Ievads
Pasaulē ētikas problēmas ir bijušas aktuālas gadu tūkstošiem, visos laikos katra cilvēka priekšā ik mirkli, ik dienas iestājas morālās izvēles brīdis – iet labā ceļu vai ļaunā ceļu, cienīt vai necienīt, būt čaklam vai bezdarbīgam, padoties vai pretoties un tā varētu turpināt mūžīgi. Un no izraudzītā virziena nereti ir atkarīgs viss turpmākais indivīda dzīves gājums – viņa laimes un nelaimes, viņa prieki un bēdas, – galu galā viņa esība. Tāpēc cilvēks vienmēr ir tiecies rast izvēles „formulas”, kas viņam nemaldīgi dotu iespējas rīkoties atbilstoši attiecīgajai situācijai. Diemžēl šādu absolūtu formulu nav, jo pastāv dažādas situācijas un to risinājumi.
Ētika
Filozofija jau kopš antīkās pasaules laikiem dalīta teorētiskajā un praktiskajā. Viena no praktiskās filozofijas svarīgākajām nozarēm ir ētika, kura pētī labas dzīves pamatojumus: kā varam pamatot, ka zināms stāvoklis vai darbības modelis ir labs un pareizs?
Ētika – 1. filozofiska zinātne par morāli un tikumību; arī morāles filozofija. 2. kāda rīcības tikumisko normu sistēma.
Ētika ietver zināšanas un refleksiju par morāli un tikumību, bet, tā kā tās abas ir dzīves kultūras sastāvdaļas, tad reizēm ētiku sauc arī par dzīves mācību. Dzīves kultūras, mākslas un mācības nozīmē ētika ir tuvināta morāles un tikumības jēdzieniem un bieži tiek lietota sinonīmi.
Mūsdienu ētika ir krietni plašāka par normatīvu dzīves mācību. Tā orientē uz morāles būtības, funkciju, izcelšanās, struktūras izpēti. Ētikas uzmanību saista arī tikumu vēsture un tikumības reālais stāvoklis sabiedrībā, kā arī tā nosacītāj faktori. Mūsdienu ētika pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas normas.
Ētikas galvenais uzdevums nav dot normu zināšanas – tās cilvēks it viegli apgūst bez ētikas, tāpat kā bērnībā iemācās dzimto valodu, tas notiek cilvēkam to neapzinoties. Taču ētika sekmē apgūtā apzināšanos, vērtēšanu un šad tad varbūt arī jaunradīšanu. Ētiskās zināšanas nav tiešas praktiskās dzīves virzītājs – starp teoriju un praksi pastāv plašs attiecību pastarpinājuma slānis – dažādi apstākļi un situācijas. Ētika palīdz tapt cilvēka inteliģencei un kultūrai, bet tās atvieglo kopsakara apziņu, kas ļauj dziļāk ieskatīties sevī un pasaulē. Tā ir daļa no filozofiski intelektuālās dzīves tvēruma.
Sabiedrībā pastāv daudz un dažādas ētikas teorijas un klasiskās ētiskās vērtības jeb mūžīgās vērtības. Filozofiskā ētika mēģina noskaidrot labas dzīves pamatojumu. Filozofija nedz mudina būt godīgam vai nevardarbīgam, nedz arī vienkārši izskaidro mūsu kultūras vai sabiedrības atzītās vērtības un normas. Filozofija nodarbojas ar jautājumu par to, kas ir pamatā vērtību un normu atzīšanai , kas padara dažas normas un vērtības par pareizām. Filozofijā pētī principus un pamatojumus, kā arī to kritiku.
„Ētiskās vērtības un ideāli kā tālas un dzidras zvaigznes mirdz skaidrajās debesīs, kad noriet miesu egoistiskā saule un tās neaizsedz mūsu savtīgo kaislību mākoņi.”
Klasiskās ētiskās vērtības:
1. labais un ļaunais
2. taisnīgums un pienākums
3. atbildības, kauna un sirdsapziņas raksturojums
4. gods un cieņa
5. laimes un dzīves jēga
Labais un ļaunais
Kas ir labais, kas ļaunais, kā kļūt labam, kā izskaust ļauno? Šie jautājumi ir mūžīgi. Arī Bībelē pirmais īstais cilvēku pārbaudījums, kas tālāk izraisa visu cilvēku dzīves dramatismu, ir labā un ļaunā atzīšanas koks, cilvēku centieni uzzināt, kas ir labs un ļauns. Nav dienas, kad mēs nesaskartos ar labā vārdu. Diena sākas ar laba rīta un beidzas ar labas nakts vēlējumiem. Mums tiek vēlēts labs ceļavējš. Cilvēki runā par labiem draugiem, labiem vecākiem, skolotājiem, kolēģiem. Ir labi darbi, vārdi, labas rakstura iezīmes. Labā un ļaunā skaidru noteikšanu apgrūtina pašu šo jēdzienu daudznozīmīgums.
Labais vieno, apgaro atsevišķā cilvēka attiecības ar dažādām sociālajām grupām un sabiedrību kopumā, turpretī ļaunais pretstata atsevišķo vispārīgajam, objektīvajam. Labais saista cilvēkus pie bērna, pie vecākiem, dzimtenes, kultūras, darba, cilvēces.
Ar ļaunā jēdzienu ikdienā tiek apzīmētas visas nelaimes, grēki, negatīva rakstura iezīmes, sliktie darbi. Tādas personības īpašības kā slinkums, rupjība, nežēlība, varmācība, melīgums, nesmalkjūtība, augstprātība un alkatība u. tml. parasti tuvāk raksturo kādu ļaunā izpausmi.
Ļaunais tiek raksturots trejādi:
1. kā muļķība (prāta, intelektuālās attīstības nepietiekamība)
2. kā vājums (gribas un patstāvības trūkums)
3. kā samaitātība (tiešais amorālisms)
Ļaunais kļūst par normu, ja blakus nav īsti labā, kas der salīdzinājumam. Augstākais ļaunais savā galējā izpausmē var kļūt par absolūto ļauno – pilnīgu labā noliegumu.
Taisnīgums un pienākums
Taisnīgums ir indivīda tikums vai labas sabiedriskās iekārtas īpašība. Atsevišķu cilvēku var nosaukt par taisnprātīgu jeb taisnīgu tad, ja viņš sniedz citiem cilvēkiem to, kas pieder viņam. Savukārt sabiedrība ir taisnīga tad, ja tās institūcijas ir organizētas tā, ka neviens netiek diskriminēts, pilsoņi ir brīvi un labklājības sadalījums ir pietiekami vienmērīgs. Taisnīguma kategorija vistiešāk rāda, ka objektivitātes, dziļākas patiesības vārdā mums jāmeklē noteiktā sabiedrības vidē optimālākais saskaņojums starp pretstatiem.
Morālais pienākums ir tāda pavēle darboties vai nedarboties, kas izstumj visus citus pamatojumus. Nebūt nav viegli pateikt, kādi morāli pienākumi ir cilvēkam. Vai viņam, piemēram, ir pienākums paziņot policijai par likuma pārkāpumiem? Ja runa ir par smagu noziegumu, atbilde droši vien būs pozitīva, taču, ja paziņa brauc pāri ielai pie sarkanās gaismas? Ja runa būtu par morālu pienākumu, draudzība nevarētu būt par šķērsli paziņošanai, jo pēc definīcijas pienākums ir svarīgāks par citiem apstākļiem. Tā kā morālais pienākums ir adresāts brīvam cilvēkam, šim piespiedu spēkam jāizpaužas kā pašpiespiešanai, paškontrolei. Pirmais un svarīgākais cilvēka pienākums ir būt nepieciešamam, vajadzīgam ģimenei, sabiedrībai, tautai, darbam, būt dzīves veidotājiem, radītājam, nevis tikai patērētājam. Pienākuma ētika mūsdienās nav iecīnīta filozofijas nozare, jo pienākumu uzsvēršana acīmredzot neiederas mūsdienu pasaules gaisotnē, kurā pirmajā vietā ir tiesības un aprēķins.
Atbildība, kauns un sirdsapziņa
Morālā atbildība ir spēja paredzēt savas rīcības sekas. Iedalās seklā un dziļā atbildība. Seklā atbildība ietver atskaiti tikai šodienai. Dziļā atbildība veidojas visu mūžu, tā ir atbildība par darbības galarezultātu.
Sirdsapziņa parāda, ciktāl labais, taisnīgums, pienākums ir ieaudzināts cilvēka apziņā, ciktāl tie skāruši jūtas, pārliecību, motivāciju, gribu, raksturu, pat zemapziņu. Rīkoties pretī savai sirdsapziņai nozīmē vērsties pret sevi, nonākt konfliktā ar to, kas dārgs sevī, kļūt sev neuzticīgam. Sirdsapziņa ir cilvēka morālā dvēseles attīrītāja, sava veida morālais stress, ko rada zemapziņas un apziņas, zemāko un augstāko tieksmju konflikts. Tā ir vissmalkākais, visniansētākais cilvēka gara veidojums, kas spējīgs reaģēt uz visniecīgāko notikumu, saklausīt sevī apkārtējo pasauli, dramatisma un traģiskuma piesitienus, pat to, ko nevar izsacīt vārdos. Sirdsapziņas priekšvēstnesis ir kauns. Kauns ir viena no pirmajām parādībām, kas rāda, ka cilvēks sāk kļūt par kulturālu un morālu būtni. Kauna jūtu attīstību sekmē ne tikai morāle, bet arī estētika, reliģija, pat politika un tiesības. Ja cilvēkam ne par kādu izdarību nav kauns, ja viņam nav jānosarkst par nelietībām, ko darījis, tad tikumiski viņš nav ietekmējams. Viņu var ietekmēt tikai fiziski, modinot bailes, vai tiesiskajā ceļā. Kauns ir personības pašizpausmes forma, morālās jūtas, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu, mulsumu par kādu paša vai cita nodarījumu, nepieklājīgu vai situācijai nepiemērotu rīcību ārēja novērotāja klātbūtnē. Biežāk gan kauns piemīt sirdsapziņas cilvēkiem, bet kauna paradokss ir tas, ka kauna izraisītais negatīvais pārdzīvojums pamatos ir morāli pozitīva parādība, kas rāda, ka sāk veidoties iekšējā morālā pasaule. Cilvēka labo sirdsapziņu pauž viņa labie darbi, vārdi, domas, jūtas, attiecības. Ļaunā sirdsapziņa var tikt dēvēta par netīru, melīgu, cietu, aukstu sirdi, kas nav īstajā vietā. Šī sirdsapziņa bieži alkst pēc atriebības, nevis pēc taisnības un patiesības. Īpatnēja vieta ir ekoloģiskajai sirdsapziņai, kas raksturo cilvēku satraukumu par apkārtējo dabu, dzīvnieku pasauli. Profesionālā sirdsapziņa pastāv pedagogiem, ārstiem u.c. Reliģiozā sirdsapziņa ir kā mūžīgā, absolūtā konkrētā atklāsme laicīgajā, relatīvajā, tāpēc līdzās labajai tikumiskajai gribai pastāv arī grēcīguma apziņa.
Gods un cieņa
Gods un cieņa ir morālās apziņas jēdzieni, kas izsaka personības attieksmi pret sevi kā morālo vērtību un sabiedrības attieksmi pret cilvēku, vērtējot tā rīcību, dzīvi. Cieņā ir vairāk izteikta cilvēka vērtība, godā – šīs vērtības novērtējums. Cieņā izpaužas cilvēka dziļākā vērtība, kas bieži ir grūti pamanāma, bet ir būtiskākā cilvēka morālē. Cieņa cieši savijas ar tādām morālajām vērtībām kā brīvība, patiesīgums, labā griba, pienākuma apziņa, daiļums, mīlestība, dzīves jēga. Pašcieņa kopā ar atbildību un sirdsapziņu ir cilvēka tikumības iekšējā kontrolētāj, kas neļauj cilvēkam pašam savās un citu acīs zaudēt cieņu un godu. Pretstatā cieņas vispārcilvēciskajai vienlīdzībai gods ietver cilvēka diferencētu novērtēšanu atkarībā no viņa nopelniem un sociālā stāvokļa. Uz cieņas vienlīdzības pamata attīstās tādas morālās īpašības kā līdzjūtība, līdzcietība, godīgums.
Laime un dzīves jēga
Laime ir attiecības starp īstenību un ideālu, izteiktas pārdzīvojuma un vērtējuma formā. Laime ir nevis jebkura neapmierinātība, bet apmierinātība ar dzīvi kopumā. Tā nebūt neizslēdz bēdas, trūkumus, nepilnības. Laime kā apmierinātība ar dzīvi kopumā, kā dzīves pilnības izjūta.
Dzīves jēgā tiek iekļauti visdažādākie mērķi, ideāli, vērtības, centieni, meklējot tajos būtiskāko, nozīmīgāko, to, kas saista šīs parādības ar kādu vēl augstāku mērķi, ideju, atskaites sistēmu. Dzīves jēgas jautājuma risināšanā vistiešāk izpaužas galīgā, pārejošā, mirstīgā tieksme aizsniegt bezgalību, mūžību, nemirstību. Katram cilvēkam ir sava dzīves jēga. Tajā ir visas dzīves kopējais vērtējums.
Ētikas stili
1. Normatīvais – tas balstās uz likumu un principu ievērošanu. Normatīvie cilvēki skaitās tie pareizie cilvēki.
2. Pragmatiskais – tas ir lietišķs stils. Nav svarīgi kādu motīvu vadīts tu izglāb kādu, galvenais ir tas, ka esi to izdarījis. Pragmatisma princips gūt pēc iespējas lielāku labumu, pēc iespējas lielākam cilvēku daudzumam.
3. Lojālais – atzīšana, uzticēšanās (ka sevi atzīstu kā kolektīva daļu).
4. Piesardzīgais – mazāk kļūdu, tālāka redzamība. Nekad nerīkoties, ja neredzēs iznākumu.
5. Intuitīvais – vairāk attiecināms uz sievietēm, ne vienmēr ir pareiza.
6. Iejūtīgais – ļoti vajadzīgs cilvēks. Skolā ļoti bieži izmanto.
7. Aristokrātiskais – skaists, bet nepraktisks. Nekliedz pats uz otra, un pats nekliegšu, nepazemosies. Nabadzības dēļ jau neies lepnību zaudēt.
8. Vitālais – ļoti nežēlīgs, tendēts uz intensīvu domāšanu.
9. Radošais – izgudro pats savu dzīvi. Raksturīga iecietība, tolerance un pluretānisms.
Mans ētiskais stils – aristokrātiskais
Daudzo pazīmju vidū izceļama individualitāte, neatkarība, pašapziņa (gods, lepnums, pašcieņa), rāms dzīves ritms.
Individualitāte iezīmē vienreizīgo, neatkārtojamo īpašību kopu, kas atšķir vienu cilvēku no otra un kas neļauj pārvērsties par neredzamu un neizdalāmu cilvēk masas sastāvdaļu.
Pirmais gara aristokrātijas nosacījums ir pašpietiekamība, t.i. spēja sevi nodrošināt gan fiziski, gan garīgi. Pašam ar sevi tikt galā, pašam domāt, pašam darīt, pašam atbildēt – šo ideālu izsaka folkloras „apaļš”. Kā lai iespējas citam palīdzēt un dot labumu, ja pats ar sevi galā netiek, ja pats ir vadāms, bīdāms, virzāms un apgrūtina ar sevi citus. Tāpēc tautasdziesmās zelta vērtība ir tam darbam, kas paša iedomāts un izdarīts, tam „bērniņam, kas iet visur nesūtāms”, tai palīdzībai, kas nāk neprasīta, paša piedāvāta.
Mūsdienās ir nepieredzēti pieaudzis cilvēka izvēles situāciju daudzums. Ja visu grib satvert, redzēt, dzirdēt, piedalīties, tad desmitiem mūžu nepietiek. Tāpēc šodien īpaši svarīgs bez steigas apdoms, lai masu kultūru nesajauktu ar patiesi vērtīgo, lai eksistenciālās dziņas nepaņemtu garīgo baudu iespējas un neaizstātu tās. Vērtību vidū centrālā vieta pieder godam, lepnai pašcieņai. Nekas – ne tieksme pēc mantas, ne karjeras – nav vērti, ja to dēļ upurējama lepna pašcieņa. Aristokrātu raksturo labprātīgs dāsnums, šī ņemšanas – došanas asimetrija, kurā otram arvien tiek dots vairāk nekā sev. Cildenums nav savienojams ar savtīgumu, alkatību, skopulību, pašlabuma egoismu. Aristokrāts nelūdz, nezemojas, neaizņemas, jo gods ir augstāks par visu. Aristokrāts augstu vērtē uzticību. Ja draudzība – tad īsta, ja ģimene – tad uzticība. Nav jāsteidzas ar solījumiem, bet solītais jāpilda.
Pašcieņai nepieciešama drosme. Zemiska ir gļēvulība. Arī meli ir gļēvulības izpausme. Pie tiem noved vai nu gļēva neprasme dzīvot, vai arī nespēja atdzīt savu kļūdīšanos. Gara aristokrātiju raksturo smalkjūtība, takts, otra cilvēka sapratnes spēja, klusēšanas un otrā ieklausīšanās spēja. Ar savām bēdām un priekiem neapgrūtināt, otru neaizvainot, būt pateicīgam, skaust familiaritāti un vaļību, veicināt brīvu un dabisku, cieņas pilnu attieksmi – visi tie ir nozīmīgi attiecību kultūras nosacījumi.
Galu galā cilvēks ir pats savu roku darbs, galvenokārt. Pašveidošanai nav tikai skaists un cildens jābūtības mirdzums. Tā ir smaga, bet pateicīga realitāte, kas par spīti visam nosaka mūža iznākumu – plebejiski verdzisku vai gara aristokrāta mūžu, krietnu, raženu.
Es izvēlējos aristokrātisko tipu. Kāpēc? Iepazīstoties ar literatūru ētikā, ar dažādiem rakstiem masu mēdijos arvien vairāk pārliecinos, ka mans tips ir aristokrātiskais.
Interjers: Man patīk skaistas un izsmalcinātas lietas sev apkārt – mājās, tuvākā apkārtnē, skolā, sabiedriskās iestādēs. Esmu no tiem, kas mīl komfortu, ērtību.
Ģimenē: Patīk vadīt savu ģimeni, domāju par dzīvokļa iekārtojumu, ģimenes locekļu uzvedību, apģērbu, kā arī par savu attieksmi pret viņiem. Manas ģimenes dzīvoklis ir iekārtots atbilstoši šim laikmetam, ar dažādām sīkām, pieskaņotām lietiņām, izmantoju mazus knifiņus, lai savu dzīves vietu pārvērstu tā, lai maniem mīļajiem būtu patīkami un vienmēr gribētos atgriezties mājās. Es neko nekrāju, nekādas mantas, bet tai pašā laikā man ir dažas lietiņas, kuras kalpo un atrodas mūsu mājā ilgu laiku.
Mode uz mani attiecas tikai, tad, ja es pati to vēlos, patīk izvēlēties skaistas un kvalitatīvas lietas, esmu pietiekami konservatīva, bet frizūras un matu krāsu gan mainu samērā bieži.
Man patīk sagādāt pārsteigumus dažādos svētkos un jubilejās. Svētkiem gatavojos rūpīgi, pārdomāju, attiecīgi meklēju atribūtus un aksesuārus. Galdu svētkos parasti rotāju es, tāpēc rotājumiem, kas būs uz galda pievēršu ļoti lielu uzmanību. Manā izpratnē tam jābūt ideāli saskaņotam, gan trauku, gan sveču, gan galdauta ziņā. Labprāt uzņemu viesus, arī par viņiem vienmēr tiek padomāts, lai viņi justos labi un ērti. Vienmēr ir liels prieks un gandarījums, kad svētki ir izdevušies, bet tas notiek vienmēr, jo ieguldu lielu darbu un mīlestību sagatavošanā.
Skolā: Man ļoti patīk manis izvēlētais studiju virziens, jo tas ir ļoti daudzveidīgs un mūsdienās manis izvēlētā profesija ir pieprasīta. Ar kursabiedriem esmu atklāta, labprāt dalos savā pieredzē, arī pamācu, vai paskaidroju, ja kādam vajadzīga palīdzība, nemēdzu visu paturēt tikai pie sevi, neesmu skaudīga. Vienmēr pati sevi vērtēju augstu, jo kas sunim asti cels, ja ne pats. Protu uzvesties un kontrolēt sevi dažādās situācijās. Iespējam, ka no malas izskatās, ka ar mani viss vienmēr ir kārtībā, bet es arī protu veiksmīgi izvairīties no dažādām grūtām situācijām un beigas vienmēr ir labas.
Sabiedrībā es ātri atrodu kontaktus, esmu komunikabla, protu atrast kopīgu valodu ar dažāda vecuma un inteliģences cilvēkiem. Ar savu klātbūtni cenšos radīt optimistiskāku un gaišāku vidi. Varbūt ar savu smaidu un šķietamo „bez problēmām”, esmu ieguvusi pat ienaidniekus. Bet tāpēc jau es nemainīšos! Reizēm apkārtējo piezīmes pat to, ka viņi labāk izdara, manī izraisa smieklus un stiprina manu pašapziņu, arī es zinu, ka apkārtējā vide reizēm ir skaudīga, tāpēc par spīti visam es vienmēr cenšos apkārtējos ieraudzīt labo un to pacildināt. Man patīk vienmēr būt kustībā, aktivitātēs, ienākt ar savu iniciatīvu. Esmu optimiste – dzīve jāizbauda, kā skaists piedzīvojums, nevis kā smaga nasta – lai arī cik grūti kurā brīdī klājas.
Ja es esmu uzņēmusies kādu darbu vai pienākumu, tad to vienmēr veicu ar vislielāko atbildības sajūtu, lai pēc tam nebūtu jāpārdzīvo, ka kaut kas nav izdevies. Vienmēr izdaru apsolīto un turu doto vārdu, nebaidos atteikt. Cienu apkārtējos cilvēkus un viņu domas, arī uzklausu, ja ir vajadzība. Reizēm rodas depresīvs noskaņojums, bet to mēģinu atvairīt, domājot par gaišo un priecīgo. Reizēm kļūstu romantiska, bet radu ap sevi omulības gaisotni.
Pie mājas: Protu novērtēt it kā necilu lietu nozīmi. Laba maltīte, skaists ziedu pušķis, kāds īpašs priekšmets, kas telpā ienes personīgo pieskārienu – tās ir lietas, kuras dod patvēruma sajūtu un pārvērš ikdienu par svētku dienu, par kaut ko īpašu. Protu pasniegt sevi dažādās dzīves situācijās.
Izmantotā literatūra
S. Lasmane, A. Milts, A. Rubenis „Ētika” , „Zvaigzne”, 1992
Svešvārdu vārdnīca, apgāds „Jumava”, 1999
M. Kūle, R. Kūlis „Filosofija” , apgāds „Burtnieks”, 1996
S. Lasmane „Rietumeiropas ētika”- Rīga, „Zvaigzne ABC”, 1998
Filozofijas vārdnīca
T. Airaksinens „Filosofijas pamati vidusskolai”, „Zvaigzne ABC”