Vizma Belševica

Vizma Belševica

(1931-2005)

Romans Urbans – Orbans

Biogrāfija

Vizma Belševica ir dzimusi 1931. gada 30. maijā Rīgā kādā strādnieku ģimenē. Viņas vecāki, Jānis Belševics and Ieva Belševica, dzimusi Cirulē, dzīvoja Rīgā, Grizinkalnā, bet Vizma lielu daļu bērnības pavadīja pie radiniekiem Ugālē. 1948. gadā beigusi 2. Rīgas poligrāfisko arodskolu. Neklātienē ir arī beigusi Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu kā arī 1961. gadā M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. No 1948. līdz 1949. gadam strādājusi par literatūras laikraksta “Pionieris” līdzstrādnieci. Bet no 1952. – 1953. gadam Vizma Belševica ir bijusi skolu daļas vadītāja. Kā arī no 19

9
988. – 1990. gadam viņa ir bijusi Latvijas PEN kluba vadītāja. V. Belševicas vārds kļūst par vērtību sešdesmitajos gados, kad emocionālais vēstures motīvu izmantojums krājumā “Gadu gredzeni” kļūst par notikumu literārajā vidē un saceļ skandālu Padomju Latvijas politiskajā vidē. Tam seko nacionālismā apsūdzētā ukraiņu rakstnieka Ivana Dzjubas prāva, kurā liecina Belševica, un pēc tās viņai septiņdesmito gadu pirmajā pusē liegtas publicēšanās iespējas, viņas vārdu aizliegts pieminēt. Belševica pārtrauc rakstīt dzeju pēc sava dēla dzejnieka Klāva Elsberga bojāejas 1987. gadā.

Pirmā publikācija – dzejolis “Zemes atmoda” laikraksta “P

P
Padomju Jaunatne” 1947. gada 30. aprīļa numurā. Vizmas Belševicas dzejai piemīt augsta dzejas un domas kultūra. Dzejas pamatmotīvi – personības sabiedriskās esamības problēma, pašcieņas un tautas pašapziņas saglabāšana. Nereti dzejoļos jūtama asa vēršanās pret visu seklo, mazisko, paužot spītu, sevis aizliegšanu lielu mērķu la
a
abā, arī personības garīgo vientulību. Dzejoļi kontrastaini, ekspresīvi, tajos atskabargains spīvums satinas ar trauslu maigumu. Tie ir dramatiski vai lirodramatiski, veidoti monologa vai dialoga formā, tā panākot tiešāku kontaktu ar lasītāju. Valoda bagāta, precīza lakoniska un melodiska, ar daudzām ritma variācijām.

Stāstu un noveļu krājums “Ķikuraga stāsti” ar savdabīgu humoru parādīta zvejnieku dzīve, tās dažādie samezglojumi. V. Belševica ir laba novērotāja un arī raksturotāja. Sižeta risinājums ir lakonisks, intriģējošs, bez garām retrospektīvām personāžu dzīvesstāstu atkāpēm, koncentrēts uz darbības attīstību. Noveļu un īso stāstu krājums “Nelaime mājās” ar smalku psiholoģisku izjūtu dramatiskos sižetos, reizēm humoru robežojot ar traģismu, atslēgtas dažādas dzīves ēnas puses, cilvēku vājības.

Vizma Belševica ir viena no nedaudzajiem latviešu literātiem, kas ir kļuvuši atpazīstami arī ārvalstīs. Vairākkārt nominēta No

o
obela prēmijai literatūrā, Vizma Belševica ir saņēmusi dažādus citus apbalvojumus, piemēram, viņa ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1994), saņēmusi Andreja Upīša prēmiju (1982), Ojāra Vācieša prēmiju (1988), E. Forseta prēmiju (Zviedrijā, 1992), Kārļa Goppera balvu (1993), KF Spīdolas balvu (1997), Tomasa Transtremera prēmiju (Zviedrijā, 1999) un Literatūras gada balvu (2002).

V. Belševica ir netikai dzejoļu, stāstu un noveļu rakstītāja, bet viņa arī ir nodarbojusies ar dažādiem tulkošanas darbiem tulkojot dažādu cittautu rakstnieku rakstītos darbus. Belševicas maizes darbs ir bijuši tulkojumi, un daudzi no tiem kļuvuši lasītāju iecienīti, pa
a
ateicoties to dzīvajai valodai un dzejnieces spējai iejusties oriģinālā – Šekspīra soneti, lugas “Dots pret dotu” un “Makbets”, Dantes “Vita nuova” (kopā ar J. Liepiņu), Puškina “Bahčisarajas strūklaka”, M Vingranovska, M. Cvetajevas, I. Drača, T.S. Eliota, G. Ekelēfa, T. Transtremera dzeja, K. Paustovska “Zelta roze”, E.A. Po stāsti, Dž.K.Džeroma “Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni”, A. Milna “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, A. Muntes “Stāsts par Sanmikelu”, E. Hemingveja “Sirmgalvis un jūra” un “Salas straumē”, M. Tvena “Konektikutas Jeņķis karaļa Artura galmā”.

Bibliogrāfija

Dzeja

—Dzeltu laiks. R.: Liesma (1987)

—Madarās. R.: Liesma (1976)

—Gadu gredzeni. R.: Liesma (1969)

—Jūra deg. R.: Liesma (1966)

—Zemes siltums. R.: LVI (1959)

—Visu ziemu šogad pavasaris. R.: LVI (1955)

Proza

—Bille. R.: Atēna (2004)

—Billes skaistā jaunība. R.: Jumava (1999)

—Bille dzīvo tālāk. R.: Jumava (1996)

—Bille. R.: Jumava (1995)

—Bille. Itaka: Mežābele (1992)

Īsproza

—Nelaime mājās. R.: Liesma (1979)

—Ķikuraga stāsti. R.: Liesma (1965)

Grāmatas bērniem

—Zem zilās debesu bļodas/ pasakas. R.: Liesma (1987)

—Ceļreiz ceļš uz pasaciņu/ lugas. R.: Liesma (1985)

Kopoti raksti

—Raksti, 1-4. R.: Jumava (1999 – 2002)

Izlases

—Lauztā sirds uz goda dēļa/ stāsti. R.: Zvaigzne ABC (1997)

—Par saknēm būt/ dzeja. R.: Zvaigzne ABC (1996)

—Baltās paslēpes/ mīlas lirika. R.: Artava (1991)

—Ievziedu aukstums/ dzeja. R.: Liesma (1988)

—Kamola tinēja/ dzeja. R.: Liesma (1981)

Par autoru

—Kubuliņa A. Vizma Belševica. R.: Preses nams (1997)

Izraksti no 1970. gada preses

 Satrauc tas, ka V. Belševica dzejniekiem piešķir mocekļa oreolu. Jā gan, vēsture zina simtiem piemēru, kur tas tā patiešām bijis. Kaut vai Ševčenko, par ko tik izjusti raksta dzejniece. Bet šodien, mūsu zemē?

 Pēdējā dzejolī V. Belševica ieņem nepamatoti apvainotas pozu, izdomā sev neeksistējošu pretinieku, kas par viņas patiesajiem vārdiem dzejnieci vedīs uz miliciju [..] Tikai veltas ir viņas bažas par tiesāšanu. Runa var būt tikai par literāru polemiku, domu apmaiņu.

 Dzejniece nevar aizmirst kādreiz pret viņu pieļautās pārestības, itin slimīgi pārdzīvo kritiskās piezīmes, kas noved pie jauniem pārpratumiem. Tā rezultātā daļā sabiedrības, īpaši literāro mietpilsoņu aprindās, ap V. Belševicas dzeju palaikam saceļas neveselīga ažiotāža.

 Šodien melno neliešu pasaule nemaz nav tik varena, kā viņa vietumis to iztēlojas.

 Nav dzirdēts, ka vēsturē kādai tautai, kaut arī apspiestai tautai, gļēvums, nodevība un neiedrīkstēšanās būtu visas tautas vai vismaz lielas tautas daļas īpašība.

Mūsdienās

Laikam ejot, poēmas Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām piekritēju pulks nav mazinājies, un var pat runāt par tādu kā garīgu šā darba cienītāju fanu klubu. Īpaši iecienīts darbs ir studentu vidū. Ronalds Briedis: “Kad radio Naba gatavojām Vizmas Belševicas jubilejas raidījumu, nolēmām nolasīt šo poēmu pilnībā.

Darbs ārkārtīgi spēcīgi sit pa mūsdienu situāciju, mūsdienu nervu. Tas bija pilnīgi vienalga, vai tie būtu vācu krustneši ar savu mītu par kristietības nešanu pagānu tautām, vai komunisti ar savu mītu par brīvību, brālību un vienlīdzību, vai amerikāņi ar savu mītu par to, ka viņi ir demokrātiska valsts.”

Nobeigumā vēlreiz Margita Gūtmane: “Vizma ir sirdsapziņa. Ne tikai literatūrā, bet vispār. Ja man kāds saka – bija tāda situācija, tad Vizmas balss skan – netici tam. Tādas situācijas nebija. Nevienam nebija jākļūst par cūku.”

Leave a Comment