Nodzēs šito un uzraksti savas skolas nosaukumu
Te uzraksti, kurā klasē tu mācies utt.
Te uzraksti savu vārdu
REFERĀTS VĒSTURĒ
SATURS
Divupes ģeogrāfija 3.lpp
Divupes hronoloģija 3.lpp
Sacelšanās Lagašā 5.lpp
Rakstības aizsākumi Divupē 8.lpp
Izmantotās literatūras saraksts 10.lpp
DIVUPES ĢEOGRĀFIJA
Ziemeļos un austrumos ieleja pāriet Armēnijas un Irānas kalnzemēs, kur dzīvoja kareivīgas kalniešu ciltis. Rietumos un dienvidos pletās Sīrijas sausā stepe un Arābijas tuksnesis, kur klejoja semītu lopkopju ciltis. Divupes senākās civilizācijas centrs bija tās dienvidu daļa. Divupi veido Auglīgā pusloka ieleja starp Tigras un Eifratas upēm.
Divupes ģeogrāfiskais stāvoklis bija izdevīgs, jo šeit plūda lielās upes, Persijas līcis un veda karavānu ceļi, kuri veda no austrumiem uz Vidusjūras austrumu piekrastes ostām, atvieglojot ārējos sakarus. Jau 3.gadu t.p.m.ē. Divupes tirdzniecība sniedzās līdz Indai, Bahrenai, Afganistānai, Arābijai, Sīrai, Feniķijai, Mazāzijai, Armēnijas kalnzemei. Taču upes ne tikai nesa auglību Divupei, bet arī postīja zemi – tā cieta no Tigras un Eifratas upju postošās darbības. Arī civilizācijas alkatība ir iznīcinājusi paaudžu celtās un uzturētās irigācijas sistēmas, pārvēršot Divupes zemi neauglīgā tuksnesī.
DIVUPES HRONOLOĢIJA
1. periods – ŠUMĒRU-AKĀDU (4. – 3. g.t.p.m.ē.);
2. periods – SENBABILONIJAS (2. g.t.p.m.ē.);
3. periods – ASĪRIEŠU (13. – 17. gs.p.m.ē.);
4. periods – JAUNBABILONIJAS (7. – 6. gs.p.m.ē).
Divupes vēsture bija nemierīga un dinamiska. Tās auglīgā zeme bija par iemeslu nepārtrauktu iebrukumu virknei. Divupe nebija noslēgta, jo Ziemeļu un Austrumu ieleja pārgāja Armēnijas un Irānas kalnzemēs, kur dzīvoja kalniešu ciltisBieži vien iebrucēji pārņēma varu pār Divupi, radot jaunas, citas valstis, mainot tās reģionālos centrus, iekarotāju cilmes un etnisko sastāvu.
Divupes kultūrā bija svešu kultūru ietekme. Bet vissenākās kultūras radītais pamats, kuru pamatlicēji bija likuši šumeri, caurstrāvoja jebkuru citu atnācēju kultūru pienesumus un palika nemainīgs.
Divupes vēstures senākais posms (24.gs.p.m.ē.), kad Persijas līča piekrastē, senajā šumēru pilsētā-valstī Lagašā, šeit dzīvo ŠUMĒRI.
Šumēru pasaules uzskats, lielākie sasniegumi:
1) nedrošības sajūta (biežie kari, upju pārplūdi u.c.);
2) etnocentriskā pasaules uztvere (tauta, kas centrēta uz sevi);
3) cilvēku dzīvi nosaka dievi (dabas spēki, saule u.c.);
4) rakstība – ķīļu raksts
5) literatūra (veltīta dieviem, valdniekiem, varoņiem u.c.);
6) mītiskie nostāsti (“personīgais dievs” cilvēkam, vēlāk bībele);
7) zinātne (dienu sadala 12h, atklāj 7 Saules sistēmas planētas u.c.);
8) medicīna (sastāda medicīnas enciklopēdiju u.c.);
9) arhitektūra (kupoli, loki,dzegas, harmonija, elegance, vieglums);
10) tēlniecība (attēlo kanoniski).
Šumēri nepazina lielas valstiskas organizācijas, tie radīja pilsētu civilizāciju. Pilsētu sargāja mūris, tās centrā atradās galvenā dieva-aizgādņa templis. Pilsētā iedzīvotāju skaits nepārsniedza 40 – 50 tūkstošus. Katrai pilsētai bija valdnieks, tempļa virspriesteris, priesterķēniņš u.c. “lielie ļaudis”, kuri valdīja pār “mazajiem ļaudīm”.
SACELŠANĀS LAGAŠĀ
Viens no nozīmīgākajiem notikumiem šumēru, varbūt pat visu seno Austrumu sabiedrības vēsturē – vissenākā zināmā tautas sacelšanās pret apspeidējiem.
…Vairāk kā pirms 4000 gadiem Tigras upes lejastecē, netālu no Persijas jūras līča, atradās neliela pilsētvalsts – LAGAŠA , kuru dēvēja par “Kraukļu ligzdu”. Šīs valsts teritorija nepārsniedza 20002 km, Lagašā un tās apkaimes ciematos – Girsū, Urū, Guabā un citos – dzīvoja apmēram 150 000 iedzīvotāji.
Lagašā un tās apkaimes ciematos bija uzcelti un veltīti dieviem vairāk nekā 10 tempļi, ar tempļu plašajām saimniecībām, zemi, laukiem un dārziem, kurus apstrādāja tūkstošiem cilvēku. Šie tempļi bija veltīti augstākajam dievam NINGIRSU, viņa sievai, dievei BAU, un daudziem citiem dieviem. Tempļos atradās plašs arhīvs ar māla plāksnītēs pierakstītajām priesteru atskaitēm, kurās glabājās ziņas par šā tempļa saimniecību, priesteru varenību un cietsirdību.
Sevišķi plašs bija dievietes Bau templis, kura saimniecībā strādāja vairāk nekā 200 verdzenes ar bērniem, kuras vērpa, auda, mala miltus, strādāja alus darītavā un ganīja lopus, par sūro darbu mēnesī viņas saņēma 21 kg graudu.
Bau tempļa priesteri spieda strādāt arī brīvajiem ļaudīm, kuriem lika strādāt Bau tempļa saimniecībā, rakt kanālus, apūdeņot laukus un dārzus, ganīt milzīgos lopu barus, zvejot zivis u.c. darbus, par atalgojumu ļaudis saņēma 0,5 ha, dažreiz pat mazāk, no tempļa zemes.
Tempļu saimniecībās vergoja apmēram puse no visiem Lagašas “mazajiem ļaudīm”, kuru sūrā darba tiesa bija mūžīgs trūkums, pusbada dzīve un necilvēcīgi smags darbs svelmainajā tveicē.
Pārējie iedzīvotāji bija zemnieki, kuriem piederēja nelieli zemes gabali, kurus viņi apstrādāja paši. Lagašā dzīvoja arī brīvie amatnieki un tirgotāji, kuru dzīve bija vieglāka un labāka par tempļu saimniecībās nodarbināto ļaužu dzīvi. Taču brīvie amatnieki un tirgotāji smagi izjuta “lielo ļaužu” kundzības aizjūgu.
Lagašas temļu augstākajiem priesteriem, dižciltīgajiem, bagātajiem zemes īpašniekiem un kopienu vecākajiem piederēja visa vara valstī. Viņu nebija daudz, taču “lielie ļaudis” bija bagāti, tiem piederēja labākie tīrumi, koši dārzi, lieli lopu bari, un ar savu varu viņi nekaunīgi apspieda “mazos ļaudis”, vergus un arī brīvos “mazos ļaudis”.
Viens no pirmajiem valdniekiem Lagašā (ap 2470.g.p.m.ē.) bija ENTEMENA, kurš rakstīja, ka dievs ir izvēlējies viņu no 3600 vīru vidus.
Lagašas valstī bija tikai 3600 pilntiesīgie pilsoņi – bagāti zemes īpašnieki un vareni priesteri. Šie ļaudis noteica Lagašas armiju un bija augstāko dievu virspriesteri. Šos Lagašas valdniekus dēvēja par “ensi” vai “lugal”. Savukārt ensi varu ierobežoja padomes, kuras pārstāvēja bagātākie un ietekmīgākie aristokrāti.
Būdami lielāko tempļu virspriesteri, Lagašas ensi piesavinājās tempļu saimniecības ienākumus, padarīja tempļus par savu īpašumu. Viņu alkatība pēc bagātības bija milzīga, arvien nesaudzīgāk ensi sāka apspiest “mazos ļaudis”. Viņi sāka ievākt nodevas arī no brīvajiem laiviniekiem, zvejniekiem, ganiem un pat mirušie nebija pasargāti no ensi alkatības, jo par mirušā apbedīšanu priesteri prasīja 7 kausus alus, 420 klaipus maizes, 72 mērus graudu, apģērbu un kazlēnu.
Lagašas “mazie ļaudis” ilgi cieta bagātnieku varenību, bet 2319.g.p.m.ē. Lagašas zemnieki, gani, zvejnieki, laivinieki, amatnieki un pat zemākie priesteri sacēlās, lai izcīnītu sev labāku dzīvi. Sacēlusies tauta bija stipra savā saliedētībā un vienotībā. Viņu priekšgalā nostājās viens no “lielajiem ļaudīm” – URUKAGINA, kurš ap sevi pulcēja neapmierinātos un solīja plašas reformas, ja ļaudis iecels viņu par valdnieku. Lagašā sapulcējās “mazie ļaudis”, kuri bija bruņojušies ar ieročiem, arī no apkārtējiem ciematiem. Viņu bija tik daudz, ka “lielie ļaudis” neuzdrošinājās stāties tiem pretī vai lietot ieročus.
Ar “mazo ļaužu” sapulces atbalstu nolēma atcelt no troņa valdnieku LUGALANDU un iecelt par ensi URUKAGINU, kurš rakstīja, ka dievi nodeva viņam varu no 36 000 vīru vidus. Pēc Lagašas “mazo ļaužu” sacelšanās pilntiesīgo pilsoņu skaits valstī bija desmitkāršojies. Pilntiesīgi bija kļuvuši gandrīz visi Lagaša iedīvotāji, neieskaitot pilntiesīgo saimē vergus. Šīs reformas izdarīja URUKAGINA, viņa izdarītās reformas ievērojami iedragāja dižciltīgo un priesteru kundzību, bet stiprināja “mazo ļaužu” ietekmi Lagašas dzīvē:
samazināja smagi bruņoto kājinieku skaitu Lagašas armijā, kas izmainīja tās sastāvu un raksturu.
atsauca uzraugu varu pār laiviniekiem, zvejniekiem, ganiem u.c.
apvērsumā tika aizstāvētas arī zemnieku intereses, piem., priesteris nedrīkst vairs ieiet zemnieka dārzā; ja zemnieka māja ir tuvumā “lielā vīra” mājai, tad “lielais vīrs” nedrīkst likt zemniekam izjust savu naidu u.tt.
samazināja izdevumus par mirušā apbedīšanu.
aizliedza virspriesteriem, viņu sievām un bērniem piesavināties tempļu tīrumus, īpašumus, lielās bagātības.
uzlaboja vienkāršo, nemantīgo ļaužu stāvokli u.tt.
izdeva likumus, kas atbrīvo “mazos ļaudis” no augļotājiem, izbeidz slepkavības un zādzības.
Taču tiesa vērsās pret vienkāršo tautu, tā vērsās par labu apspiedējiem. Lagašas agrākie valdnieki, dižciltīgie un priesteri bija iecēluši tiesnešus, bagātniekus, kuri izmantoja savu lielo varu, lai apspiestu “mazos ļaudis”. Taču URUKAGINA pavēlēja atcelt visus tiesnešus un atjaunoja agrākās vietējās tiesas, kurās piedalījās arī vienkāršā tauta – šī bija Lagašas “mazo ļaužu” uzvara! Priesteru naids pret URUKAGINU lika darīt visu, lai gāztu viņa varu. “Lielie ļaudis” apvienojās ar Lagašas ienaidnieku, un nodeva savu dzimteni ienaidnieku valdniekam LUGALZAGIZI, kurš valdīja Urukā un Ummā. Lagaša varonīgi pretojās ienaidniekam, bet “lielo ļaužu” nodevība piespieda URUKAGINU padoties.
Savas valdīšanas 7.gadā URUKAGINA atstāj Lagašu. Šeit uzkundzējas LUGALZAGIZI un Lagašas “lielie ļaudis”, kuri atcēla tautas izcīnītās reformas.
Divupes vergturiem Lagaša likās šķita bīstamas dumpinieku perēklis, tāpēc 22.gs.p.m.ē. viņi iznīcināja Lagašu – “Kraukļu ligzdu”. Pilsēta tika nodedzināta, tās valdnieku vārdi tika svītroti no hronikām, … bet nejauši saglabājušās māla plāksnītes sniedz liecību par pašu senāko tautas masu cīņu pret apspiedējiem!
RAKSTĪBAS AIZSĀKUMI DIVUPĒ
Jau ap 4.g.t.vidu divupieši aizsāka rakstības izgudrošanu un ieviešanu sadzīvē, lai ar rakstu palīdzību saglabātu iepriekšējo paaudžu intelektuālos sasniegumus. ĶĪĻU RAKSTS – šī ir pirmā zināmā rakstība pasaulē, kuras aizsācēji ir divupieši.
Asīriešu valdnieks AŠURBANIPALS uzturēja veselu rakstvežu armiju, lai tie no visām Divupes malām savāktu ķīļu raksa māla plāksnītes , kuras ievietoja ierīkotajā bibliotēkā. Savākto māla grāmatu skaits sniedzās vairākos desmitos tūkstošu. Viņš lika pārtulkot seno šumēru ķīļu rakstus asīriešu valodā.
19.gs. angļu arheologi G.LEIJARDS un H.RASAMS atklāja zem Nīnives drupām vairākus tūkstošus gadu gulošos ķīļu rakstus.
Šo rakstību sistēmu atšifrētāja gods pienākas britu virsniekam H.ROULINSONAM, kurš 1840.gadā atklāja pasaulei ķīļu rakstu noslēpumu. Atšifrētie teksti palīdz dziļāk iepazīt Divupes zemes tradīcijas, paražas, seno gudrību, literatūru un mitiloģiju.
Divupiešu rakstībai tika izmantotas māla plāksnītes, kurās ar koka vai metāla irbulīti izdarīja ķīļveidīgus nospiedumus.
Pirmās šumēru rakstu zīmes atgādina zīmējumu – piktogrāfiju. Šumēru piktogrammas laika gaitā pārveidojās par simboliskiem apzīmējumiem, kurā katram vārdam vai jēdzienam bija savs zīmju komplekss – izveidojās ideogrāfiskais raksts.
Sākotnēji rakstības virziens bija no augšas uz leju, sākot no plāksnītes labās puses. Tikai vēlāk rakstības virziens bija no plāksnītes kreisās puses, horizontālā virzienā.
Māla plāksnīšu forma bija ļoti dažāda – taisnstūra, kvadrāta, ar noapaļotiem stūriem.
Arī plāksnīšu lielums bija no dažiem centimetriem, līdz pat pusmetram.
Sastopami arī dažādi nelieli, plakani, cilindriski zīmogi, ar kuru palīdzību zīmējums vai raksts tika iespiests mīkstajā mālā. Ilgi glabājamās plāksnītes tika apdedzinātas.
Ķīļu rakstu apgūšanai vajadzēja lielu piepūli. Šīs mākas apgūšana prasīja vairākus gadus. Rakstu pratēji bija lielā cieņā, jo pieauga nepieciešamība fiksēt darījumus, veikt dažādus aprēķinus, uzskaitīt saražoto un patērēto, pierakstīt senos mītus, literāros sacerējumus, šumēru dieviem veltītās dziesmas, nostāstus un teikas par varenajiem valdniekiem, dieviem un varoņiem, kā arī teikas par pasaules radīšanu, par cilvēku cīņu ar dieviem.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. M.Lapiņa, V.Bartoševska, L.Zālīte. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Raka. 1998.g.
2. K.V.Cerams. Dievi, kapenes un zinātnieki. Apvārsnis.1982.g.
3. J.Veinbergs. Piramīdu un zikurātu ēnā. Zinātne.1988.g.
4. J.Veinbergs. Cienīga nāve labāka par necienīgu dzīvi. LVI. 1965.g.