makss vēbers. Protestantiskā ētika un kapitālisma gars

Saturs

Ievads 3
Problēmas nostādne 4
Konfesija un sociālā noslāņošanās 4
Kapitālisma „gars” 6
Lutera aicinājuma koncepcija. Pētījuma uzdevums 8
Askētiskā protestantisma profesionālā ētika 9
Pasaulīgā askētisma reliģiskais pamats 9
Askēze un kapitālistiskais gars 10
Darba kopsavilkums 11
Izmantotā literatūra 12Ievads
Sabiedrības veidošanās procesos loma ir bijusi un vēl joprojām nemanāmi ir reliģijai, tā attīstījās no pirmatnējās kopienas līdz pat mūsdienu modernajai informācijas un tehnoloģiju laikmetam. Konfesija spēlēja izšķirošo lomu kontinentu vadošo valstu veidošanās procesā, jo uz baznīcas dogmām balstījās sabiedrības radītie likumi un ētiskās normas.
Šādā veidā reliģijas ietekmi uz sabiedrību, biznesu jeb saimniekošanu ir pētījis un aprakstījis izcilais vācu sociologs, politologs un filozofs Makss Vēbers. Viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem, spožākajiem un ietekmīgākajiem sociālajiem domātājiem. Vēbers ir bijis profesors vairākās Vācijas augstskolās: Freiburgā un Heidelbergā (1894 – 1897), arī Minhenē (1919 – 1920).
Lai sniegtu ieskatu Vēbera pētījumos un domās, izmantošu viņa sarakstīto grāmatu „Reliģijas socioloģija”, no kuras apskatīšu, analizēšu pirmo nodaļu – „Protestantiskā ētika un kapitālisma gars”, kas ir šī kursa galvenais uzdevums.
Darba struktūru veidoju tādu, lai varētu labāk atreferēt darba saturu, Vēbera domas, citu autoru teikto par problēmu un ētikas kā tādas saistību ar reliģiju. Kā arī paustu savu viedokli par Vēbera rakstīto.Problēmas nostādne
Konfesija un sociālā noslāņošanās
Vēbera sociālās filozofijas viena no galvenajām idejām un konceptiem ( ideālais tips) ir racionalitātes ideja. Sociālajā īstenībā tā izpaužas kā darbība, kas atbilst racionalitātes idejas kritērijam. Piem., ekonomiskā racionalitāte nozīmē tādu darbību ekonomiskajā sfērā, kas nodrošina maksimālu ekonomisko efektivitāti. Rietumu civilizācijās, kur racionalizācija radās un attīstījās, ir atstātas manāmas pēdas, kas ietekmējušas šo tautu tālāko dzīvi – attīstību, izaugsmi.
Kapitālismā, kā ekonomiskās darbības sistēmā, racionalitāte izpaužas “tīrā” veidā – tā pieprasa tīru racionalitāti. Racionāla saimniekošana, un nekas cits, ir sekmīgas ekonomiskās darbības galvenais un vissvarīgākais priekšnoteikums. Tikai racionāli darbojoties ir iespējami ekonomiski panākumi, bet panākumi ir vissvarīgākais rādītājs un kritērijs. Jāņem vērā arī tas, ka ekonomiskie panākumi nav nekas abstrakts, tie ir ļoti viegli nosakāmi un salīdzināmi rādītāji.
Vēbers jautā, no kurienes ir cēlusies šī racionālās darbības ideja, un kā ir radies pats kapitālisms, tā ideoloģija? Man viedoklis par šo ir tāds – racionālās idejas uzskats ir par to, ka cilvēki noteiktā situācijā parasti rīkojās tā, kā, pēc viņu domām, būtu viņiem izdevīgāk. Bet bieži vien tā ir kļūdaina rīcība. Par pamatu savam teiktajam atsaucos uz divu cietumnieku dillemu.
Savu pētījumu Makss Vēbers sāk ar vēsturiska procesa rezultātu konstatāciju, viņš izklāsta, ka protestantu pārsvars kapitāla un uzņēmumu īpašnieku vidū, kvalificēto strādnieku, kā arī mūsdienu uzņēmumu augstāko tehnisko un komerciālo personālu aprindās ir ļoti liels. Šādu ticīgo noslāņošanos esamību īpaši bija norādījusi katoļu prese, kongresi un literatūra gadsimta sākumā Vācijā. Tur, kur kapitālisms ir varējis attīstīties, un jo vairāk piekritēju tam bijis, jo spēcīgāk ir izpaudusies šī tendence. Kopumā iespējams izteikt pieņēmumu, ka tās ir sekas ( nevis cēlonis) tam apstāklim, ka protestantismu pieņēma tieši ekonomiski un tirdznieciski vislabāk attīstītie rajoni.
Turpinot analizēt statistiskos datus, Vēbers nonāk pie pirmajiem slēdzieniem. Analizējot “paaugstināta tipa” vidējo mācību iestāžu studentu un abiturientu sastāvu, atklājas, ka katoļu īpatsvars ir krietni mazāks (ja salīdzina ar visu iedzīvotāju proporcionālajām attiecībām). Varbūt tas ir skaidrojams ar īpašuma atšķirībām, tradicionāli bagātāki ir protestanti? Tomēr fakts, ka arī iestāžu, kas gatavo buržuāziskai darbībai (reālģimnāzijas, reālskolas,…) abiturientu vidū katoļu procents ir daudz zemāks kā protestantu, liek secināt, ka katoļi daudz labprātāk izvēlas humanitāro izglītību klasiskajās ģimnāzijās, un to nevar izskaidrot ar augstākminēto iemeslu. “Šo faktu var izmantot, lai skaidrotu katoļu nenozīmīgo dalību kapitālistiskajā uzņēmējdarbībā.”
Vēbers dod skaidrojumu protestantu un katoļu atšķirībām – skaidri redzama saistība ar audzināšanas aspektiem, kurus nosaka dzimtenes un reliģijas atmosfēra, „iepotēta” īpatnēja psihiska uzbūve, kas nosaka profesijas izvēli un tālāko profesionālās darbības virzību. Es to saprotu kā vērtību un normu noteicošās lomas atzīšanu personības socializācijas procesā, bez kura mūsdienās cilvēks ir nulle citu acīs.
Vēbers turpina pētījumu ar apgalvojumu, ka katoļu mazo ekonomisko lomu Vācijā var saistīt ar “apspiestajām” grupām (nacionālie un reliģiskie mazākumi), kas nav varējušas piedalīties politiskajā dzīvē, koncentrējušās uz ekonomisko. Vēsture rāda, ka tā rīkojušies, un ievērojamus saimnieciskos sasniegumus guvuši, poļi Krievijā un Austrumprūsijā, hugenoti Francijā Ludviķa XIV laikā, bet no šīs konstatētās vēsturiskās likumsakarības “izkrīt” katoļi. To nevar attiecināt uz katoļiem Vācijā. ” Pagātnē, kad Anglijā un Holandē katoļus vai nu vajāja, vai tikai pacieta, viņi atšķirībā no protestantiem ne ar ko īpašu sevi neapliecināja ekonomiskajā jomā.” Un šeit Vēbers dod uzreiz secinājumu, ka fakts, ka protestanti kā valdošais, tā arī pakļautais iedzīvotāju slānis, izrādīja īpašu noslieci uz ekonomisko racionālismu: no…slieci, kuru katoļi neizrādīja nemaz. Tādēļ Vēbers saka, ka iemesls vispirms jāmeklē katras ticības iekšējās tradicionālajās īpatnībās.
Atšķirība starp katolicismu un protestantismu ir katolicismam piemītošā lielā atsvešinātība no pasaules, katoļu augstāko ideālu askētiskie vaibsti viņos ieaudzinājuši vienaldzību pret zemes baudām, no otras puses ir luterāņu dzīvot prieks. Tāds ir valdošais uzskats par atšķirībām starp šīm ticībām.Kapitālisma „gars”
Lai atklātu šo garu, autors izvēlas kvalitatīvu metodi – citē un analizē fragmentus no Bendžamina Franklina sarakstītās grāmatas. Vēbers to nosauc par “gara” dokumentu, kurā ar gandrīz vai klasisku skaidrību parādās tas, kas mūs visvairāk interesē. Dokuments ir pilnīgi brīvs no jebkādas tiešas sasaistes ar reliģiskiem priekšstatiem. Te daži citāti no tās: “atceries, laiks ir nauda… ; atceries, kredīts ir nauda, nauda dzemdē naudu… ; nekas jaunam cilvēkam tā nepalīdz iekarot sev uzticību sabiedrībā, kā punktualitāte un taisnīgums visās lietās…” Reti kurš noliegs, ka šīs rindas nav piepildītas ar kapitālisma „garu”. Tādas filozofijas ideāls ir apzinīgs pilsonis, kura pienākums ir uzskatīt sava kapitāla vairošanu par pienākumu. “Būtībā tiek sludināta nevis vienkārši dzīves uzvedība, bet tiek izklāstīta savdabīga “ētika”, un atkāpšanās no tās uzlūkota ne tikai kā stulbums, bet arī kā sava veida pienākuma pārkāpums.”
Sīkāk analizējot Franklina uzrakstīto, tiek secināts, ka visiem viņa ieteikumiem ir utilitārs raksturs un pamatojums, kā arī visas labās īpašības ir labas tikai tiktāl, cik konkrēti tās noder konkrētajam cilvēkam. Apkopjot, Vēbers dod Franklina ētikas pamatpieņēmumu: “Augstākais labums rodams tieksmē iedzīvoties, arvien lielākas iedzīvošanās vārdā pilnībā atsakoties no baudas, ko dāvā nauda, no visiem eidemoniskajiem ( A. Milts – dzīves pilnības izjūta ) vai hedoniskajiem ( A. Milts – dzīves baudīšana, mirkļa tveršana ) momentiem; šī iedzīvošanās tiek domāta kā pašmērķis tādā mērā, ka kļūst par kaut ko transcendentu un pat vienkārši iracionālu.” Cilvēka eksistēšana virzīta uz iegūšanu, kas kļūst par dzīves mērķi. Tas liekas bezjēdzīgs un svešs cilvēkiem, kurus tas nav skāris, tik lielā mērā tas ir kapitālisma nepieciešamais vadmotīvs. Šādas ētikas iracionālo un transcendento momentu saknes meklējamas nekur citur, kā vien reliģiskajos priekšstatos – Franklins ir audzis uzcītīga kalvinista ģimenē, un savu morāles alfu un omegu – sekošanu savam aicinājumam (naudas iegūšana) un lietišķību ir ieguvis pateicoties dievišķajai atklāsmei. Kā katram mums nāk līdzi vecāku mācītais un teiktais – tā arī kādreiz, kad reliģijai bija lielāka vara pār cilvēku, bērniem tika mācīti reliģiskie priekšraksti un pamācības, kas veidoja cilvēka iekšējo pasauli.
Pirmskapitālisma saimniekošanu Vēbers raksturo kā tādu, kas vēl nebija orientēta uz racionālu kapitāla izmantošanu, ne uz racionālu kapitālistiskā darba organizāciju. Kā divus galvenos kapitālisma attīstībai traucējošos apstākļus autors min visai negatīvo attieksmi pret kapitāla iegūšanu (tas tika tikai paciests) un tradicionālo uztveres un uzvedības tipu (ko varētu raksturot kā cilvēka vēlmi dzīvot tā, kā viņš ir pieradis, un pelnīt tikai tik, cik viņam ir nepieciešams šādai dzīvei). Tomēr šie apstākļi nespēja apturēt saimnieciskās dzīves racionalizācijas procesu – parādījās konkurence un saimnieciskajā kapitālismā ielauzās jaunais „gars”, un tas bija tieši mūsdienīgais kapitālisma „gars”, tāpēc jautājums par mūsdienu kapitālisma ekspansijas virzošajiem spēkiem ir jautājums par kapitālisma gara attīstību.
Kāds tieši „gars” radīja šo konkrēto racionālo domāšanas formu un racionālo dzīvi, no kuras izauga aicinājuma ideja, kas aicināja pilnībā atdoties darbībai savas profesijas rāmjos, kas ir bijusi viena no raksturīgākajām iezīmēm mūsu kapitālistiskajā kultūrā un tāda paliek arī līdz šim? jautā Vēbers. No kurienes ir cēlušies iracionālie elementi, kas ir šīs aicinājuma idejas pamatā?Lutera aicinājuma koncepcija. Pētījuma uzdevums
”Beruf” ( arods un aicinājums – tulkojumā) jēdziens ir sastopams kapitālistiskajā ētikā un tajā ļoti spēcīgi ieskanas reliģijas motīvs. Tas ir ļoti tuvs kristiešu priekšstatiem par Dieva uzlikto pienākumu. Bez tam, ”Beruf” ir raksturīgs tikai protestantiem, ” šis vārds pirmoreiz ir parādījies Bībeles tulkojumos, un atbilst nevis oriģināla, bet gan tulkojuma garam.” Tikai pēc tam tas iegājis tautas valodā un tagad jau ieguvis citu nozīmi.
”Beruf” ideja Lutera mācībā noformējusies viņa reformatoriskās darbības laikā, un jo spēcīgāk viņa mācībā tiek uzsvērta “sola fide” (glābšana tikai ar ticību) ideja, jo lielāku nozīmi iegūst arī profesionālais aicinājums. ”Beruf” ir Lutera aicinājums visiem pildīt pasaulīgos pienākumus, jo tas ir Dievam tīkams, nevis savā pasaulīgajā praksē attiecībā pret apkārtni būt vienaldzīgam un egoistiskam. Piemēram, darba dalīšana ir laba un Dievam tīkama ar to, ka tā liek strādāt citu labā. Vēlāk tiek skaidri pateikts, ka pasaulīgo pienākumu pildīšana jebkuros apstākļos ir vienīgais līdzeklis kā kļūt tīkamam Dievam, un ka tas, un tikai tas, ir Dieva gribas noteikts, tāpēc arī visas atļautās profesijas ir Dievam tīkamas un vienlīdzīgas.
Luters bija ”Beruf” idejas autors, bet luterānismā nav saskatāma šī saite starp dzīves praksi un reliģisko pamatu, tā ir daudz vieglāk saredzama citos protestantisma virzienos. Tieši kalvinismā un dažādās protestantisma sektās šī saite bijusi visciešākā, varbūt tas ir galvenais iemesls, kāpēc katolicisms redz kalvinismā savu galveno pretinieku, un tam kopā ar luterāņiem ir kopēja nepatika pret kalvinisma īpatnējo ētiku.
Kalvinisms un sektas ar savu ētiku vistiešāk ir ietekmējušas kapitālisma „gara” izaugsmi. Bet tomēr nevar uzskatīt, ka ar ”Beruf” idejas attīstību mēs parādam kapitālisma „gara” radīšanu un attīstību. ”Beruf” ir fundaments, bet tas viens nav radījis to, ko mēs saucam par kapitālismu, jo kaut kas rodas tikai mijiedarbībā jeb nekas nerodas no nekā.Askētiskā protestantisma profesionālā ētika
Pasaulīgā askētisma reliģiskais pamats
Lai varētu runāt par askētisko protestantismu, jāmin tā četri virzieni:
1) kalvinisms kā uzkundzēšanās
2) piētisms
3) metodisms
4) sektas, kas radušās no anabaptisma ( atkārtota iegremdēšana, pārkristīšana)
Kādi ir galvenie reliģiskās dzīves un prakses radītie dzenuļi, kas deva zināmu ievirzi visai dzīves iekārtai? Kas tās ir par idejām, kas noteica cilvēka visdziļāko iekšējo pasauli? Kādas bija tās jaunās vērtības, ar kurām nāca askētiskās sektas un kas mainīja to sekotāju dzīves veidu?
Kalvinisma vissvarīgākais dogmāts – ka par tik, cik Dieva lēmumi ir sākotnēji un izmaiņām nav pakļauti, cilvēkam nav iespējams zaudēt dievišķo žēlsirdību, ja tāda viņam reiz tikusi dota, un nav sasniedzama, ja tā nav dota. Vēbers dod divus iespējamos kalvinista priekšstatus par savu izredzētību – uzskatīt sevi par izredzētu un dzīt prom visas šaubas; par labāko līdzekli iekšējās pārliecības iegūšanai izmantot nenogurdināmu darbību savas profesijas ietvaros. Tikai šāda pārliecība ir spējīga aizdzīt visas reliģiskā rakstura šaubas un dot pārliecību par savu izredzētību. Tas, savukārt, izsaka metodisma izveidošanos. Metodismā svarīga bija tieksme uz augstāku dzīvi un otro svētīšanu.
Toties piētisms radies balstoties uz kalvinismu, varētu teikt, ka tas ir padziļināts kalvinisms ar dažām novirzēm.
Nodaļu Vēbers beidz sekojoši stāstot – dzīves racionalizācija jau šajā pasaulē, orientēta uz viņpasaules svētlaimi, bija askētiskā protestantisma profesionāla aicinājuma koncepcijas sekas. Ja agrāk baznīca valdīja pār pasauli, no kuras tā bija atteikusies, ieslēgusies klostera sienās, tad, izgājusi ārpus tām, askēze piesātināja pasaules ikdienu ar savu metodiku, pārveidojot to par racionālu šīs pasaules dzīvi. Jaunajos laikos baznīcas ietekme mazinājās, taču uzvedības normas sabiedrībā bija iesakņojušās pārāk dziļi, lai tās izdotos mainīt. Mūsdienās reliģijas loma sabiedrībā ir neliela, indivīdam ir tiesības izvēlēties doties uz baznīcu vai ne, tāpat arī morāles normas, ko tā sludina ievēro tikai retais, jo cilvēki ir tendēti vairāk uz materiālo nevis garīgo, ko sekmē zinātnes progress, kas ļauj izskaidrot līdz šim neizprasto. Medicīnas attīstība ir ļāvusi tieši cilvēkam nereti aizkavēt nāvi, vai dod vēlreiz dzīvību, kādam, kurš jau ir bijis miris. Agrāk tikai uzskatīts, ka to var izlemt tikai Dievs.Askēze un kapitālistiskais gars
Lai atklātu saites starp askētiskā protestantisma galvenajām reliģiskajām idejām un ekonomiskā indivīda rašanos un pastāvēšanu, Vēbers atkal ņem palīgā teoloģisko darbu analīzi. Šoreiz tas ir no kalvinisma augsnes izaugušā angļu puritānisma ņemts darbs, Ričarda Bakstera “Christian Directory” (Vēlējumi kristiešiem). Tā tiek raksturota kā vispilnīgākā puritāņu morāles teoloģijas izlase, kas pilnībā pamatota ar personīgo praktisko pieredzi dvēseles glābšanā. Bakstera morāle ir apmierinātība ar sasniegto un bagātības baudīšanas, kuras sekas ir bezdarbība un miesiskās izpriecas, un, pats svarīgākais, tādējādi pavājinās tieksme pēc svētās dzīves noraidīšanas. Līdzīgu izteikumu saka I. Kants – panākt absolūtu, ideālu laimes un apmierinātības stāvokli ir bīstami.
“Pats galvenais un smagākais grēks ir nelietderīga laika izšķiešana,” t.i. saviesīgas izklaidēšanās, tukšas runas, greznība, pat miegs (nav pieļaujams ilgāk gulēt par 6 stundām). Visus Bakstera darbus caurvij pārliecība par to, ka izsens pārbaudīts askēzes līdzeklis ir darbs. Līdzīga ir arī kvakeru (XVI – XVII gs. no anabaptisma attīstījusies kustība) morāle, kas īpaši uzsver, ka ne darbs kā tāds, bet racionāla darbība savas profesijas ietvaros ir Dievam īpaši tīkama. Darba vērtīguma pakāpi nosaka tas, cik lielu labumu tas dod visai sabiedrībai, bet svarīgākais kritērijs ir darba ienākumu līmenis. Protestanti vēlmi būt par nabagu uzskatīja par to pašu, ko vēlmi būt slimam.Darba kopsavilkums
Saimniecisko ētiku un reliģiju saista Dieva valsts ideja; svētā sevis ziedojošās mīlestības ideja; atdzimšana. Šo saistību tad arī redzējām darba izklāstā.
Saimnieciskās ētikas galamērķis ir lielāka peļņa, kā arī sabiedrības labklājība. Grūti uzņēmējiem noliegt, ka viņi vēlas iegūt peļņu neskatoties uz ētiku, reliģiju vai ko citu, bet tomēr viņiem nākas saprast, ka viss ir saistīts, un ka, piemēram, bez ētiskas rīcības viņi nevar iegūt labu peļņu, slavu un reputāciju, un tam seko nākošā ķēdes reakcija – ētika saistīta ar reliģiju, utt.
Šajā darbā Vēbers galvenokārt apliecina savu interesi par cēloniskumu visos vēstures un tālaika notikumos un cilvēku rīcībās. Tas, ko viņš ar šo darbu vēlas pateikt ir tas, ka protestantisma ētika vienkārši bija viens no cēloniskajiem faktoriem jauna kapitālisma gara uzplaukumā. Vēbers lika uzsvaru uz to, ka ar cēloniskumu viņš domāja to varbūtību, ka kādam notikumam sekos vai to papildinās kāds cits notikums. Viņaprāt ļoti bieži par efektīviem cēloniskajiem faktoriem var uzskatīt lielu daudzumu mijiedarbīgu ietekmju. Šajā darbā Vēbers izmanto vienu vienkāršu modeli, viņš apskatīja savstarpējās sakarības starp daudziem sociāliem faktoriem. Taču mērķis viņam bija noteikt tieši, cik lielā mērā kāds noteikts efekts ir saistīts ar noteiktiem apstākļiem.
Tas, kas protestantismā sekmēja kapitālisma attīstību pēc Vēbera domām bija šī protestantisma ētika: cilvēkam jāstrādā, jāvairo peļņa – peļņas dēļ nevis, lai baudītu dzīvi, jo tā tas veido Dieva valstību uz zemes un gūst pestīšanu. Protestantismā nav nekāda misticisma, rituālu vai maģisku dvēseles glābšanas veidu, ir tikai darbs un esošā lietu kārtība. Un, ja cilvēks tic šai lietu kārtībai, ja viņam ir profesionāls darbs, par kuru viņš pats ir individuāli atbildīgs nevis saistībā ar kolektīvu, tad viņš var sevi saukt par izredzēto Dieva priekšā. Kā zināms, tad kapitālisma būtība jeb mērķis ir maksimāla peļņas gūšana ar racionāla darba un ražošanas organizācijas palīdzību. Tātad šī tieksme pēc peļņas un racionāla disciplīna ir rietumu kapitālisma visraksturīgākā pazīme tieši tāpat tā raksturo arī protestantisma ētiku.
Rakstot šo darbu es ilgu laiku pavadīju lasot grāmatas un vēl ilgāku laiku vajadzēja, lai varētu sakārtot domas un uzrakstīt sakarīgu sacerējumu. Pēc šī darba uzrakstīšanas esmu ieguvusi daudzas jaunas atziņas, ko izmantošu savā dzīvē.Izmantotā literatūra
Rogenbuka, Inta. Uzņēmējdarbības ētika. Rīga, Zvaigzne ABC, 1999, 94 lpp.
Milts, Augusts. Ētika. Kas ir ētika? Rīga, Zvaigzne ABC, 1999, 57 lpp.
Vēbers, Makss. Reliģijas socioloģija. Rīga, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2004, 297 lpp.