Sociālais gadījums veselības aprūpē
Veselības politika:
plānošana un ieviešana
Eseja
Sociālais gadījums veselības aprūpē
Veselības politika:
plānošana un ieviešana
Eseja
Sociālais gadījums veselības aprūpē
Veselības politika:
plānošana un ieviešana
Eseja
Mans pamatdarbs saistās ar sociālo darbu pašvaldībā. Ir nācies nereti saskarties ar dažādām medicīniska rakstura problēmām un to risināšanas veidiem. Jāatzīst, kad dzīves un darba pieredze ar mediķiem ir bijusi daudzveidīga.
Ir pozitīva sadarbība ar ātrās palīdzības darbiniekiem un slimnīcas uzņemšanas nodaļas speciālistiem, ar ķirurģijas, terapijas nodaļu ārstiem un personālu, kā arī ar dažiem no ģimenes ārstiem. Ģimenes ārsti manā skatījumā nemaz nav tie pozitīvie tēli veselības aprūpē, kaut arī viņu rokās ir atbildība par indivīda un sabiedrības veselību.
Ir izveidojusies ļoti cieša sadarbība ar Tuberkulozes dispanseru. Mums pagastā ir bijuši trīs tuberkulozes saslimšanas gadījumi, kad slimnieki ir jāizolē no sabiedrības un jāievieto specializētajā ārstēšanas iestādē. Visos trijos gadījumos, pacienti tika aizvesti piespiedu kārtā pret savu gribu. Šobrīd viņi ir apārstēti un izprot savas slimības draudu, regulāri veic pārbaudes un ārstēšanās kursu. Šie cilvēki nāk no trūcīgām ģimenēm, kur saslimšanai ir pakļauti arī ģimenes locekļi. Pateicoties veiksmīgai sociālo darbinieku sadarbībai ar tuberkulozes dienesta speciālistiem, šīs slimības izplatība ir ierobežota.
Savukārt ne tik pozitīva sadarbība ir izveidojusies ar ģimenes ārstiem. Man vairākkārt ir nācies saskarties ar ģimenes ārstiem, kas vienlaicīgi izrādās ir speciālisti gan terapijā, gan ķirurģijā un bez maz vai ginekoloģijā. Tas skan ironiski, bet tā ir realitāte. Piešķirto valsts līdzekļu veselības aprūpei uz iedzīvotāju ir ”nepietiekami”, lai pacientu nosūtītu pie attiecīgā speciālista, tāpēc ģimenes ārsts, visa veida ārstēšanu uzņemas uz saviem pleciem. Tas skan neloģiski, bet ar šāda veida gadījumiem man ir nācies vairākkārtīgi saskarties. Par to ziņo arī vairākkārt mani klienti.
Es vēlos pastāstīt par personīgu nebūšanu ar ģimenes ārstu praksi. Apmēram četrus gadus atpakaļ, mani vajāja spēcīgs nogurums un vājums. Apmeklējot ģimenes ārstu, tika veiktas dažas asins analīzes, kas neko būtisku neuzrādīja. Pazemināto asinsspiedienu sasaistīja ar fizisko pārslodzi. Man tas šķita samērā loģiski. Tika izrakstītas ne lētas zāles terapijas kursam un ārstēšana ritēja pilnā sparā. Ēdu sešas tablešu ripas dienā un uzdzēru mikstūras. Šķita viss rit uz labo pusi, bet tiklīdz ārstēšanas kurss ir garām, veselība atkal slīd uz slikto pusi. Tiek sastādīts jauns ārstēšanās kurss, ar citiem medikamentiem un tā tas ilga pusotru gadu. Līdz man sāka darba laikā reibt galva un pazust pamats zem kājām, vietējā feldšeru vecmāšu punkta feldšerīte man sapotēja vitamīnus un ieteica aizbraukt pie ģimenes ārsta un lūgt nosūtījumu pie attiecīgā speciālista. Kad ar vairākiem pārtraukumiem (pati biju pie mašīnas stūres) nonācu līdz ģimenes ārstam, izrādījās ka tas ir vairāku nedēļu kursos un viņu aizvieto viņas medmāsiņa. Kad biju viņai izstāstījusi savas problēmas, man izmērīja asinsspiedienu, ko man personīgi nepateica, uzrakstīja vairākas medikamentu receptes un ieteica, ja nepāries reiboņi griezties atkārtoti pēc divām nedēļām, pie dakterītes, kad viņa būs atgriezusies no kursiem. Kad lūdzu norīkojumu, pie sertificēta ārsta, saņēmu atbildi: ko Jums līdzēs svešs ārsts, atnāks dakterīte no kursiem un visu nokārtos, viņa taču labi pārzina Jūsu problēmas.
Man spēka pietika tik daudz, lai izietu no poliklīnikas. Līdz šai dienai pateicos dieviņam, ka viņš sūtīja manā ceļa labus cilvēkus. Ar savas klientes palīdzību aizgāju pie cita ģimenes ārsta, kas izmērīja asinsspiedienu, kas bija 80/60 un uz „karstām pēdām” izsauca sanitārus, kas mani uzlika uz nestuvēm un nogādāja slimnīcā. Slimnīcā es atkopos vairāk kā nedēļu un tad tiku nosūtīta uz Rīgu uz sirds kardioloģijas centru, kur man tika veiktas vairākas procedūras, lai noskaidrotu, kas notiek ar manu sirsniņu. Man tika atklāta sirds aritmija ar kuru nu nācās man sadzīvot. Pateicoties pieredzējušajai ārstei (viņa ir pensijā, bet turpina strādāt), tika izpētīts no kā man rodas šīs aritmijas lēkmes un sniegta ārstēšanās. Manu problēmu cēlonis bija stress. Soli pa solim, tika kārtotas un liktas pa plauktiņiem problēmas un risinājumi. Piecu gadu laikā pirmoreiz izmantoju atvaļinājumu un nedēļu atpūtos tepat Saulkrastos pie jūras. Saņēmu cilvēciskas konsultācijas un ieteikumus no daktera, kam palīdzēt cilvēkiem ir sirdslieta un nevis peļņas avots. Un pēc diviem mēnešiem jutos patiešām stabili un droši. Jo galvas reiboņi un vājums bija mani mocījuši pusotru gadu.
Man rodas jautājums, vai ar tādu ārstēšanu, ko saņēmu no sava ģimenes ārsta, es vēl būtu šajā pasaulē? To atbildēt ir grūti…
Ja man likās ka esmu pietiekami kompetents sociālais darbinieks, kas var sniegt informāciju kur un kā meklēt medicīnisko palīdzību, tad uz doto brīdi no šāda veida informācijas atturos. Tomēr laikam šo ģimenes ārstu sistēmu neizprotu. Un nez vai spēšu izprast, kā terapeits var ārstēt visas kaites.
Es noteikti esmu viens cilvēks no simta (vismaz tā ceru), kam ir problēmas ar ģimenes ārstiem. Un biežāk ir sastopama labā ģimenes ārstu prakse, un tas kas notika ar mani bija negadījums.