Protorenesanse
13. un 14. gadsimtā itāļu meistari vēl darbojās Bizantijas un gotikas mākslas iespaidā, tomēr viņu darbībā jau vērojama tiekšanās pēc iepriekšējo tradīciju mākslā izvērtēšanas un uzlabošanas, jauninājumu ieviešanas. Mākslinieku, kas savos darbos pauda jaunas tendences, gan vēl bija ļoti maz, tomēr tieši viņi noteica renesanses mākslas attīstību divos turpmākajos gadsimtos. Mākslas vēsturē īpaši tiek izcelti divi no šiem drosmīgajiem novatoriem: tēlnieks Nikolo Pizāno un gleznotājs Džoto di Bondone.
Mākslas vēsturē parasts ar Džoto (pilnā vārdā Džoto di Bondone, 1267-1337) darbības aprakstu sākt jaunu lappusi glezniecības attīstībā, un tas ir pilnīgi pareizi, jo Florences meistara novatoriskās idejas pārņēma visi nākamie gleznotāji, kas nāca aiz viņa. Džoto jau bija protorenesanses laikmetam tipisks mākslinieks, jo reizē pievērsās arhitektūrai, tēlniecībai un dzejai, tomēr vislielāko ieguldījumu atstāja glezniecībā.
Visslavenākie Džoto darbi ir sienas gleznojumi – freskas Padujas Arēnas kapelā (1302-1305), kas saglabājušās līdz pat mūsdienām. Nelielajā Arēnas kapelā tika radīts trīsdesmit astoņu fresku cikls, kurā atainoti notikumi no Sv. Marijas un Kristus dzīves. Pie ieejas vienu sienu klāj “Pastarās tiesas aina”, tai iepretim izvietots “Pasludināšanas” skats, bet pārējie notikumi atainoti freskās, kas trijās joslās klāj kapelas sānsienas. Atšķirībā no iepriekšējā laika līdzīgu sižetu mākslas darbiem, Džoto gleznojumos nav izsmalcinātu detaļu, zīmējums ir skaidrs un precīzs, žesti izteiksmīgi un to visu vēl papildina plastisks formas modelējums. Džoto pilnīgi atmetis Bizantijas mākslai tipisko stilizāciju, gotikai raksturīgo figūru stāju uz pirkstgaliem un pievērsās stabilitātes un materialitātes principu apguvei.
Viena no izteiksmīgākajām Arēnas kapelas gleznojumu cikla freskām ir “Kristus apraudāšanas” aina. Tās kompozīcijas centrā attēlota Marija, kas ar izmisīgu sāpju pilnu skatienu lūkojas Kristus nedzīvajā sejā. Uz Marijas un Kristus dramatisko pozu savus skatienus vērš nemierīgais ļaužu pulciņš, kuram mākslinieks atradis daudzveidīgus dabiskus, satraukuma pilnus žestus. Attēloto personāžu izmisumu Džoto atklāj tik pārliecinoši, ka tas izpaužas ne vien vaibstos, bet arī priekšplānā pret mums ar muguru novietoto cilvēku pozās.
Freska “Jūdasa skūpsts” izceļas ar īpaši izteiktu dramatisma izjūtu. Šis gleznojums veidots kā daudzfigūru kompozīcija, kur raibā, kustīgā pūlī ap ainas galvenajiem varoņiem sapulcējušies gan Kristus mācekļi, gan romiešu apsardzes vīri. Gleznojuma centrā stāv mierīgais, nosvērtais, pašcieņas pilnais Kristus, ko apskauj liekulīgais nodevējs Jūdass. Pavērojot abu galveno personāžu precīzi atveidotos profilus, jau kļūst skaidra darba galvenā ideja, ko emocionāli vēl pasvītro Džoto pielietotais simboliskais tēlojums – Jūdasa apmetņa gleznojums dzeltenos toņos (dzeltenā krāsa viduslaikos simbolizēja nodevību).
Džoto slava izplatījās visā Eiropā, ar viņu lepojās, interesējās par viņa dzīvi un pat sacerēja leģendas par mākslinieka talantu, tomēr galvenais pierādījums viņa diženumam bija cieņa, ko gleznotājam izrādīja dzimtā Florence. Šāda attieksme pret mākslinieku renesanses laikmeta sākumā bija ļoti neparasta.
Pirmās jaunā laikmeta iezīmes pamanāmas jau Pizas tēlnieka Nikolo Pizāno (1220/25-1278/84.g.) daiļradē. Aplūkojot N. Pizāno slavenāko darbu – Pizas baptistērijas kanceles ciļņus (1260) – vērojams, ka tēlnieks vēlējies atsacīties no viduslaiku stīvā askētisma un vēlējies piešķirt skulpturālajiem tēliem lielāku ķermeniskumu, plastisko apjomu. Zināms, ka lai atveidojamos tēlus spētu izveidot pēc iespējas pārliecinošākus, N. Pizāno speciāli pievērsies antīko tēlnieku pielietoto metožu pētīšanai, kas acīm redzami sekmējis viņa talanta izpausmi.
Aplūkojot Pizas baptistērijas kanceles ciļņus, sākumā tajos ir pagrūti orientēties, jo Pizāno vēl pēc viduslaiku paražas vienā ietvarā apvienojis vairākus Bībeles stāstus. Ciļņos attēloto personāžu skulpturālās figūras veidotas pasmagas, akcentējot to plastiskos apjomus, tomēr marmora smalkā apdare veiksmīgi izlīdzina formu smagumu, atklājot skatam brīnišķīgu stāstu. Vienā no ciļņiem tā kreiso stūri aizņem Jaunavas Marijas pasludināšanas aina, vidū parādīta Kristus dzimšana, kur Dievmāte guļ gultā, Jāzeps patvēries stūrī, bet divas kalpones mazgā jaunpiedzimušo Kristus bērniņu, savukārt ciļņa augšējo labo stūri aizņem Marijas pasludināšanas gani ar aitu ganāmpulku, kuri iedvesmoti raugās uz nu jau šūpulī attēloto Kristus bērniņu. Ciļņa kopskats iznācis diezgan pārblīvēts, tomēr katram Bībeles sižetam tēlnieks atradis savu piemērotu vietu un vēl papildinājis savu darbu ar dažām viduslaiku tēlniecībai neierastām detaļām, kuru izveidei iedvesmu smēlies antīko darbu studijās: attēloto personāžu tērpu krokas veidotas pavisam brīvi krītošās plastiskās formās, tā atklājot auguma aprises zem apģērba, bet ciļņa labajā apakšējā stūrī lieliski atveidota kaza, kas ar nagu kasa aiz auss.
Nikolo Pizāno kļuva par pirmo celmlauzi itāļu nacionālās tēlniecības aizsākšanā. Viņš arī pirmais itāļu tēlniecībā pievērsās kailfigūras attēlojumam.