DEKARTAM -400
(Indulis Strazdiņš, RTU profesors)
1996.gada 31. martā apritēja 400 gadi, kopš dzimis
Renē Dekarts (Renē Descartes, latīniskā formā Renatus Cartesius) – zinātniskā racionālisma pamatlicējs, viens no jauno laiku filozofijas nodibinātājiem.)
«Man allaž bija dedzīga vēlēšanās atšķirt patieso no maldīgā, lai varētu ar skaidru izpratni vērtēt savu rīcību un ar paļāvību solot šajā dzīvē.»
Dzimis 1596. gadā Puatjē provincē, Francijas rietumos, kā muižnieka dēls, Dekarts agri paliek bez ģimenes ietekmes. No 1606. līdz 1614. gadam viņš mācās Laflēšas jezuītu koledžā (Anžu provincē), iegūdams labu izglītību valodās, matemātikā, mākslās un filozofijā. 1616. gadā Dekarts iegūst juridisko zinātņu bakalaura grādu Anžū universitātē, pēc tam dzīvo Parīzē, kur iepazīstas ar vairākiem ievērojamiem tā laika zinātniekiem. Līdzīgi daudziem muižnieku dēliem, 1618. gadā Dekarts iestājas Holandes armijā, mācās karaskolā, kā virsnieks dodas uz Vāciju un Bohēmiju, kur bija sācies Trīsdesmit gadu karš pret Hābsburgiem. Taču vairāk nekā karošana viņu interesē patiesības meklējumi zinātnē.1621.gadā Dekarts karadienestu atstāj, ceļo pa Eiropu un, sākot ar 1622.gadu, galvenokārt uzturas Parīzē. Tieši šajā laikposmā pastā¬vīgā saskarē ar zinātnieku loku izveidojas, viņa filozofisko uzskatu pamatmeti.
Zinātne šajā laikā bija strauji pavirzījusies uz priekšu – gan teorētiskos meklējumos, gan arī sekojot dzīves vajadzībām. Kanālu un aizsprostu būvei, īpaši Holandē, kļuva nepieciešami pētījumi statikā un hidraulikā (Stevins). Tika pilnveidota jūras navigācija, pētīta svārsta kustība, formulētas pirmās magnētisma problēmas (Gilberts). 16. gs. beigās optiķi izgudroja teleskopu, kas pavēra jaunas iespējas astronomiskajiem novē¬rojumiem (Keplers, Galiiejs). Medicīnā tika sakopotas pirmās zināšanas par cilvēka anatomiju, elpošanu, asinsriti. Mazliet vēlāk Dekarta laikabiedri (Toričelli, Gērike) ieinteresējās par gaisa spiediena un vakuuma jautāju¬miem, pētīja sūkņu darbību. Matemātika vēl bija tāla no svarīgā¬kiem lietojumiem, taču jau bija izveidota trigonometrija, tika risināti algebriski vienādojumi (Kardāno).
Īpaša loma Dekarta dzīvē bija draudzībai ar koledžas biedru -franciskāņu mūku Marēnu Mersennu (1588 – 1648), kurš nodar¬bojās ar matemātiku, mūziku un filozofiju, pazina vairākus simtus Rietumeiropas zinātnieku un filozofu – to skaitā Galileju un Hobsu – un veica plašu saraksti ar tiem. 1636. gadā Mersenns Parīzē nodibināja zinātnieku diskusiju pulciņu, kurā pastāvīgi tikās un apmainījās idejām tā laika Francijas gaišākie prāti – matemātiķi un fiziķi Robervāls, Dezargs, kā arī mate¬mātiķis un filozofs Blēzs Paskāls un viņa tēvs Etjēns. Mersenns atradās sava laika zinātnes centrā, viņa korespondence vistiešākajā nozīmē veicināja visas Eiropas eksaktās zinātnes attīstību. Turpinot Mersenna dibinātā pulciņa tradīciju, 1666. gadā «par slavu karalim» (Luijam XIV) tika izvei¬dota Parīzes Zinātņu akadēmija. Bet pirmais zinātniskais žurnāls parādījās tikai 1665. gadā.
Taču zinātne un izglītība Francijā un Itālijā tolaik vēl atradās zem katoļu baznīcas varas. 1600. gadā Romā kā ķeceris uz sārta tika sadedzināts Džordāno Bruno, 1619.gadā Tulūzā- filozofs Vanīni. Inkvizīcijas tiesa 1616. gadā brīdi¬nāja Galileju nevērsties pret oficiāli pieņemtajiem Aristoteļa un Ptolemaja uzskatiem, izplatot Kopernika hēliocentrismu, un beidzot 1633. gadā piespieda 69 gadus veco zinātnieku publiski atteikties no savas mācības, aizliedzot viņa rakstus. Galileja izsauciens «Un tomēr viņa griežas!» šīs kaunpilnās tiesas beigās uz mūžiem iegājis vēsturē. Bet Mersenns nebai¬dīdamies 1629. gadā pirmais pārtulkoja Galileja darbus franču valodā. Ari Parīzē parlaments 17. gs. sākumā bija aizliedzis uzstāties pret Aristoteļa mācību, piedraudot ar katorgu.
«Neuzskatīt nekad par patiesu to, par ko man nav acīm redzami zināms, ka tas tāds ir, citiem vārdiem sakot, rūpīgi izvairīties no pārsteidzības un aizspriedumiem un neietvert savos spriedumos neko vairāk kā vienīgi to, kas parādās manam prātam tik skaidri un tik noteikti, ka man nav nekādu iespēju to apšaubīt»
Lai varētu pilnīgāk nodoties zinātņu un filozofijas studijām un izvairīties no katoļu baznīcas un laicīgās varas – teoloģijas fakultāšu un jezuītu zinātnieku – dubultā spiediena, Dekarts 1628. Gadā pārceļas uz bagāto protestantisko Holandi un nodzīvo tur 20 gadus, gandrīz neizbraukdams no tās. Sekojot savai devīzei «Vixit bene qui bene latuit» (Labi dzīvojis tas, kurš labi paslēpies), viņš apmetas nelielās klusās pilsētiņās attālu no sabiedrības kņadas, 12 reizes mainīdams dzīvesvietu; viņa adresi zināja tikai tuvākie draugi. Šeit Dekarts saraksta visus savus darbus.. Ievērojamākais no tiem -«Pārruna par metodi» (Discours de la Mēthode) ar pielikumiem «Dioptrika», «Meteori» un «Ģeometrija» nāca klajā 1637. gadā anonīmi. (Šī grāmata 1978. gadā izdota arī latviešu valodā V. Zariņa tulko¬jumā.) Jau 1633. gadā Dekarts gatavojās publicēt savu pirmo lielo darbu «Pasaule» («Le Monde»), taču satriekts atteicās no šī nodo¬ma pēc Galileja notiesāšanas, jo nevēlējās nonākt atklātā konfliktā ar reliģiju; pēc viņa nāves izdoti tikai nelieli tā atlikušie fragmenti.
«Pārrunas par metodi» autors drīz vien kļuva pazīstams un tika gan slavēts, gan nikni pelts. «Pārrunā» skartos teorētiskos jautājumus Dekarts tālāk attīstīja turpmākajos, latīņu un franču valodā izdotajos darbos «Metafiziskas pārdomas par pirmo filozofiju» (1641) un «Filozofijas principi» (1644); citi sacerējumi izdoti jau pēc viņa nāves. Pēdējais Dekarta paša publicētais darbs bija Falcas princesei Elizabetei veltītais «Traktāts par dvēseles pārdzīvojumiem» (1646). Viņš uzturēja sakarus ar Mersenna pulciņu Parīzē, turpinājās dzīvas diskusijas un strīdi par zinātnes problēmām.
Taču arī Holandē Dekartam pēc pirmo darbu iznākšanas nācās ciest no konservatīvo teologu uzbrukumiem. Nevēlēdamies at¬griezties Francijā, kur viņa rīcības brīvība būtu vēl vairāk apdraudēta, Dekarts 1649. gadā pieņēma Zviedrijas karalienes Kristīnes, Gustava II Ādolfa meitas, ielūgumu mācīt viņai filozofiju. Šis brauciens viņam izrādījās liktenīgs: Dekarts nepanesa ziemeļu skarbo klimatu (pēc laikabiedru stāstiem, viņam paticis strādāt pie sakurinātas krāsns) un ziemā saslima ar plaušu karsoni. 1650. gada 11. februāri Stokholmā beidzās dižā domātāja dzīves gaitas. Viņa mirstīgās atliekas vēlāk pārvestas uz Parīzes Panteonu.
Dekarta garīgais mantojums ir ļoti bagāts un daudzpusīgs. Mate¬mātikā viņa ģēnija lielākais sasnie¬gums ir funkcijās jēdziena un analītiskās ģeometrijas izveido¬šana, savienojot nedalāmā veselu¬mā ģeometriju un algebru. (Daļu šī darba neatkarīgi bija paveicis Tulūzas advokāts Pjērs Fermā (1601 – 1655), kurš pazīstams arī ar pētījumiem skaitļu teorijā. Tikai uz šī pamata pusgadsimtu vēlāk Ņūtons un Leibnics varēja uzbūvēt bezgalīgi mazo lielumu analīzi (diferenciālrēķinus un integrāl¬rēķinus), radot spēcīgāko instru¬mentu dabas procesu pētīšanai. Fizikā un dabaszinātnēs pazīstami Dekarta pētījumi par gaismas staru laušanu un varavīksnes krāsām, sniegpārsliņu formu, acs fiziolo¬ģiju. Nepamatotas gan vēlāk izrādījās viņa teorijas par daļiņu virpuļveida sistēmām un «smalko matēriju», kas it kā piepilda telpu, aizstājot vakuumu.
Taču daudz svarīgāka par visiem Dekarta dabaszinātnis¬kajiem pētījumiem ir viņa filozofijas sistēma – kartēzisms, kas iezīmēja viduslaiku sholastisko mācību atmešanu un jaunlaiku filozofijas sākumu. Renesanse gan bija atraisījusi cilvēku jūtu bagātību un radošo garu, taču prāts un racio¬nālā domāšana joprojām atradās sholastikas gūstā. Iepriekš par galveno zināšanu avotu uzskatīja nevis neierobežoto reālo īstenību, bet gan senatnes autoritātes -reliģiskos tekstus un Aristoteļa darbus, secinājumus no tiem iegūstot ar formālās loģikas paņē¬mieniem un tādējādi rodot «galīgās atbildes» uz neizpētītiem dabas jautājumiem. Renesanses natūrfilozofija gan paplašināja antīko filozofu tradīcijas, bet pārāk maz balstījās uz tiešiem vērojumiem, mērījumiem un eksperimentiem, nespēdama izskaidrot vispārīgās kopsakarības un kļūt par zinātnes pamatu Tajā vēl valdīja dogmas un misticisms.
Filozofijas sistēmai, kas aptvertu un pamatotu straujo zinātņu attīstību 17. gadsimtā un turpmāk, bija vajadzīgs radikāli jauns izziņas virziens, kas ļautu kritiski izvērtēt visu iepriekšējo atzinumu tica¬mību. Par tādu kļuva Frensisa Bēkona (1561 – 1626) izveidotais empīrisms – pieredzes filozofija -un Dekarta racionālisms.
Kartēzisma galvenās tēzes ir šādas: metodiskās šaubas (zinātnei jāsāk ar šaubām par visu un jāpieņem tikai pilnīgi drošais un pārbaudītais); prāta slēdzieni un loģiska dedukcija (izvedums) kā izziņas metode; matemātiska skaidrība un atšķirīgums kā patiesības kritēriji; ar prātu apzi¬nāta cēlonība kā pasaules pamats, kam nav vajadzīgs pārdabisks pamatojums. Izkopjot domāšanu, var atbrīvoties no maldiem un nonākt pie patiesām atziņām.
Dekarta pasaules uzskats ir duālistisks: viņš precīzi formulē pasaules (īstenības) sadalījumu divās substancēs – garā un matērijā, nošķirot tos vienu no otra. Abas tās tiek uzskatītas par absolūtās substances – Dieva -izpausmēm. Matērija izpaužas telpiskumā (izplatībā), ķermeniskumā un izmērojamībā; tās īpašības savukārt iedalītas primārajās, izmērojamās (ar kurām nodarbojas fizika) un sekundārajās. Trešā tās parādību grupa – kaislības, griba, mīlestība, ticība – pēc Dekarta domām, jau ietilpa atklāsmes jomā, un ar tām zinātne nenodarbojas. Turpretī gars izpaužas cilvēka «es» domāšanā («Cogito ergo sum» – domāju, tātad esmu), kas ir visdrošākais fakts, visneapšaubāmākā īstenība. Dvēseli tās racionālajās cilvēka dabas izpausmēs Dekarts diezgan naivi uzskatīja par iemītošu smadzeņu hipofīzē (mazajā čiekurveida dziedzeri). Turpretī pārējos aspektos dzīvniekus – un ari cilvēku! -Dekarts pielīdzināja mašīnai, kustīgu ķermeņu agregātam. (To vēlāk novērtēja kibernētikas radītājs Norberts Vīners.)
Ari ētikā Dekarts aizstāv intelektuālismu tikumiska darbība iespējama, vienīgi turoties pie skaidras un racionālas domāšanas, bet jūtas un afekti tai traucē, jo padara domāšanu neskaidru. Arī laime viņa izpratnē ir visu saprātīgo vēlēšanos apmierinājums un atbil¬stoša pārliecība, ka pārējās vēlē¬šanās ir nesaprātīgas.
Kaut arī Dekarts nevēlējās pieteikt karu reliģijas dogmām, veltīgi cenzdamies «rast brīvību katolicisma iekšienē», un visa viņa metafizika dibināta uz Dieva idejas, dažādu nozaru teologi tomēr panāca to, ka kartēzismu aizliedza mācīt universitātēs – Utrehtā, Leidenē un beidzot visā Holandē (1656. gadā). Pāvests 1663. gadā izsludināja Dekarta rakstus par aizliegtiem. Kartēzisma piekritējus vajāja vēl līdz gadsimta beigām. Taču šo piekritēju bija daudz (ieskaitot Spinozu un Leibnicu), un to ietekmē radikāli mainījās visa filozofiskā domāšana. Uz Dekarta mācības pamata filozofi un teologi Arno un Nikols Porruajāla klosteri izstrādāja jaunlaiku loģikas mācību (1662), apvienojot to ar Paskāla radīto pierādījuma metodoloģiju.
Dekarta racionālajam «mehānicismam», protams, bija savi trūkumi, kas vēlāk tika kritizēti. Bet viņa duālisma praktiskās sekas bija tādas, ka pēc zināma laika starp zinātni un reliģiju izveidojās samierināšanās: zinātnieki varēja bez rūpēm turpināt savus pētīju¬mus un norobežoties no reliģiskās jomas, kuru eksperimentālā zināt¬ne vairs «neapdraudēja». Dekartam bija laimējies atrast kom¬promisu: dabas filozofija pamatoja Dieva esamību un pēc tam atstāja to malā no savām problēmām. Bēkona un Dekarta mērķis bija ielikt pamatu zinātnes progresam, kas kalpotu cilvēces labklājībai, – un turpmākā vēsture to pilnā mērā at¬taisnoja. Jau gadsimta beigās Eiropas attīstītajās valstīs zinātne iegāja savā brieduma stadijā, un 18. gadsimts kļuva par «saprāta un apgaismības» laikmetu. Kā cilvēce pratusi šo attīstību izmantot vēlāk, – to varam vērtēt tagad, jaunam gadu tūkstotim tuvojoties.