Lāčplēsis

Lāčplēsis.

Sensenos laikos Baltijas zemē dzīvoja latviešu tauta.

Reiz Pērkona pilī sabrauca Baltijas dievi, lai uzklausītu Likteņtēvu. Tur bija: Pērkons, Patrimps ( ražas dievs), Pakola ( veļu valsts pārzinātāja), Antrimps ( ūdeņu valdnieks), Līgo, Puškaitis, dievu un Pērkona dēli, Austra, Laima, Tikla, Saules meitas, pulks mazo dievu.

Likteņtēvs pastāstīja, ka jaunava Gaisma laidusi pasaulē Kristu. Viņš mācījis visiem ticēt vienai dievībai un atbalstīt to, bet sliktie gari negribējuši to pieļaut un nogalinājuši viņu, taču dieva dēls cēlies no nāves debesīs. Viņa mācību jau pieņēmušas vairākas ta

a
autas, un arī Baltijā vēlas ieviest šo ticību – kristīgo ticību. Pērkons iebilda, ka ticības nesējiem Baltijā patiesībā ir ļauni nodomi, tie vēlas pakļaut latviešu tautu. Visi dievi solījās, ka to nepieļaus. Tad Staburadze ieteicās, ka šonakt esot atradusi un izglābusi kādu jaunu puisi, kuru raganas iemetušas Daugavā. Pērkons teica, ka Staburadzei par viņa glābšanu pienākoties pateicība, jo tas ir Lielvārda dēls Lāčplēsis, kuram būs jāveic daudzi varoņdarbi savā dzīvē.

Bija Lāčplēša 18. vasara. Viņš pastaigājās pa mežmalu ar savu tēvu – veco Lielvārdu, te
e
e pēkšņi no meža izlēca lācis un metās tēvam virsū. Jauneklis pārplēsa lāci uz pusēm un izglāba tēvu. Šis bija jaunekļa pirmais varoņdarbs un tāpēc viņu iesauca par Lāčplēsi. Tēvs atklāja Lāčplēsim noslēpumu, ka pirms 18 gadiem, kad Lāčplēsis bija mazs pu
u
uisēns, viņu atveda kāds vīrs un nodeva Lielvārdam audzināšanā. Lāčplēsis esot atrasts pie lācenes migā, un nākotnē viņam būs jākļūst par tautas varoni. Nākošajā dienā Lāčplēsis devās uz Burtnieku pili apgūt dažādas zinības.

Lāčplēsis ceļā uz Burtnieku pili meklēja naktsmājas, tāpēc aizjāja uz Aizkraukles pili, kur dzīvoja vecais Aizkrauklis ar savu daiļo meitu Spīdalu. Aizkrauklis viņu viesmīlīgi uzņēma. Paēduši vakariņas, Spīdala veda Lāčplēsi ierādīt viņam guļamistabu. Spīdala uzvedās ļoti savādi, tāpēc Lāčplēsis nolēma novērot Aizkraukļa meitas dīvaino uzvedību. Viņš uzzināja, ka Spīdala patiesībā ir ragana, kas katru nakti dodas uz Velnu bedri satikt pārējās raganas. Naktī Lāčplēsis ielīda bluķī, kas atradās pagalmā, un gaidīja viņu. Pusnaktī nāca Spīdala, uzsēdās uz bluķa un aizlidoja uz Velnu bedri. Lāčplēsis redzēja raganu dzīres, kā
ā
ā arī svētnieka Kangara nodevību. Raganas Kangaru vēlējās nogalināt, bet viņš ļoti lūdzās, lai tās to nedara, tāpēc zvērēja, ka noliegs Pērkonu un palīdzēs ieviest kristietību. Visi klātesošie parakstīja kādu papīru, kas bija derība ar velnu. Kad viss bija beidzies, Lāčplēsis nozaga derību, kā pierādījumu, ka visu to ir redzējis un ielīda atpakaļ bluķī. Spīdalai vecā ragana pateica, ka Lāčplēsis šovakar te bijis un visu redzējis, tāpēc, lai viņa iemet Lāčplēsi ar visu bluķi Staburaga atvarā.

No noslīkšanas Lāčplēsi izglāba Staburadze, ku
ura vi
iņu aizveda uz savu kristāla pili. Lāčplēsi aprūpēja Staburadzes meita Laimdota, kura viņu uzreiz iemīļoja. Kad Lāčplēsis bija atveseļojies, Staburadze iedeva viņam spogulīti, ar kuru var atvairīt ļaunos spēkus, novēlēja veiksmi un palaida tālāk pasaulē.

Dodoties tālāk Lāčplēsis nonāca Daugavas krastā, kur palīdzēja cilvēkiem ar celtuvi pārcelties pār upi. Otrā krastā viņš satika Koknesi. Drīz vien abi spēkavīri noslēdza draudzību, un Koknesis devās Lāčplēsim līdzi uz Burtnieku pili apgūt gudrības. Nākamajā dienā viņi nonāca Burtnieku pilī un kļuva par mācekļiem.

Pie Kangara mājās ieradās Spīgala. Viņi nolēma apvienoties spēkiem un iznīcināt Lāčplēsi, sūtot to cīņā ar milzi Kalapuisi. Tajā pašā naktī kristības sludinātāji ar kuģiem ieradās latviešu zemē, dievi to centās nepieļaut, sūtot sludinātājiem virsū milzu vētru, bet līvi, nezinādami, ka vēlāk šie cilvēki viņus apspiedīs, aiz labas sirds viņus izglāba. Nākošajā rītā pie Kangara ieradās vācu priesteris Dītrihs, kas sūtīts visu pasauli pārvaldīt. Kangars viņu laipni uzņēma savā mājā un viņi uzreiz atrada kopīgu valodu.

Pēc vairākiem gadiem Lāčplēsis un Koknesis Burtnieku pilī bija apguvuši dažādas zinības. Tur Lāčplēsis sastapa Laimdotu, kura izrādījās Burtnieka meita. Drīz vien līdz Burtnieku pilij atnāca ziņa, ka Kangaru kalnos milzis Kalapuisis izposta ciemus. Lāčplēsis un Koknesis ar Burtnieka atļauju devās cīņā ar milzi. Pa ceļam tie satika kareivjus, kas izstāstīja, ka igauņi dedzinot un postot latviešu ciemus. Koknesis devās atpakaļ pie Burtnieka, lai to viņam pavēstītu un sagatavotu karaspēku karam ar igauņiem. Lāčplēsis turpināja ceļu pie milža. Kad viņš Kalapuisi bija sastapis, sākās spraiga cīņa. Lāčplēsis milzi bija gandrīz nogalējis, kad Kalapuisis piedāvāja izlīgt mieru. Lāčplēsis tam piekrita, un abi stiprinieki apsolīja, ka šis būs pēdējais karš latviešu un igauņu starpā. Tad viņi abi steidzās uz lauku, kur notika cīņa starp latviešiem un igauņiem, un izšķīra to. Lāčplēša labā slava ātri vien izplatījās pa visu Baltijas zemi.

Kādu vakaru Lāčplēsis atrada pazemes eju Burtnieku pilī, kas veda zem ezera, līdz tā vidum un beidzās vecajā, nogrimušajā Burtnieku pilī. Tur viņš atrada Laimdotu, kura lasīja vecās Burtnieku teikas un dziesmas. Laimdota izstāstīja Lāčplēsim, ka vecā pils ieraudzīs saules gaismu, ja kāds varonis paliks šajā pilī pa nakti un no rīta vēl būs dzīvs, kā arī šis varonis iegūs viņas roku. Lāčplēša jūtas iedegās un viņš apsolīja Laimdotai, ka veiks šo varoņdarbu. Starp Laimdotu un Lāčplēsi atmodās skaista un patiesa mīlestība. Nakti Lāčplēsis izturēja un iznīcināja visus nelabos jodus, kas viņam uzbruka, tāpēc no rīta vecā pils uzcēlās virszemē. Burtnieks, uzzinājis, ka šo varoņdarbu paveicis Lāčplēsis, deva viņam un Laimdotai savu svētību. Laimdota un Lāčplēsis bieži apmeklēja veco pili, tur lasīja vecos tīstokļus un guva daudz dažādu zinību – gan par to kā Burtnieku pils radusies, gan par pasaules rašanos un daudzas citas.

Pienāca veļu laiks. Tika sagatavots mielasts un rija veļu uzņemšanai. Pusnaktī visi aizgāja gulēt, izņemot Burtnieku, kas palika sagaidīt mirušo ēnas.

No rīta Lāčplēsis atklāja, ka Laimdota un Koknesis pazuduši. Lāčplēsis nekavējoties atvadījās no Burtnieka un devās meklēt pazudušos.

Tajā laikā Turaidas pilī apspriedās Kangars, Dītrihs un līvu virsaitis Kaupa. Kangars un Dītrihs pierunāja Kaupu, lai tas ļauj vāciešiem celt pilsētu Rīdziņas grīvā. Un pierunāja viņu doties uz Vāczemi, lai iepazītos ar turienes dzīvi un labumiem. Dītrihs ar Kaupu nolēma doties ceļā nākošajā dienā pēc veļu nakts. Kuģis jau bija devies ceļā, kad krastmalā ieradās Lāčplēsis. Viņš vēlējās zināt kur palikusi Laimdota. Spīdala viņam atbildēja, ka Laimdota aizbrauca ar kuģi uz Vāczemi, un ka viņa Lāčplēsi nekad nav mīlējusi, bet Koknesi gan. Lāčplēsis ar salauztu sirdi devās atpakaļ un Lielvārdes pili, kur padzīvoja dažas dienas, bet tad ne viena nepamanīts devās prom.

Romā Svētais tēvs iecēla Kaupu bruņinieku kārtā un apdāvināja to ar dažādiem dārgumiem. Kaupa, redzēdams lielās bagātības, apsolīja, ka atgriežoties mājās kristīs sevi un savu tautu. Tad viņi atgriezās Baltijā, bet jaunekļus un Laimdotu, kas bija ar varu paņemta līdzi, atstāja pie mūkiem klosteros apgūt kristīgo mācību.

Rīdziņas grīvā cēla jaunu pilsētu – Rīgu. Tajā valdīja bīskaps Alberts, kurš pa visu zemi bija izsūtījis savus bruņiniekus, lai tie māca jauno ticību, laupa, dedzina un apspiež latviešu tautu. Tikai tagad latvieši saprata, ka ir rūgti pievilti.

Klosterī pret Laimdotu izturējās laipni, līdz brīdim, kad viņa pateica, ka kristīgo ticību ne par ko nepieņems. Kādu vakaru ieradās laupītāji un gribēja nozagt Laimdotu. Te pēkšņi ieradās Koknesis un viņu izglāba. Viņš izstāstīja, ka arī uz Vāczemi atvests pret paša gribu un uzzinājis, ka Laimdotu grasās nolaupīt, devās palīgā.

Tikmēr Lāčplēsis kuģoja pa Ziemeļjūru. Viņš gribēja doties uz Vāczemi meklēt Laimdotu, bet kuģis nomaldījās, it kā visi ļaunie spēki būtu pret viņu sazvērējušies. Negaidīti pie kuģa piepeldēja buru laiva, kurā sēdēja skaistā Ziemeļmeita. Lāčplēsis izstāstīja, ka viņi ir apmaldījušies, un lūdza parādīt pareizo ceļu. Ziemeļmeita atteica, ka tagad to nevarot, tāpēc, lai Lāčplēsis ar saviem vīriem padzīvo uz viņas salas, kur atrodas zemes vidus uguns, kamēr viņa varēs radīt īsto ceļu. Lāčplēsis piekrita. Tur viņus izguldīja un cienāja ar gardiem ēdieniem. Tā Lāčplēsis ar saviem biedriem nodzīvoja tur vairākas dienas, līdz atcerējās, ka viņiem jāturpina ceļš. Ziemeļmeita pastāstīja ceļu uz mājām, bet brīdināja Lāčplēsi par dažādām briesmām, kas viņu sagaida. Lāčplēsis ar vīriem devās ceļā un drīz vien nonāca sumpurņu zemē. Tur Lāčplēsim un vīriem uzbruka mežonīgie sumpurņi. Pusi vīru tie nogalināja, bet Lāčplēsim un otrai pusei izdevās izglābties.

Tālāk Lāčplēsis nonāca pašā zemes malā, kur pavadīja daudzas laimīgas dienas, bet arī no turienes viņam bija jādodas prom. Kuģojot tālāk, viņš sasniedza Dimanta kalnu, par kuru Ziemeļmeita bija brīdinājusi. Viņa teica, lai tajā nekāpjot, bet divi vīri nepaklausīja, uzkāpa un tā arī neatgriezās. Lāčplēsis ātri devās prom.

Drīz vien viņi nonāca kādā svešādā salā, kas pievelk pati sev klāt kuģus. Krastā stāvēja daudz citu kuģu, kas šeit bija nonākuši pirms Lāčplēša. Uz tiem visi cilvēki bija sastinguši kā akmeņi. Uz salas atradās liela māja. Šeit visi vīri ieturējās un devās gulēt, tikai Lāčplēsis palika sardzē. Pusnaktī ieradās trīsgalvains nezvērs. Tas uzbruka Lāčplēsim, bet viņš nezvēru uzvarēja un nocirta visas trīs galvas. Otrajā naktī Lāčplēsis atkal sargāja māju. Šoreiz ieradās briesmonis ar sešām galvām. Lāčplēsis arī to pievarēja. Trešajā naktī Lāčplēsim gāja visgrūtāk. Nezvēram bija deviņas galvas un tas bija ļoti stiprs. Tomēr ar Staburadzes doto spogulīti Lāčplēsis pievarēja arī šo jodu. Kad Lāčplēsis ar vīriem bija atpūties, viņi devās pārmeklēt salu. Tur viņi atrada krāšņu ābeli, kas izrādījās pārvērtusies Spīdala. Viņa lūdzās, lai Lāčplēsis viņu nenogalina, un viņš Spīdalu pažēloja. Spīdala viņam izstāstīja visus savus ļaunos darbus un tos visus ļoti nožēloja. Lāčplēsis viņai ticēja, tāpēc atdeva tīstokli, ko tajā naktī Velnā bedrē Spīdala bija parakstījusi. Viņa apsolīja tīstokli iznīcināt un laboties, kā arī atbrīvoja visus iepriekšējos kuģiniekus, kas piestājuši šajā salā. To vidū bija arī Laimdota un Koknesis, kas, dodoties mājās no Vāczemes, arī bija šajā salā nonākuši. Tagad viņi visi četri – Lāčplēsis, Laimdota, Koknesis, Spīdala – bija kļuvuši par labiem draugiem. Viņi nodzīvoja vairākās laimīgas dienas greznajā mājā. Kādu vakaru, kad viņi jau taisījās doties atpakaļ uz tēvzemi, Koknesis izgāja pastaigāties. Viņš netīšām redzēja, ka Spīdala sadedzina savu derību ar velnu un solās laboties. Koknesis piesteidzās Spīdalai klāt un atzinās mīlestībā, un Spīdala atbildēja ar to pašu. Nākamajā dienā viņi visi devās ceļā un drīz vien nonāca tēvzemē.

Tajā laikā Baltijā svinēja Līgo. Uzkalnā, birzes malā bija sapulcējušies vaideloši un virsaiši. Viņi apsprieda Baltijā notiekošo. Latviešiem bija pienākuši grūti laiki. Viņu ciemus dedzināja, laupīja un piespieda kristīties. Arī Lielvārdes pils bija ieņemta. Pēkšņi sapulci pārtrauca, jo ieradās Lāčplēsis ar saviem biedriem. Visi viņus sveica un zināja, ja blakus Lāčplēsis, no briesmām nav jābaidās. Kad svētki bija beigušies, visi aizgāja uz savām mājam, zinādami, ka agri vai vēlu būs jāiet aizstāvēt tēvu zemi. Virsaiši nolēma, ka sāks karu ar svešiniekiem – vai nu tos iznīcinās, vai arī padzīs no dzimtenes.

Pēc dažām dienām Burtnieku pilī notika kāzas. Lāčplēsis precējās ar Laimdotu, bet Koknesis ar Spīdalu. Kāzas ilga vairākas dienas un naktis. Tomēr drīz vien priecīgais notikums tika aizēnots. Bija sācies karš. Visi vīrieši devās prom no mājām, lai pulcētos kara pulkos. Kara pulka priekšgalā atradās Lāčplēsis. Viņi pamazām sakāva apspiedējus. Nonākuši līdz Turaidas pilij, viņi ieņēma arī to. Drīz vien svešinieki drebēja aiz bailēm un padevās stiprajam Lāčplēsim. Lāčplēsis devās arī uz Lielvārdes pili, kur saimniekoja svešinieki. Notika cīņa, un arī šo cīņu uzvarēja Lāčplēsis ar savu kara pulku. Viņš atdeva Lielvārdes pili atpakaļ Lielvārdam, kurš sarīkoja lielus svētkus.

Svešiniekus pārņēma bailes, dzirdot par Lāčplēša uzvarām, un tie visi bēga uz Rīgu, meklēdami glābiņu tur. Bīskaps Alberts redzēdams, ka viņa varai Baltijā drīz var pienākt gals, devās un Vāczemi pēc jauniem karavīriem un solīja, ka atgriezīsies pavasarī atpakaļ. Lāčplēsis ar Laimdotu redzēdami, ka briesmas vairs nedraud, iekārtojās uz dzīvi Lielvārdes pilī, kur bija ļoti laimīgi.

Kangars dzīvoja vientulībā un domāja, ka drīz pienāks arī viņa kārta mirt. Kādu dienu pie viņa ieradās Dītrihs, kurš pateica, ka drīz Baltijā ieradīsies bīskaps Alberts ar lielu karaspēku. Viņš nespēs iekarot Baltiju, kamēr to aizstāvēs Lāčplēsis. Tādēļ Kangaram jāuzzina kur slēpjas Lāčplēša stiprums, lai viņu var iznīcināt. Kangars būrās trīs naktis, līdz uzzināja, ka Lāčplēša spēks slēpjas ausīs, kuras viņš mantojis no mātes lācenes. Ja šīs ausis nocirstu, zustu arī Lāčplēša spēks.

Pa šo laiku bīskaps Alberts bija atvedis uz Rīgu lielus karavīru pulkus un arī kādu Tumšo bruņinieku, kuru bija izvēlējies Lāčplēsim par pretinieku. Runāja, ka Tumšā bruņinieka māte bijusi ragana, kas nobūrusi viņu, lai neviena brūce viņam nebūtu nāvīga.

Kādu dienu Lielvārdes pilī ieradās svešie bruņinieki ar Kaupu priekšgalā, Lāčplēsis viņus laipni uzņēma un ielaidās sarunās, negribēdams uzsākt lieku karu. Lai bruņiniekus izklaidētu, Lāčplēsis tiem rīkoja dažādas veiksmes un kara sacensības. Reiz Tumšais bruņinieks bija ātri vien uzvarējis visus pārējos un nu izaicināja Lāčplēsi. Viņš gan negribēja cīnīties, tomēr beigās piekrita. Lāčplēsis cīnījās pa jokam, jo zināja, ka ir stiprāks, bet Tumšais bruņinieks izmantoja visu savu spēku un veiklību līdz beidzot nocirta Lāčplēsim abas ausis. Lāčplēsis vairs nespēja valdīt dusmas un metās bruņiniekam virsū. Cīņa bija spraiga, un nemanot viņi abi bija pietuvojušies stāvajam krastam. Lāčplēsis nu paķēra Tumšo bruņinieku un svieda no krasta lejā dziļajā ielejā, tomēr bruņinieks pamanījās Lāčplēsi pavilkt sev līdzi. Tā nu abi pazuda tumšajā atvarā. Tajā vietā, kur iekrita Lāčplēsis uzradās cieta sala. Laimdotas un visas pārejās tautas sāpēs bija neremdināmas. Bija miris latvju tautas varonis. Drīz vien saradās arvien vairāk svešinieku, kas uzkundzējās par bargiem kungiem. Taču tauta vēl simtiem gadus atcerējās savu varoni.

Runāja, ka naktī braucot gar Daugavu var redzēt divus vīrus stāvā krastā cīnāmies. Tas bija Lāčplēsis un Tumšais bruņinieks. Laimdota stāvēja uz pils mūra un gaidīja, kamēr Lāčplēsis uzvarēs un nogrūdīs ienaidnieku vienu pašu tumšajā atvarā. Tad tautai nāks jauni un labāki laiki un tā kļūs brīva. Septiņus gadsimtus ilgi bija vērojams pretinieku cīniņš. Līdz kādu rītu Lāčplēsis uzvarēja.