Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes
Filozofijas nodaļa
Reformācijas un garīgās rakstniecības veidošanās
Latvijā
Referāts
Rīga, 2005
Latviešu tautas reformācija
Reformācija, reformācijas kustība ir cieši saistīta ar kristīgo humānismu. Tādēļ, par reformāciju tiek teikti sekojošie vārdi. Ja kāds domā, ka pagāniskā elkdievība latviešu tautā ir galīgi izdeldēta un nav vairs sastopama, tad jāsaka, ka stāvoklis ir gluži pretējs. Vēl šodien viņi piesauc savus dievus un dievietes, viņi piesauc mežā dievus, lauku māti, dārza māti vai dievieti, ceļa dievieti un izlūdzas aizgādību un laimīgu ceļu. Tas pats sakāms par viņu dziesmām, kas veltītas dieviem un dievietēm.
Ar ārēju piespiešanu un varas līdzekļiem – sišanu, ieslodzīšanu, pēršanu, ieslēgšanu bluķī un citiem līdzīgiem paņēmieniem ļaudis no maldiem un bezkaunīgās elkdievības nav atraujami, nedz arī kas cits ar viņiem panākams. Ja ar viņiem tā rīkojas, jo viņi kļūst jo stūrgalvīgāki un, kā rāda pieredze, slepus dara to, ko nevar darīt atklāti. Ja viņiem nepierādīs, ka viņu elkdievība ir nepareiza, viņi paliks pie saviem uzskatiem.
Ja mācītāji pieturēšanos pie šādas elkdievības soda, tad nevajag ļaudis apkaunot, zākāt, zaimot un par blēžiem, zagļiem, bendeskalpiem, maukām, nejaucēniem, raganām, burvēm utt. lamāt; tas nepieklājas mācītājiem vai Dieva kalpiem un neko arī nelīdz, tādēļ, ka ļaudis no tā kļūst vēl cietāki un spītīgāki; jo smādēšana un zākāšana tos sanikno, un viņi ar naidu vēršas ne tikai pret tiem, kas viņus uz patiesību mudina, bet arī pret šo pašu patiesību.
Kurzemes un Zemgales hercogistē nevāciešus nepieciešams ik gadus vizitēt, lai noskaidrotu, ko viņi baznīcā mācījušies un vai katehismu jeb kristīgās ticības priekšrakstus sapratuši un iegaumējuši. Jānoskaidro, kā viņi dzīvo un uzvedas un vai joprojām nepieturas pie pagāniskās elkdievības un māņticības maldiem. Mācītājiem jācenšas ar cilvēkiem, īpaši – gados veciem, apieties kristīgi un tēvišķīgi, tos nesist, nedauzīt, nelamāt, neapnicināt un nezaimot, jo nabaga ļaudis jau bez visa tā ir bailīgi un pie mazākā iemesla dod kājām ziņu, kaut kur nolien un noslēpjas. Ar sišanu, uztiepšanu, pēršanu, zaimošanu un zākāšanu uz pareiza ceļa viņus nedabūt. Tas viņus noved tikai pie baidīšanās, stūrgalvības un nepaklausības. Viņus pārņem riebums pret baznīcu, mācītājiem un dievlūgšanām, un viņi meklē iemeslu aizbēgt un no tā visa izvairīties. Īpaši tas jāņem vērā tāpēc, ka mācītāji ir ārzemnieki, kas ieradušies no Vācijas un citām vietām, un, kā pieredze rāda, starp viņiem daži ir tādi, kas, redzēdami, ka latvieši ir apspiesta tauta, kas pakļauta vāciešiem, un ir viņu vergi, meklēt meklē izdevību, lai izgāztu uz viņiem savu īgnumu, un tos tādā mērā ar sitieniem, nopēlumiem un lamāšanu cienā, ka žēl skatīties.
Jāraugās, lai šādas pārbaudes notiktu Dievam par godu, būtu derīgas nabaga ļaudīm un veicinātu viņu dievbijību, nevis notiktu dzīvošanas nolūkā. Staigājot no mājas uz māju nedrīkst ļaudīm uzmākties, un lūgt sev ko dot, lai tādejāda veidā nenostādīt sliktā gaismā mācītāja amatu, kas jau tā sagādāja pietiekoši nepatikšanu. Vientiesīgi ļaudis uzskata, kašāta staigāšana no mājas uz māju ir nepieciešama dāvanu un nodevu dabūšanai. Jau tā nicinātais mācītāja amats tādējādi izsauc vēl lielāku nicināšanu pret sevi.
Otrs jautājums – kur un kādā veidā pārbaudi noturēt. Vairākkārt izteikta doma, ka ļaudis būtu jāaicina un jāsauc uz kungu muižām. Tomēr izrādījās, ka tas nav labi un ļaudīm piemēroti. Viņus nevar lāga piedabūt pie dievlūgšanām, jo viņi daļēji ir mežonīgi un rupji, daļēji bailīgi. Kad nu viņi uzzina, ka tos noklaušinās, tad viņi nenāk, bet aizsūta tos, kuri prot lūgt Dievu. Pārējie neatnāk, kaut gan pirmām kārtām būtu jānoklaušina tie, kas lūgšanas neprot, lai viņiem varētu to iemācīt un pievērst dievbijībai.
Vairākkārt nācis zināms, ka no daudzām mājām vai saimēm uz noklaušināšanu ierodas viena vai divas personas, bet nepieciešams, lai ierastos visa māja – tēvs, māte, bērnu un saime, cik vien cilvēku mājā ir, lai visus varētu uzklausīt un noskaidrot viņu zināšanas kristietībā, viņu dzīves veidu un izturēšanos, viņus pamācītu dievbijībā un mudinātu vairīties no elkdievības. Tāpēc nepieciešams uzņemties pūles un grūtības, lai apmeklētu ļaužu mājas un te viņus uzklausītu.
Treškārt, kas attiecas uz pārbaudes laiku, tad ziema, īpaši februāra mēnesis, tai vispiemērotākā, jo diena tad jau diezgan gara un ceļš labs, bet ļaudis netiks traucēti darbā, īpaši zemkopībā. Viņi arī nevarēs uzrādīt iemeslus, kāpēc nevar piedalīties šajā kristīgajā pasākumā. Kad laiks noteikts, tad astoņas vai četrpadsmit dienas iepriekš no kanceles var paziņot, lai viņi gatavojas šādai pārbaudei, paliek mājās un gaida mācītāju, ka pie viņiem ieradīsies, lai tos pamācītu un vestu pie Dieva atzīšanas.
Ceturtā lieta attiecas uz to, ka šādā paklausīšanā jāprasa vai galvenie punkti, kas tajā jāapskata : 1) katrs jāpārbauda katķisma zināšanā, lai noskaidrotu, ko viņi mācījušies un vai čakli turas pie baznīcas dievvārdiem, 2) jāizklaušina mājastēvs, vai viņš saimi un bērnus audzina dievbijībā, 3) vai viņi vēl pieturas pie elkdievības, 4) vai viņi vēl rīko veļu mielastus, 5) vai viņi vēl piekopj buršanu, 6)vai viņi bērnus un saimi audzina stingrībā un godā, 7) vai viņi savus bērnus čakli kristī, 8) vai viņi arī briesmīgi un šausmīgi lādas, kā tas pie viņiem pierasts, un atbaidoši zvēr un Dievu zaimo, 9) vai viņi par saviem nabagiem rūpējas, 10) vai viņi savu mirušo apbedīšanā vēl turas pie pagāniskas elkdievības. Ja par to kas nāk zināms, tad viņi ar pienācīgu nopietnību jāsoda, lai nabaga ļaudis dabūt nost no šādas bezdievīgas rīcības un dzīves un vestu pie pareizas, patiesas kalpošanas Dievam!
Reliģisko rakstu pamattipu izveidošanās un laicīgo rakstu sākumi
(17. gs un 18.gs pirmajā pusē)
17. un 18. g dēvē par vēlā feodālisma laikmetu Latvijā. Saimnieciskās un sabiedriskās dzīves attīstību kavēja biežie kari. Dzimtbūšanai raksturīgā šķiru struktūra – dzimtkungi un dzimtļaudis.
Latgalē saimnieciskā dzīve nīkuļoja, garīgajā sfērā nostiprinājās katolicisms, vācu muižnieki pārpoļojās. Attīstītu feodālo tiesību krājums – “Lietuvas statūts” kļuva par juridisku pamatu dzimtzemnieku ekspluatācijai.
Visvairāk izmaiņu risinājās zviedru pārvaldītajā Vidzemē, tomēr tajās par nomniekiem palika agrākie muižnieki, arī zemniekus no dzimtbūšanas neatbrīvoja.
Zviedru iestādes enerģiski sekmēja luterānisma izplatīšanos, lai stiprinātu karaļa varu pašā Zviedrijā un tās iekarotajās provincēs. Šai sakarā izveidoja baznīcas pārvaldi. Šīs iestādes un amatpersonas pārzināja ne tikai baznīcas, bet arī nedaudzās slimnīcas un skolas, vispār kārtoja kultūras jautājumus.
Pēc latviešu amatnieku un zvejnieku iniciatīvas 17. gadsimta otrajā pusē skolas radās Rīgas priekšpilsētās. Gadsimta beigās Rīgā darbojās kādas astoņas latviešu skolas. Tajās mācīja ne vien baznīcas dziesmu dziedāšanu, katehismu un lasīšanu, bet arī rakstīšanu. Tātad auga Rīgas latviešu kultūras līmenis.
Kurzemes hercogistes skolu pārbaudes protokolos atzīmēts, ka latviešu bērni varējuši mācīties Jelgavas, Dobeles, Liepājas skolās. G. Mancelis sprediķos enerģiski mudina: “Ja tev Dievs tik daudz dēvis, ka tu vari tavu bērnu likt skolā iet, laid tev nerūp tā nauda, ko tu par viņu izdod…jā, dažu labu arāja dēlu Dievs par mācētāju und baznīcas kungu cēlis jir.” Mancelis raksta par pilsētas latviešiem un skolām.
17. gs beigās Vidzemē bijis ap 80 skolu. Tās nebija skolas mūsdienu izpratnē, bērnu mācīšanai izmantoja zemnieku mājas, rijas. Par skolotājiem darbojās vācieši, kas prata lasīt. Skolās mācīja katehismu, dziedāšanu, Bībeles stāstus, lasīšanu. Kaut arī apmācībā bija daudz trūkumu, tomēr salīdzinājumā ar gadsimtu sākumu zemnieku zināšanu līmenis pieauga. Sludinātājiem bija vajadzīga reliģiskā literatūra tautai saprotamā valodā. 17. gs ar dažiem izņēmumiem latviešu valodā rakstīja tikai Baltijas vācu mācītāji. Pirmo mācību viņi guva mājās no tēva, pēc tam mācījās vietējās skolās (Rīgā, Jelgavā) un studēja teoloģiju. Pēc izglītības iegūšanas (dažkārt arī studijas nepabeiguši) arī tūliņ tika iecelti mācītāja amatā. Tā kā studiju laikā viņi iepazinās ar literāri dzīvi Vācijā, tad latviešu rakstos ienāca arī kāda atblāzma no vācu literatūras. 17. gadsimtā un 18. gadsimta sākumā latviešu rakstniecībā darbojās ap trīs desmiti rakstītāju. Sakarā ar Ziemeļu kara postījumiem, apsīka arī grāmatu rakstīšana un izdošana. Mācītāji samierinājās ar 17. gadsimtā tapušo reliģisko grāmatu rediģēšanu un papildināšanu. Atkārtotos izdevumos iznāca katehisms, luterāņu rokasgrāmata, it īpaši baznīcas dziesmas. Daži piētiski noskaņotie muižnieki izdeva grāmatas privātā kārtā; piemēram, pēc Valmiermuižas īpašnieces M. E. Hallartes pasūtījuma iespieda Jauno derību (1730). Bībeles otro izdevumu (1739) rediģēja mācītāji piētisti.
Nacionālo pretrunu izpausmes raksturīgs piemērs literatūrā bija vācu sabiedrības izturēšanās pret latviešu tautības mācītāju Vilhelmu Šteineku (1681-1735). 1730. gadā Šteineks publicēja atsevišķā izdevumā vācu valodā garāku dzejoli, kurā, izmantojot antīkos mitoloģiskos tēlus, stāsta par Kurzemes zemnieku “asaru maizi”, par muižniecības celšanos saglabāt verdzības važas.
Reliģiska satura grāmatas rakstījis un sastādījis G. Elgers (1585-1672). Viņš dziesmās pirmais sāk izmantot atskaņas, izveido arī savu ortogrāfijas sistēmu.
Latgale kopš Livonijas kara laika atradās Polijas pakļautībā. Par katoļu ticības izplatīšanu zemnieku vidū rūpējās jezuīti. Elgers dažus gadus Daugavpilī bija jezuītu kolēģijas priekšnieks. Viņš tulkoja latviešu valodā dievkalpojumiem nepieciešamos evaņģēliju fragmentus, dziesmas, katehismu.
Tematiski dziesmas ir galvenokārt par Dieva dēlu Kristu, pēc Bībeles sižetiem. Jūsmīgi apdziedāta Kristus piedzimšana, guldināšana silītē, jo liels dārgums nācis pasaulē. Gudrie no austrumu zemes ierodas pie jaundzimušā, pielūdz viņu un bagātīgi apdāvina. Visās dziesmās apliecināta atkarība no Kristus žēlastības.
Dziesmu formālajā izveidē pirmo reizi latviešu valodā rakstītajā dzejā redzami mēģinājumi izmantot noteiktu pantmēru un atskaņas, piemēram, ir iespēja, tā laika vārsmas lasīt gan daktilā, gan trohajā, gan jambā. Parasti noteikts pantmērs nav izturēts dziesmas visās vārsmās, konsekvences nav arī atskaņu lietojumā. Vienā no Kristum veltītajām šūpuļdziesmām iekļuvis latviskais “līgo!”. Atskaņas no reālās dzīves saklausāmas dziesmā “Psalm 78. Deus, Venerunt gentes”. Bībeles teksta dievs bargi soda izraēliešu (ebreju) ļaudis par novēršanos no viņa dotajiem likumiem Elgera dziesmā bezdievīgie ir iekarotāji, kas mierīgo iedzīvotāju mantu izārda kā mežacūkas, posta baznīcas, priesterus vajā, cilvēkus kauj bez žēlastības. Dziesmu autors nevēlas samierināties kristīgās mīlestības garā, viņš prasa atmaksu, atriebšanu par netaisno asins izliešanu.,
Nav izdevies noskaidrot, vai šāda veida dziesmas bijušas arī krājuma pirmajā izdevumā, jo Viļņā atrastajā eksemplārā nav visu lapu. Salīdzinot abus izdevumus, otrā vērojami tikai nelieli koriģējumi leksikā un ortogrāfijā. Gan saturā, gan mākslinieciskajā izveidē šis izdevums jau tālu atpaliek no k. Fīrekera, kura dziesmas nāk klajā apmēram tajā pašā laikā.
Georgs Mancelis
(1593-1954)
Salīdzinot ar agrākajiem autoriem, G. Mancelis ievērojami uzlaboja feodālo laiku literāro valodu un ortogrāfiju, pirmais sarakstīja sprediķus latviešu valodā un arī vāciski latvisku vārdnīcu. Lai gan autors aizstāv Baltijā pastāvošo feodālo kārtību, vairākos sprediķos, it īpaši latviešu valodā sarakstītajos sprediķos, viņš sniedz spilgtas vēsturiskas ainas no latviešu zemnieku dzīves, parāda viņu negatīvo attieksmi pret baznīcu un muižu/
Mancelis bija dzimis Zemgalē, tagadējā Dobeles rajona Augstkalnē, kur viņa tēvs bija mācītājs. Georgs mācījās Jelgavas latīņu skolā, Rīgas Domskolā, studēja teoloģiju vairākās Vācijas augstskolās. Kaut gan augstskolu Mancelis neesot beidzis, hercogs iecēla viņu par mācītāju Vallē (tagadējā Stučkas raj.). Šajā laikā publicēts Manceļa traktāts “Meditatio theologistoricophysica de terrae motu” (“Teoloģiski vēsturiski fizikālas pārdomas par zemestrīci”).
Mancelis izklāsta ne vien sava laika ortodoksālo demonoloģisko viedokli, ka zemestrīce ir velna uzsūtīta, bet, atsaucoties uz vairāku zinātnieku atzinumiem, dod arī šās dabas parādības cēloņu skaidrojumu tā laika zinātnes līmenī. Aplūkojot zemestrīces teoloģiskā aspektā, Mancelis nonāk pie “pirmkustinātāja”. Dabaszinātnieku paustajiem uzskatiem varētu būt taisnība, bet ticīgajiem cilvēkiem esot jāiet tālāk, jāapskata visu dabas parādību radītājs un pirmcēlonis – Dievs. Mancelis interesējies par dažādu zinātņu sasniegumiem, nav samierinājies tikai ar ortodoksālās baznīcas skaidrojumiem.
Dažus gadus Mancelis sprediķoja Sēlpilī (tag. Jēkabpils raj.), tad pārcēlās uz Tērbatu par vācu draudzes virsmācītāju un prāvestu.1632. gadā Manceli iecēla par teoloģijas profesoru, un 1637. gadā Mancelis atgriezās Zemgalē un kļuva par hercoga galma mācītāju.
“Latviešu “Nāc ar mani.” Rokasgrāmata, kurā ietverti šādi seši gabali…” ir Manceļa sastādīts krājums. Tajā pirmo reizi parādās apzīmējums “Rokasgrāmata”, kas attiecināts uz visām grāmatas daļām – evaņģēlijiem un epistulām ar Kristus ciešanu stāstu, baznīcas dziesmām un Lutera mazo katehismu. Pirmoreiz Mancelis no vācu avotiem tulkojis un dramatiskajam Kristus ciešanu tēlojumam pievienojis ne mazāk dramatisku antīkā vēsturnieka Jozefa Flāvija vēstījumu par Jeruzalemes izpostīšanu.
Pirmoreiz arī no Bībeles tulkota un krājumā iespiesta “Zīraka gudrības grāmata”, kurā tēžu veidā nosodīti netikumi un mācīti tikumi ģimenes locekļu, draugu, kungu un kalpu attiecībās. Manceļa tulkojums ir ievērojami skaidrāks, saprotamāks, nekā agrākajās grāmatās. 17. gadsimtā par latviešu rakstu valodas uzlabošanu domāja arī citi autori, piemēram, G. Elgers, J. Reiters, taču lielāku nozīmi ieguva Manceļa ieteiktie rakstības paņēmieni.
17. gadsimta 70. gadu sākumā Manceļa izdotajā rokasgrāmatā kā atsevišķa daļa ievietots mācītāja H. Kleinšmita sarakstītais lūgsnu krājums ar titullapu latviešu valodā – “Latviešu pātaro grāmata, uz katras sen dienas jīr gaidīts, bet nu caur dieva žēlastību sagaidīta, und viesiem latviešiem, katri rakstu prot un lasīt māk, par labu sataisīta” (1672, 17.gadsimtā pirmā grāmata, kas jau ar virsrakstu adresēta latviešu lasītājiem).
Mancelis sarakstīja latviešu valodā pirmo sprediķu grāmatu – “Ilgi gaidītā latviešu sprediķu grāmata”. Sprediķos ir citāti no tiem pašiem Bībeles tekstiem tādā pašā secībā kā jau pirmajā evaņģēliju fragmentu izdevumā. Tāda sistēma saglabājās arī citu autoru sarakstītajās sprediķu grāmatās gadsimtiem ilgi, pieļaujot variācija skaidrojumos.
Sekojot Bībelei Mancelis skaidro, ka viss esošais ir Dieva radīts. Dzīvā un nedzīvā daba, tās eksistence esot galvenais pierādījums Dieva esamībai Dievs tēvs, Dievs dēls, Dievs svētais gars esot viens Dievs trīs izpausmes veidos. Sevišķi dēls Jēzus esot nabago dievs. Jau viņa dzimšanas laikā apkārt stāv tikai nabaga ļaudis. Un vēlāk: “…Jēzus Kristus no tiem augstiem kungiem ienīdēts, izgānīts, gūstīts, saistīts, apsūdzēts, šausts un pēc pī krustu piekalts und nokauts kļuva.” Viņš ir piedošanas, līdzcietības, labsirdības Dievs. Kaut arī “jūso grēki tik sarkani kā asinis būtu”, Dievs var apžēlot, cilvēkam tikai jāprot atgriezties un laboties.
Stāstot par pasaules galu, Bībelē norādīts, ka zīmes būs redzamas pie Saules un Mēness, jūra kauks. Parafrazējot šo tekstu, Mancelis parāda izvērstu negaisa tēlojumu. Tajā pašā sprediķī pastarais gals baida cilvēkus. Sprediķos spilgti izpaužas pasaules duālistisks skatījums. Dieva pretmets ir Velns, abu starpā risinās nepārtraukta cīņa. Velns godīga saimnieka laikā bārsta “niknu zāl, kokaļas, mārnakas und citu slimu sēklu starp kviešiem”. Jūtams, ka arī šinī teikumā Mancelis kuplina Bībeles tekstu – Jēzus stāstīto līdzību, kurā ienaidnieks iesēj kviešu tīrumā “niknu zāli”.
Mancelis strostē sliņķus. Skarot, kungu un zemnieku attiecības, uzsver, ka pēc Dieva lēmuma kungiem jāklausa, tie jāgodā. Nosoda nevēlamas paražas zemnieku dzīvē, kritizē žūpību. Kāzās iet nav grēks. Pareizu dzīves veidu, pareizus uzvedības principus varot apgūt, regulāri ierodoties baznīcā. Katram apzinīgi jāpilda savs pienākums, ko viņam Dievs uzticējis. Ikvienas kārtas cilvēks saistīts ar citiem cilvēkiem, par saviem darbiem vai nedarbiem viņam jāatbild. Cilvēka sabiedriskā esamība (vieta sabiedrībā) argumentēta ar Dieva gribu, Dieva lēmumu, taču svarīgs arī pats fakts – apzinātie sevi kā sabiedrības locekli. Pienākumu nepildīšana attieksmē pret citiem sabiedrība locekļiem tiek sodīt. Mancelis visbiežāk baida ar Dieva sodu, taču minēta arī morālo sankciju augstākajā forma – sirdsapziņas sods.
Sprediķi uzrakstīti sulīgā valodā, izmantota zemnieku vidē saklausīta leksika, izteicieni. Bieži Mancelis izmanto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Balstoties Bībeles stilā, Mancelis dažviet tēlainību paplašina. Kaut arī vēl stipri vispārināti, viņa sprediķi spēj ierosināt pārdzīvojumu.
Kristofors Fīrekers
(apt.1615 – 1685)
K. Fīrekers ir labs latviešu valodas pratējs, savācis materiālus latviešu vārdnīcai un gramatikai, tulkojis Bībeles tekstus; īpaši nozīmīga Fīrekera darbība dzejas laukā.
Biogrāfiskās ziņas – trūcīgas. Domājams, ka Kristofors ir Neretas (tag. Stučkas raj.) mācītāja Kristjāna Fīrekera dēls, mācījies Tērbatas ģimnāzijā, 1632. gadā iestājies Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātē. Iespējams, ka Fīrekera interesi par latviešu valodu modinājis Mancelis, kas minētajā gadā sāka strādāt par profesoru. Fīrekers universitāti nav beidzis, jo rakstos tiek dēvēts par teoloģijas studentu. Fīrekers mācījis latviešu valodu no Vācijas iebraukušajam Dobeles mācītājam H. Ādolfijam. Ādolfija sastādītās rokasgrāmatas un latviešu gramatikas priekšvārdos stāstīts par Fīrekera veiksmi dzejā, par viņa savāktajiem materiāliem gramatikai. Baznīcas vēsturnieks K. L. Tečs raksta, ka Fīrekers precējies ar turīgu un brīvu latviešu zemnieka atraitni Dobeles apkārtnē. Mūža beigu posmā trieka paralizējusi dzejnieka roku un valodu. Dziesmas Fīrekers rakstīja apmēram trīs gadu desmitus, sākot ar 17. gadsimta 50. gadiem.
17. gadsimta pirmajā pusē dziesmu grāmata bija viena no rokasgrāmatas sastāvdaļām. Radikālas izmaiņas dziesmas formālajā izveidē radās 17.gadsimta otrā pusē, kad nāca klajā Fīrekera tulkojumi.
Pirmo reizi Fīrekera 54 dziesmas iespiestas Rīgā 1671. gada dziesmu grāmatā, Ādolfija rediģētajā rokasgrāmatā – “Paplašināta latvietīšu rokasgrāmata” 1685. gadā – 158 Fīrekera dziesmas. Ja tām pieskaita ritmiski uzrakstītās lūgsnas, Fīrekers sacerējis ap 180 dziesmu, galvenokārt pēc vācu paraugiem/ Viņa dziesmas saistās ar visu baznīcas gadu – Ziemassvētkiem, gadu maiņu, Lieldienām, Vasarsvētkiem. Fīrekers rakstījis grēku sūdzēšanas, slavas un pateicības, rīta un vakara, kā arī bērniem piemērotas dziesmas. Dažkārt autors aizvirzās tīri didaktiskā sfērā: piemēram, dziesmā “Ar Dievu sāc, ko gribi sākt” nosodīta pļāpība, liekulība, lišķība, viltība, slinkums, nesaticība, lepnība. Cilvēkam dzīvē jābūt pacietīgam, izpalīdzīgam, sātīgam, godprātīgam, labvēlīgam pret mazākajiem ļaudīm.
Centrālais tēls Fīrekera dziesmās ir Diuevs, sevišķi Jēzus Kristus. Sekojot vēstījumam evaņģēlijos, apdziedāta visa viņa dzīve – dzimšana, ciešanas, nāve, augšāmcelšanās. Mudinot uz paklausību Dievam un kungiem, Mancelis sprediķos baida klausītājus ar bargā Dieva dusmām un elles šausmām. Fīrekers cenšas iežēlināt ar Kristus ciešanām, aicina zemoties tā Kunga priekšā, pielūgties. Viņa uzskati attīstās piētisma virzienā. Ar savām ciešanām, nāvi Jēzus glābis cilvēkus, kas no dzimšanas grēcīgi, lemti pazušanai. Tikai ar Dieva palīdzību cilvēks spēj pretoties ļaunajam.
Par līdzīgiem tematiem rakstīja, līdzīgus uzskatus izteica dzejotāji pirms Fīrekera. Viņa novatorisms izpaužas sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā, atskaņu izmantošanā, valodas plūdumā, tēlainībā.
Mūsdienu skatījumā Fīrekera dziesmu tēlainība dažkārt kļūst neestētiska. Kristus ciešanas tēlotas ar tādiem izteicieniem kā “viss asiņains notraipīts”, “pie krusta gauži staipīts”, “sašausts itin jēls”, “kā tārpiņš lokās”. Gadās, ka vienā pantā mijas jauki tēli ar naturālistiskiem. Šādā izteiksmē atspoguļojas viduslaiku cilvēka domāšana, reliģisko tēlu konkrēta izpratne. Tādi paraugi bija vācu dzejā, pirms Fīrekera tāpat rakstīja arī Mancelis.
Dzejas prasmi no Fīrekera mācījušies citi rakstītāji. 18. gadsimta sākumā izcilākais dziesmu autors Vidzemē bija S. G. Dīcs, Kurzemē – B. Bīnmanis. Dziesmu skaits arvien vairojās, radās atšķirīgi teksti Vidzemes un Kurzemes dziesmu grāmatām. Fīrekera dziesmas par paraugiem izmantojuši arī pirmie latviešu tautības dzejnieki.
Jānis Reiters
(apt.1632-1697)
Reiters ir viens no nedaudzajiem zināmajiem 17. gadsimta latviešu tautības mācītājiem, turklāt ar augstskolas izglītību. Pēc arhīvu materiāliem Reitera dzīvi un darbību vispirms rekonstruēja vēsturnieks J. Straubergs šī gadsimta 30. gados. Pēc tam atrasti jauni materiāli, izteiktas arī šaubas par viņa tautību.
Tēvs, Jānis Jātnieks – Reiters bijis turīgs Rīgas amatnieks, spējis nodrošināt dēlam izglītību Rīgas Domskolā. Pievēršas filkozofijai. Par to liecina tas, ka disertācijai 1656. gadā viņš izvēlas reliģijas tēmu filozofiskā aspektā – “Svētais vakarēdiens no filozofijas viedokļa”. Lai varētu pievērsties Svētā vakarēdiena filozofiskajam pamatojumam un vērtējumam, J. Reiteram vispirms bija jādod ;s;a sakramenta teoloģiska analīze. Iespējams, ka Reiters to varēja darīt disertācijas ievadā, bet viņš izvēlējās citu ceļu – aizstāvēt savus teoloģiskos uzskatus īpašā disputācijā. Tā radās “Teoloģiskas tēzes par Svēto vakarēdienu”, kas publiski aizstāvētas Tērbatā 1656. gada 28. janvārī.
Šajās tēzēs viņš aizstāv Mārtiņa Lutera doktrīnu. Balstoties uz Jaunajā Derībā minētajiem nosacījumiem un M. Lutera paskaidrojumiem par Svētā vakarēdiena būtību un lomu kristīgajā dzīvē, J. Reiters pāris tēzēs izvēršas pret katoļu baznīcas uzskatiem. Brīvākus uzskatus Reiters varēja paust tikai pēc universitātes beigšanas, un – kā secināms no Vidzemes konsistorijas reakcijas – J. Reiters tiešām vairākkārt atkāpās no luterānisma, kā arī kritizēja M. Lutera Bībeles tulkojumu vācu valodā.
Pēc norādījumiem zināms, ka Rīgā iznācis Reitera sastādīts tēvreižu krājums 40 valodās “Oratio Dominica XL linguarum”. Atrasts ir šī krājuma otrs izdevums, kas 1675. gadā iespiests Rostokā. Īstenībā krājumā ir tēvreizes 42 valodās. Latviešu valodā tēvreizi pārtulkojis pats krājuma sastādītājs, daži formulējumi un vārdu kārtība atšķiras no tradicionālā teksta, piemēram, “valstība” vietā ir “ķēniņa valstība”.
1664. gadā, gatavojoties Bībeles tulkošanai, 10 mācītāji tika uzaicināti sagatavot tulkojumu paraugus. Reiters nav aicināts, tomēr licis iespiest savu Mateja evaņģēlija tulkojumu (nav saglabājies). Vidzemes konsistorija šādu rīcību nosodīja. No Reitera sarakstes ar Vidzemes gubernatoru F. Ferzenu uzzinām, ka 17. gadsimta 70. gados Reiters tomēr aicināts tulkot Bībeli latviešu valodā. Lai uzskatāmi parādītu savu prasmi, Reiters iespiedis “Tulkojuma paraugus” 1765. gadā.
Reiters tulkojis fragmentus no kādām 13 Vecās derības un Jaunās derības grāmatām, visvairāk no Mateja evaņģēlija. Šai laikā dominē tā rakstība, kādu Mancelis iedibināja ar rokasgrāmatas tulkojumu.
Izteiksmē Reiters dažkārt atkāpies no tradicionālā teksta pat baušļos. E. Gliks vēlāk izdotyajā Bībeles tulkojumā otrajā bauslī raksta, ka tā Kunga vārdu nebūs “velti valkāt”, bet Reiters atradis labāku izteiksmi “velti minēt”.
Tāpat kā citu 17. gadsimta autoru, arī Reitera tekstā ir ģermānismi, konsekvence rakstībā, tomēr pētnieki secina, ka viņa tulkojums ir ievērojami veiksmīgāks nekā Manceļa. Latviešu valodas prasmē un izmantojumā viņš nostājas līdzās Fīrekeram un Glikam.
Ernsts Gliks
(1652 – 1705)
E. Gliks ir mācītāja dēls, dzimis Saksijā Magdeburgas provinces Vetīnas pilsētā, mācījies Altenburgas latīņu skolā un studējis teoloģiju Vitenbergas un Leipcigas augstskolās. Leipcigā Gliks iepazinās ar piētisma uzskatiem. Laika gaitā luterānisms, kas 16. gadsimtā radās kā protests pret katolicisma sastingumu, pats kļuva sauss, dogmatisks. Piētisti prasīja, lai Kristus mācības uztvertu ar sirdi, emocionāli, lai tās ne vien deklarētu, bet arī ievērotu dzīvē. Kaut gan piētismu apkaroja, tam radās sekotāji progresīvi domājošo garīdznieku vidū. Tāds bija arī Gliks.
Pēc augstskolas beigšanas 21 gada vecumā Gliks ieceļoja Vidzemē 1673. gadā reizē ar Johanu Fišeru, ko Zviedrijas karalis aicināja superintendanta, vēlāk ģenerālsuperintendanta amatā. Fišers organizēja Rīgā otru spiestuvi, kas nebija pakļauta pilsētas rātei, viņu vadībā, rediģēja, iespieda un tulkoja latviešu Bībeli.Viens no Fišera aktīvākajiem atbalstītājiem un viņa pasākumu īstenotājiem bija Gliks. Viņš iemācījās latviešu valodu, tad atgriezās Vācijā, lai papildinātu sengrieķu un senebreju valodas, kurās sākotnēji sarakstīta Bībele. Vidzemē Gliks atgriezās 1680. gadā, strādāja par mācītāju Daugavgrīvā un sāka tulkošanu. Fišers sarakstīja arī lielu katehismu, kurā reliģiskās mācības plašāk pamatotas ar tekstiem no Bībeles. Šā katehisma otru daļu Gliks tulkojis latviešu valodā, grāmata iespiesta 1680 vai 1682. gadā. Tas Glikam bija sagatavošanās darbs, lai ķertos pie Bībeles. Atklātā, asā rakstura dēļ Glikam radās konflikts ar virskonsistoriju un ģenerālgubernatoru, un mācītāja darbs Daugavgrīvā bija jāatstāj. Konflikta situācijas izraisījās arī vēlāk. Svētrunās Gliks nesaudzējis muižniekus, ja tie nebija ievērojuši morāles normas.
No 1683. līdz 1702. gadam Gliks strādāja par mācītāju Alūksnē. Viņš noorganizēja zemnieku jauniešiem skolas Alūksnē, Apukalnā un Zeltiņos. Šajās skolās apmācītie jaunekļi kļuva par skolotājiem. Austrumvidzemē ļaudis ilgi atcerējās Glika sagatavotos skolotājus.
Literatūras laukā Gliks vēl, šķiet, tulkojis baznīcas dziesmas. Viņš piedalījies rokasgrāmatas sastādīšanā Vidzemei. Pats izcilākais darbs Alūksnes posmā bija Bībeles tulkošana latviešu valodā. Literatūras vēsturnieki uzskata, ka Alūksnē Gliks iemācījies krievu valodu un pārtulkojis Bībeli arī krievu valodā, bet tulkojums Ziemeļu kara laikā pazudis. Pēc krievu karavadoņa Šeremeteva pavēles Gliku un viņa ģimenes locekļus kā gūstekņus 1702. gadā aizveda uz Maskavu. Arī te viņš bija aktīvs literatūras un skolu darbinieks līdz mūža beigām.
Latviešu valodā evaņģēlija fragmentus pārtulkojis 16. gadsimtā, 17. gadsimta pirmajā pusē pārtulkoja jau atsevišķas grāmatas – G. Mancelis Zīraka gudrības grāmatu un Zālamana sakāmvārdus. K. F;irekera tulkojumi palika rokrakstā. Dažus Bībeles gabalus deva arī vēl citi tulkotāji. Par visas Bībeles izdošanu latviešu valodā Vidzemes konsistorijā sprieda kopš 17. gadsimta vidus. Tulkošanas darbs sekmējās, kad pie tā ķērās piētiski noskaņotie teologi – Fišers un Gliks. Paveikto Glika tulkojumu izskatīja redakcijas komisija, kurā ietilpa ne vien Vidzemes, bet arī Kurzemes hercogistes mācītāji, kas latviešu valodas jautājumos bija spēcīgāki, mācījušies no Fīrekera.
Bībeli iespieda Fišera organizētajā spiestuvē, ko vadīja J. G. Vilkens. Viss darbs pabeigts 1694. gadā 1500 eksemplāros.
Latviešu padomju valodnieki norāda, ka Bībelē ir daudz poētisku pārnesumu, īpatnēju atkārtojumu. Gliks ar Bībeles tulkojumu devis nozīmīgu ieguldījumu latviešu literārās valodas attīstībā. Tulkojot Bībeli, Gliks ir izmantojis priekšdarbus, īpaši Fīrekera tulkojumus. Tādējādi Bībeles pirmajā izdevumā redzam ievērojami uzlabotu to rakstu valodu, kāda bija izveidojusies 17. gadsimta pirmajā pusē. Šīs valodas raksturīga iezīme ir daudzi ģermānismi.
Latviešu zemniekam Bībele vispirms bija izziņas avots, grāmata, kas deva priekšstatu par pasauli arī ārpus zemnieku sētas.
Izmantotā literatūra
1. Čakars O., Grigulis A., Losberga M. Latviešu literatūras vēsture. – Rīga: Zvaigzne 1990.
2. Ideju vēsture Latvijā. Antoloģija. R., 1995.
3. Latviešu literatūras vēsture. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Izdevniecība Rīgā. – 1963.