiek uzklausīta. Faktiski vīrieši ir vairāk emocionāli nekā sievietes, bet viņi neizrāda savas jūtas, un to nedrīkst ignorēt nedz laulības dzīvē, nedz psihoterapijas laikā.”
Vai vīriešu un sieviešu smadzenes atšķiras? Seržs Gingers aplūko dažus neiroloģiskus pētījumus un faktus, kas ietekmē gan mūsu ikdienas saskarsmi, gan arī psihoterapeita darbu.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=111&show=601&act=read&ct=sub]
Laiks – slēgtais, strukturētais. Aelita Vītiņa (2007/04)
Laiks slēgtais, strukturētais… Vai laiku var „noslēgt”? Nevar! Taču cilvēkam kā radības kronim šķiet, ka viņš spēj visu.
Mums ir radusies ilūzija, ka līdz ar kalendāra izgudrošanu esam laika plūdumu pakļāvuši sev. Mums ir divdesmit četras stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā, aptuveni trīsdesmit dienas mēnesī, divpadsmit mēneši gadā utt. Šāds laika iedalījums ir no mums neatkarīgs lielums un tiktāl viss ir labi. Problēmas rodas, kad sākam plānot savu personisko laiku, respektīvi, dzīvi. Piemēram, darba stundas pārvēršot diennaktīs, nedēļās, mēnešos utt. Autore piedāvā praktiskus padomus, kā lietpratīgi plānot laiku, kā nenokļūt pseidodarbošanās jeb strādāšanas imitēšanas valgos. Psiholoģe iesaka plānot laiku arī radošai domāšanai, jo tas ir nopietns un produktīvs darbs.
“Ja mēs ignorējam pareizu laika plānošanu vispār, tad tas nozīmē, ka mēs laiku izšķiežam. Savukārt, ja mēs laiku izšķiežam, tad tā mums ir par daudz vai arī mēs neuzņemamies atbildību par sava laika izmantošanu.
Geštaltpsiholoģijas speciālisti apgalvo, ka dzīvot tagadnē, realitātē nozīmē dzīvot “šeit un tagad”. Tas ir tā, ka cilvēks dzīvo saskaņā ar savu reālo „Es”, pilnībā uzņemas atbildību par savu dzīvi. Viņš runā pirmās personas vienskaitlī un saka: „Es jūtu, kā paiet laiks”, nevis „Re, kā tas laiks paskrien!”
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=556&show=601&act=read&ct=sub]
PP vitamīns. Smiekli pret stresu! (2007/03)
Smieklu terapija tāpat kā krāsu terapija, aromterapija ir atzīta par alternatīvās terapijas metodi. Smiekli pazemina asinīs stresa hormonu (piemēram, kortizola) līmeni, paaugstina dažu imunoglobulīnu līmeni un paaugstina toleranci pret sāpēm. Pie kam – pētījumos apstiprināts, ka smiešanās palīdz arī zaudēt svaru, jo cilvēki, kas ik dienas smejas vismaz 15 minūtes, iztērē par 10 līdz 20% enerģijas vairāk nekā tie, kuri nesmejas.
Humors mazina stresu, neveiklības sajūtu, palīdz cīņā ar sāpēm un ciešanām. Pareizā laikā un pareizā vietā, humors lielākai daļai cilvēku palīdz grūtos apstākļos, pat sastopoties ar smagām ciešanām. Senajās ciltīs smiekli bijuši priekštecis valodai un palīdzējuši dibināt kontaktus starp cilts locekļiem, kā arī demonstrējuši vienotību un pozitīvu attieksmi vienas grupas ietvaros.
Humora terapija jeb arī tā sauktais terapeitiskais humors visbiežāk tiek izmantots hronisku un stresa izraisītu slimības gadījumu ārstēšanai, piemēram, astma vai sirds slimības. Hroniskās slimības ļoti bieži negatīvi ietekmē cilvēka noskaņojumu, garastāvokli. Humors kaut uz brīdi “izrauj” cilvēku no domām par bezspēcību, nolemtību, bailēm.
Humors ir universāla valoda, tas palīdz pārvarēt stresu un dažādas emocionālas dabas barjeras, pie kam – humors patiešām ir “dabisks produkts”!
Ārvalstīs daudzviet slimnīcās un medicīnas iestādēs ar cilvēku smīdināšanu nodarbojas speciāli apmācītas medmāsas.
Smiekli nav brīnumlīdzeklis, bet tie noteikti saistāmi ar pozitīvām emocijām! Ņemot vērā to, ka smiekli ir lēts, drošs un uzreiz pieejams prieks, tad nav iemesla, lai nepraktizētu šādu terapiju!
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=527&show=601&act=read&ct=sub]
Intelekta sabiedrotais – intuīcija. Aelita Vītiņa (2007/02)
Kas ir intuīcija? Visi zina, ka tā ir, bet kāda ir tās būtība? Vai tā ir nojauta, sestā maņa, neapzināta prognozēšana, „paralēlā domāšana”, Dieva dāvana vai paranormāla parādība? Vai intuīcijai ir sava loģika? Kā padarīt to par savu sabiedroto vai instrumentu? Psihologi uzskata, ka nekā pārdabiska šajā fenomenā nav un nebūt nav jāizdomā jauna zinātne, lai izskaidrotu to, kas ir šis spēcīgais ierocis cilvēka psihisko procesu arsenālā.
Aelitas Vītiņas rakstā atradīsiet skaidrojumus gan ikdienišķai intuīcijai jeb „veselajam saprātam”, gan ielūkosieties seno gudro pieredzē, – piemēram, kas Ņūtonam palīdzēja atklāt gravitācijas likumu, gan gūsiet ieskatu „mākslīgās intuīcijas” tēvu stratēģijās.
„Šodien daudzus iedvesmo tehnoloģijas, ar kuru palīdzību varētu modelēt arī intuīciju. Cik daudz ieguvumu tas nestu! Tomēr, ja arī visu izrēķināt, prognozēt spēsim ar mākslīgās intelektuālās intuīcijas palīdzību, tad ar lielu varbūtību var pieņemt, ka mašīnām neaizsniedzama paliks garīgā intuīcija. Cilvēka garīgā sfēra ir tik unikāla, neatkārtojama un brīva, ka tai nav algoritma” – atzīst autore.
Kad nostrādā „veselais saprāts”
Ir agrs pavasaris. No kādas attālas lauku slimnīcas uz konsultāciju pie speciālistiem Rīgā tiek nozīmēti un ar neatliekamās palīdzības mašīnu vesti vairāki pacienti. Viņus pavada divas jaunas medicīnas māsiņas – praktikantes, kurām slimnieki pilnībā uzticēti. Ceļā uz Rīgu viņiem pievienojas jauns ārsts no blakus rajona, kurš arī ved pacientu uz konsultāciju ar savu personīgo automašīnu, ko vada šoferis. Kad darbs konsultatīvajā poliklīnikā veiksmīgi paveikts, abas komandas vienojas atgriezties kopā. Atceļā, skaistā ceļa ielokā jaunais dakteris apstādina ātrās palīdzības mašīnu un piedāvā abām māsiņām pārsēsties pie viņa – tā kā visu pacientu pašsajūta esot laba, viņi varētu turpināt ceļu slimnīcas transportā. Viņam esot kūciņas un konjaks, ko pēc labi padarīta darba, īsinot garo atceļu, viņi varētu nobaudīt. Darba diena taču beigusies! Arī pacienti mudina pieņemt uzaicinājumu. Lai arī piedāvājums ir gana vilinošs, abas māsiņas noraida to un turpina ceļu kopā ar viņām uzticētajiem pacientiem slimnīcas transportā, bet dakteris aiztraucas savā.
Pēc nepilnas pusstundas brauciena ātrās palīdzības auto šoferis apstājas slidena ceļa līkumā, jo pamana smagu autoavāriju – kokā ietriekusies un apgāzusies vieglā automašīna, kurā vēl atrodas cilvēki. Abas medicīnas māsiņas steidzas palīgā un konstatē, ka cietušie ir viņu kolēģis, jaunais dakteris, viņa pacients un šoferis, kurš trieciena rezultātā izsviests pa priekšējo logu. Diemžēl abi pasažieri – ārsts un pacients – uz aizmugurējā sēdekļa bija jau miruši.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=524&show=601&act=read&ct=sub]
Sapņi. Agris Palkavnieks. Turpinājums, sākums 2006 / 07 (2006/09)
Vai esi kādreiz aizdomājies par to, kāds sapņotājs tu esi – radošais vai nomoda? Un, kas ir produktīvāk – sapnī ceļot telpā un laikā vai arī pamosties ar unikālu ideju, tādējādi varbūt vienā mirklī kļūstot par ģēniju? Kā uztvert sapni – kā realitāti vai gluži pretēji kā kaut ko nereālu? Rakstā tiek sniegts interesants ieskats sapņu sistēmās, sapņu tulkošanā un sapņu mākslā. Dažādās sabiedrībās cilvēki dažādi vērtē sapņus. Tur, kur valda materiālistiskais pasaules uzskats, sapņus reducē līdz fantāzijas vai psiholoģijas līmenim. Tur, kur par primāru tiek uzskatīts nemateriālais vai spirituālais, – sapnis tiek augstu novērtēts, skaidro autors Agris Palkavnieks, kurš par sapņiem ir apkopojis plašu materiālu.
„Ir publicētas neskaitāmas sapņu grāmatas, kur mēģināts rast objektīvu saistību starp sapņu tēliem un specifiskiem objektiem, darbībām vai emocijām nomoda stāvoklī. Jebkuras piedāvātās sapņu tulkošanas sistēmas neveiksmes pamatā ir divkāršs paradokss. Sapņotājam, kuram vajag savu sapni iztulkot, pietrūkst psihiska veseluma, bet jebkurš sapņu tulkotājs no malas šo veseluma trūkumu tikai pastiprina – labākais, ko oneirokritiķis var izdarīt, ir iemācīt sapņotājam pašam saprast savus sapņus, atrodot tādu interpretāciju, kas ir subjektīvi apmierinoša. Ikviena sapņu interpretācijas sistēma ir adekvāta savu terminu robežās. Ja sapņotājs to pieņem – tā ir „pareiza”. Tātad jebkura sapņu interpretācijas sistēma ir „pareiza”. Ja jebkura ir „pareiza”, tad visas ir „pareizas””.
Autors rakstā sniedz dažas senas sapņu interpretācijas, piemēram:
„Budas māte nosapņoja, ka dimanta zilonis ar sešiem snuķiem iekļuva viņas dzemdē. Brahmaņi iztulkoja viņas sapni, ka Maijai piedzims dēls, kas kļūs par dižu valdnieku.
Jāzeps veiksmīgi interpretēja faraona sapni par septiņām treknām un septiņām kārnām govīm – septiņi pārticības un septiņi bada gadi.”.
Vēl interesantāka ir sapņu māksla vai mākslas (dzejas, zīmējumu u.c.) atnākšana (radīšana) sapnī.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=464&show=601&act=read&ct=sub]
Neverbālā saskarsme jeb ko mēs izsakām bez vārdiem. Jelena Kovzeļeva (2006/07)
Neverbālā komunikācija ir sazināšanās bez vārdiem, izmantojot tādus līdzekļus kā mīmiku, acu skatienu, žestus, pozas, balsi – tās intonāciju, pauzes, fizisko distanci, izvietojumu telpā, apģērbu. Paralingvistiskie līdzekļi jeb neverbālā uzvedība un cilvēka ārējais izskats var kalpot ne tikai kopā ar vārdiem, bet arī kā patstāvīga cilvēka saskarsmes valoda. D. Kārnegi ir teicis, ka „cilvēka sejas izteiksme ir daudz nozīmīgāka par drēbēm, kas ir mugurā”. Bet varbūt vēl svarīgāk ir savu sarunu biedru turēt „drošā attālumā”, lai viņš nespētu atšifrēt mūsu nepatiesumu, noklusēšanu, melus? Un ko par mums liecina „distances ieturēšana?” Par to un vēl daudz ko citu stāsta raksta autore, pedagoģe un psiholoģe Jeļena Kovzeļeva.
„Distance ir viens no svarīgākajiem faktoriem labai sarunai. Tas, kā cilvēks jūtas saskarsmes laikā – brīvi vai saspringti, ir atkarīgs no tā, kāda ir distance starp partneriem. Amerikāņu zinātnieki, savos pētījumos parādīja, ka distance starp cilvēkiem ir atkarīga ne tikai no sarunu partnera statusa, dzimuma, vecuma, tautības un etniskām pazīmēm, bet arī no temperamenta īpašībām. Tā, piemēram, introvertā tipa cilvēkiem piemīt īpašība sarunājoties atrasties lielākā attālumā no sarunas partnera, nekā ekstraverta tipa cilvēkiem. E. Holls izdala četras distances vai attālumus, ko ievēro sarunas partneri: intīmo, personisko, sociālo un publisko distanci. Taču viss nav tik viennozīmīgi. Ir pētījumi, kas liecina, ka distanci, kuru, piemēram, dāņu pāris uzskata par normālu sociālu kontaktu, amerikāņi tulko kā seksuālu uzmākšanos”.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=457&show=601&act=read&ct=sub]
Ko darīt ar nepabeigtiem darbiem un attiecībām? Viktorija Kokorenko. (2007/01)
Par autoru: Viktorija Kokorenko ir Sankt – Pēterburgas Valsts psiholoģijas un sociālā darba institūta psiholoģijas katedras docente, Starptautiskā profesionālās meistarības centra „Vaiņode” Latvijā pasniedzēja, kā arī grāmatu „Speciālās psiholoģijas praktikums” («Практикум по специальной психологии») un „Mākslas tehnoloģijas palīdzošo profesiju speciālistiem” («Арт – технологии в подготовке специалистов помогающих профессий») autore.
Nepabeigtu darbu un attiecību problēma ir zināma daudziem. Nepadarīti darbi, neizpildīti solījumi, attiecības, kuras jau sen kļuvušas apgrūtinošas, – tām nevar un nevar „pielikt punktu”. Viss šis „nepabeigtais” cilvēku apgrūtina, rada emocionālu spriedzi, vainas izjūtu.
Saskaņā ar geštaltpsiholoģijas uzskatu, cilvēks pasauli, citus cilvēkus un sevi uztver kā vienu veselumu, nedalīti, tādēļ centieni pēc viengabalainības, pabeigta geštalta jeb tēla ir uzskatāmi par viņa pamata vajadzību. Bez tam, kad mēs kaut ko plānojam, uzsākam vienu vai citu darbību, mums ne tikai izveidojas kādas lietas (darba, pasākuma), cilvēka vai attiecību koptēls, bet izstrādājas arī atbilstošs enerģijas daudzums, kas mums palīdz šo koptēlu iemiesot dzīvē. Tomēr, ja rezultāta jeb „gala punkta” sasniegšanai nepieciešamā enerģija netiek izlietota pilnībā, tad tā kumulējas jeb uzkrājas un šī neizlietotā enerģija destabilizē cilvēka psihoemocionālo stāvokli.
Personībai raksturīgie psiholoģiskās aizsardzības mehānismi ļauj uz laiku „aizmirst” par nepabeigtajām lietām, izvairīties no tikšanās ar sev „nevēlamiem” cilvēkiem. Tomēr šāda izstumšana un bēgšana prasa no cilvēka milzu piepūli – zemapziņā izstumtie pārdzīvojumi laiku pa laikam „izraujas” apziņā un mēs atkal un atkal atgriežamies pie savām „nepabeigtajām lietām”.
Psiholoģijā nepabeigto darbību fenomens ir pazīstams kā „Zeigarnikas efekts”* – nepabeigtas darbības atmiņā paliek ievērojami ilgāk, nekā pabeigtas. Droši vien daudziem no mums šī „nepabeigtības” sajūta ir tik pazīstama un vienlaikus apgrūtinoša. Patiesībā tā atņem mums spēku dzīvot tālāk – kvalitatīvi, piepildīti, ar prieku.
Darbam ar šo problēmu mākslas terapijas speciālisti ir izstrādājuši un veiksmīgi pielietojuši praksē vairākas tehnoloģijas. Terapijas galvenie mērķi ir:
personiski nozīmīgu problēmu aktualizācija un analīze;
nepabeigto darbu un attiecību nozīmīguma un nepieciešamības apzināšanās;
cilvēka motivēšana „nepabeigto situāciju” novest līdz galam.
Mēs zinām, ka praktiski visās kultūrās pastāv tradīcija, kas ir saistīta ar Jauno gadu – kā jaunu posmu savā dzīvē. Ir pieņemts, ka vecajā gadā ir jāatdod parādi, jāsakārto māja, jānokārto attiecības darbā, arī personiskajā dzīvē. Citiem vārdiem sakot – jāpabeidz vecajā gadā iesāktie darbi. Tā, lai jaunais posms sāktos it kā ar „baltu lapu”.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=498&show=108&act=read&ct=sub]
Kā garīgās veselības jautājumi un cilvēki ar psihiskajām slimībām tiek atspoguļoti Latvijas presē? Inga Bombina, Daiga Kamerāde, Andris Kleins (2004/09)
Tikai 13% no visām publikācijām galvenā tēma bija garīgās veselības jautājumi, vēl mazāk (tikai 7%) atspoguļoti cilvēki ar psihiskajām slimībām. Ļoti reti tiek runāts par cilvēku, kas slimo ar psihiskajām slimībām, tiesībām un sniegta populārzinātniska informācija par garīgo veselību. Iespējams, ka garīgā veselība un ar to saistītie jautājumi Latvijā savā ziņā ir tabu, par ko nerunā vai kas tiek atzīts par pārāk depresīvu un biedējošu tematu, lai par to rakstītu.
Pētījums tika veikts 2004.gada maijā/jūnijā, izmantojot reprezentatīvu Latvijas preses izdevumu izlasi. Tajā tika iekļauti 15 nacionālie un reģionālie preses izdevumi latviešu un krievu valodā. No šiem izdevumiem tika atlasītas visas publikācijas, kas bija saistītas ar garīgās veselības jautājumiem un vēstīja par cilvēkiem ar psihiskajām slimībām. Pavisam tika atrastas 24 publikācijas par pētījuma tēmu, kas tika analizētas gan kvantitatīvi, izmantojot satura analīzi, gan kvalitatīvi.
Tā, piemēram, no visiem 15 analizējamajiem preses izdevumiem mēneša laikā tikai sešos no tiem bija kāda publikācija par pētījuma tēmu. Lielākā daļa šo publikāciju (apmēram 78%) garīgās veselības jautājumus apskatīja citu tēmu, visbiežāk ziņu (57%), kriminālziņu (17%) un anekdošu, kontekstā (22%). Kaut gan anekdotes un anekdotiskus gadījumus (piemēram, stāstu par vīrieti, kuram patika pārģērbties par pupu) varētu uzskatīt par visai nevainīgu psihiski slimu cilvēku atspoguļojumu. O. Wahl (Wahl, 2003) norāda, ka tas rada aplamu priekšstatu par psihisko slimību nopietnību. Ļoti reti reālajā dzīvē psihiskās problēmas ir tik skaidras un vienkāršotas, kā tas tiek attēlots anekdotēs.
Rezultāti rāda, ka lielākoties informāciju par garīgās veselības jautājumiem preses izdevumi iegūst no ziņu aģentūrām (22%), policijas, prokuratūras un tiesnešiem (13%) un psihiskās veselības aprūpes speciālistiem (13%). Pašiem cilvēkiem ar psihiskajām slimībām vārds netiek dots.
Informācija, kas veido priekšstatu par psihisko slimību cēloņiem un ārstēšanas iespējām, ir svarīga, jo tā atspoguļo attieksmi pret cilvēkiem, kuriem ir diagnosticētas psihiskās slimības. Piemēram, ja tiek apgalvots, ka psihiskās slimības cēlonis ir, piemēram, gribasspēka trūkums, tātad paša cilvēka vaina, tas var norādīt uz negatīvu attieksmi pret viņu (Secker et al., 1996). Šie priekšstati var noteikt vai cilvēks, kam ir aizdomas par psihisku saslimšanu, meklēs palīdzību un kur viņš to meklēs.
Diemžēl jāsecina, ka preses izdevumos informācija par garīgo slimību cēloņiem un to ārstēšanas iespējām ir ļoti skopa. Lielākoties publikācijās tiek uzsvērti sociālie un personiskie faktori, apgalvojot, ka psihiskās slimības saistītas ar sadzīviskām grūtībām: ar bezdarbu un it īpaši ar problēmām savstarpējās attiecībās (“romānam beidzoties, sievietēm vieglāk ..izbēgt no depresijas un nervu darbības traucējumiem”). Tikpat kā netiek pieminēti citi faktori, t.sk. bioloģiskie, kas saistīti ar psihisko slimību izcelsmi, izņemot neskaidru apgalvojumu kādā reklāmā: “Depresija “rodas smadzenēs”? Dažreiz šo problēmu rada dziedzeri”.
Neizdevās atrast publikācijas, kas veidotu pozitīvu priekšstatu par cilvēkiem ar psihiskām slimībām, uzsverot viņu spējas tikt galā ar kaiti un dzīvot relatīvi kompetentu un neatkarīgu dzīvi.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=170&show=701&act=read&ct=sub]
Robeža starp ārprātu un saprātu. Juris Batņa (2004/02)
Psiholoģe Marša Linehane saka: “Cilvēki ar robežpersonības traucējumiem ir kā psiholoģisks ekvivalents pacientiem, kuriem ir apdegumi pa visu ķermeni. Viņiem sagādā sāpes burtiski viss”. Personības traucējumi ir diagnosticējami aptuveni 10 % cilvēku. Šai psihisko traucējumu grupai raksturīgas neadaptīvas personības iezīmes, kam ir konstanta un nopietna ietekme uz darbu un starppersonu attiecībām.
ASV izveidotajā Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (DSM – IV) tiek doti 9 robežpersonību traucējumu kritēriji. Vairāk aprakstošajā Eiropā pieņemtajā Starptautiskajā Slimību Klasifikācijā (SSK – 10) tiek diagnosticētas emocionāli nestabilas personības ar 2 variantiem: impulsīvais tips un robežtips. Robežtipu raksturo ne tikai emocionāla nestabilitāte, impulsu kontroles trūkums, līdzīgi kā impulsīvām personībām, bet arī paštēla traucējumi, mērķu un iekšēju vēlmju neskaidrība, hroniska tukšuma sajūta, intensīvas un nestabilas interpersonālās attiecības. Robežpersonībām ir tendence uz pašdestruktīvu uzvedību, ieskaitot pašnāvnieciskus žestus un mēģinājumu. Tas novērojams apmēram 10 % šo pacientu (Williams, 1985), kas ir 50 reizes biežāk nekā vidēji populācijā. Šādi šie pacienti visbiežāk nonāk neatliekamās palīdzības nodaļās un psihiatru redzes lokā, jo daļai pacientu mēdz būt īstermiņa reaktīvu psihožu epizodes. Robežpersonību pacienti ātri un intensīvi iesaistās attiecībās ar citiem un ātri tajās rodas problēmas, jo ir daudz konfliktu, šķiršanos, fiziskas, seksuālās, emocionālas vardarbības, smagi ēšanas traucējumi. Šiem cilvēkiem ir grūti uzticēties citiem, viņi var manipulēt ar citiem. Bieži ir smaga depresija, trauksme, impulsīva uzvedība, kas ietver sevī azartspēles, narkotiku, alkohola lietošanu, zagšanu.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=24&show=701&act=read&ct=sub]
Kas slēpjas aiz humora? Jānis Roze (2005/02)
Raksta autors iepazīstina ar savdabīgu un interesantu zinātnisku pieeju humora aspektu pētniecībā, apskatot pārākuma/pazemojuma teoriju, kas skata agresiju kā humora komponentu un pauž ideju, ka humors ir ir sociāli pieņemams un fiziski nekaitīgs agresijas izpausmes veids. “Cilvēkiem pieņemamāka un patīkamāka ir smiešanās par jokiem, kuros pazemo vai izsmej tos, kuri viņiem nepatīk. Nelabprāt tiek pieņemta smiešanās par tiem, ar kuriem viņi paši identificējas.”
Zillmans un Kantors (1972) atklāja pamatojumu šai teorijai pētījumā, kurā piedalījās koledžas audzēkņu grupa un vidēja vecuma biznesa un profesionālu speciālistu grupa, kas atradās pārākuma – pakļautības attiecībās (tēvs – dēls, darba devējs – darba ņēmējs utt.).
Kā jau bija gaidāms, studenti augstāk novērtēja tos jokus, kuros padotais pazemoja priekšnieku, nekā tos, kuros vadītājs pazemoja padotos, turpretim profesionāļi augstāk novērtēja tieši pretējos jokus.
Citā pētījumā (Zillmann at al.,1974) atklājās, ka pētījuma dalībnieku tīksme par humoristiskām bildēm, kurās tiek pazemoti vairāki politiskie kandidāti, korelē ar negatīvo attieksmi pret konkrēto kandidātu.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=236&show=701&act=read&ct=sub]
Psihoterapijas efektivitāte. Agris Palkavnieks (2005/08)
Psihoterapijai ir nedaudz vairāk kā 100 gadu ilga vēsture. Tomēr joprojām nerimst strīdi un diskusijas par to, kas tad īsti ir psihoterapija, kā tā iedarbojas un vai vispār iedarbojas, sniedzot tās saņēmējam atvieglojumu un noturīgas pozitīvas izmaiņas. Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka psihoterapija ir tikai tāda “papļāpāšana”, “naudas pumpītis”, ka ne jau psihoterapija, bet “laiks dziedē”. Un ko par to saka zinātnieki?
Ko cilvēki sagaida no psihoterapijas? Vispirms, protams, ka izzudīs, vai vismaz – ievērojami mazināsies simptoms (trauksme, bezmiegs, slikts garastāvoklis, fizisks diskomforts, problēmas attiecībās, nepārvarama tieksme uz kādam noteiktām darbībām, vielām, ēšanas traucējumi utt.).
Psihoterapeitiska pieeja balstās uz cilvēka psihes (dvēseles) funkcionēšanas izpratni, un simptoms tiek uzlūkots plašākā kontekstā – kā cilvēka personības savdabīgā reakcija konkrētajā dzīves situācijā, tas “stāsta” par cilvēka iekšējā un ārējo konfliktu būtību un personības spēju (drīzāk “nespēju”) veselīgā veidā tikt ar tiem galā. Ja netiek atrisināts iekšējais konflikts, bet vienīgi noņemts simptoms (piemēram, trauksme mazināta ar trankvilizatoriem), cilvēks neapzināti izmantos citu veidu – citā funkcionēšanas līmeni, lai “runātu simptomu valodā”.
Piemēram, indivīds, kurš netiek galā ar sociālajām fobijām (emocionālās sfēras simptoma) sāk izolēties no sabiedrības – tātad mainās viņa sociālā uzvedība, vai arī cilvēks, ilgstoši būdams depresijā, apzināti (mēģina izdarīt pašnāvību) vai neapzināti (cieš nelaimes gadījumā) iegūst traumu – somātiski simptomi. Tie, kas ilgstoši izjūt emocionālu spriedzi, nereti sāk pievērsties alkoholam vai citām apreibinošām vielām. Tas ir veids, kā mazināt spriedzi, taču galēji neveselīgs – noved pie atkarības.
Psihoanalītiskie terapeiti saka – “simptomam nav nozīmes”, nozīme ir iekšējā konflikta būtībai. Atveseļošanās nenozīmē tikai simptoma noņemšanu. Atveseļošanās nozīmē, ka cilvēks ir izpratis savu simptomu jēgu, un personība ieguvusi jaunus, veselīgus reaģēšanas veidus.
No medicīniskā viedokļa terapijai ir pietiekošs efekts, ja likvidēts simptoms. Savukārt cilvēka pozitīvas personības izmaiņas, piemēram, palielinājusies izpratne par sevi, saskarsmi ar citiem, pieaudzis pašnovērtējums un skaidrāk apzinātas savas vēlmes un vajadzības – var būt nepatīkamas un traucējošas citiem. Nereti no alkoholiķu ģimenes locekļiem nākas dzirdēt, ka “viņš bija “labāks”, kad dzēra – tagad pārstājis dzert un kļuvis pārlieku prasīgs”.
Tomēr psihoterapijā galvenā persona ir klients, un viņa vajadzības un vērtējums ir noteicošais.
[http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=307&show=701&act=read&ct=sub]