Līdz ar tehnisko progresu un sasniegumiem gēnu inženierijā sabiedrībai radās vēl viena „tēma”, par ko „palauzt galvu” un aktīvi padiskutēt. Klonēšana ir, nenoliedzami, viens no aktuālākajiem un nevienprātīgākajiem, (uzskatu ziņā), strīdu objektiem zinātnē un cilvēku sabiedrībā. Par interesi, kas skar šo tēmu liecina kaut vai tāds piemērs, kā grāmatu, filmu un TV seriālu skaits par kloniem, klonēšanu un citiem līdzīgiem aspektiem: „X-Faili”, „Jūras perioda parks”, „Klons”, „Svešais”, grāmata „Zēni no Brazīlijas” utt. Savā esejā es gribu apskatīt un izvērtēt kādi tad ir viedokļi par šo tēmu un argumenti „par” un „pret” klonēšanu. Lai eseja būtu saprotamāka ir jāizskaidro daži termini: kas ir klons un klonēšana? Klons ir organismu vai šūnu kopums, kas ir identiski vienai cilmes pirmšūnai(klons nav dubultnieks vai „kserokopija”, bet gan identisks jaunākais dvīnis). Klonēšana ir identisku pēcnācēju iegūšana, izmantojot veģetatīvo vairošanos vai vienas atsevišķas šūnas vai organisma identiskas kopijas ģenētiska izgatavošana.
Šobrīd medicīnas(traumatoloģijas, transplantoloģijas) un bioloģijas uzdevums Nr.1 ir orgānu un audu klonēšana. Kāpēc klonēšana ir šī procesa neatņemama sastāvdaļa? Klonēšana ir tik svarīga, jo ļauj radīt audus un orgānus ar pilnīgi identisku ģenētisku kodu. Pašlaik transplantoloģijas galvenā problēma ir organisma treme pret jaunajiem orgāniem imūnu konflikta dēļ. Šīs problēmas atrisināšanai, mediķi izmanto dažādus medikamentus, kam ir milzīgs blakusefektu skaits, tomēr šī problēma pilnīgi atkristu, ja medicīnā sāktu izmantot klonētos orgānus un audus. Klonētie orgāni būs glābiņš cilvēkiem, kas nokļuva avārijās un citās katastrofās, cilvēkiem, kam ir sirds, nieru, aknu u.c. traucējumi, savukārt klonētos audus varēs izmantot ārstējot slimību izraisītos defektus, piemēram, sirds muskuļa reģenerēšana pēc infarkta. Klonēšana palīdzēs cilvēkiem, kuri cieš no smagām ģenētiskām slimībām, turklāt jaundzimušajiem jau mātes miesās var likvidēt šo kaiti, transplantējot olšūnā veselās somatiskās šūnas kodolu. Šis klonēšanas aspekts man ir ļoti pieņemams un neizraisa nekādas negācijas, jo izmantojot šo metodi ārstēšanā, varēs paglābt no nāves daudzus cilvēkus, šī metode palīdzēs ārstēt tik nopietnas slimības kā vēzis, Alcheimera slimība, AIDS u.c.
Gluži cits un vairāk apspriests un strīdīgs klonēšanas aspekts ir cilvēka un dzīvnieku klonēšana. Pirmie panākumi abinieku klonēšanā ir vērojami 40.- 50. gados, kad 1953. gadā zinātnieki Kings un Briggs ieguva vardes klonu. Amerikāņu zinātnieki Stiks un Robls ieguva sešus dzīvus trušus, transplantējot astoņšūnu vienas sugas embrionu kodolus citās trušu sugas olšūnās, kam nebija kodolu. 1997. gadā cilvēce bija šokēta ar paziņojumiem par skotu aitiņas Dollijas rašanos, kas bijā pilnīga viņas mātes ģenētiska kopija. Vēlāk pasaulē parādījās arī klonētais bullis, teļi, savvaļas govis, truši u.c. 1978. gadā Anglijā piedzima Luīze Brauna – pirmais bērns „no mēģenes”. Publiski tika apspriesti arī cilvēku klonēšanas perspektīvas. Tomēr šie paziņojumi izraisīja milzīgu rezonansi sabiedrības vidū un sadalīja to divās karojošās frontēs, vienos, kas negribēja nekādus eksperimentus ar cilvēku klonēšanu un otrajos, kas bija aizgrābti ar šo ideju un savu dubultnieku radīšanu.
Cilvēka klonēšanas pretinieki pamato savu nostāju ar šādiem argumentiem:
klonēšanas tehnoloģija nav pietiekami labi attīstīta,
cilvēka klonēšana ir pretdabiska un pretīga, jo vēl viena cilvēka ar tādu pašu ģenētisku kodu radīšana pārkāpj cilvēka unikalitāti un vērtību,
klonēšana samazina ģenētisko daudzveidību, padarot mūs ievainojamākus pret epidēmijām utml.,
klonēšana var novest pie monstru un kropļu radīšanas,
klonēšanu var sākt izmantot ļauniem nolūkiem,
klonēšana ir pretošanās Dieva gribai utt.
Visiem šiem argumentiem, protams, ir pamats, tomēr arī tos var apstrīdēt. Piemēram, arguments, kas saistīts ar tehnoloģijas slikto attīstību ir pat attaisnojums tālākajiem pētījumiem, nevis klonēšanas bremzēšanai.
Arguments, ka klonēšana pārkāpj cilvēka individualitātes aspektu nobāl tā fakta priekšā, ka pasaulē ir apmēram 150 miljonu cilvēku, kā ģenētiskais kods nav unikāls. Runa ir par identiskiem dvīņiem, viņu gadījumā vienāds ir ne tikai izskats, bet arī vecums(tai laikā, kad klonam un DNS donoram vecuma starpība būs vairāki desmiti gadu). Domāju, ka neviens neuzdrīkstēsies apgalvot kā tas notiek gadījumā ar klonētiem cilvēkiem), ka dvīņi ir pretdabiski un pretīgi
Kas attiecas uz to apgalvojumu, ka klonēšana radīs kropļus un monstrus, šajā gadījumā jāpiebilst, ka klonēšana nav gēnu inženierija ar spēju modificēt cilvēka gēnus, bet ar klonēšanas palīdzību tiek radīts precīzs dvīnis esošajam indivīdam, tātad ne monstrs un ne kroplis. Tikai šajā gadījumā vērīgi jāskatās uz DNS donoru, ja nu arī garīgi kropliem cilvēkiem būs iespēja radīt savus klonus, jo aizliegums to darīt būs taču cilvēktiesību pārkāpums?
Apskatot klonēšanu no reliģiska aspekta, var likties, ka klonu radīšana ir pretošanās Dieva gribai un dabas likumiem, tomēr, dakteris Vilmuts, kas lika pamatus un attīstīja klonēšanas zinātni, bija no reliģiska viedokļa Dieva radība, un Dievs nav liedzis šai radībai izpausties un attīstīt savas spējas klonēšanas tehnoloģijas attīstībā.
Tomēr ir tāds klonēšanas aspekts, ka to var izmantot ne tikai labos nolūkos, bet tāpat kā atoma bumbu, lai sagrābtu varu, kontrolētu cilvēkus utt. Iedomājieties situāciju, ja atdzimtu pasaules diktatori Staļins, Hitlers, Musolīni, ja Fidels Kastro radītu savus neskaitāmus dubultniekus, lai, kā dinastiju laikā, nodotu viņiem pēc savas nāves varu, vai situāciju, kad izcilie karavīri tiktu klonēti super-armijas radīšanai un tās izmantošanai, lai iekarotu pasauli un pakļautu cilvēkus. No šī viedokļa klonēšana vairs nešķiet tik pievilcīga kā iepriekš.
Protams, klonēšanas atbalstītāji pieminēs to faktu, ka ar šo metodi var labot pagātnes kļūdas – atdzīvināt netaisnīgi nogalinātos cilvēkus, kas, piemēram, gājuši bojā Holokausta laikā. Bet vai tas ir nepieciešams? Kloni jau būs tikai cilvēka ģenētiska, nevis dvēseliska kopija, turklāt, kas galvos par to, ka klonētie cilvēki gribēs dzīvot citā vēstures periodā.
Ar klonēšanu iespējams atdzīvināt ģēnijus, kas turpinātu kalpot cilvēcei ar saviem sasniegumiem, padomiem. Atklājumiem… Tomēr, ja visu loģiski apsvērt, vai tas maz ir nepieciešams? Vai mums trūkst sava laika izcilu zinātnieku, kas sekmīgi tiek galā ar saviem uzdevumiem, ka viņiem jārada iespējamie konkurenti, kas iespējams bremzēs mūsdienu „gaišo prātu” darbību un iniciatīvu. Kas nodrošinās arī to, ka kloni izaug atbilstoši visām sabiedrības normām, ka viņi arī šajā laikmetā veiks cilvēcei derīgus atklājumus, nevis pakļausies kāda samaitātajam prātam un iznīcina cilvēci ar saviem sasniegumiem….
Klonēšanas darbi tika uzsākti jau 40.-50. gados, kad tika veikti pirmie mēģinājumi mugurkaulnieku klonēšanā un turpinās jau vairāk nekā 50 desmitgades. Visu klonēšanas attīstības vēsturi pavada strīdi un aktīvas diskusijas par klonēšanas nozīmi un nepieciešamību, tomēr, kā jau visās dzīves jomās, vienmēr būs tie, kas ir „par” un tie, kas ir „ pret”, tāda ir cilvēku daba un nav iespējams pateikt, kuriem ir taisnība, visu izšķirs un rādīs laiks.
IZMANTOTIE INFORMĀCIJAS AVOTI
1. Ф. Киберштерн, Гены и генетика, Москва, «Параграф», 1995 г.
2. Л.И.Корочкин. Соровский образовательный журнал, 1999 №4, клонирование животных.
3. Русская газета, статья Стивена Вира: «Клонирование человека аргументы в защиту».
4. Dzīvnieku klonēšana. Pieejams: http://209.85.129.104/search?q=cache:IIPTc8GcqaEJ:www.liis.lv/vi/vigeninz.htm+Klon%C4%93%C5%A1ana&hl=lv&ct=clnk&cd=7&gl=lv
5. Vai cilvēku klonēšana ir pieļaujama? Pieejams: http://209.85.129.104/search?q=cache:0jmbHW0o6fcJ:www.iskcon.net/latvia/kloni.htm+Klon%C4%93%C5%A1ana&hl=lv&ct=clnk&cd=9&gl=lv. Skatīts: 25.04.2007.
6. Клонирование человека. Pieejams: http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D0%BB%D0%BE%D0%BD%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B0%D0%BD%D0%B8%D0%B5_%D1%87%D0%B5%D0%BB%D0%BE%D0%B2%D0%B5%D0%BA%D0%B0. Skatīts: 25.04.2007.