“Grāmata ir dārzs, ko nēsā kabatā.”
(Arābu sakāmvārds)
Kā katrā dārzā, arī grāmatā ir dažādi augi. Gan labie, kurus der atcerēties, gan arī sliktie, kurus noteikti der iegaumēt, lai nekļūdītos. Varbūt gluži vienkārši prast tos atšķirt.
Katram ir sava iemīļota grāmata, savs dārzs, kurā allaž var atrast ko jaunu, interesantu, derīgu. Dažreiz tā var būt kopīga vairākām tautām – Bībele, Korāns, dažreiz tā kopīga tikai vienai tautai, kā angļiem Šekspīra lugas vai kā frančiem Viktora Igo darbi, bet arī katram ir savs dārzs, sava dārgumu krātuve, kurā patverties no ikdienas rūpēm un lēni apdomāt sasāpējušās problēmas, varbūt pat pajautāt atbildi kā viszinošam simbolam.
Par šo sakāmvārdu ir ļoti grūti spriest, jo nezinu arābu parašas un ticējumus. Ar šo sakāmvārdu es saprotu, ka kaut kas tiek nēsāts dien dienā līdzi.
Viens variants varētu būt grāmata, kura cilvēkam ļoti patīk un nespēj no tās šķirties.
Otrs varētu būt sirds, kas visu, ko vien cilvēks redz, dzird, jūt, paglabā.
Ja šajā sakāmvārdā tiek attēlota grāmata, tad tai cilvēkam jābūt ļoti dārgai. Grāmatai, no kuras cilvēks nespēj šķirties ne dienu, ne nakti. Vai nu tā ir par atmiņu no skaistajiem dzīves mirkļiem, vai arī ļoti aizrauj cilvēka sirdi kā skaists literārais darbs, bez kura cilvēks nespēj iztikt. Cilvēkam ir vajadzība to pārlasīt. Kaut kas viņam to liek.
Ir arī cilvēki , kuri “pieķeras” grāmatai. Viņiem patīk to pārlasīt un citēt tās tekstu savā runā, darbos. Varbūt, ka viņiem patīk literārajā darbā izteiktā doma. Grāmatā ir ļoti daudz un labu domu, kā mainīt dzīvi un nepieļaut tajā lielas kļūdas. Tajās parasti tiek izteikta pieredze, ko kāds no cilvēkiem savā dzīvē ir piedzīvojis. Grāmatās var atrast daudz un labas atbildes uz cilvēku jautājumiem. Viss tur ir pateikts priekšā, tikai jāprot to saskatīt.
Lai gan darbi ir sarakstīti ļoti sen, tur var atrast saikni ar mūsdienām. Ne vienā vien darbā ir attēlotas cilvēku kļūdas, problēmas, kuras viņi ir pieļāvuši savā dzīvē, un problēmu risināšanas gaita. Šīs visas problēmas ir aktuālas arī mūsdienās. Varbūt tādēļ arī cilvēks cenšas lasīt grāmatas un arī atrast problēmām risinājumu. Ja cilvēks jūt, ka viņam dzīvē ir pienācis tāds posms, viņš cenšas to nepieļaut. Cenšas kaut ko vērst par labu sev vai citiem. Cilvēks, kas zina, kādas problēmas atrisinājumu, cenšas palīdzēt citiem. Katrā ziņā es esmu nonākusi pie slēdziena, ka grāmatas izglīto cilvēku. Jo vairāk mēs lasīsim grāmatas, jo zinošāki mēs būsim.
Sirds….. Tā ir cilvēka nozīmīgākā sastāvdaļa. Cilvēks nespēj dzīvot, ja viņam nav sirds. Šajā sakāmvārdā es saskatu līdzību ar sirdi, jo katram cilvēkam tā ir. Pēc maniem uzskatiem, sirds ir tā kā datoram cietais disks. Sirds saglabā visu, ko cilvēks dara, jūt. Tā ir ilgstošā atmiņa. Vienīgā atšķirība no datora ir tā, ka cilvēks nespēj tik viegli aizmirst, izdzēst visus failus. Cilvēks jūtas labi, ja viņam ir kaut kas labs, ko paglabāt sirdī. Viņi jūtas saviļņoti, ja sirds glabā tikai labās atmiņas. Bet ne vienmēr tā ir. Kā jau teicu, sirds paglabā visu. Tādēļ sirds saglabā arī cilvēka sliktās emocijas. Tādēļ ne jau vienmēr cilvēks jūtas saviļņots. Rodas tāds kā līdzsvars. Ja cilvēka sirds ir saglabājusi pārāk daudz slikto emociju, līdzsvars izjūk. Rodas tāda kā slikto emociju pārsvars. Cilvēks nezina, kā rīkoties, tādēļ meklē sirdī līdzīgus gadījumus, to risinājumus. Sirds ir kā atvērta grāmata, bet ne jau katram tajā ir atļauts ielūkoties.
Mūsdienās grāmatas nav atstātas novārtā, lai gan daļu funkciju ir pārņēmis internets, televīzija, kino. Man šķiet, ka grāmatas savu nozīmi nezaudēs, jo tikai lasot var iedomāties savus varoņus, ieģērbt tos savās drānās un iztēloties sejas izteiksmi dažādās situācijās. Kino šādu iespēju liedz. Varbūt būtu vērts arī turpmāk rūpēties par grāmatām kā par dārziem, jo grāmatas allaž dod vērtīgus augļus.