Eseja.
Daiļdarba Ķīnas vāze analīze.
Es izlasīju Mārtiņa Zīverta lugu „Ķīnas vāze.” Es šo lugu biju lasījusi jau pirms tam. Man viņa ļoti patīk un, kad bija jāraksta darbs par kādu ētikas problēmu, šī bija pirmā grāmata, kas man ienāca prātā.
Šajā grāmatā, manuprāt, ļoti uzskatāmi parādīta ētiska rakstura problēma. Un tas ir, ka ģimene sastrīdas mantas dēļ. Cērpu ģimene bija ļoti saticīgi. Viņi vienmēr viens pret otru izturējās mīļi un draudzīgi. „… ,bet arī saticību un ģimenes laimi, kas pastāv mūsu starpā. Vai tu zini vēl kādu ģimeni, kuras locekļi dzīvotu savā starpā tikpat saticīgi kā mēs?” (11.lpp)
Leksīte ir pieņemts bērns Cērpu ģimenē, bet visi viņu mīl un nemaz nedomā atstumt tāpēc, ka viņa nebūtu no šīs ģimenes. „Tagad mēs šo knīpu esam iemīlējuši kā savējo. Viņai ir vairāk niķu kā sliktam sunim blusu, bet taisni tāpēc viņa mums patīk. Viņai ir laba sirds, un viņa mūs visus mīl.” (12.lpp)
Šī ģimene centās iztikt bez aizspriedumiem. Cērpa kundzes meitai Lilijai pielūdzējs bija parasts strādnieks, tomēr Cērpa kundze neliedz meitai laimi un arī citi ģimenes locekļi pieņēma to, ka Lilijai bija vienkāršs pielūdzējs. Lilijas brālis Jānis arī priecājās par to, ka ģimenē varētu ienākt Lilijas pielūdzējs Valdis. „Vēlu laimes, Lilij! Un priecājos, ka beidzot mūsu mājā būs cilvēks, no kura manierēm es varēšu mācīties.” (14.lpp) Viss šajā ģimenē bija labi. Viņi dzīvoja saticīgi un viņiem nebija iemesla strīdiem. Cērpa kunga testamentā manta bija sadalīta godīgi, tā, lai ģimenei mantas dēļ nebūtu jāplēšas. Tomēr ģimene sastrīdējās tieši mantas dēļ. Kāds Cērpa kunga jaunības draugs no Ķīnas atsūtīja viņam dāvanu- skaistu un dārgu Ķīnas vāzi. Tad sākās nesaskaņas, ģimenes locekļi sāka savā starpā strīdēties kuram tagad pienākas šī vāze. Piemēram, Lilija negrasījās nekādā gadījumā atteikties no vāzes mātes labā. „Kāpēc, lai es atteiktos tev par labu? Tu esi jau veca un tava dzīve nodrošināta. Mana, turpretī, sākas tikai tagad.” (23.lpp)
Pirms šī vāze bija, tā teikt, ienākusi Cērpu ģimenē šo ģimeni nekas nevarēja sanaidot. Tagad visi ģimenes locekļi sāka viens otru apvainot. „Jā, jo es gan zinu, kāpēc tā vāze tev vajadzīga. Atraitnes kundze, lūk, vēl taisās precēties. Un kad dibina jaunu dzīvi, tad nauda nav lieka.” (24.lpp)
Tā Ella aizvainoja Cērpa kundzi. Abi Cērpa kundzes bērni piebalsoja un nosodīja māti par nodomu vēlreiz apprecēties. Cērpa kundze jutās aizvainota un pieprasīja Ellai atvainošanos, bet Ella iespītējās un neatvainojās. Tas vēl vairāk saasināja strīdu starp ģimenes locekļiem. Visi pretendēja uz vāzi un notārs aizstāvēja Leksītes tiesības attiecībā uz vāzi. Visi uzreiz sāka protestēt, ka Leksīte ir audžumeita un viņai nekas nepienākas. Pirms tam nevienam nebūtu ne prātā ienācis runāt, ka Leksītei kaut kas nepienākas. Arī Lilija pamanās sastrīdēties ar Valdi, jo viņš izsaka savas domas par šo situāciju. „Tā no malas raugoties, liekas ļoti smieklīgi, ka tāda nieka lieta var sanaidot draugus, inteliģentus cilvēkus.” (26.lpp)
Valdis ir vienīgais, kurš šajā situācijā saglabā vēsu prātu un spriež objektīvi. Viņš nenāk no tik labas ģimenes kā šī, bet saprot, ka ģimenei nevajag naidoties mantas dēļ. Viņš arī ierosina ļoti labu domu- pārdot vāzi un naudu sadalīt starp ģimenes locekļiem vienlīdzīgās daļās. Lilija bija šokēta par Valda šādu domu. „Kur tev manas intereses vajadzēja aizstāvēt, tu tās nodod. Labi, ka es jau laikus redzu, kāds tu man būtu vīrs.” (27.lpp) Visi piekrita vāzi pārdot. Pēc šī konflikta ģimenē visi izvairījās viens no otra, nerunāja un aiz muguras izteica apvainojumus. Ģimenes attiecības ir krasi pasliktinājušās un viss tikai naudas dēļ.
Nākošā dienā, kad atnāca notārs ar Valdi, izrādījās, ka viņiem nebija izdevies vāzi pārdot. Un atkal viss sākās no gala. Visu šo strīdu karstumā notārs netīšām izpļāpājās Cērpa kunga rūpīgi glabāto noslēpumu- ka Leksīte nav gluži svešs bērns, viņa bija Cērpa kunga ārlaulības meita. Visi novērsās no Leksītes, atstūma viņu. Leksīte nesaprata kas notiek. Visi tagad uztraucās par to, ko citi cilvēki par viņiem runās, bet neviens nedomāja par to kā jūtas nabaga bērns. Tā kā Cērpa kungs bija novēlējis māju Leksītei, gan Lilija, gan Jānis ar Ellu pateica Cērpa kundzei, ka taisās iet prom no mājām un dzīvot citur. Visi vēlējās būt tālāk no Leksītes. Atkal Valdis bija tas, kurš redzēja, ka no šīs radušās situācijas cietīs Leksīte. Viņš runāja ar Cērpa kundzi un mēģināja viņu vest pie prāta, liekot viņai saprast, ka nav iemesla, lai viņa atstumtu nabaga bērnu un sodītu viņu par tēva kļūdām. „Ka viņa nav jūsu meita, to taču jūs zinājāt. Jūs arī zinājāt, ka tas ir bandu bērns, un tomēr viņu mīlējāt. Jums pat bija iemesls domāt, ka viņa tēvs ir kāds nelietis, un tomēr bērnam jūs to nepārmetāt. Bet tagad, kur jūs esat uzzinājuši, ka viņas tēvs nav nelietis, jūs bērnu vairs neieredzat.” (49.lpp) Bija cilvēki, kas apdomājās un nāca pie prāta sakarā ar mantas dalīšanu. Cērpa kundze un Lilija atteicās no vāzes. Pēdējie sāncenši, kas palika bija Jānis un notārs, kas pārstāvēja Leksītes tiesības. Strīdā abi iekarst, Jānis sarunā visādas nejaucības par notāru. Valdis, aizstāvēdams notāru, saķeras ar Jāni. Kulminācija notiek brīdī, kad Jānis izvelk revolveri un draud ar to Valdim. Atskanēja liels blīkšķis. Tomēr tas nebija šāviena troksnis. Leksīte bija saplēsusi vāzi. Un tik vienkārši šis konflikts atrisinās un to atrisina neviens cits kā Leksīte. Ģimene salabst visi ir atkal mīļi un draudzīgi, tāpat kā sākumā.
Mani secinājumi, izlasot šo lugu, ir šādi- nekad nevajag strīdēties ar tuviem cilvēkiem par naudu vai mantu. Vēl jo vairāk nevajag apvainot cilvēkus un sarunāt viņiem lietas, kuras tu īstenībā tā nedomā un vēlāk, visticamāk, ka nožēlo. Tomēr cilvēki bieži strīdas par naudu. Piemēram, vīrieši nevar pārdzīvot to, ja ģimenē sieva pelna vairāk par vīru, jo pastāv uzskats, ka vīrietim jābūt ģimenes apgādniekam. Bieži izjūk arī ģimenes naudas dēļ. Tas gandrīz notika arī ar šo ģimeni. Ļoti labi, ka viņi laikus attapās un ģimene tomēr palika labās attiecībās. Cilvēki ir mantkārīgas būtnes un, kad paveras iespēja neko nedarot tikt pie kaut kā vērtīga viņi ar nagiem un zobiem par to cīnās, bieži aizmirstot par citu cilvēku jūtām, par to, ka ar savu rīcību viņi tos sāpina. Ģimenei taču visam jābūt kopīgam, arī mantai. Nevajadzētu būt tā, ka vīrs, piemēram, nopērk par savu algu televizoru un saka, ka tas tagad ir viņa, jo viņš tam tērējis savu algu un tāpēc viņam uz to ir lielākas privilēģijas. Tas nav pareizi, ģimenē nav vārds „mans” ir tikai „mūsu.” Manuprāt, tā vāze varēja mierīgi stāvēt uz kāda skapja, visi varēja iet tai garām, priecāties par to un neko nevajadzēja dalīt. Nebija jau tā, ka šī ģimene bija nabadzīga un viņiem katram vajadzēja iegūt vāzi savā īpašumā, lai izdzīvotu. Viņi visi bija nodrošināti un varēja mierīgi iztikt bez šīs vāzes un tā arī noteikti būtu darījuši, ja šī vāze nebūtu uzradusies. Bet kad vāze tomēr uzradās, neviens no tās negribēja atteikties, jo tad kāds cits to dabūtu savā īpašumā. Viņi nevarēja uzstādīt primāro kā ģimenes saticību un mieru, viņi kā primāro izvēlējās mantu. Pozitīvi ir tas, ka viss šajā ģimenē beidzās labi, visi atzina savas kļūdas un varēja saticīgi dzīvot tālāk.