Dzejnieka Klāva Elsberga darbi.
Referāts.
Rīga, 2006.
Saturs.
Ievads……………………………………………………………………………………..3.lpp
1. nodaļa………………………………………………………………………………..4.-5.lpp
2. nodaļa………………………………………………………………………………..6.-8.lpp
Tēzes……………………………………………………………………………………….9.lpp
Literatūras saraksts……………………………………………………………………10.lpp
Nobeigums………………………………………………………………………………11.lpp
Pielikums…………………………………………………………………………………12.-13.lpp
Ievads.
Sākotnējā darba mērķis bija censties uzzināt kāda bija Klāva Elsberga bojā eja. Jo tā ir kā miglā tīta un varētu būt diezgan interesanti un aizraujoši censties to noskaidrot. Par šī izcilā dzejnieka un tulkotāja nāvi ir daudz un dažādas versijas, bet nav noskaidrota tā viena- īstā. Un iespējams autoram neizdotos atrast to īsto veidu kā tas viss notika. Un iespējams tas neizdotos, jo ir problēmas ar informācijas daudzumu – tā ir pārāk maz. Lūk, tāpēc, darba mērķis ir izpētīt dzejnieka un tulkotāja Klāva Elsberga dzeju. Autors vēlas raksturot Klāva Elsberga darbus.
Autors izvēlējās rakstīt tieši par šo tēmu, jo piesaistījusi šī dzejnieka un tulkotāja interesantā dzeja.
Dzejnieka un tulkotāja darbi.
Klāvam Elsbergam (1959 – 1987) dzīves laikā publicēti tikai divi dzejoļu krājumi – “Pagaidīsim ausaino” (1981) un “Bēdas uz nebēdu” (1986); trešais – “Velci, tēti” (1989) – iznāca jau pēc autora nāves. Elsbergs piederīgs dzejnieku paaudzei, kura debitēja 70. gadu nogalē un 80. pirmajā pusē (Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Guntars Godiņš, Anna Rancāne, Inese Zandere u. c.) un kura tiecās noārdīt jau pārmēru stabilo latviešu dzejas hierarhiju.
Grāmatā “Pagaidīsim ausaino” atšķirībā no jauno dzejnieku lielākās daļas Elsbergs atļāvās būt demonstratīvi – taču ne infantili – jauns un lāgiem arī drusku naivs, neslēpdamies aiz aizgūtas vai nozagtas pieredzes vai intelektuālisma maskas. Tāpat viņš nespēlēja nedz “tribīnes dzejnieku”, nedz eksaltētu romantiķi vai vienlīdz eksaltētu pesimistu – lomas, kuras iecienījuši iesācēji arī latviešu dzejā. Citiem vārdiem, Elsbergs sāka veidot savu poētisko pasauli no pašiem pamatiem; no sākta gala viņš tiecās nevis pakļauties autoritātēm, bet būt brīvs, lai arī lāgiem nācās aizklīst strupceļos vai izklejoties pa pārmēru iestaigātām taciņām. Visjūtamāk Elsbergu ir iespaidojusi Ojāra Vācieša poētika (piemēram, atbalsojot Vācieti, viņš rakstīja: “Man reizē sirds un Visums sāp, bet cilvēku nedrīkst tā sāpināt”; taču dzejniekam allaž atrodas klasiskā izeja no šīs situācijas: “šī vēl nav īstākā bēdu leja te retumis uzrakstās kāda dzeja”). Elsbergs turpināja arī ironiskās spēles līniju, kuru septiņdesmitajos gados tik efektīgi bija aizsācis Jānis Rokpelnis. Tipisks piemērs: “Kāpēc gan dzīve, kas ir tik skaista reizēm ir tāda maita.” Taču Elsberga ironija ne tik daudz saistīta ar spēli un spēles prieku – un līdz ar to arī ar vairāk vai mazāk izspīlētu pozu – cik ar domu par iekšējo brīvību: ironisks dzejnieks ir ne vien redzīgāks, bet arī brīvāks. Elsberga ironijā allaž krietni jūtama ir traģikas klātbūtne, esamības traģiskais fons, par kuru gan var ironizēt, bet kurš tālab nekur nepagaist. To labi raksturoja Knuts Skujenieks: “Viņa pamat intonācija ir liriska ironija, kas nepāraug ne žultainā tiesāt gribā, ne ekscentriskā kūlenī. Ironija, kas pēc autora gribas pārtop rezignācijā vai traģikā.”
Elsbergs apzināti dzejo nepoētiski, diez ko nerespektēdams daudzos vārsmošanas likumus, un tomēr gala iznākums izrādās poētisks. Precīzāk, Elsbergs paliek dzejnieks, arī būdams nepoētisks; tā ir dzeja, kas ietver sevī arī “dzīves prozu”, lieliski apzinoties distanci starp prozu un poēziju. Acīmredzot tā ir likumsakarība: katra paaudze no jauna atklāj to, ka dzejas robežas iespējams paplašināt uz profānās leksikas un citu piezemēto padarīšanu rēķina. Abstrakcijas Elsbergs allaž tiecas sasaistīt ar kādām parasti visai kolorītām un mazliet groteski deformētām reālijām. Raksturīgs paraugs: “es ražoju dzejas vielu, ar kuru var pielīmēt lielu, raķeti klātu pie šahtas, ģenerāli pie tahtas, draudīgus vārdus pie mutes, un zemūdeni pie butes”. “Augstais” tiek projicēts “zemajā” – un otrādi; līdz ar to “zemais” iegūst kādu jēgpilnu dziļuma dimensiju, savukārt “augstais” – parodijas un groteskas efektu.
Elsbergs vairās no nodeldētiem simboliem un metaforām, no “vecajiem un vienkāršajiem vārdiem”, radīdams pats savas, bieži vien pārgalvīgi sarežģītas metaforas. Tāpat viņš nemēģina “aizbēgt” vai “paslēpties” no ikdienas, kaut gan “patvēruma” motīvs viņa dzejā ir jūtams; pavisam pretēji, daudzi dzejoļi izaug tieši no ikdienas – dzeja netiek dalīta “lielajās” un “mazajās” tēmās.
Zināmā mērā var uzskatīt, ka Elsbergs bija savas paaudzes skeptiski ironiskās pasaules izjūtas izteicējs. Runa nav par “laika zīmēm”, par kurām priekšstatu parasti rada reāliju piesaukšana un aprakstīšana vai žurnālistiski dzejojumi, kaut gan Elsberga dzejā lāgiem atrodamas arī “laika zīmes”. Drīzāk “klātbūtnes efektu” rada tieši viņa valoda: nevis valodiskas ekstravagances kā Uldim Bērziņam vai Jurim Kunnosam un arī ne smalki izkopta stilistika (gan jāpiebilst, ka arī šķietami raupja stilistika dažkārt prasa rūpīgu slīpēšanu), bet gan “iegrimšana” valodas dabiskajā esamībā. Līdz ar to arī dzeja kļūst dabiska, mānīgi vienkārša un tai pašā laikā gana rafinēta. Elsberga rakstības poētiskais manifests ir nenoliedzami iespaidīgs: “Pirkstgaliem aizdegoties neveiklie vārdi iet bojā lai tu ar tuksnesi mutē caur simbolu birztalām ietu, nāve konspektē mūžu un pasvītro šito vietu.”
Elsberga dzejoļi bieži atgādina mazas ironiskas novelītes vai “situācijas”, kurās brīžiem sirreālais skatīts kā pašsaprotams, tiesības uz izbrīnu un neizpratni atstājot lasītājam. Šādā aspektā Elsbergs ir pats stāstošākais no astoņdesmito gadu dzejniekiem – viņa dzeja vien retumis tiecas sarukt elegantā aforismā. Taču tas nenozīmē, ka viņš kaut ko aprakstītu vai izklāstītu reāli iedomājamas norises. Drīzāk teksti veidoti kā kādas domas, emocijas vai metaforas piedzīvojumi Elsberga poētiskajā pasaulē. Dažkārt tās ir mulsinošas metaforas: “Dzelzceļa malā sapnis pakārts šūpojas vējā, sasalis galīgi ciets, ka cilvēku nosist var.” Bez šaubām, dzelzceļa malā pakārto sapni var atvedināt uz sapņa un mehāniskās taisnvirziena kustības pretstatījumu, taču šāda burtiska interpretācija metaforu nogalētu. Tā tomēr tiecas pateikt vairāk: kontrasts starp sapni un divkāršo nāves piesaukšanu ir jēgietilpīgs. Īstenībā tas ir viens no Elsberga – un arī astoņdesmito gadu poētu ģenerācijas – poētikas stūrakmeņiem: radīt metaforas, kas būtu mulsinošas vai negaidīti žilbinošas un kuru pēkšņi uzšķiltajā gaismā viss izskatītos citādāk. Šoka estētikas nepieciešamību ir uzsvēris arī pats autors: “Bet nebūt puķei, kas oderi sniedz es gribu lai mani kliegdami kliedz.” Tā gan drīzāk ir retoriska formula, jo izkliegšanai Elsberga dzeja īsti piemērota nav – emocionālais spriegums allaž tiek apslāpēts un pieklusināts: “Es esmu tā upe kur dvēsele domīgi kuģo, upe, kas neguļ un lēni kā nopūta plūst.” Groteskai ainai vai ņirdzīgam izsmieklam blakus allaž ir liriskas skumjas – un otrādi.
Elsbergam ir nepieņemama jebkādas mehāniskas un atcilvēciskotas sakārtotības ideja – tas ir viens no viņa dzejas noturīgākajiem motīviem. Ir lietu dabiskā kārtība, kas balstās uz veselo saprātu un kurai Elsbergs labprāt pakļaujas (daudzi viņa liriskākie un sirsnīgākie dzejoļi veltīti sievai un bērna piedzimšanai), un ir absurdais un trulais sistēmiskums, kas sakņojas sastingušās dogmās, izvirza šķietami pareizas prasības un dod pareizus padomus (“no tiem padomiem man bieži gribas vemt”). Šeit parādās atsvešinātā laika motīvs – laiks, kad cilvēks ir nebūtiska vienība:
“šis laiks ir automātiskās durvis, neviens lai tām nepiespiežas”; un – “nekad nav bijis tik viegli, iz dzīves vilciena krist.” Cituviet – visai savdabīgs mehāniskā un atsvešinātā laika, arī progresa idejas traktējums: “ar piesūcekņiem – čmok un čmok -viens taisni kalnā iet”; teksts noslēdzas ar vārdiem – “kungi – mans gadsimts ir miris.”
Mazs ieskats Klāva Elsberga biogrāfijā.
K.Elsbergs ir izcilākais 1980.gadu paaudzes dzejnieks – tās paaudzes sirdsapziņa un etalons, kura apzinājās vienotības spēku. Elsberga dzejai raksturīga saasināta laika uztvere gan cilvēka vēsturiskuma un vēstures procesa nepārtrauktībā, gan cilvēka mūža neatgriezeniskuma dramatismā. Elsberga dvēseles jūtīgums nereti ir apslēpts ironiskā un pašironiskā pasaules tvērumā. Dzejas frāze ir trāpīga, tajā saliedējas dažādi valodas stili. Elsberga daiļradi ir bagātinājusi franču dzejas pieredze, un tajā turpināta 20.gs. 70.gados aizsāktā depoetizācijas tradīcija, kura balstījās neidealizētā un neizskaistinātā skatījumā uz apkārt notiekošo.
Klāvs Elsbergs dzimis 1959.gada 3.janvārī Rīgā rakstnieces Vizmas Belševicas un tulkotāja Zigurda Elsberga ģimenē. Māte atmiņās raksta, ka dēls dzimis trīs moku dienās un vienmēr jutis sev blakus nāves ēnu.
1977.gadā Elsbergs pabeidza mācības Rīgas 11.vidusskolā, un pēc gada laikrakstā “Padomju Jaunatne” tika publicēts pirmais viņa dzejolis Mācēšana. Dzejoļus viņš sāka rakstīt jau 14 gadu vecumā, taču pirmā grāmata Pagaidīsim ausaino iznāca tikai 1981.gadā, kaut arī sakārtota iespiešanai tā bija jau agrāk.
Gadu pēc pirmās grāmatas izdošanas Elsbergs pabeidza studijas LU Svešvalodu fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļā, un tulkošana no franču, angļu un krievu valodas kļuva par viņa otru sevis realizācijas jomu literatūrā, dzeja palika pirmā. Kļūt par PSRS dzejnieku godīgajam Elsbergam bija smaga nasta, jo viņš apzinājās savu misiju – rakstīt patiesību, tāpēc jo asi izjuta dzīvi armijā 1982.gadā: tukšo laiku, kad bija ierobežota iespēja koncentrēties dzejas radīšanai.
Par Elsberga mūža mīlestību bija lemts kļūt dzejniecei Irēnai Auziņai, ar kuru viņš mācījās vienā skolā un apprecējās 1978.g. pēc pirmā studiju gada universitātē. Laulībā 1982.gadā piedzima dēls Matīss un 1983.gadā – meita Ieva.
Par jebkuru savu dzejas vai tulkojuma rindu Elsbergs jutās atbildīgs un centās nevis mākslai piešķirt kādu dīvainības oreolu, bet gan padarīt mākslu par dzīves nepieciešamību. To viņš darīja, savienojot savu dzejnieka misiju ar sabiedriskajām aktivitātēm un pilnvērtīgu personisko dzīvi.
1982.–1986.g. Elsbergs strādāja izdevniecībā “Liesma” par redaktoru, bet sākot ar 1986.g. – daudz pūļu veltīja žurnāla “Avots” tapšanai, kas bija asākais tā laika literārais izdevums visā PSRS un tika izdots 1987.–1992.g. Līdz pat savai nāvei Elsbergs atbildēja par šī žurnāla Literatūras nodaļu. 1985. gadā viņu uzņēma par Rakstnieku savienības biedru, bet pēc gada iznāca otrais un viņa dzīves laikā pēdējais dzejas krājums Bēdas uz nebēdu, kur simboliski izskan ar dzejoli Neatvadīsimies (skatīt pielikumā).
1987. g. 5.februārī 28 gadu vecumā Elsbergs mīklainos apstākļos gāja bojā rakstnieku namā Dubultos.
1987. gadā Elsbergu apbedīja Rīgā, Raiņa kapos. Latviešu alpīnisti vienu no kalna pārejām Pamira grēdā nosauca Klāva vārdā. 1988. gadā Staicelē viņam uzstādīja piemiņas akmeni.
1987. gadā Latvijas Rakstnieku savienība nodibināja Elsberga prēmiju par gada labāko jauno rakstnieku veikumu literatūrā.
Latviešu komponisti Elsberga dzeju bieži ir izmantojuši par savu dziesmu tekstiem, piemēram, J. Kulakovs un J. Lūsēns. Izmantojot tikai Elsberga dzeju, K. Dimiters uzrakstīja dziesmu ciklu, kas 2001.gadā izdots diskā Cik smalkā diegā viss karājās.
Tēzes.
1. Elsbergs vairās no nodeldētiem simboliem un metaforām, no “vecajiem un vienkāršajiem vārdiem”, radīdams pats savas, bieži vien pārgalvīgi sarežģītas metaforas.
2. Klāvam Elsbergam (1959 – 1987) dzīves laikā publicēti tikai divi dzejoļu krājumi – “Pagaidīsim ausaino” (1981) un “Bēdas uz nebēdu” (1986); trešais – “Velci, tēti” (1989) – iznāca jau pēc autora nāves.
3. Elsbergs sāka veidot savu poētisko pasauli no pašiem pamatiem; no sākta gala viņš tiecās nevis pakļauties autoritātēm, bet būt brīvs, lai arī lāgiem nācās aizklīst strupceļos vai izklejoties pa pārmēru iestaigātām taciņām.
4. Elsbergs apzināti dzejo nepoētiski, diez ko nerespektēdams daudzos vārsmošanas likumus, un tomēr gala iznākums izrādās poētisks. Precīzāk, Elsbergs paliek dzejnieks, arī būdams nepoētisks; tā ir dzeja, kas ietver sevī arī “dzīves prozu”, lieliski apzinoties distanci starp prozu un poēziju.
5. Elsbergam ir nepieņemama jebkādas mehāniskas un atcilvēciskotas sakārtotības ideja – tas ir viens no viņa dzejas noturīgākajiem motīviem.
6. Elsberga dzejoļi bieži atgādina mazas ironiskas novelītes vai “situācijas”, kurās brīžiem sirreālais skatīts kā pašsaprotams, tiesības uz izbrīnu un neizpratni atstājot lasītājam.
7. K. Elsbergs ir izcilākais 1980.gadu paaudzes dzejnieks – tās paaudzes sirdsapziņa un etalons, kura apzinājās vienotības spēku.
8. Par jebkuru savu dzejas vai tulkojuma rindu Elsbergs jutās atbildīgs un centās nevis mākslai piešķirt kādu dīvainības oreolu, bet gan padarīt mākslu par dzīves nepieciešamību.
9. 1987.gadā naktī uz 6.februāri Dubultu jaunrades namā caur 9.stāva gaiteņa logu tika izmests Klāvs Elsbergs. Belševica to uzskatīja par plānotu politisku slepkavību, taču tīši vai netīši, bet paviršā izmeklēšana neļāva pierādīt triju aizdomās turēto Maskavas rakstnieku vainu.
Literatūras saraksts.
1. www.literature.lv
2. K. Elsbergs “Pagaidīsim ausaino”
3. K. Elsbergs “Bēdas uz nebēdu”
4. www.enc-baltija.lv
5. www.latnet.lv
Nobeigums.
Šī darba mērķis bija censties izpētīt kā K. Elsbergs rakstīja dzeju. Precīzāk- izskatīt vai ir bijis kāds viens noteikts stils kādā tika šie darbi rakstīti. Par informācijas trūkumu pilnīgi noteikti sūdzēties nevar, tā bija pietiekami. Šis stāstošais dzejnieks un tulkotājs vienmēr ir vēlējies būt pavisam citādāks. Viņš to ir panācis, jau kopš pašiem viņa dzejas gaitu pirmsākumiem. K. Elsbergs nekad nav centies pakļauties autoritātēm. Viņš vienmēr bijis brīvs šajā ziņā. Vienmēr īpašs.
Pielikums.
Neatvadīsimies.
Rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet,
nevajag zaķi nesteigsimies,
neatvadīsimies.
Asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet,
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies.
bibliogrāfija.
dzeja
-Velci, tēti/ sast. I. Auziņa. R.: Liesma (1989)
-Bēdas uz nebēdu. R.: Liesma (1986)
-Pagaidīsim ausaino. R.: Liesma (1981)
kopoti raksti
-Tīkami rosīgi šļaksti/ vēstules un raksti. R.: Enigma (2000)
-Gājiens/ proza un tulkojumi. R.: Enigma (1999)
-Pie sienas un Maigajā zemē/ dzeja. R.: Enigma (1997)
tulkojumi
-Vonnegūts K. Lopkautuve nr. 5./ tulk. kopā ar Aini Ulmani. R.: Liesma (1987)
-Vonnegūts K. Čempionu brokastis. R.: Liesma (1987)
-Apolinērs G. Gājiens/ izlase. R.: Liesma (1985)
Pļavnieku kaķis
Pēdīgās kaķenes tuvumā nav
padzīts un apmaldījies es klīstu
un savā dzejiskā kliedzienā
ielieku dvēseli visu.
Jaunajā dzīvoklī ielaida mani
laimes nesējus vienmēr dzen projām
pagrabos guļu no miskastēm ēdu
acis pūžņo
es eju bojā.
“Šim dzīvokļa saņēmējam ir jāatdod
savas tiesības kaķēniem pērniem
un cietumā jāiet”
es domāju klupdams
pār līķīti rītā
kad eju staigāt ar bērniem.