Latvieši un ticība.
• Vidzemē 17. gs. tiek piekopta savdabīga katolisko un pagānisko rituālu sintēze.
• Latviešu zemnieki mežos ierīkoja altārus, kur tika veikta dzīvnieku upurēšana un ziedošanas rituāli, par ko žēlojās luterāņu mācītāji.
• Luterāņu mācītāju un muižnieku vidū bija izplatījusies māņticība un demonoloģija. Tika uzskatīts, ka latviešu zemnieku vidū sastopamas raganas, burvji un vilkači.
• Dažviet Vidzemē 17. gs. bija izplatītas raganu un vilkaču prāvas.
• Raganu un vilkaču prāvas beidzās tikai līdz ar zinātnes un apgaismības ideju izplatību 18.gs.
• Vidzemi 18. gadsimta 30. gados sasniedza hernhūtisma jeb brāļu draudžu reliģiskā kustība. Tā radās Čehijā no husītu mācības, vēlāk attīstījusies Vācijā un tur saplūdusi ar tālaika Ziemeļeiropā izplatīti poētisma kustību.
• Pirmie sludinātāji Vidzemē ieradās 1729. gadā , sākumā iegūstot piekritējus tikai Valmieras un Cēsu apkārtnes vācu aprindās.
• 1742. gadā tika sarīkots ,,mīlestības mielasts’’ ,kurā tika uzaicināti vairāki desmiti zemnieku no vairākiem Vidzemes pagastiem.
• Valmiermuižā tika nodibināts skolotāju seminārs, kurā skolotājus zemnieku skolām sagat. no zemnieku vidus.
• Brāļu draudzē valdīja demokrātiska iekārta- draudzes vadīja zemnieku izvirzīti ,,tētiņi’’ jeb teicēji, draudzes locekļus dēvēja par brāļiem un māsām.
• Hernhūtiešu kustība izplatījās arī Rīgā. Par tās vadītāju kļuva Jānis Šteinhauers.
• Vidzemē brāļu draudžu kustība pārauga no reliģiskās uz reliģiski sociālu kustību.
• Hernhūtietis Ķikuļa Jēkabs (1740- 1777) dzimtzemnieku vārdā uzrakstīja vairākas sūdzības , kā arī sacerēja ,,Viena Vidzemes cietumnieka bēdu dziesmu’’ , kurā drosmīgi kritizēja dzimtbūšanu un varmācību pret zemniekiem.
• 1743. gadā luterāņu mācītāju ietekmē cariene Elizabete I brāļu draudžu darbību aizliedza. Taču par spīti aizliegumam, hernhūtiešu draudzes Vidzemē turpināja darboties.
• Kustības aizlieguma jeb ,,klusā gājiena’’ gados bija pieaudzis lasītpratēju un rakstītpratēju zemnieku skaits, Samazinājies alkohola patēriņš un uzlabojušies tikumi
• 1770. gadā cariene Katrīna II ieviesa ticības brīvību.
• Ar laiku hernhūtiešu kustības aktivitāte mazinājās, tā kļuva sektantiska, vēlāk ar Krievijas valdības atbalstu daudzi hernhūtieši pārgāja pareizticībā.
• Vēsturnieki uzskata ,ka 18. un 19. gadsimtā šī kustība veicināja latviešu zemnieku garīgo atmodu.
• Vilkacis, vilkats, vilkateks (dialektā – kadars), latviešu mitoloģijā ar īpašām maģiskām izdarībām par vilku pārtapis viena vai otra dzimuma cilvēks. Pārtapšana notikusi vai nu pēc paša šā cilvēka brīvas gribas, vai arī kāds cits cilvēks (pats būdams burvis vai vilkacis) šo spēju tam iedod (visvairāk ar apvārdotu dzērienu, sevišķi alu), sacīdams šādus vārdus: “Tādas pašas drēbes tev kā man, pelēki svārki, gara aste,” – vai arī īsāk: “Kas man, lai notiek tev.” Ticība šādas pārtapšanas iespējai senatnē bijusi ļoti izplatīta ne vien Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. Tā piemitusi ne tikai vienkāršajai tautai, bet arī dižciltīgajiem un izglītotajiem sava laika sabiedrības locekļiem.
• Raganas latviešu folklorā ir sieviešu kārtas būtnes, kam piemīt pārdabiskas spējas un kas apkārtējiem dara ļaunu. Raganas vārds ir atvasinājums no vārda redzēt. Tas nozīmē, ka sākotnēji raganas vārda nozīme bijusi redzētāja, paredzētāja, pareģe. Pirmās raganu prāvas Latvijā notikušas 16.gadsimtā, bet jo sevišķi pret raganām vēršas 17.gadsimtā.Par raganu prāvām Latvijā un Eiropā plaši rakstījis K.Straubergs “Latviešu buramajos vārdos” [R., 1939].Par raganu var tapt sieviete, ja tā buršanas prasmi pārmanto no kādas citas raganas, noslēdz līgumu ar velnu vai zina īpašus vārdus, kas to pārvērš par raganu. Minēts, ka par raganu var kļūt arī apziežoties ar īpašu ziedi. Viena no raksturīgākajām raganu īpašībām ir lidošanas prasme.
• Senči, arī senie latgaļi, savu pasaules uzskatu veidoja saskaņā ar attiecīgajā laikā valdošajiem reliģiski mitoloģiskajiem priekšstatiem. Tie, savukārt, pakārtoti tautas attīstības līmenim un saimniekošanas veidam. Latgaļiem un viņu kaimiņiem, kuru galvenais iztikas avots bija zemkopība, mitoloģiskie priekšstati bija saistīti ar zemes auglību nodrošinošiem faktoriem – ar saules siltumu un zemei valgmi nesošo lietu.
• Senči, vadīdami mūžu ciešā sakarā ar dabu, to personificēja un apdvēseļoja. Rezultātā viņu pasaule – mājas, lauki, meži un ūdeņi – tika piepildīta gan ar ļauniem, gan labiem gariem. Paņēmieni, ar kuriem sencis aizsargājās pret vieniem un ieguva otru labvēlību, balstījās maģijas principos. Ar maģijas palīdzību viņš nodrošināja savu lauku un ganāmpulku auglību. Vesels maģisko ticējumu cikls saistīts ar ģimenes dibināšanu un tās labklājības uzturēšanu.
•
Mūsdienās latvieši lepojas ar savu bagāto folkloras mantojumu, nereti dzirdami pat apgalvojumi, ka nevienai citai pasaules kultūrai nav saglabājusies tik krāšņa un daudzveidīga mutvārdu daiļrade. (anete)
Daudzi vēstures avoti – gan vietējo luterāņu un katoļu mācītāju ziņojumi un baznīcu vitizācijas protokoli, gan ceļotāju apraksti – liecina, ka lauku latviešu vidē kristīgā ticība vēl joprojām nebija iesakņojusies. (anna)
Bieži vien piederība kristīgajai baznīcai izpaudās tikai rituālos – dievkalpojumu apmeklējamos, baznīcas dziedāšanā u.c .(kika)
Vidzemē 17. gs. tiek piekopta savdabīga katolisko un pagānisko rituālu sintēze.
Latviešu zemnieki mežos ierīkoja altārus, kur tika veikta dzīvnieku upurēšana un ziedošanas rituāli, par ko žēlojās luterāņu mācītāji. (anna)
Luterāņu mācītāju un muižnieku vidū bija izplatījusies māņticība un demonoloģija. Tika uzskatīts, ka latviešu zemnieku vidū sastopamas raganas, burvji un vilkači. Vilkači bija tie zemnieki ,kuri pilnmēness naktīs pārvērtās par vilkiem. (kika)
Dažviet Vidzemē 17. gs. bija izplatītas raganu un vilkaču prāvas. Desmitiem, pat simtiem cilvēku spīdzinot tika piespiesti atzīties sakaros ar sātanu un pēc tam sadedzināti. Raganu prāvās gāja bojā ļoti daudz sieviešu .Apsūdzētās tika pakļautas t.s. raganu pārbaudei – sasēja, peldināja ūdenī un ,ja negrima, tika uzskatītas p[ar vainīgām un sadedzinātas. Raganu un vilkaču prāvas beidzās tikai līdz ar zinātnes un apgaismības ideju izplatību 18.gs. (anete)
Hernhūtieši sprediķoja, ka cilvēkam jāsaplūst ar Dievu ,morālie principi sakņojas nevis no ārienes uzspiestā ideoloģijā, bet sirdsapziņā, Kristus līdzjūtības un piedošanas mācība ir augstāka par Mozus brāļiem. Tāpat viņi sludināja ,,sirds teoloģiju,, ,reliģisku prieku un pārdzīvojumu. 1742. gadā tika sarīkots ,,mīlestības mielasts’’ ,kurā tika uzaicināti vairāki desmiti zemnieku no vairākiem Vidzemes pagastiem. Drīz brāļu draudzes rindās bija jau vairāki tūkstoši latviešu. Valmiermuižā tika nodibināts skolotāju seminārs, kurā skolotājus zemnieku skolām sagat. no zemnieku vidus. Brāļu draudzē valdīja demokrātiska iekārta- draudzes vadīja zemnieku izvirzīti ,,tētiņi’’ jeb teicēji, draudzes locekļus dēvēja par brāļiem un māsām. Hernhūtiešu kustība izplatījās arī Rīgā. Par tās vadītāju kļuva Jānis Šteinhauers.
Vidzemē brāļu draudžu kustība pārauga no reliģiskās uz reliģiski sociālu kustību .Latviešu zemnieki tajā meklēja ne tikai atbildes uz reliģiskiem jautājumiem, bet arī atbalstu pret muižniekiem. Hernhūtietis Ķikuļa Jēkabs (1740- 1777) dzimtzemnieku vārdā uzrakstīja vairākas sūdzības , kā arī sacerēja ,,Viena Vidzemes cietumnieka bēdu dziesmu’’ , kurā drosmīgi kritizēja dzimtbūšanu un varmācību pret zemniekiem. Muižnieki raizējās par tik plāšu un organizētu savu dzimtcilvēku kustību.Arī mācītājiem tas nepatika, jo tas atņēma cilvēkus viņa draudzei.
1743. gadā luterāņu mācītāju ietekmē cariene Elizabete I brāļu draudžu darbību aizliedza. Taču par spīti aizliegumam, hernhūtiešu draudzes Vidzemē turpināja darboties. (kika)
Kustības aizlieguma jeb ,,klusā gājiena’’ gados bija pieaudzis lasītpratēju un rakstītpratēju zemnieku skaits, Samazinājies alkohola patēriņš un uzlabojušies tikumi.(anna)
1770. gadā cariene Katrīna II ieviesa ticības brīvību.
Ar laiku hernhūtiešu kustības aktivitāte mazinājās, tā kļuva sektantiska, vēlāk ar Krievijas valdības atbalstu daudzi hernhūtieši pārgāja pareizticībā.(anete)
Vēsturnieki uzskata ,ka 18. un 19. gadsimtā šī kustība veicināja latviešu zemnieku garīgo atmodu.(kika)