Latviešu strēlnieki.
Strēlnieku pulku izveidošana. Krievu kara pulki bija atdevuši Kurzemi vāciešiem bez nopietnākas pretestības. Tā¬pēc radās doma aizstāvēt Vidzemi un atkarot Kurzemi atpakaļ pašu latviešu spēkiem. Šim nolūkam vajadzēja organizēt īpašas karaspēka vienības — strēlnieku bataljonus. Izdevās dabūt krievu kara valdības atļauju bataljonu dibināšanai. Šos bataljonus varēja komandēt latviešu valodā. Atļāva arī karogus ar latviskiem uzrakstiem un īpašas strēlnieku krūšu nozīmes. Pēc tam valsts domnieki J.Goldmanis un J. Zālītis griezās pie tautas ar dedzīgu uzsaukumu: „Pulcējaties zem latviešu karoga!”. Uzaicinājumam bija lieli pa¬nākumi. Pieteicās lielā skaitā gan brīvprātīgie, gan arī latviešu virsnieki un kareivji no citām krievu karaspēka daļām. Kā brīv¬prātīgie pieteicās visvairāk 17—20 gadus veci jaunekļi. Saformēja pavisam 8 latviešu strēlnieku bataljonus.
Tauta izva¬dīja savus bataljonus uz fronti ar lielām cerībām un sajūsmu. No viņiem sagaidīja, ka tie ne tikai atkaros atpakaļ zaudēto Kur¬zemi, bet vispār sagādās latviešu tautai gaišāku nākotni. Latviešu strēlnieki ar savu varonību centās tautas cerības attaisnot. Kaut gan viņiem neizdevās atņemt ienaidniekam Kurzemi, tad tomēr viņi vismaz palīdzēja apturēt vāciešu tālāku virzīšanos mūsu dzimtenē. Ar savu cīņas varonību strēlnieki stipri pacēla latviešu tautas nacionālo pašapziņu un lepnumu. Viņi darīja pazīstamu latviešu vārdu arī ārpus Latvijas robežām. Ar visu to viņi ga¬tavoja ceļu Latvijas valstij.
Jau pirmajās cīņās strēlnieki parādīja sevi kā labus karavīrus. Tieši vācu armijas komandieris Hindenburgs astoņus strēlnieku bataljonus nosauca par „astoņām spo¬žām latviešu zvaigznēm”, kas viņu aizkavēja ieņemt Rīgu.
Ziemassvētku kaujas.
1916. gada beigās strēlnieku bataljonus sāka papildināt un gada beigās pārveidoja par strēlnieku divīziju. Tas liecināja par to, ka Krievija gatavojas uzbrukumam vāciešiem, un kā galveno triecienspēku paredzēts izmantot latviešu strēlniekus. Kaujai izvēlētā vieta bija Tīreļa purvs, kas atradās starp Babītes ezeru un Olaini. Latviešu strēlnieki šajā cīņā devās ar lielu gribasspēku un cīņassparu, jo viņiem bija nosprausts liels mērķis – atbrīvot Jelgavu un veiksmes gadījumā arī Zemgali un Kurzemi. Nevienā no iepriekšējām kau¬jām panākumu izredzes nebija bijušas tik lielas, kaut arī pilnībā neizdotos realizēt visus augstās vadības iecerētos uzdevumus.
Lielās ziemas kaujas sākas pēc vecā kalendāra 1916. gada 23. de¬cembrī, t. i., pāris dienas pirms Ziemsvētkiem
( pēc jaunā 5. janvārī) un turpinājās vēl 25 dienas.
Gatavojoties 5. janvāra kaujai visā frontes garumā savu ierakumu priekšā vācieši ierīkoja kājniekiem nepatīkamu un bīstamu šķērsli — dzeloņstiepļu aiz¬sprostus. Tie bija 3—5 un ar vairākām mietu rindām katrā. Starp mietiem dažādos virzienos bija nostieptas stieples ar skārda grabuļiem, tiem bija jābrīdina vācu sargi par pretinieka pie¬skaršanos žogiem.
Latviešu strēlnieki uzbrukumiem gatavojās ļoti cītīgi un pilnīgā slepenībā. Apmācības vadīja kapteinis F. Briedis.
5. janvāra naktī strēlnieki ieņēma vācu iebrukumus. Vispirms tika sūtītas veselas četras žogu griezēju grupas, pēc tam sekoja stipras strēlnieku grupas, kuru uzdevums bija ar savu uguni nomākt vāciešus, ja tie pamanītu un sāktu apšaudīt žogu griezējus. Visi pasākumu dalībnieki bija ietērpti baltos mas¬kēšanas tērpos, lai neizceltos uz sniega fona. Vajadzības gadījumā ar savu uguni žogu grie¬zējus varēja atbalstīt arī uzbrūkošā pulka pirmā strēlnieku ķēde, kura sekoja 150—200 soļus aiz žogu griezējiem. Dzeloņstiepļu aizsprosts tika veiksmīgi pārvarēts un vācu fronte tika pārrauta, bet uzbrukums neturpinājās, jo latviešu strēlniekiem bija vajadzīgi papildspēki. Krievu solītie papildspēki tā arī neieradās, un daži Sibīrijas pulki atsacījās iet kaujā. Strēlnieki atkāpās no pārrāvuma rajona un visu nakti atvairīja vāciešu uzbrukumu. Arī laikapstākļi nebija strēlnieku pusē, jo valdīja liels sals un sniga sniegs. Daudzi karotāji lielā aukstuma dēļ mira.
6.janvārī agri no rīta ( pēc vecā kalendāra 25. decembrī) negaidīti 3. un 7. latviešu strēlnieku pulks un 53. Sibīrijas pulks negaidīti pārgāja pretuzbrukumā un sīvā cīņā ieņēma Ložmetējkalnu, kas bija visnocietinātākā vācu pozīcija Rīgas frontē. Latviešu strēlnieki ieguva lielus kara materiālu krājumus.
Ziemassvētku kaujas latviešu strēlniekiem atnesa pasaules slavu. Par viņiem rakstīja daudzās valstīs. Šajās cīņās viņi bija ieguvuši popularitāti, bet zaudējuši daudzus savus tautiešus. Ne bez pamata šajos zaudējumos vainoja arī krievu nemākulīgo vadību. Pēc šiem notikumiem latviešu naids pret Krieviju tikai auga augumā.
Mūsdienās aizvien vēl cilvēku runā un atceras dižos latviešu strēlniekus, viņu dzimtenes mīlestību, drosmi un bezbailību. Notiek ekskursijas gan pa Tīreļa purvu, gan Ložmetējkalnu. Katram latvietim vajadzētu zināt, kas ir bijuši latviešu strēlnieki, un ko viņi ir paveikuši mūsu labā. Tieši viņi bija tie, kas parādīja pasaule, ka latviešiem piemīt liels gribasspēks, ar kura palīdzību viņi var paveikt ļoti daudz.
Izmantotā literatūra.
1. „Latvijas vēsture”, V. Rupēns, „RAKA”,Rīga – 1998.g
2. „Latvijas un latviešu tautas vēsture”, A. Balodis.
3. „Latvijas vēstures pamatjautājumi un Valsts konstitucionālie principi”, J. Taurēns, Rīga – 2001.g.
4. „Dzimtenes mācība”, I. Ķēniņš, „Zvaigzne”, Rīga – 1993. g.