Kas ir viduslaiku literatūra
Viduslaiku literatūra ir visi literārie darbi, kas uzrakstīti viduslaikos, t.i., no IV-V gs. (Romas impērijas sabrukums – 476. g.) līdz XIII-XV gs. Viduslaiku literatūru iedala agrīno viduslaiku literatūrā (IV-V – IX-XII gs.) un klasisko viduslaiku literatūrā (IX-XII – XIII-XV gs.). Rietumeiropā un Centrāleiropā viduslaiku literatūra galvenokārt tapusi latīņu valodā, jo tā bija katoļu baznīcas oficiālā valoda, savukārt baznīca bija gandrīz vienīgais izglītības avots. Atšķirīga situācija bija Austrumeiropā, kur lielās Austrumromas impērijas un Pareizticīgo baznīcas ietekmes dēļ dominēja grieķu un senslāvu valodas. Izņēmums ir arī tautas eposi, kas rakstīti attiecīgās tautas valodā.
Viduslaiku literatūras raksturojums
Viduslaiku literatūrai raksturīga anonimitāte, jo autora loma šajā laikā tika uzskatīta par maznozīmīgu.
Lielākā daļa viduslaikos tapušās literatūras ir reliģiska rakstura un teoloģiski darbi (piemēram, Sv. Anzelma, Akvīnas Toma utt.), kā arī daudzas himnas, hagiogrāfijas (“svēto dzīves”; Voradžinas Jēkaba hagiogrāfiju krājums “Zelta leģenda” (ap 1260) sasniedza tādu popularitāti, ka tiek uzskatīts, ka to lasīja vairāk nekā Bībeli). Dzeju rakstīja, piemēram, Asīzes Francisks un franciskāņi. Teoloģijas studenti bieži rakstīja satīriskus četrvārsmu pantus, ko dēvē par vagantu jeb goliardu dzeju. Vienīgais plaši izplatītais reliģiskās literatūras žanrs, kura darbu autori nebija garīdznieki, bija mistēriju lugas (tās regulāri uzveda svētku dienās, un tās bieži ilga visu dienu un pat ievilkās naktī).
Ne tik izplatīta kā reliģiskā literatūra, taču visai daudzveidīga bija laicīgā literatūra. XI gs. aktuāla kļuva “galma mīlestības” tematika, īpaši romāņu valodās un grieķiski. Viduslaikos populāra bija arī ceļojumu literatūra, kurā bija aprakstītas tālas zemes (bieži vien apraksti bija pārspīlēti vai nepatiesi).
Viduslaiku literatūra ietekmējās no visai pretrunīgiem avotiem – pagānu mitoloģijas, kristietības un antīkās kultūras.
Agrīno viduslaiku literatūra
Agrīno viduslaiku literatūrā bieža parādība ir tautas eposs (piemēram, ķeltu eposs – “Ulādu cikls” – VII-VIII gs.; anglosakšu eposs “Beovulfs”, pierakstīts ap 1000.g., eposa darbība, iespējams, saistāma ar VII-VIII gs.; skandināvu dziesmu cikls “Vecākā Eda”, kurš pierakstīts XIII gs. 2. pusē, taču tajā atrodama ļoti sena informācija).
Klasisko viduslaiku literatūra
Klasisko viduslaiku literatūras žanri ir:
• varoņeposs (piemēram, franču eposs “Dziesma par Rolandu”, pierakstīts ap 1100.g., spāņu “Dziesma par manu Sidu” (ap 1140.g.), ģermāņu “Nībelungu dziesma” (notikumi tajā risinās aptuveni V gs., bet pats eposs klasiskajā versijā pierakstīts XII-XIII gs., un pagānu tautu mitoloģijas vietā manāmi spēcīgi kristietiskie elementi); varoņeposa centrā – varonis, kas sevī iemieso sava laika ētiskos ideālus, un, tā kā tolaik norisinājās jaunu valstu veidošanās, tad centrālais varonis bieži bija īstens patriots),
• kurtuāzā jeb galma literatūra (tās centrā – mīla, galvenais varonis – izcils bruņinieks; šim varonim jābūt prasmīgam daudzās jomās un jāprot izklaidēt dāma):
o bruņinieku romāns (piemēram, “Karaļa Artūra un Apaļā galda” romānu cikls, “Tristans un Izolde”, romāni par Parsifālu un Svēto Grālu),
o trubadūru lirika (autori – trubadūri jeb truvēri; dzeja ir profesionāla, ar izsmalcinātu valodu un sarežģītām dzejas formām; parādās “daiļās dāmas” kults, kas apsteidz Jaunavas Marijas kultu; parādās divi virzieni: viena pārstāvji uzskata, ka dzejai jābūt viegli saprotamai ikvienam, bet otra pārstāvji – ka dzejas vērtība slēpjas tajā, ka tā nav vienkārši pieejama, jābūt prasmei arī no uztvērēja puses),
• pilsētas jeb pilsoņu literatūra (tā parādās vienkāršajā vidē, sākot ar XII gs., un ir vienkāršāka, reālistiskāka un sadzīvei tuvāka):
o fablio (vēstījumi dzejā ar komisku vai satīrisku nokrāsu),
o dzīvnieku eposs jeb dzīvnieku romāns (piemēram, “Romāns par lapsu kūmiņu”),
o alegoriskais romāns (piemēram, “Romāns par rozi”; alegorija viduslaikos bija ārkārtīgi populāra, un to lietoja, lai uzsvērtu daiļdarba morāli),
o pilsētas dzeja:
vagantu jeb goliardu dzeja,
meistarzangs (“meistardziedoņa māksla”).
Viduslaiku literatūras attīstība.
Viduslaiku literatūras attīstība ir norisusi spēcīgā reliģijas un baznīcas ietekmē. Tā veidojusies uz toreizējai feodālajai sabiedrībai raksturīgā, karaļu, muižnieku un baznīcas varas noteiktā dzīves kārtības pamata. Literatūras izveidē sava vieta ir arī bruņniecībai (bruņinieku cīņu tēma šā laika darbos ir izvērsta plaši).
Lielākā daļa literatūras tika sacerēta latīņu valodā, un baznīca izveidoja pat vairākus ļoti populārus literatūras žanrus: reliģiskās himnas, garīgās dziesmas, svēto dzīves aprakstus.
Bet blakus šai dzīves izpratnei pastāvēja vienkāršo ļaužu, tautas vairuma pasaules izjūta, kas savu izpausmi guva sadzīvē un visdažādākajos folkloras sacerējumos: nostāstos, teikās, pasakās, leģendās, dziesmās, ticējumos, anekdotēs, spēlēs ar teātra ievirzi u. c.
Rakstītās literatūras tapšanā ievērojama vieta bija notikumiem, kas saistīti ar Krusta kariem un bruņinieku cīņām. Radās varoņi, kuri tautas atmiņā un iztēlē dzīvoja ar savām dēkām, mīlestību un varonību.
Kopumā viduslaiku literatūra nav nemaz tik drūma, tā ir spilgtu krāsu un dzīvesprieka pilna.
Visstraujāk attīstījās Francija (feodālisms te jau bija izveidojies 9.gs.). Nedaudz atpalika Vācija, arī Anglija.
Francijā vislabāk saglabājies ir franču varoņeposs, kas līdz mūsdienām nonācis poēmu veidā (aptuveni 100 poēmas). Poēmas bija paredzētas dziedāšanai, un tās Francijā izpildīja profesionāli dziesminieki – žonglieri (vienu poēmu dziedāja par nedēļu, ja tā bija ļoti gara).
Franču eposu caurvij trīs nozīmīgas tēmas:
1. dzimtenes aizstāvēšana pret ārējiem ienaidniekiem jeb mauriem, sakšiem u. c.;
2. uzticīga kalpošana karalim, aizstāvot viņa tiesības un iznīcinot nodevējus;
3. asiņainās feodāļu nesaskaņas.
Viduslaiku ievērojamākais franču varoņeps ,,Rolanda dziesma”. Tas pieder pie augstākajām dzejas virsotnēm. Diemžēl autors nav zināms. Tās pamatā ar Krusta kariem saistītā kristīgo cīņa pret pagāniem (šeit – ar muhamedāņiem).
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eps radies ap 11. gadsimtu.•
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Gamelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums – augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Laicīgā literatūra vācu valodā fiksēta12.gs. Arī te ienāca no Francijas jaunā bruņinieku kultūra, tomēr daudz literatūrā tika balstīts uz veco varoņeposu. Varoņeposu tautā nesa spēlmanis – jauna tipa klejojošs profesionāls dziesminieks.
Vācijā no šā laika literatūras pieminekļiem populāra ir plašā poēma ,,Nībelungu dziesma”, kas sastāv no 39 dziedājumiem.
Tautas atmiņā saglabājušos fragmentus par vācu varoni Zigfrīdu, kā noskaidrojuši literatūras pētnieki, ir apkopojis kāds austriešu dzejnieks ap 1200. gadu. Tas nav nacionāls kā franču eposs, jo varoņi neuzstājas par kopējās dzimtenes aizstāvjiem. Varoņdarbu pamatā ir personiskās, ģimenes vai feodālās intereses. ,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
1. bruņinieka kalpošana dāmai;
2. laulāto mīla,
3. feodālais gods un uzticība;
4. bruņinieku militārā varonība, spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi – varenu, dēmonisku sievieti. Seko atriebība – Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras – naids, •nežēlība, senie tikumi – atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta karu elpa.
Literatūrpētnieks Līgotņu Jēkabs šai sakarā raksta:
,,Eps atklāj seno ģermāņu tikumu pasauli, rāda monumentālus varoņus, kas pārņemti pārcilvēcīgām tieksmēm un dvēseles kaislībām.”
,,Rolanda dziesma” nav sevišķi plaša un izvērsta. Tajā ir 4200 rindu. Literatūrzinātnieki noskaidrojuši, ka ,,Nībelungu dziesma” ir divreiz plašāka par ,,Rolanda dziesmu”, ,,Odiseja” – trīs reizes, bet ,,Iliādas” apjoms ir piecas reizes lielāks.
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs. To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis. Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu. Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Baznīcas literatūrai bija tās lasītājiem jāpaplašina reliģiskās izpratnes apvārsnis, jāpadziļina zināšanas ticības mācībā un liturģijā, jāpalīdz lūgšanā mājas apstākļos. Bībeli, lai atvieglotu tās izmantošanu, pārstrādāja liturģiskiem mērķiem; to īsināja, grupēja tekstus atbilstīgi baznīcas gada kalendāram. Lai vieglāk saprastu Bībeli, tika radīti tās komentāri. Šo eksegētisko literatūru izmantoja gan garīdznieki, gan laji, tādējādi mācoties un mācot intensīvāk un dziļāk aptvert Svēto rakstu saturu. Liturģiskām vajadzībām izstrādāja grāmatas ar lūgšanu, dziesmu, svēto dzīves un relikviju vēstures tekstiem, tekstu komplektu mesai. Tika fiksēta arī rituālā norise. Psalmu grāmata bija domāta lūgšanai gan draudzē, gan individuāla kārtā. Populārs bija breviārijs – saīsinātu fragmentu kopojums, īss pārskats. Gan psalmu grāmata, gan breviārijs ienāca arī laju ikdienā.
Sprediķu sacerēšanai līdzās Bībeles komentāriem tika pievienoti arī paraugsprediķi. Labāko garīdznieku sprediķus pārrakstīja, un tie klerikāļiem bija gan mācību materiāls, gan ierosmes avots. 13. gs. pieauga sprediķu nozīme ticības praksē, tāpēc bija vajadzīgi materiāli. Tekstu kopojumus papildināja ar piemēriem no ikdienas dzīves, moralizējošā aspektā – arī no antīkajiem autoriem. Šī literatūra modificējās un tika piedāvāta arvien jaunās formās.
Citas funkcijas literatūrai bija galma, bruņinieku vidū. Latīņu valoda palika diplomātiskās sarakstes valoda starp galmiem. Dzejas valoda turpretim lielākoties bija tautas valoda. Nepieciešams reprezentācijas elements bija viena vai vairāku dzejnieku, kā arī mājskolotāju, kas arī bieži nodarbojās ar literatūru, dzīve galmā.
Literārus darbus radīja dižciltīgie, un tie tika radīti dižciltīgajiem. Aristokrātiskā dzeja ideāla formā pauda bruņnieciskās dzīves formas. Tās sākumi saistīti ar 10. un 11. gs. klosteriem, kur dzeju tuvināja dižciltīgajiem, formulējot to uzdevumus un padarot tos no baznīcas viedokļa par likumīgiem tautas aizstāvjiem, ieročnesējiem. Baznīcas dzeja centās dominēt visās sfērās visā viduslaiku periodā.
Taču pilnīgi pretēji baznīcas nostājai attiecībā uz mīlestību un erotiku attīstījās mīlestības lirika, kas sāka plaši izplatīties ap 1100. g. Dienvidfrancijā. Jaunā erotiskā lirika bija aristokrātu vispārējās kultūras emancipācijas spilgtākā izpausmes forma. Dižciltīgo literatūras efektivitāte bija saistīta ar starptautiskajām attiecībām, kādas pastāvēja starp galmiem. Francijas, Anglijas un Vācijas galmos ātri izplatījās katrs mākslas darbs. Literatūras produktivitāti 12. gs. kāpināja prasība pēc dzejas tautas valodā. Līdzās mīlestības lirikai attīstījās arī pasaulīga epika
Tuvo Austrumu literatūra
Eiropā viduslaiku literatūrā valdīja kristīgās ticības ietekme, bet Tuvo Austrumu literatūru iespaidoja:
1. islams (musulmaņu reliģija),
2. senās Grieķijas literārās tradīcijas.
Par pasaules kultūras mantojumu ir kļuvis arābu pasaku krājums ,,Tūkstots un viena nakts”. Šī grāmata, kādu to pazīst tagad, ir izveidojusies viduslaikos uz senu pasaku pamata. Kā. noskaidrojuši pētnieki, tas noticis apmēram laikā no 800. līdz 1200.gadam..
Par arābu pasakām tās var nosaukt tikai nosacīti, jo pasaku kopojums ir izaudzis no indiešu, persiešu, turku, arābu, ēģiptiešu pasakām. Kā atzīst orientālisti (Austrumu pētnieki), par to liecina gan pasaku sižeti, gan arī pasakās lietotie īpašvārdi: indiešu – Sindbads; turku – Ali Baba; persiešu — Seherezade; šur tur sastopami arī grieķu un senebreju vārdi.
Pēc orientālistu pētījumiem pasaku krājuma nosaukums Saistāms ar turku valodā lietoto skaitli ,,tūkstots un viens”, kas nozīmē ļoti lielu skaitli, nevis atbilstošo precīzo matemātisko skaitli.
Visas krājumā atrodamās pasakas ir sižetiski asprātīgi Saistītas: kāds nežēlīgs sultāns, kas saniknojies par sievas neuzticību, pavēl katru vakaru atvest pie sevis kādu skaistuli, ko pēc pavadītas nakts liek nogalināt. Bet lielvezīra meitai Šeherezadei izdodas no šāda likteņa izglābties – viņa katru nakti sultānam stāsta kādu aizraujošu pasaku, bet, rītam austot, pārtrauc stāstījumu vissaistošākajā vietā. Sultāns, vēlēdamies dzirdēt turpinājumu, Šeherezadei ļauj vēl dzīvot. Tā tas turpinās trīs gadus, līdz visas pasakas ir izstāstītas. Beigās cietsirdīgais valdnieks daiļo pasaku teicēju apžēlo, jo viņa sultānam ir dāvājusi ne tikai brīnišķīgās pasakas, bet arī trīs dēlus.
Pasaku krājums ir raibs kā persiešu paklājs: te ir dēkas, tirgus ainas, mīlestība, asprātība, dzīves prieks, negrozāmi likteņa lēmumi, raganas, burvji, dzīves baudījums – viss saausts raibā rakstā. Tēlotais mirdz un laistās austrumnieciskā krāšņumā; mirdz dārgakmeņi, zied rozes, prātus mulsina žilbinošās austrumu skaistules. Valda neierobežota fantāzija. Krājumā ir plaši pazīstamās pasakas, piemēram, par Ali Babu un četrdesmit laupītājiem; par Sindbadu – jūras braucēju; par Bagdādes pļāpīgo bārddzini, par Aladina burvju lampu u. c. Vēstījumā mijas proza un dzeja.
Grāmata ,,Tūkstots un viena nakts” ir tulkota daudzās kultūrtautu valodās, arī latviski. Tās ir rosinājušas meistaru radošo darbu arī citos mākslas veidos: ir komponēta simfoniskā mūzika, veidotas baleta izrādes, tapuši tēlotājas mākslas darbi.
Persiešu dzeja
Persiešu dzeja ir kļuvusi populāra kā Eiropā, tā Amerikā. Viduslaiku persiešu izcilākie dzejnieki ir Firdousi, Haijams, Saadi, Nizamī, kas rakstījuši farsi valodā.
Omars Haijams ( 1025-1123) (pēc citām ziņām dzimis ap 1040. gadu). Viņš ir lielākais četrrindu panta (rubaja) meistars persiešu dzejā. Haijams ir bijis izcils sava laika matemātiķis un astronoms. Galmā strādājis par ārstu un astrologu. Toreizējā musulmaņu pasaulē viņš uzskatīts par brīv domātāju, jo ir smējies par garīdznieku mantkāri, apšaubījis Korānā (musulmaņu Svētie raksti) izteikto vīna aizliegumu. Haijama dzejas motīvu un intonāciju loks ir plašs – no pesimisma, pakļaušanās liktenim, no mēģinājuma izzināt neizdibināmo, līdz dzīves slavinājumam (hedonismam), līdz mirkļa tvērumam, līdz pasaules skaistuma baudījumam.
Rubajas (atskaņota pirmā, otrā un ceturtā rinda) forma prasa domas koncentrāciju un izteiksmes lakonismu (īsumu), tāpēc viņa dzejā maz austrumnieciska greznuma, tā skan aforistiski.
Haijama dzīves laikā viņa dzeju vajā. Tā izplatās tikai slepeni. Arī vēl tagad tā ir populārāka un vairāk pazīstama Rietumos nekā Austrumos.
Pasaules literatūrā zina no 300 līdz 400 Haijama rubaju, bet, pēc orientālistu pētījumiem, visas tās nav Haijama paša sacerētas, daļa varbūt ir citu autoru radīta, un tās Haijamam tikai piedēvētas.
Saadī Širāzī. Daži pētnieki izsaka domu, ka viņa dzimšanas gads precīzi nav zināms (tas varētu būt starp 1203. un 1210. gadu). Dažos avotos minēts viņa mūža laiks no 1184. gada līdz 1291. gadam. Saadī savā garajā mūžā ir daudz ko pieredzējis: klejojis, mācījies, sprediķojis, ubagojis, dzejojis. Bijis Damaskā, Mekā, Tripolē un citās musulmaņu pilsētās. Tādējādi viņam ir uzkrājusies milzīga dzīves pieredze, kas kļuvusi par pamatu viņa darbam ,,Rožu dārzs” (,,Gulistāna”). Saadī stāsta pār cilvēkiem, viņu pasaules redzējumu, pauž savas atziņas. Reizēm viņš runā līdzībās. Darbs uzrakstīts prozā, prozas vēstījumā iestarpināta dzeja, kas palaikam aforistiski izsaka kādu atziņu, pamācību vai apkopo ritmizētā prozā teikto.
Bruņinieku romāns
Ap XI-XII gadsimtu Rietumeiropas feodālās sabiedrības valdošā šķira jau bija pilnīgi izveidojusies un noformējusies kārtās. Bruņniecība pārvērtās par savdabīgu militāri feodālās aristokrātijas kārtu organizāciju ar saviem nerakstītiem statūtiem, savām paražām un uzvedības likumiem, saviem kārtas goda un varonības ideāliem. Bruņiniekam bija jābūt vīrišķīgam, taisnīgam, patiesīgam, devīgam; viņam bija jāaizstāv baznīca, jācīnās ar ,,neticīgajiem”, jābūt uzticīgam savam lēņu kungam, jābūt vājo un neaizsargāto (sieviešu, atraitņu un bāreņu) balstam. Šīm ideālam bruņiniekam izvirzītajām prasībām vajadzēja ideoloģiski pamatot feodālās sabiedrības kārtu hierarhisko principu un darīt svētas bruņinieku tiesības uz valdošo stāvokli šajā sabiedrībā. Šī pāri dzīvei paceltā ideāla radīšanā svarīga loma bija XII-XIII gadsimta bruņinieku dzejai.
Vispilnīgākajā formā bruņinieku literatūra attīstījās Francijā, un pēc tam franču bruņinieku literatūra bija paraugs citu Eiropas zemju bruņinieku literatūrai.
Tas bija pilsētu uzplaukuma sākuma laiks, un bruņniecība, saskārusies ar pilsētu sabiedrības virsotnēm, daļēji pievienojās garīgajām strāvām, kas attīstījās pilsētās.
Progresīvajās bruņniecības aprindās veidojās zināms morāli estētisks ideāls un parādījās laicīgās kultūras asni. Radās grezni galmi, kuros ieviesās labas manieres, skaisti tērpi, nodarbošanās ar mūziku un dzeju. Līdz ar greznuma kāri un tieksmi dažādi izskaistināt dzīvi tika kultivēts devīgums, kas turpmāk tika uzskatīts par obligātu bruņinieka cildenuma pazīmi un nereti pārvērtās izšķērdībā. Agrāk devīgums bija bijis tikai papildinājums pie bruņinieka varonības, bet tagad tas kļuva par sevišķi svarīgu tikumu, un XII gadsimta bruņinieku dzejā atrodamas plašas debates par to, kas vairāk grezno bruņinieku – varonība vai devīgums.
Bet šādi izprasts devīgums bija tikai viens no elementiem jaunajā bruņinieku cildenuma kodeksā, ko apzīmēja ar vienu kopēju jēdzienu –kurtuāzija. Bruņiniekam bija jābūt ne tikai drošsirdīgam, uzticīgam un devīgam, bet arī pieklājīgam, smalkam un pievilcīgam sabiedrībā, bija jāprot smalki un maigi just. Jauna bruņinieka audzināšanas programmā ietilpa ne tikai kara lietas un medības, bet arī dažādas smalkas spēles, prasme spēlēt mūzikas instrumentus, dejot, dziedāt, sacerēt dzeju, pakalpot dāmām. Varonības ideālam pievienojās cits – estētiskais ideāls. Pirmo reizi radās kaut kas līdzīgs salona kultūrai. Dažu feodāļu galmos izveidojās pulciņi, kuru centrā bija namamāte.
Sakarā ar šo jauno pievēršanos laicīgām izpriecām un dzīves estetizācijai modās interese par intīmās dzīves jautājumiem, par jūtu problēmām. Tika izstrādāta īpaša mīlas metafizika, sākās sievietes pielūgšana, mīlas jūtu idealizēšana. Tādas idejas līdz ar atbilstošu dzeju tika kultivētas daudzos valdošo dāmu galmos, kur dziedoņi un dzejnieki ar savu mākslu slavināja un izklaidēja pilī sapulcējušos sabiedrību. Tiesa, mīlas filozofija un dzeja šajās aprindās bija galvenokārt salona laika kavēklis un ļoti mazā mērā atspoguļoja īstās mīlas attiecības. Tomēr šī interese par cilvēka intīmo dzīvi; par zemes priekiem un skaistumu bija noteikts solis uz reālistisku dzīves uztveri, iezīmējot pirmos psiholoģiskās analīzes uzdzirkstījumus.
Tas noteica jaunās, specifiski bruņnieciskās, attīstītākajās Eiropas zemēs ap XII gadsimtu radušās dzejas stilu. Krasi mainījās literatūras sabiedriskā funkcija, darbu izpildīšanas veids, autoru un izpildītāju sastāvs. Cēlusies no tautasdziesmām, bruņinieku liriskā dzeja vēl bija saistīta ar mūziku, turpretim vēstītāji žanri – romāns un stāsts – vairs netika dziedāti (kā varoņpoēmas), bet lasīti. Literatūras pamācošā nozīme nebūt neizzuda, bet vienlaikus literatūrai radās cita funkcija – izklaidēšana. Bruņinieku romānu sižetus parasti uztvēra kā interesantu un skaistu izdomu. Nereti tādu pašu attieksmi izraisīja arī liriskie dzejoļi. Šo aizraujošo izdomu autors vairs nebija neizglītots klejojošs žonglieris, bet dzejnieks, kuram bija zināma skolas izglītība, kurš kalpoja feodālā galmā un reizēm pats bija bruņinieks.
Bruņinieku dzejas valoda tiecās būt tīra un smalka. No tās tika izskausts viss rupjais un ikdienišķais.
Vislielākie sasniegumi bruņinieku literatūrai bija lirikā un romānā. Visagrāk attīstoties Francijas dienvidos, lirika nedaudz aizsteidzās priekšā romānam.
Provansā agrāk nekā citur izveidojās kurtuāzi bruņnieciskais ideāls. Dzīves greznība un tieksme pēc izglītības, ko pastiprināja Itālijas un arābu Spānijas tuvums, Provansā sasniedza ārkārtīgus apmērus.
Provansas bruņinieku lirika radās kā dzīvesprieka pārpilnības izpausme, bet līdz ar to kā sarežģīta, prasīga māksla, kas tāla tautasdziesmu naivajam dabiskumam. Šajā lirikā vērojama noteikta tehnika, meistarība. Šai sakarā raksturīgs pats Provansas dzejnieku – dziedoņu nosaukums trubadūri, kas saistīts ar darbības vārdu ,,trobar” – atrast. Šis nosaukums apzīmēja jebkuru dzejnieku neatkarīgi no žanra un daiļrades rakstura. Tādēļ bija kā bruņinieku, tā pilsētu stila trubadūri un pat trubadūri, kas sacerēja garīgās dziesmas.
XII gadsimts ir bruņniecības visaugstākais uzplaukuma laiks. Nocietināta pils jau pirms simt gadiem ir kļuvusi par parastu lauku ainavas iezīmi, tieši tagad tur tiek izstrādāts dzīves un iztēles stils, kas nosaka laikmeta seju. Augstu tiek vērtēta prasme izturēties sabiedrībā, izmeklēta valoda, elegantas manieres, kā arī augstsirdība, devība, atraitņu un bāreņu aizstāvēšana, gādība par slimniekiem un trūkumcietējiem. Visas šīs jaunās bruņinieka labās īpašības tiek apvienotas jēdzienā kurtuāzija.
Bruņinieku vidē izveidojušās ētiskās normas lielākoties kļuva par ideālu un pastāvēja it kā paralēli tradīcijas svētītajai sociālās dzīves gaitai. Īpaši šī nesaskaņa izpaudās attieksmē pret sievieti. Viņas reālais stāvoklis bija mazliet mainījies salīdzinājumā ar neseno pagātni, – laulība gan joprojām palika veikals, līdzeklis kļūt bagātākam, sieviete atradās vīra vai tēva aizbildnībā, un tikai no vīra varēja nākt ierosinājums par šķiršanos. Tas viss tika uzskatīts par pilnīgi saprotamu, taču tieši bruņinieku pilīs plauka dāmas kults. Turklāt šis kults, kā zināms, tiek veltīts precētai sievietei. Tiesa, uzticību dāmai pretstatīdami ,,laulības saitēm”, trubadūri (11.-13.gs. Provansā ceļojoši dziesminieki, kas savā daiļradē galvenokārt cildināja bruņinieku tikumus, varonību un mīlestību) nedomā par juteklisku mīlestību. Īsta kurtuāzā mīlestība (fin amor) būtībā to noraidīja. ,,Mīlestība nes līdzi šķīstību,” rakstīja Tulūzas trubadūrs Gilems Montaņagols. Tas, ko mēs dēvējam par nelaimīgu mīlestību, beigu beigās kļuva par ideālu kurtuāzajam dzejniekam; vienīgi tā varēja apveltīt ar augstāko svētlaimi to, kas šās svētlaimes cienīga. Un, kad trubadūrs Daude de Pradass XIII gadsimta pirmajā pusē rakstīja: ,,Lai svētīta mīlestība, ka tā man likusi izraudzīt sievieti, kura mani atraida,” – tad šis teiciens nav tikai retorika. Lai kurtuāzajā dzejā šie apzvērējumi cik parasti, aiz tiem tomēr ir īstas jūtas. Tā jaunā mīlestības izpratne izauga par spīti sociālās dzīves normām. Tādu kaislības duālismu nav pazinusi nedz antīkā pasaule, nedz agrīnie viduslaiki, un varam būt vienisprātis ar franču vēsturnieku Šarlu Seņobosu, kas rakstīja, ka ,,mīlestība ir XII gadsimta izgudrojums”.
Vēlajos viduslaikos uzplauka tādi bruņinieku romāni, kā piemēram slaveni “Tristans un Izolde “, “Karalis Artūrs ”.
Parādīdamies Francijā ap XII gadsimta vidu, stāsts par Tristānu un Izoldi radījis daudz versiju un atdarinājumu. Trīs gadsimtus tos ar lielu interesi lasīja visā Eiropā. Vairāk vai mazāk mainījās sižets un leģendas izpratne, bet tēma galvenajos vilcienos palika nemainīga. Tikai XV un XVI gadsimtā, kad rodas citāda mīlas kaislības izpratne, interese par leģendu kļūst mazāka. No jauna tā atdzimst tikai romantisma laikmetā līdz ar vispārējo interesi par viduslaiku kultūru un literatūru. Taču īsti plašu popularitāti senā leģenda guvusi mūsu gadsimtā, pēc tam kad parādījās šās leģendas mākslinieciskais pārstāsts, kas pieder Žozefam Bedjē (1900). Būdams labs viduslaiku literatūras pazinējs, Bedjē pratis meistariski atveidot senatnīgā stāsta pamatu, saglabājot tā īpatnības un skanējumu.
Poētiskā Eda
Poētiskā Eda (arī Vecākā Eda vai Senākā Eda) ir 34 islandiešu poēmu kopums, kas pamatā saglabājies islandiešu viduslaiku manuskriptā Codex Regius. Kopā ar Jaunāko Edu Poētiskā Eda sniedz vispilnīgāko informāciju par skandināvu mitoloģiju. Poētiskā Eda ir anonīma; tajā daudz lietotas vienkāršās strofiskās formas, kā arī aliterācija. Poētisko Edu var iedalīt divās daļās, no kurām vienā atrodamas mītiskās leģendas, savukārt otrajā stāsti par varoņiem.
Codex Regius tika uzrakstīts XIII gs., taču par tā atrašanās vietu nekas nebija zināms līdz pat 1643. gadam, kad to savā īpašumā ieguva Skalholtas bīskaps, kurš uzskatīja, ka to uzrakstījis Sēmunds Mācītais, XII gs. islandiešu priesteris. Lai arī mūsdienās šis apgalvojums tiek noraidīts, Poētisko Edu mēdz saukt arī par Sēmunda Edu