Emigranta izjūtu tēlojums Gunara Janovska romānā “Sōla”.
Tagad, kad mēs dien dienā esam kopā ar savu ģimeni un draugiem, katru dienu esam savās mīļajās mājās, esam pieraduši pie ērtībām un apziņas, ka jebkurā brīdī mums ir kur atgriezties un meklēt atbalstu, ir pat ļoti grūti iedomāties, kādas izjūtas varētu valdīt emigrants sirdī. Bet diemžēl emigranti arī mūsdienās nav nekāds brīnums, piemēram, ebreji un palestīnieši, kuri izdzīti vai vienkārši bijuši spiesti aizbraukt no savām vēsturiski apdzīvotajām teritorijām. Arī “Sōlas” galvenais varonis Arturs bija latviešu emigrants, kurš aizbēga no savas valsts – Latvijas -, jo to bija okupējuši krievi. Un kā tad īsti jūtas emigrants starp svešiem, vēl nepazīstamiem ļaudīm ar pilnīgi citādu mentalitāti un citādiem uzskatiem, un dzīves vērtībām? Manuprāt, Gunaram Janovskim ar romānu “Sōla” ir lieliski izdevies sniegt atbildi uz šo jautājumu.
Pirmkārt, Arturs Sōlas salā patstāvīgi domāja par mājām. Ikvienu Anglijas ainavu viņš salīdzināja ar skaisto Latvijas dabu. Ar acīm viņš it kā skatīja Angliju, bet sirdī juta un izdzīvoja Latviju: “Savādi sākās pavasaris Anglijā. Tas neatnāca tik strauji kā mūsu dzimtenē. [..] Cik daudz savādāk gan nāca pavasaris mūsu pusē. Pa ledu un sniegu tas atbrida kādu nakti un klusi pieklauvēja pie rūts ar sasalušu, sarmotu ābeles zaru, pagrabināja klēts durvis, pačubinājās jumta čukurā un priecīgi ieūjinājās dūmenī. [..] Un pašam likās, ka kāds aizsnaudies spēks pamodies dzīslās un padzisis mirdzums iegailējās acīs. [..] ..tu izdzirdi cīruli un ieraudzīji pirmo strazdu, un kā brīnumā klausījies tā dziesmā.” Artura vārdos bija neizsakāmas ilgas pēc dzimtenes un, protams, arī milzīga, neizmērojama mīlestība. Viņš pazina un mīlēja katru Latvijas stūrīti, zināja, kā Latvijā dzied putni, atnāk pavasaris, plaukst un zaļo pļavas, bango jūra ….. Tā bija milzīga dzimtenes mīlestība! Un tas ir tas pats galvenais, kā ikvienam emigrantam pietrūkst visvairāk – māju, dzimtenes, ikdienišķo dabas skatu.
Otrkārt, Arturs izjuta naidu pret vietējiem … nu varbūt ne īsti naidu, bet milzīgu nepatiku gan. Tā bija cita mentalitāte, cits uzvedības stils, cita “domāšana”! Kā gan viņi, kas visu laiku dzīvojuši brīvi, neatkarīgi, varēja saprast latvieti, kurš lielāko savas dzīves daļu vienmēr ir bijis apspiests vai pakļauts svešai varai?!? Kas tad viņiem bija, ko bēdāties?!? … Manuprāt, apmēram tādas domas visu laiku maisījās Artura prātā. Citos apstākļos, iespējams, Artura attieksme pret angļiem būtu pilnīgi parasta, bet šajā gadījumā, kad sirdī bangoja sāpes, Arturs nicināja angļus par viņu nesatricināmo mieru, vienaldzību, bezrūpību. Viņam apkārt atradās tik daudz cilvēku, cilvēku, ar kuriem varētu izrunāties, kopā pasmieties un galu galā kļūt par draugiem, bet tajā pašā laikā Arturs bija ļoti vientuļš: “Kur iet man nebija, ko darīt man nebija. Es atgūlos gultā un jutos briesmīgi viens.” Tā, manuprāt, ir pati šausmīgākā sajūta, kad tev apkārt ir cilvēki, varbūt pat draugi, bet tu vienalga esi viens, tu esi vientuļš! “Kur tu esi
pazudusi?
Tuvu?
Tuvu
pazūd visbiežāk.” /Ojārs Vācietis/
Galvenās emigranta izjūtas ir neizsakāmas ilgas pēc mājām un vientulība, apziņa, ka neviens no apkārtējiem cilvēkiem nav viņa dvēseles radinieks un nespēs viņu saprast. Arturam taču it kā bija dots viss – jauns darbs, mājoklis, draugi -, bet diemžēl nebija paša galvenā: “Ļoti godātie pasaules vareno kungi! Pie jums griežas, pazemīgi griežas trimdinieks no viesnīcas Sōlas salā. Es izvēlējos brīvību. Nakts tumsā es pārzagos robežai, izspraucos dzelzs aizkaram. Un man nu ir brīvība. Es varu iet, kur vien gribu. [..] Es varu doties prom no Sōlas un atgriezties cietzemē. Es varu aizceļot uz Austrāliju vai Kanādu. Ja uzgriežas laime, varbūt tieku pat uz Savienotajām Valstīm vai Jaunzēlandi. Tikai uz savām mājām es nevaru tikt. [..] …vai tiešām tas ir prasīts par daudz – atdot mums mūsu tēvu zemi? [..] Tikai latviešu zemnieks ar savu sīksto dabu tur spēj izdzīvot. Neviens cits. [..] Tur ir tikai kāds Gaujas līcis ar baltām ievām krasta smiltīs. Atdodiet to mums!” Bieži vien ikdienā mēs nenovērtējam to, kas mums ir – mūsu brīvība, mūsu dzimtene, mūsu mājas, ģimene, draugi. Tikai tad, kad šīs lietas pietrūkst, mēs saprotam, cik tā bija svarīga un neaizstājama. Būt atšķirtam no savas ģimenes, tautas, valsts, manuprāt, ir pats briesmīgākais, kas ar cilvēku var notikt, tas ir vēl trakāk un sāpīgāk par fiziskām mocībām. Manās acīs Latvija vienmēr paliks kā mājas, kur atgriezties, kā vieta, kur mani saprot un atbalsta. Iespējams, pēc gadiem arī es aizceļošu uz ārzemēm, bet Latvijai manā sirdī vienmēr paliks īpaša vieta …