Liena
Portrets romāna sākumā –
“Viņa bija skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bija tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari.”
Romāna beigās portrets ir krasi mainījies –
“viņā nebija gandrīz ne ēnas no priekšējās Lienas: bāla, izdēdējusi, no bēdām salauzta (…). Lienas sejs bija tagad gluži vienaldzīgs un acis īpašas nasamanības pilnas.”
Apģērbs – Lienas apģērbs ir diezgan vienkāršs un pieticīgs:
“…pār pussvārciņiem krustiski ap pleciem vilnains lakats un ap galvu nātns dzeltains lakatiņš…”
Sociālais stāvoklis –
bagāto Oļiņu audžumeita;
visu romāna laiku uzskatām, ka Liena ir kādas muižnieces meita, kura nodota Annužas apgādībā, patiesībā Liena ir Oļiņu īstā meita – Trīne.
Īpašības –
Laipnība, sirsnība, atsaucība, sirds siltums:
“Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī.”
Stingrs, nosvērts raksturs, patstāvība spriedumos un izlēmība:
“Man ir tev, savai audžu mātei, zināms, daudz jāpateicas, bet pie Prātnieka es neiešu un Kaspara neatstāšu” (Liena Oļiņietei)
“Man nekādu bēdu nav ar tevi ko dalīt; un, ja būtu, tad tomēr tu viņu nest nevarētu.” (Liena Pietuka Krustiņam)
Stipra, dziļa mīlestība pret Kasparu un spēja atteikties no bagātības mīlestības dēļ:
“…viņai likās, ka visa pasaule ir tērpta rožu ziedu krāsā – tīras debesis un visi cilvēki eņģeļi, kuriem ja vārdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarām rādītu savu laimību, (…) jo tik mīļa un dārga bij viņai tagad dzīvība.”
“Man tuvojas ar reizi nelaime un briesmas:– no tevis, manu mīļo, spiež man šķirties, ko es pavisam nespēju iedomāt.” (Liena Kasparam)
dievbijība:
“Pēdīgi, it kā drusku atjēgdamās, pacēla no zemes mīļo svēto grāmatu, kuru zināja pa pusei no galvas, bet kurai apzinājās darījusi tagad pārestību, tikpat caur to, ka, no laicīgām jūtām pārspēta, viņu aizmirsa un ļāva tai noslīdēt zemē; tāpēc tagad, it kā pielūgdamās un no jauna salīdzinādamās, grāmatu noskūpstīja.”
Lienas attieksme pret citiem tēliem –
“…jo Lienai bija Annuža, kuru gan sauca tik par krustmāti, daudz mīļāka nekā dažam bērnam sava māte, un viņu abu starpā pastāvēja jau no pašām pirmajām dienām īsta draudzība.”
Oļiņiem Liena bija ļoti pateicīga par to, ka tie viņu ir izaudzinājuši un izjūt dziļu cieņu pret viņiem, taču nespēja iet pret savām jūtām un precēt Prātnieku.
“Par audzinājumu un kopumu es tev pateicos un, ja vajadzīgs, palieku tev par kalponi, cik ilgi tu to gribi…”
Liena Kasparu mīlēja un šīs mīlestības dēļ upurēja bagātību un pārticību. Ar Kasparu viņa bija gatava iet kaut vai līdz pasaules malai bez graša kabatā.
Prātnieks Lienai bija gluži vienaldzīgs un tāpēc viņa nespēja klausīt savai audžumātei un precēties ar to. Liena saprata, ka Prātnieks nav labs un godīgs cilvēks.
Citu tēlu attieksme pret Lienu bija ļoti dažāda. Annuža un Kaspars to mīl un rūpējas par viņu, turpretī Oļiņiete labāk redzētu Lienu mirušu nekā precējušos ar Kasparu. Oļiņš, kaut arī Lienu mīl, nespēj nostāties pret sievas gribu. Pēc Lienas aiziešanas pie Kaspara Oļiņiete viņu nolād, Liena iegūst arī apkārtējo nicinājumu un nievas, kas noved viņu līdz vājprātam.
“…bet sievieši, kuri stāvēja priekšējās rindās, turējās pretī, gāzdamies atpakaļ, kad no muguras viņus spieda uz priekšu, jo Lienai tuvu iet visi vairījās, kaut gan viņu redzēt vēlējās ikkatrs.”