Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, (* 1865. g. 30. augustā (11. septembrī), Varslavāni — † 1929. g. 12. septembrī, Majori) bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. 1916. g. poēmā “Daugava” viens no pirmajiem aicināja uz Latvijas neatkarību. Aspazijas vīrs. Viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem.”Jaunās strāvas” dalībnieks, 1891.—1895. g. laikraksta “Dienas lapa” redaktors. 1921.—1925. g. Nacionālā teātra direktors. Satversmes sapulces deputāts (LSDSP). 1926.—1928. g. — izglītības ministrs.Raiņa piemineklis Rīgā, Esplanādē
Ievērojamākie darbi
• 1897 — “Fausta” tulkojums
• 1903 — Tālas noskaņas zilā vakarā
• 1905 — Vētras sēja
• 1905 — Uguns un nakts
• 1909 — Zelta zirgs
• 1909 — Klusā grāmata
• 1910 — Ave sol!
• 1911 — Tie, kas neaizmirst
• 1911 — Indulis un Ārija
• 1913 — Pūt, vējiņ!
• 1919 — Jāzeps un viņa brāļi
• 1919 — Daugava
• 1919 (publ.) — Spēlēju, dancoju
• 1922 — Iļja Muromietis
Jānis Rainis (1865 – 1929) darbojās dzejā un dramaturģijā, mazliet rakstīja prozu un visu mūžu aktīvi strādāja žurnālistikā. Raiņa personības tapšanu un arī daiļrades sākumposmu iespaidoja Jaunā strāva, kas izveidojās 19. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā un kas vienoja latviešu inteliģences lielāko daļu (Jaunās strāvas piekritēju vidū bija arī Veidenbaums un Aspazija). Jaunlatvieši pirms dažiem gadu desmitiem bija inspirējuši nacionālās pašapziņas atmodu, savukārt Jaunā strāva atmodināja sociālo pašapziņu. Jaunajai strāvai bija sociāldemokrātiska ievirze; liela ietekme bija marksismam un dažādām revolucionārām mācībām; tā atradas opozīcijā Krievijas valdībai un vācu muižniecībai. Te gan jāpiebilst, ka Jaunā strāva bija nevis organizācija vai partija, bet gan sabiedriska kustība bez precīzi formulētas programmas un mērķiem. Jaunās strāvas grupējumi izveidojās Rīgā, Tērbatā, Pēterburgā, Maskavā. Pēcāk daudzi jaunstrāvnieki kļuva par aktīviem revolucionāriem, un viņiem bija lemts nospēlēt drūmu lomu, kad 1919. gadā Latvijā uz īsu brīdi nodibinājās padomju vara un sākās sarkanais terors. Par jaunstrāvnieku centrālo izdevumu kļuva viens no lielākajiem dienas laikrakstiem – “Dienas lapa”. 1897. gadā Jauno strāvu sagrāva – apcietināja vairāk nekā simt tās dalībnieku un aizliedza “Dienas lapu”; sekoja tiesas, cietumi un trimdas.
Rainis, pēc izglītības jurists, vairākus gadus nostrādājis tiesā, bija viens no Jaunās strāvas iedvesmotājiem un “Dienas lapas” redaktors (1891 – 1895). Žurnālistikā viņš darbojās jau kopš 1886. gada, rakstīja par kultūru, politiku, sociālām problēmām, etnogrāfiju. Astoņdesmito gadu beigās iznāca divi Raiņa satīrisko dzejoļu krājumi. Taču pirmā īsti nozīmīgā dzejas publikācija bija tikai 1895. gadā. 1897. gadā līdz ar citiem jaunstrāvniekiem apcietināja arī Raini, apsūdzēja piederībā slepenai pretvalstiskai organizācijai un izsūtīja trimdā, sākumā – uz Pleskavu, tad – uz Sibīriju, Slobodsku Vjatkas guberņā, kur viņš sabija līdz pat 1903. gada pavasarim. Tieši cietumā un trimdas gados Rainis pievērsās profesionālam literāta darbam. Cietumā tapa Gētes “Fausta” atdzejojums (tulkojums bija tiem laikiem novatorisks un uz vairākiem gadu desmitiem iespaidoja latviešu literārās valodas attīstību). Vienlaikus norisa arī kāds cits, ne mazāk svarīgs pavērsiens Raiņa biogrāfijā – drīz pēc iznākšanas no cietuma viņš salaulājās ar tobrīd jau slaveno dzejnieci un dramaturģi Aspaziju. Iespējams, bez Aspazijas impulsiem un dažbrīd tiešām ietekmēm Rainis pilnībā nebūtu pievērsies literatūrai.
1903. gadā, kad Rainim jau bija 38 gadi, iznāca viņa pirmais (ja neskaita jaunības satīriskos pantiņus, kuri uzmanību var piesaistīt tikai paša Raiņa daiļrades kontekstā) dzejoļu krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”, kas autoru uzreiz izvirzīja latviešu literatūras priekšplānā. Sekoja pats dinamiskākais krājums “Vētras sēja” (1905) un viena no Raiņa populārākajām lugām “Uguns un nakts” (1905). Rainis iesaistījās sociāldemokrātu partijā un aktīvi darbojās politikā. Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves, lai izvairītos no nenovēršamās apcietināšanas, Rainim un Aspazijai nācās doties labprātīgā trimdā – uz Kastaņolu Šveicē, kur viņi dzīvoja līdz 1920. gadam, ne reizi neapmeklēdami Latviju. Taču sakari nebija pārtrūkuši – Latvijā cits pēc cita iznāca Raiņa dzejoļu krājumi (“Klusā grāmata”, 1909; poēma “Ave Sol!”, 1910; “Gals un sākums”, 1912), tika publicētas un iestudētas daudzas lugas (no tām nozīmīgākās – “Zelta zirgs”, 1909; “Indulis un Ārija”, 1912; “Spēlēju, dancoju”, 1915; “Jāzeps un viņa brāļi”, 1919) un tulkojumi. Kastaņolas trimdas laiks bija pats ražīgākais posms Raiņa dzīvē.
1920. gadā, kad Latvija bija ieguvusi neatkarību, Rainis – nu jau kā izcilākais latviešu dzejnieks – atgriezās dzimtenē. Vairākus gadus viņš bija sociāldemokrātu deputāts Saeimā, vienu gadu – izglītības ministrs. No 1920. līdz 1925. gadam iznāca intīmās dzejas piecu grāmatu cikls “Dagdas piecas skiču burtnīcas”, radās drūmā traģēdija “Iļja Muromietis” (1923) un viena no poētiskākajām Raiņa traģēdijām “Mīla stiprāka par nāvi “ (1927), atmiņu grāmata “Kastaņola” (1928) un citi darbi. Rainis turpināja strādāt līdz pat beidzamajām dienām – pēc viņa nāves iznāca vēl pieci dzejoļu krājumi, nemaz nerunājot par to ideju un ieceru pārbagātību, kas atrodama viņa piezīmēs un dienasgrāmatās. Divdesmitajos gados radās ideja par Raiņa izvirzīšanu Nobela prēmijai, taču dažādu bezjēdzīgu nesaskaņu un konfliktu dēļ tā netika realizēta.