Džons Entonijs Bērdžess Vilsons dzimis 1917. gadā Mančestrā katoļu ģimenē. Drīz pēc viņa piedzimšanas ar spāņu gripu nomira gan viņa māte, gan māsa. E. Bērdžesu uzaudzināja tante, bet, iespējams, tieši no tēva viņš mantoja lielo interesi par mūziku, pedagoģiju, valodām un rakstniecību. Pazīstams kā angļu literatūras kritiķis, dramaturgs, žurnālists, komponists un nepārspējami ražīgs rakstnieks. 1959. gadā kļūdainas ārstu diagnozes dēļ viņam tika paziņots par neārstējamu smadzeņu audzēju un, ka viņš izturēs ne ilgāk kā gadu. Bērdžess apņēmās pa šo laiku sarakstīt tik daudz, lai sievai nebūtu jāraizējas par iztiku, un sacerēja romānu pēc romāna visus turpmākos 33 gadus līdz pat savai nāvei 1993. gadā. Bērdžess sarakstīja ap 50 darbus un vienu no visplašāk ievērību guvušo romānu „Mehāniskais apelsīns ” (1962). Rakstot šo romānu iedvesmu guvis no kara laikā sastaptajiem krievu izcelsmes huligāniem Sentpītersbergā.
Entonija Bērdžesa romānā „Mehāniskais apelsīns” aprakstītie notikumi risinās nenoteiktā laikā, taču ne pārāk tālā nākotnē. Spriežot pēc personāžu vārdiem, ielu un vietu nosaukumiem, un pēc apkārtnes apraksta, darbība varētu norisināties kādā mazā Ņujorkas krievu rajonā. Romānā tiek atspoguļota tā laika jauniešu vardarbība, kurai nav robežu. Pa dienu šie jaunieši ar neko neizcēlās uz citu fona, gāja uz skolu un dzīvoja pie saviem mīlošajiem vecākiem, bet kad pienāca nakts, sākās bandu kari un iedzīvotāju terorizēšana. Romānā akcents tiek likts tieši uz vienu jauniešu bandu, kuras līderis ir Alekss. Naktīs šī jauniešu banda nodarbojās ar „ultravarmācību” ,tas ir, demolēja pilsētu, aplaupīja tuvējās mājas un veikalus, baidīja un piekāva līdz nepazīšanai cilvēkus, pat izvaroja un nogalināja. Alekss ar savu bandu cilvēkus bija tā iebaidījušu, ka policija viņus neuztrauca, viņiem vienmēr bija alibi. Mūžsens ienaidnieks un konkurents ietekmes sfēru dalīšanā bija Billībojs ar savu bandu. Abām bandām bieži sanāca savā starpā pacīnīties, bet acīm redzami Alekss un viņa rokas puiši bija izveicīgāki.
Tā Alekss ar saviem trim draugiem katru nakti nodarbojās ar vienu un to pašu, iesākot to ar kārtīgu uzlabotā piena glāzi piena bārā „Karova”. Bārā ,malkojot pienu, viņi parasti izlēma savu tālāko nakts plānu. Draugi izteica priekšlikumus, bet gala vārdu teica Alekss, jo viņš bija bandas līderis un visu noteica. Taču viens vakars iesākās ne tā kā parasti un Alekss to juta uzreiz. Draugi Aleksam aiz muguras bija nolēmuši gāzt viņa varu. Pie romāna galvenās problēmas noveda tieši galveno tēlu savstarpējās attiecības. Tās izmainīja Aleksa dzīvi līdz nepazīšanai ,un pašam Aleksam nācās pieredzēt lietas, kuras viņš pat ļaunākajos murgos nebūtu iedomājies. Aleksa dzīve izmainījās brīdī, kad viņš neveiksmīgi centās aplaupīt kādas vecas dāmas māju. Mājā Alekss ielavījās viens pats, bet pārējie draugi palika sardzē. Visu sarežģīja tas, ka mājas saimniece nebija ar pliku roku ņemama. Viņi ilgi cīnījās, līdz Alekss viņu piekāva līdz nāvei. Pa to laiku bija jau ieradusies policija. Alekss būtu aizbēdzis, ja vien Dims nebūtu viņam iegāzis pa acīm ar savu ķēdi. Alekss nevarīgs gulēja zemē un kliedza, bet pārējie jau bija aizbēguši. Policija Aleksu saņēma ciet un spīdzināja. Tas bija tikai Aleksa mocību sākums. Ņemot vērā, ka Alekss ne pirmo reizi bija saskāries ar likumu, viņu apsūdzēja pilnā mērā kā pieaugušo par slepkavību un iesēdināja uz 14 gadiem. Cietums Aleksu neizmainīja tikai pilveidoja Aleksa dotības nežēlībā. Pēc divu gadu nosēdēšanas cietumā Aleksu iesaistīja vēl nebijušā pārmācīšanas metodē. Tā saucās Ludoviko tehnika. Alekss tikai zināja, ka ar tās palīdzību ļoti ātrā laikā var tikt uz brīvām kājām un nekad vairs neatgriezties aiz restēm. Alekss parādīja savu naivo pusi, piekrītot šim eksperimentam. Tā padarīja Aleksu par zombiju. Ar ļoti nežēlīgu un asiņainu video palīdzību un katru rītu izdarītām injekcijām Aleksu padarīja vāju pret varmācību. Viņš vairs nespēja iedomāties par kaut ko ļaunu, viņam uzreiz kļuva slikti un nāca vēmiens. Bet pats šausmīgākais, kas nebija ienācis ne Aleksam, ne arī pašiem ārstiem prātā, bija tas, kādu iespaidu atstās uz Aleksu filmām fonā skanošā klasiskā mūzika. Mūzika, ko Alekss visu mūžu bija mīlējis un cienījis, tagad Aleksā izraisīja riebumu un pat gandrīz iedzina kapā. Dzīve Aleksu vairs nepieņēma atpakaļ. Viņš bija kļuvis par mehānisku rotaļlietu valsts valdības un Dieva rokās. Vienā brīdī tie varēja viņu padarīt par cilvēku bez izvēles iespējām, kas var tikai domāt par labo uz šīs pasaules, bet otrā- pārvērst viņu atpakaļ par veco, labo Aleksu ar savu bandu.
Romāna galvenie tēli ir jau iepriekš manis pieminētais Alekss -bandas vadonis, Pīts, Džordžijs un Dims. Aleksam no dabas piemita līdera dotības. Alekss mīlēja mūziku, tā veidoja lielu daļu no Aleksa dzīves, kaut arī viņš pats ar mūziku nenodarbojās, bet bija tikai paties mūzikas baudītājs. Visvairāk viņš cienīja Bēthovena daiļradi. Pie Bēthovena simfonijām Alekss varēja sapņot vaļējām acīm, tās viņu iedvesmoja. Alekss bija tikai 14 gadus vecs, bet viņam piemita šim vecumam neraksturīga inteliģence ,ar kuras palīdzību bieži vien viņam izdevās piemānīt savus upurus. Alekss neapšaubāmi bija šīs bandas smadzenes. Pārējie draugi arī bija Aleksa vecumā. Pīts un Džordžijs ar neko īpašu neizcēlās, klausīja Aleksa pavēlēm un dažreiz izteica arī savas domas. Dims no visiem četriem bija dumjākais un ļoti neapķērīgs. Viņš bija paresns un vienmēr oda pēc sviedriem. Kautiņos nezināja mēru un sita līdz pēdējam. Visi četri bija ģērbušies pēc pēdējās modes ,un bikšu kabatas vienmēr bija pilnas ar sazagto naudu. Katrs bija sava ieroča speciālists. Aleksam bija rīkļu griežamais nazis, ar kuru viņš visai izveicīgi mācēja iešņāpt savam pretiniekam. Pītam un Džordžijam bija labi un asi naži. Dimam bija veca velosipēda ķēde, kuru viņš parasti raidīja savam pretiniekam tieši acīs. Neviens no visiem draugiem nebūtu nekad iedomājies, ka viņiem nāksies kādu dienu vienam pret otru pacelt šos ieročus, jo viņi bija labi draugi un viens otru ļoti labi pazina. Pie nodevības noveda varas kāre un atriebība. Alekss vienu vakaru bija aizvainojis Dimu un tas likās nepieņemami visiem, izņemot pašu Aleksu. Tas lika pārējiem draugiem apdomāt kārtības maiņu viņu bandā, jo nākamajā rītā draugi Aleksam atklāja savu ieceri, bet Alekss ar to nebija mierā un fiziski izrēķinājās ar saviem draugiem, tādā veidā cerot, ka būs izsitis tādas stulbas iedomas no viņu galvām. Bet viss bija tieši otrādi, draugi pie pirmās izdevības nodeva Aleksu un viņš nonāca cietumā. Šī nebija pēdējā reize, kad Alekss sastopas ar saviem draugiem. Tieši pēc izlaišanas no cietuma Aleksam sanāca nepatīkama tikšanās ar savu kādreizējo draugu Dimu un ienaidnieku Billīboju, kuri tagad bija nostājušies likuma pretējā pusē, viņi abi bija policisti. Alekss neticēja savām acīm, ko redzēja. Dims un Billībojs kārtīgi pārmācīja Aleksu. Toties laikā, kad Alekss sēdēja cietumā Džordžijs mīklainos apstākļos bija gājis bojā. Nākamā tikšanās, kura Aleksam atvēra acis un lika savādāk skatīties uz savu nākotni, bija nejauša Pīta satikšana kādā restorānā. Pīts bija ļoti izmainījies, izskatījās pieaudzis un nobriedis, kaut arī viņam bija tikai 19 gadi. Pīts bija kopā ar savu jauno sievu. Alekss saprata, ka pietiek dzīvot tā kā viņš to līdz šim bija darījis. Alekss pēkšņi vēlējās līdzīgi kā vecais draugs Pīts atrast sev sievu un radīt bērnu.
Romāns ir uzrakstīts pirmajā personā. Alekss ir ne tikai romāna galvenais tēls, bet arī stāstītājs. Viņš apstāsta visus tā brīža iespaidus un izjūtas, kas ar viņu notiek. Romāns varētu būt pielīdzināms kāda cilvēka dzīves un atmiņu aprakstam. E. Bērdžess liek akcentus uz detaļām, viņam patīk katru cilvēku un lietu ļoti sīki apakstīt. Notikumi ir izkārtoti virknē, kas veido romāna saturu. Tekstā nav sastopamas kompozīcijas īpatnības. Romāns sadalīts 3 lielās daļās, kuras sadala romāna galvenā tēla dzīvi pa galvenajiem notikumiem. Katra daļa sadalās 7 nodaļās.
Romāna valoda, izlasot pirmās lapaspuses, liekas ļoti neizprotama un sarežģīta. Teksts ir pārbagātināts ar „nadsat” valodas slengu. Tā sauc slengu kādā sarunājās tā laika jaunieši savā starpā. Tas ir angļu-amerikāņu-krievu slengs. Lasot tālāk, lasītājs ātri vien pierod pie savdabīgās valodas, bet ja tomēr teksta izpratne sagādā problēmas, grāmatas beigu lapās autors ir izveidojis savu „Nadsat” valodas vārdnīcu. Tekstā dominē vienkārša sarunu līmeņa leksika. Ir izmantoti arī mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, lai uzsvērtu tekstā izteikto domu, bet tie tiek pielietoti reti.
E. Bērdžesa romānā „Mehāniskais apelsīns” ir jūtams kara atstātais iespaids uz literatūras attīstību. Romāna valoda redzami norāda, ka tas ir pēckara laiks, jo izmantots ļoti daudz angļu-amerikāņu-krievu slengs. Rakstnieks nonācis pie pārliecības, ka viņa pienākums ir atmaskot ļaunumu un cietsirdību, rādīt ceļu uz taisnīgāku sabiedrību un uzrunāt ne tikai augsti izglītotus domubiedrus un kolēģus, bet arī vienkāršos cilvēkus.