Mani sapņi.
Sapņi – tā ir sava veida vēlēšanās. Katram cilvēkam ir viens vai vairāki sapņi. Kad mums ir savs sapnis, tas kļūst par mūsu mērķi. Mēs tiecamies un cenšamies tikt līdz šim mērķim. bet, ja cilvēkam nav sava sapņa, ja viņam liekas, ka visu ir sasniedzis, tad viņš vairs nav normāls cilvēks, bet gan cilvēks, kas nostājies uz iznīkšanas ceļa. Mūsu sapņi katrā vecuma posmā mainās. Kad mēs esam sasnieguši mērķi, mums rodas cits – jauns mērķis, pēc kā tiekties. Šajā domrakstā es pastāstīšu par saviem sapņiem, sākot no tā laika, kad es apzinājos, ka esmu cilvēks, līdz šim laikam, kad es šo rakstu.
Mani pirmie sapņi, cik vien atceros, bija trīs vai četru gadu vecumā. Kā jau tajā laikā bija ierasts, katram zēnam bija sapnis iegūt lielu mašīnu, ar ko spēlēties smilškastē. Lai cik dīvaini man neliktos, jau toreiz, mazs būdams, es sapņoju, par ko strādāšu, kad būšu liels. Mana pirmā vēlēšanās bija kļūt par autobusa šoferi. Toreiz es dzīvoju ciematā pie Igaunijas robežas, bet katru dienu braucu uz pilsētas bērnudārzu. Šādā situācijā dzīvojot, mani sapņi bieži mainījās.
Jauni sapņi man radās, kad es sāku iet skolas pirmajās klasēs un atklāju, ka man ļoti padodas zīmēšana. Es ļoti vēlējos, kaut man mājās būtu pēc iespējas vairāk zīmēšanas lapu un krāsu. Arī pirmajās klasītēs man palika vēlēšanās, lai man pirktu daudz lielu mašīnu. Mana pirmā vēlēšanās palika spēkā pirmajās klasēs, jo mēs bieži braukājām ar autobusu, un ar katru reizi man tas iepatikās arvien vairāk. Ejot jau trešajā klasē, es pamazām aizmirsu savus pirmos sapņu, daži no tiem piepildījās, daži – ne, jo toreiz tas nebija iespējams. Trešajā klasē man sapņi jaucās pa galvu, jo es nezināju, ko īsti vēlēties. Vienu brīdi iešāvās prātā tāda vēlēšanās, bet pēc dažām dienām atkal jauna.
Astoņu gadu vecumā mūsu ģimene pārcēlās dzīvot uz citu vietu, pavisam uz Latvijas otru galu. Ja sākumā mēs dzīvojām pie Igaunijas robežas, tad tagad mēs pārcēlāmies uz dzīvi pie Lietuvas robežas. Dzīvojot jaunā vietā, man radās atkal jaunas vēlēšanās. Jaunais sapnis bija – kļūt par fizikas skolotāju, jo par to strādāja mans tētis. Nodzīvojot jaunajās mājās gadu, manā prātā jau bija simtiem sapņu, jo tieši tajā laikā sāka rasties veikali kā sēnes pēc lietus. Šajā laikā man bija grūti, jo vēlēšanās man bija tuva, bet tomēr tā vēl nav mana. Šajā vecumā man patika apgulties un pasapņot par lietām, kas man būtu. Es vēlējos, kaut es būtu karavīrs vai lidotājs. Tieši šie sapņi bija vispatīkamākie. Par lidotāju un karavīru man gribējās kļūt tāpēc, ka tieši tad sāka rādīt ārzemju filmas. Kad gāju septītajā klasē, es sapņoju kādā profesijā es strādāšu un kā pelnīšu naudu. Šajā klasē es vēlējos kļūt par vairāku profesiju pārstāvjiem. Par šiem profesiju pārstāvjiem man gribējās kļūt, ne tikai noskatoties filmas, bet arī, izlasot grāmatas.
Astotajā klasē es sāku saprast, ka ne visu, ko sapņo, var arī dabūt. Šajā klasē mana pirmā vēlēšanās bija dabūt sev jaunu riteni. Šis sapnis man palika atmiņā ļoti labi, jo man liekas, ka tieši tas man visātrāk piepildījās. Ļoti liels trieciens man bija tad, kad man bija izdevība braukt uz Zviedriju, un es ļoti daudz sapņoju. Bet, kad es netiku, nodomāju, ka tas tāpēc, kā pārāk sasapņojos. Togad es domāju, ja daudz sapņošu, tad tas nepiepildīsies. Un tā gada sapņus es nosaucu par vēlēšanām. Tolaik manī radās vēlēšanās kļūt par sportistu, šī doma mani vēl nav atstājusi arī šodien. Interesanti, bet tagad es maz sapņoju par profesijām. Mācību gada beigās manī radās vēlēšanās, kaut man būtu sava laiva, jo vasaras es pavadu pie jūras, un man liekas, ka tas noderētu.
Pagājušajā vasarā man atkal nācās pārcelties no vecās dzīvesvietas uz jauno. Mana jaunā dzīvesvieta bija Zemgales līdzenumā. Sākumā man tas likās neparasti, jo abās iepriekšējajās dzīvesvietās, kurās es nodzīvoju kopā pavisam trīspadsmit gadu, visapkārt bija kalni. Kā jau es varēju paredzēt, arī šajā ciemā man radās jaunas vēlēšanās. Agrāk es tik ļoti nepievērsu uzmanību apģērbiem, bet tagad vēlos nopirkt pēc iespējas vairāk skaistu apģērbu. Arī manas profesijas, par ko es vēlējos kļūt, mainījās. Tagad man gribas kļūt par sportistu un auto dizaineri.
Sapņot vajadzētu katram cilvēkam. Daudzi cilvēki ļoti bieži sapņo un pēc tam to mēģina uzrakstīt uz papīra. Arī man ļoti mīļā grāmatā “Ezeru salu vilinājums” ir rakstīts par diviem zēniem, kuri sapņo par savu laivu, un viņi to arī iegūst. Man bieži ir prieks, ka cilvēka sapnis ir piepildījies. Un tā es te sēžu, rakstu domrakstu un domāju – sapņoju, kaut es un mani klases biedri noliktu šo eksāmenu.