5. Renesanses kultūras un mākslas vispārīgs raksturojums.
R. bija jauns periods E k-ras sistēmā, kuru izraisīja vecās, feodālās sist. Sairums un progresīvākas iekārtas izveidošanās. Uzplauka pilsētas, attīstījās amatniecība, paplašin tirdz sakari, ģeogrāfiskie atklājumi ļāva iepazīt citas zemes. Polit vara arvien vairāk koncentrējās tirgoņu, augļotāju, patricināta rokās. Tie apvienojās ģildēs , nostājās pret feodāļiem, veicinot kapitālistisku attiecību rašanos. Viduslaiku krīze lika meklēt jaunas idejas un skatījumu uz pasauli., mainot ari k-ras norises.
r. jēdzienu radīja Džordžo Vazāri „Slavenāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraxti”, kur to attiecināja uz 14/16 gs. ant.k-ras vērtību atdzimšanu, taču vēlāk tas paplašināja nozīmi un ar to sāka atzīt veselu mākslas virzienu.
Renes. K-ras sist pamatā ir humānisma idejas. Humanitas lietoja jau senie romieši, saprotos ar to „cilvēka ideālu” . no jauna humānisma idejas uzplauka 14/15.gs ar kustību, kas uzstājās pret personības apspiešanu, katoļu baznīcas politisko un idejisko varu. Tā bija saistīta ar ant.l-ras studijām, kas aizsākās Florencē., izvēršot plašu sazarotu uzskatu sist , aptverot l-ru, māxlu, pedagoģiju
Cilvēx kā vērtība, antropocentrisms… bla-bla-bla
Humānisti bija literāti, zinātnieki, ienesot šīs idejas augstākajos slāņos.
Viņu atziņas veicināja zinātņu attīstību. Heliocentrisma p[amati. Kopernix- saule kā centrālais ķermenis.
Humānisms skāra visus mākslas veidus, bet jo īpaši arhitektūru un tēlotājmāxlu.
Mainījās mākslinieku attieksme pret savas daiļrades būtību. Māxlin kā indivīds.
Arhitektūrā – gr un rom orderu iedzīvināšana. Pasiprin pievēršanās laicīga rakstura ēkām. Cēla arī sakrālās celtnes, bet to formas bija samērīgākas .
Pilnīgs revolucionisms – tēlotājmākslā, vēl nebijušu uzplaukumu piedzīvoja glezniecība, kura pievērsās īstenības izzināšanai. (perspektīvas , anatomiskas proporcijas).
Saglabājās reliģiska rakstura darbi, sižeti, taču ti tika ienesti reālā vidē, kā prototipi reāli cilvēki.
No 5.gs liela loma stājglezniecībai, priekšplānā izvirzot portretu (antropocentrisms). Cilvēka vides izpēte kā priekšnosacījums ainavas , klusās dabas ienākšanai.
Sava loa arī sadzīviskā, vēsturiskā žanra glezniecībai.
Izgudroja grāmatu iespiestuves , kas attīstīja zīmējumu , gravīru rašanos
Tēlniecība kā patstāvīgs žanrs, īpaši stājformas (apaļskulptūras). Plakancilnis ļāva izmantot perspektīvi un attīstīt dziļuma ilūziju.
Tai izšķir 4 posmus: protorenesanse, agrā renesanse , dižreneanse un vēlā renesanse.
Vispilnīgāk šie posmi skatāmi Itālijas attīstībā.
11. Renesanses literatūras galvenās iezīmes. Renesanse Itālijā, tās periodizācija. Humānisms.
Laikmeta raksturojums (literatūras un zinātnes attīstība).
Protorenesanse Agrā renesanse Dižrenesanse Vēlā renesanse
13.gs. 2.puse–
14.gs. 15.gs.sākums
un vidus 15.gs.beigas–16. gs. 30. – 40.gadi 16.gs. 2.puse
Renesanse Vidus-itālijā vētraini un savdabīgi ielaužas gotikā. Pasaule kļūst par plastiski perspektīvo at-tiecību sistēmu Visaugstāko sa-sniegumu laiks visās kultūras jomās. Līdztekus spo-žām mākslas lap-pusēm kultūru spēcīgi ietekmē kontrreformācija un baroka laik-meta sākums.
Renesanse sākotne.
Dažādās Eiropas zemēs feodālās attiecības sabiedrībā nostiprinājās dažādos laika posmos, tomēr visās valstīs tās izpaudās samērā līdzīgi un pamazām aptvēra visu Eiropu.
Renesanses laikā Eiropā izveidojās nācijas, daudzās valstīs notiek baznīcas reformācija, literatūru sāk rakstīt dzimtajās, nacionālajās valodās.
Ceturtā krusta kara rezultātā (13. gs. sākumā ), ko pasludināja pāvests Inocents III cīņai pret ķeceriem Eiropā, tika izpostīta Francijas dienvidu province Provansa – viens no Eiropas viduslaiku kultūras centriem. Provansa ar tās lielāko ostu Marseļu – vairākus gadsimtus bija arī ekonomiski attīstītākais Eiropas rajons, svarīgāko tirdzniecisko ceļu krustpunkts, Rietumeiropas ,,logs uz pasauli”. Romas pāvests nevēlējās redzēt sev kaimiņos tik varenu un arvien ietekmīgāku spēku, tāpēc ceturtais krusta karš būtībā bija vērsts tieši pret Provansu un tās bruņniecību, kuras daudzi pārstāvji piederēja pie kristīgās albiģiešu sektas vai ārkārtīgi ietekmīgā garīgā un militārā Templiešu ordeņa. Ne vieni, ne otri nepakļāvās pāvesta kontrolei.
Pēc Provansas izpostīšanas (1209-1229) ekonomiski svarīgāko tirdzniecības ceļu krustpunkts kļuva Itālija. Jau 13. gadsimta sākumā Itālijā sāka veidoties jauns sabiedrisks slānis, pie kura piederēja tirgotāji, naudas mijēji, augļotāji, baņķieri, uzpircēji utt. – turīgi, uzņēmīgi cilvēki, parasti bez feodāļu tituliem. Tie pamazām pārņēma savā varā valsts ekonomisko dzīvi. Politisko varu Eiropā oficiāli (dažkārt gluži formāli) līdz pat 18. gadsimta beigām saglabāja feodāļi.
Veidojās jauns pasaules uzskats, ideoloģija, ko nosauca par humānismu.
Renesanses humānisma būtība.
Humānisma ideoloģijas centrā ir Cilvēks. Renesanses humānisms uzsver, ka cilvēks savā būtībā ir labs, jo Dievs radījis cilvēku pēc savas līdzības, devis viņam saprātu un brīvu gribu, tā paceldams viņu pāri citām dzīvām būtnēm. Cilvēkam dota iespēja realizēt savu brīvo gribu. Ļaunais parādās tur, kur trūkst labā, kur cilvēkam pietrūcis gribas sevi pilnveidot.
Renesanses humānismam raksturīgs optimisms attiecībā uz cilvēces nākotni, ko visprecīzāk izteicis franču 15. gadsimta rakstnieks Fransuā Rablē: ,,Strādājiet, ceriet, mīliet, zelta laikmets nav vis pagātnē, bet nākotnē.” . šajā ceļā izvirzās dažas sevišķi apdāvinātas, spēcīgas personības. Humānisma ideoloģijā arvien lielāku vietu ieņem stiprās personības kults.
Kādas ir stipras personības pazīmes, kritēriji?
Šos kritērijus visprecīzāk formulējis itāļu 15. gadsimta filozofs un rakstnieks Nikolo Makiavelli esejā ,,Valdnieks” – stipra personība spēj iet pret vairākumu, spēj salauzt vairākuma gribu un uzspiest tam savējo, spēj padarīt citus cilvēkus par ieročiem savu mērķu sasniegšanai. Tāpēc jau 15. gadsimtā Itālijā iezīmējas humānisma krīze. Renesanses humānisms pamazām zaudē vispārcilvēcisko ievirzi un kļūst par elitāru ideoloģiju. Šāds jauns kultūrstrāvojums radās Itālijā 13. gadsimtā un to nosauca – Renascimento (Atdzim?ana).
Svarīgākais secinājums, ko izdara Renesanses laika eiropietis, pētot senās Grieķijas un Romas atstāto kultūras mantojumu, – māksla un zinātne var pastāvēt arī neatkarīgi no baznīcas un nevis tikai kalpot tai. Šim atklājumam bija milzīga nozīme, jo tas pavēra cilvēka radošajam garam jaunus darbības virzienus.
Renesansi vēl mēdz saukt arī par lielo atklājumu un izgudrojumu laikmetu. Renesanses laikā tika izgudrota grāmatiespiešana, esejas, krāsu glezniecība, kompass, šaujampulveris u. c. Viens no svarīgākajiem izgudrojumiem bija pulksteņa mehānisms. Tāpēc arī Renesanses cilvēks laiku sāk uztvert kā sev naidīgu spēku, kas ierobežo viņa iespējas. Cilvēks ir mirstīgs, un laiks tuvina viņa nāves brīdi. Cilvēks sāka meklēt veidus, kā uzvarēt laiku. Būtībā visa Renesanses māksla un literatūra ir Cilvēka cīņas ar Laiku atspoguļojums. Cilvēks atrod vismaz trīs ceļus, kā pārvarēt laika plūdumu: radot bērnus; radot nemirstīgus mākslas darbus; pilnībā ziedojot sevi, savu darbu sabiedrības pilnveidošanai. Renesanses attīstību Itālijā 16. un 17. gadsimta mijā pārtrauca katoļu baznīcas reakcija. Renesanse turpināja attīstīties Francijā, Spānijā, Nīderlandē, Vācijā un Anglijā. Anglija
Renesanse Itālijā.
Renesanses kultūras būtība:
1) tā sāka ideoloģisku cīņu pret feodālismu un tā izpausmēm reliģijā, filosofijā, zinātnē, literatūrā un mākslā;
2) jaunās, laicīgās inteliģences pārstāvji cīnījās pret feodālisma laikmetam raksturīgo literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai;
3) viņi tiecās radīt jaunu kultūru, kas atbrīvotu cilvēku no reliģiskās uzbāzības, cildinot dzīves priekus, norādot uz nepieciešamību cilvēkam izzināt pašam sevi. Humānistu
4) renesanses laika cilvēki pievērsās antīkajai literatūrai un mākslai, studēja antīko autoru darbus, pievēršot nopietnu uzmanību to idejām un tēliem; jaunās kultūras tendences balstījās galvenokārt uz antīko kultūru, folkloru, tautas gudrību.
Tātad renesanses dzimtene ir Itālija.
Par renesanses priekštečiem kļuva Dante un humānisti Petrarka un Bokačo.
15., 16. gs. kļuva par lielu atklājumu un izgudrojumu laikmetu: spoži sasniegumi astronomijā, matemātikā, fizikā un dabaszinībās.
Renesanses laikā būtiski mainās uzskati par sievietes lomu, tās tiesībām, stāvokli ģimenē un sabiedrībā. 15. gs. vidū parādās jauns sievietes tips – sieviete – humāniste, kas atrada laiku mākslai, zinātnei, literatūrai. Tas bija saistīts ar cilvēku materiālās labklājības uzplaukumu.
Rakstnieki apguva varoņu portreta un psiholoģiskā raksturojuma mākslu. Mainās literatūras tematika, tiek nopietnāk domāts par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantošanu darbos. Literatūrā jūtama rakstnieku pievēršanās reālismam, tēlojot reālistiskas dzīves ainas. Par galveno tēlojuma priekšmetu literatūrā kļuva cilvēks ar spēcīgu raksturu. Jauns elements renesanses literatūrā bija arī dabas tēlojums ar saviem reālajiem jaukumiem, kas lasītājam lika priecāties par tās krāšņumu. Literatūru ietekmēja arī tautas lirika un tautas pasakas (no Petrarkas un Bokačo līdz Rablē un Šekspīram). Dižie renesanses rakstnieki radījuši tēlus, kuri savos likteņos atspoguļo tautas traģisko dzīvi un meklē izeju no sava laikmeta pretrunām: pat aizejot nāvē, varonis saglabā savu pārliecību izvirzītajam mērķim, idejai, ticību tautas spēkam. Parādās arī pretstati – tēli ar izteiktu egoismu un alkatīgu dzīšanos pēc peļņas.
_____________________________________________________________
13. gadsimts iezīmēja jaunu pavērsienu arī literatūrā. Nozīmīga loma bija pirmo universitāšu brīvajam garam.