R – Eiropas tērps XVII gs.
R – Eiropā neparasti augstu kultūras uzplaukumu veicināja renesanse (XIV – XVI gs.) Šajā periodā atdzimst cilvēka personības vērtība. Jaunais estētiskais ideāls izpaudās jaunās apģērbu formās jaunā modē. Galvenais tajā bija veidot plastisku harmonisku tēlu.
Viena no spēcīgākām R – Eiropas valstīm XVII gs. bija Francija. Tās kultūra veidojās itāļu renesanses ideālu ietekmē. Uz Franciju tika aicināti no Itālijas Leonardo da Viņči, Benvenuto Čellini u.c. ievērojamākie mākslinieki. Francijā bija greznākās pilis, greznākais galms, un par to rūpējās paši karaļi. Jaunās iezīmes mākslā skāra arī apģērbu. Tas bija spilgts, viegls un gaišs.
17 gs. 1. puses tērps.
Tērpu raksturu ietekmēja trīsdesmit gadu karš, kurā iesaistījās Francijas XVII gs. 1. pusē. Tērpu krāsas bija spilgtas(tumšas, bieži melnas). Nebija stingras atšķirības vīriešu tērpos. Muižnieki vienā un tajā pašā parādēs tērpā ballēs dejoja un gāja karā.
Vīriešu tērps.
Tas kļuva brīvāks un ērtāks. Paaugstināta vestes vidusdaļa un samērā gari pantaloni. Aristokrāta tērpam svarīgākā daļa bija balts krekls ar mežģīnu manšetēm un platu atlocītu apkakli, apšūtu ar mežģīnēm.
Vienkāršākās tautas un hugenotu kreklus šuva bez mežģīnēm. Virs krekla vilka kamzoli ar stipri paaugstinātu vidusdaļu. Aizmugurējā daļa saīsināta, bet priekšpusē pagarināta. Uz platajām piedurknēm bija dekoratīvi iegriezumi, caur kuriem varēja redzēt krāsainu oderi. Manžetes (aproces) izgreznotas mežģīnēm. Kamzoli aiztaisīja tikai uz krūtīm, zemāk tā malas kriti brīvi.
Šaurie pantaloni sasniedz ikrus un tika aiztaisītas ar pogām vai lentām. Zem tiem vilka zeķes: bagātie – pamatā gaišas, vienkāršie cilvēki – svītrainas. Trūcīgie pilsētnieki nēsāja krokotas bikses, sasietas zem ceļa. Virsējais tērps bija apmetnis ar atlocītu apkakli un saīsinātām rokām. To uzmeta uz kreisā pleca un muguras. Izejamos gadījumos vilka īsus apmetņus no dārga auduma; ceļojuma laikā sasildīja vilnas plašči, kas sniedzās līdz ceļiem.
Zobens – obligāts pie muižnieka tērpa.
Sieviešu tērps.
Sieviešu tērpu siluets atgādināja vīriešu tērpa līnijas: paaugstināta vidusdaļa līnija, kuplas piedurknes, gari un ne īpaši plati svārki ar vieglām ielocēm. Sievietes valkāja apakšējo un augšējo kleitu. Apakšējā – pamatā no gaiša atlasa. Augšējā kleita – kupla , tumšāka, ar saīsinātu augšdaļu, ko aizpogoja ar pogām; bagātās dāmas nostiprināja to ar dārgakmeņu kareklīšiem. No virsējo svārku atvērtās augšējās daļas varēja redzēt greznos apakšējos svārkus. Virsējās kleitas dekoltē bija apaļīga ar baltām dārgām mežģīnēm atlocītu apkakli. Kleitas piedurknes kuplas, mazliet saīsinātas, augstām ar mežģīnēm apšūtām aprocēm.
Aksesuāri pie tērpa – cimdi, vēdeklis, pulkstenis, spogulis dārgā ietvarā, kuri bija piekarināti pie jostas.
Skaistumkopšana viduslaikos un renesansē
• Askētiskajā Eiropā, kur interese par ķermeni tika uzskatīta par grēku, ķermeņu kults pārstāja eksistēt
• Pretstatā R-Eiropai slāviskā pasaule caur Bizantiju uzzināja par antīkajām tradīcijām, tā uzzināja par pirtīm un tās attīstīja savā vienreizējā manierē.
• Renesanses laikmetā atjaunojās interese par cilvēku un tā vizuālo skaistumu, taču kosmētika savā attīstībā bija tālo no medicīnas un higiēnas.