20. gs. 20.-30. gadi – demokrātijas uzplaukuma vai krīzes laiks
1918. gada 11. novembrī apklusa ieroči un beidzās Pirmais pasaules karš. Karš, kurš līdzi neskaitāmiem cilvēku upuriem nesa arī pārmaiņas cilvēka domāšanā un ideoloģijā. Vecās vērtības bija zudušas, un to vietā stājās jaunas. Tika sagrautas pasaules impērijas, un to vietā stājās sapnis par demokrātisku un mierīgu pasauli.
Parīzes miera konferencē, kura sākās 1919. gada 18. janvārī, pie sarunu galda sēdās karā uzvarējušās valstis, lai spriestu par miera nodrošināšanu pasaulē un izlemtu zaudētājvalstu likteni. Kā galvenās valstis konferencē uzstājās ASV, Anglija un Francija. Anglija ieturēja mērenu politiku attiecībā pret zaudētājvalstīm, bet Francijas prasības bija kategoriskas, kā rezultātā Vācija zaudēja savas kolonijas, kā ari 1/8 teritorijas, tika atbruņota un spiesta maksāt lielas reparācijas. Vudro Vilsons, ASV prezidents, piedāvāja „14 punktus” miera nodrošināšanai pasaulē. Tie paredzēja Tautu Savienības izveidošanu, kuras kompetencē ietilpa miera nodrošināšana un konfliktu risināšana pasaulē. Tās mērķis bija iestāšanās par demokrātiskām vērtībām. Vilsons „punkti” arī paredzēja jauno Eiropas valstu (tostarp arī Latvijas) neatkarības atzīšanu.
1919. gada 28. jūnijā tika parakstīts Versaļas miera līgums, līdz ar to katra valsts ir jāaplūko atsevišķi, lai noskaidrotu, kā risinājās demokrātiskie procesi tajā. Aplūkosim galvenās valstis, proti, tās, kuras „spēlēja” nozīmīgu lomu turpmāko norišu attīstībā.
ASV pēc Pirmā pasaules kara kļuva par „pasaules kreditoru” – Eiropas valstīm tika piešķirti daudzi kredīti to ekonomikas atveseļošanai un uzplaukuma veicināšanai. Tas bija iespējams pateicoties militārajai rūpniecībai kara laikā, kā arī konveijera ieviešanai pēckara laikā, kas ļāva strauji uzplaukt valsts ekonomikai. Nav šaubu, ka šajā valstī pastāvēja demokrātija. Tās pārvaldes galvenā persona bija prezidents. Taču jāpiemin tāds apstāklis, ka pēckara gados ASV fakti neiejaucās Eiropas valstu norisēs, līdz ar to daudzās no tām sāka parādīties antidemokrātiskas tendences. Liels trieciens pasaules ekonomikai bija Lielā ekonomiskā krīze, kura aizsākas 1929. gadā. Šī krīze bija smaga pārbaude Eiropas valstu demokrātijas sistēmām.
Anglija pēckara gados nespēja panākt ekonomikas atveseļošanos. Tas bija saistīts ar novecojuši rūpniecību, kura nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem, kā arī koloniju zaudēšanu. Sākoties ekonomikas krīzei valstī tika ieviesta protekcionisma politika. Demokrātiskās attiecības šajā valstī bija stabilas un pastāvēja jau gadsimtiem, kas ne mirkli nelika šaubīties par demokrātiskām vērtībām. Citāda situācija bija Francijā.
Šī Rietumeiropas valsts, pateicoties ASV kredītiem, attīstīja ekonomiku, taču līdz ar to nonāca ASV atkarībā, un 1929. gada krīze smagi skāra Franciju. Parādījās antidemokrātiskas kustības, kuras finansiāli atbalstīja PSRS, taču valsts kritiskā brīdī spēja būt saliedēta. Arī šeit demokrātija tika nosargāta. Taču tā sabruka Vācija.
Sabrukušās Vācu impērijas monarhiskās pārvaldes sistēmas vietā tika uzspiesta demokrātija, kas šai valstij bija sveša. Pirmie pēckara gadi iezīmējās ar ekonomikas pagrimumu un saasinātiem sociālajiem apstākļiem, taču pateicoties Dauersa plānam ekonomika tika atveseļota. Tomēr Pasaules krīze un faktiski pilnīgā atkarība no ASV smagi iedragāja valsti, un sabiedrībā izplatījās antidemokrātiskas tendences, kuras prasīja vienotu, spēcīgu varu, par kādu kļuva Hitlera vadītie nacisti. Līdz ar to šajā valstī tika nodibināts totalitārais režīms, kurš pastāvēja līdz 2. Pasaules kara beigām. Nacisti savā pārliecībā bija tuvi Itālijas fašistiem.
Pēc kara Itālijā nodibinājās fašistu režīms, kuru vadīja Musolīni. Fašistu pārliecība bija autarķijas (valsts pašpietiekamības) nodrošināšana valstī, taču pastāvēja terors, cenzūra, kā arī faktiski valsts vienpersoniska pārvalde. Totalitārais režīms nodibinājās arī PSRS.
Daudzās valstīs pastāvēja autoritārie režīmi : Portugāle, Latvija, Igaunija, Dienvidslāvija, Ungārija u.c. Šiem režīmiem nav raksturīgs terors, taču vara koncentrējas šauras elites rokās. To dibināšanas iemesli bija vairāki : 1) demokrātijas tradīciju trūkums jaunajā valstīs, kas noveda līdz politikas sadrumstalotībai; 2) Pasaules ekonomikas krīze; 3) nestabila starptautiskā sistēma un Tautu Savienības bezspēcība.
Vispārīgos vilcienos ielūkojoties valstu attīstības tendencēs pēc 1. Pasaules kara, var skaidri redzēt demokrātijas krīzi. Var secināt, ka demokrātija saglabājās „vecajās valstīs”, kur tās tradīcijas bija stabilas, bet neieviesās jaunajās valstīs. Šīm valstīm bija jāiet vēl garš ceļš līdz demokrātijas procesu ieviešanai.