uk…, tuk, tuk…, tuk… Tik skumji šopavasar pukst mana sirds. Tā ilgojas un skumst. Tā ir tik mierīga kā ūdens ezerā, kuru pārklāj vakara dūmaka. Mana dvēsele ir kā ezers, kuru ieskauj stāvi, klinšaini, kokiem apauguši krasti.
Cik skaisti mani uzlūko saule caur egļu pirkstiem! Dienvidū tā silda ūdens virsmu, un pār virmojošo līmeni pārslīd cēla putna ēna. Te sauli aizsedz nesteidzīgs mākonis… Skaisti, bet vientuļi. Labi, ka vakarā kāds izslāpis dzīvnieks nokāpj lēzenākā vietā padzerties. Tas liek ezeram justies vajadzīgam.
Ne visas dienas ir skaistas – ar kvēlojošu sauli pie zilām debesīm. Ir arī drēgni un pelēki rīti. Un nav saules, kas sasildītu. Tik koki neganti šalc, vējš ārdās, brāzdamies cauri kokiem, un saduļķo dzidro ūdeni.
Ir dienas vidus. Viss pelēks un drūms. Valda neaptverams klusums, kas biedē. Pārāk mierīgi, lai neuztrauktos.
Ir jau vēls un tumšs. Elpu aizraujošs dārdiens sadragā klusumu, kam seko spilgts uzplaiksnījums. No spožās gaismas iesāpas acis. Un ūdens satrakojies sitas pret krastu… Nemiera nakts, kurai seko dzestrs rīts. Varbūt viss mainītos, ja tu atnāktu pie manis, Mīlestība?
Kā man gribētos būt kalnu upei – straujai un nevaldāmai! Traukties cauri stāvajiem krastiem un noglaudīt akmeņu stūrus pavisam apaļus. Traukties uz priekšu, vai līst lietus, vai spīd saule. Tik uz priekšu nevaldāmā ātrumā un ne soli atpakaļ.
Mīlestība, vai esi dzirdējusi, kā mežā strautiņš burbuļo? Es gribu, lai tā mutuļo manas asinis! Vai zini, kāds ir ūdenskritums? Tas ir straujš, ar milzīgu spēku, un tieši tā es gribētu traukties pa dzīvi. Esi dzirdējusi, cik ātri dzenis kaļ kokā? Es gribu, lai tā sitas mana sirds. Jauks sapnis, vai ne? Bet tu vēl nenāc, un tas pārvēršas par vieglu dūmaku virs mana ezera, līdz izgaist…
Ezerā ūdens ir auksts, kaut saule to katru dienu apciemo. Draiskos vilnīšus tā sasilda, bet dzelmē joprojām ir stindzinošs miers. Tuk…tuk, tuk…, tuk,