Zviedrijas karš ar Poliju – Lietuvu no 1600.gada līdz 1629.gadam
Ievads
Zviedrija – 17.gs ietekmīgākā un spēcīgākā valsts pie Baltijas jūras krastiem, kareivīga un liela zeme.
Zviedrijas vēsturē tiek atspoguļotas visas tās kaujas, prieki un bēdas, Zviedrija vēsture ir pilna dažādu interesantu faktu un notikumu. Ieskatīsimies, kādā no Zviedrijas kaujām, šoreiz karā ar Poliju – Lietuvu, kurš risinājās divdesmit deviņus gadus. Centīsimies izprast kara mērķi un būtību. Spriedīsim pareizi un apdomīgi, izskatīsim jebkuru viedokli vai minējumu.
Mans viedoklis par Zviedrijas karu ar
Poliju – Lietuvu no 1600. – 1629. gadam
Manuprāt, ka Zviedrijai bija pietiekami lieli un iespējam arī pamatoti iemesli uzsākt šo karu, jo kā zinu, šis karš latviešiem nāca par labu, jo zviedru laiki bija daudz labāki par tiem laikiem, kad Livonijas teritorijā valdīja Polija – Lietuva.
Saprotami arī tas, ka zviedriem nepatika šie, manuprāt, nevajadzīgie, nodokļi. Neatzīstu par pareizu to, ka šīs lielvalstis cīnījās par zemi, kas patiesībā nepienākas nevienai no tām, bet gan latviešiem. Kara norise bija baismīga, daudz upuri, Livonijas zeme izpostīta, aizlaista, mēris karavīru un iedzīvotāju vidū. Pēc savāktās informācijās nospriedu, ka Zviedrijas kara laika karalis Gustavs II Ādolfs bija spēcīgs un varens valsts galva, kas zviedriem deva daudz laba, līmenis un kārtība valstī arvien cēlās. Uzskatu, ka šis Altmarkas pamiers – līgums bija labākā izeja, jo šie nebeidzamie slaktiņi pie nekā laba nenovestu, bet ar tā palīdzību viss nostājās savās vietās, vairs nebija šī spriedzes un naida stāvokļa.
Kara cēloņi un mērķis
Pēc Livonijas kara saasinājās attiecības starp Poliju – Lietuvu un Zviedriju. Polijas – Lietuvas karalis Sigismunds III bija Zviedrijas karaļa dēls un pēc tēva nāves mantoja arī Zviedrijas troni. Tas nepatika lielākajai daļai Zviedrijas muižnieku. Tie ievēlēja jaunu valdnieku – Kārli IX. Kārlis IX sāka cīņu ar Poliju – Lietuvu(1600.gadā), lai piespiestu Sigismundu III atzīt viņu par Zviedrijas karali. Tātad tiešais iegansts bija dinastiju strīdi Zviedrijas troņa dēļ. Pie vainas bija arī tas, ka bijušās Livonijas teritorijā Zviedrijas tīkojumi sadūrās ar Polijas – Lietuvas interesēm, karš par kundzību Baltijas jūrā un tās A piekrastē.
Zviedru pats galvenais mērķis bija iekarot pilnīgi visu Livonijas teritoriju, ne mazāko daļu neatstājot kādam citam, šajā gadījumā tieši Polijai – Lietuvai, kā arī zviedriem nepatika Polijas – Lietuvas ieviestie muitas nodokļi, ko tā ievāca nozīmīgās Baltijas jūras ostās.
Zviedrijas un Polijas – Lietuvas kara laika kareivji
•Musketieris – ar garu, smagu šauteni, zobenu apbruņots karavīrs, kājnieks.
•Šķēpnesis – parasti ar garu, asu šķēpu, zobenu apbruņots karavīrs, tērpts metāla bruņā līdz ceļgalam, kājnieks.
•Kirasieris – karavīrs, kurš meta ar pulveri pildītas bumbas.
•Grenadieris – metāla krūšu bruņās tērpts karavīrs, ar vidēja izmēra šauteni un zobenu, jātnieks.
•Virsnieks – ar lielu cepuri, kurai ir spalva, zobenu, cimdiem rokās, lielās drēbēs ģērbts, augstākā amatā par iepriekš minētajiem.
Kara norise
Kara karadarbība notika galvenokārt tikai Latvijas teritorijā, to šausmīgi izpostot. Sākumā panākumus kara gaitās guva zviedri, bet pēc kaujas pie Salaspils poļiem – lietuviešiem izdevās atgūt visu Vidzemi. Vēlāk zviedri mēģināja iekarot Rīgu, taču ar pirmajiem mēģinājumiem tas neizdevās. Ar mainīgiem panākumiem zviedru un poļu – lietuviešu karaspēki pārstaigāja Vidzemi un Latgali. Tobrīd kara laikā gan karavīru, gan vietējo iedzīvotāju vidū iestājās nežēlīgs mēris un bads.
Pēc Kārļa IX nāves viņa dēls Gustavs II Ādolfs kļuva par Zviedrijas karali, tobrīd tas likās lūzuma punkts visām kara gaitām. Negaidīti Gustavs II Ādolfs 1621.gadā atsāka karu Livonijā. Iebrucis Polijas – Lietuvas pārvaldītajā Vidzemes teritorijā viņš ar lielu karaspēku izcēlās Daugavas krastā pie Rīgas un aplenca pilsētu. Uzreiz iekarot Rīgu neizdevās, tomēr pēc sešu nedēļu ilgās pretošanās Rīgas aizstāvjiem tomēr nācās padoties. Par šo notikumu sāka runāt visā Eiropā, jo Rīga tobrīd bija viena no visievērojamākajām tirdzniecības pilsētām pie Baltijas jūras. Tad beigu beigās Zviedrijas karalis ieņēma Livoniju līdz Aiviekstei, kas kļuva par robežu ar Latgali. Tad jēdziens Livonija atkal bija ieguvis sev citu nozīmi – tagad zviedru Livonija aptvēra vienīgi Dienvidigauniju un vēlāko Vidzemi, bet ne visu Latgali, lielākā daļa no tās palika Polijai. Nākošajos gados Gustavs II Ādolfs nostiprināja savus spēkus Vidzemē un Zemgalē.
Kara postījumi
Zviedrijas karš ar Poliju – Lietuvu nodarīja lielus postījumus Baltijas zemēm. Sevišķi lielu postu tieši Vidzemei sagādāja kara beigu posms. Zeme bija izpostīta, iedzīvotāju skaits strauji samazinājās, lielie zemes gabali gadu desmitiem palika neapstrādāti. Cilvēki tika sagrauti arī morāli. Lai izdzīvotu, latviešu zemnieki ar visu savu iedzīvi un lopiem slēpās mežos un purvos, tiem savā zemē nācās dzīvot kā klaidoņiem bez pajumtes.
Kara rezultāts
Karš ar mazākām sadursmēm turpinājās līdz 1629.gadam, kad Polija – Lietuva, ko bija novājinājusi neveiksmīgā intervencija Krievijā, iekšējās jukas un cīņas ar Turciju, kā arī karš ar pašu Zviedriju, noslēdza 1629.gadā Altmarkas pamieru ar Zviedriju(Altmarkā), var teikt, ka zviedri piespieda Poliju – Lietuvu parakstīt pamieru, lai tā atteiktos no tiesībām ievākt muitas nodokļus dažās svarīgākajās Baltijas jūras ostās. Kara rezultātā Latvija tika sadalīta svešām zemēm. Zviedrija kļuva par galveno noteicēju Baltijā, tā ieguva latviešu apdzīvoto Pārdaugavas hercogistes daļu līdz Aiviekstei, Zemgali, kā arī nelielu daļu Latgales teritorijas, jo pārējā palika Polijas – Lietuvas īpašumā.
Vēlāk 17.gs. vidū visi Zviedrijas panākumi ļāva tai kļūt par spēcīgāko valsti Baltijas jūras krastos.
Gustavs II Ādolfs, viņa ceļš uz
Zviedrijas karaļa troni
(1611-1632)
Kad 1611.gadā Kārlis IX piepeši nomira, viņa vecākajam dēlam un mantiniekam Gustavam II Ādolfam bija tikai 17 gadi. Saskaņā ar 1604.gadā pieņemto Reglamentu par troņa mantošanu viņš varēja pārvaldīt valsti tikai ar reģenta starpniecību, jo nebija pilngadīgs. Tad riksdags kopā ar muižniecības vadoni Akselu Uksenšērnu ierosināja nekavējoties kronēt Gustavu II Ādolfu, taču izvirzot noteikumus izpildīt muižniecības prasības. Tā Gustavs II Ādolfs sāka pārvaldīt valsti, gaidot 18 gadus, kad tas būs pilntiesīgs uz Zviedrijas karaļa troni, bet palīdzēja pārvaldīt valsti viņa uzticamā persona, valsts kanclers, Aksels Uksenšērns. Gustava II Ādolfa valdīšanas laikā muižniecība nostiprināja savu ietekmi, pateicoties viņa valdīšanas laikā ieviestajai striktajai valsts pārvaldes organizācijai. Kā arī viņa valdīšanas laikā valstī tika radīta spēcīga regulārā armija un Zviedrijai tika pievienotas jaunas zemes. Viņš bija spēcīga personība, gudrs un apveltīts ar dažādiem talantiem. Viņš prata – latīņu, franču, holandiešu, itāliešu un vācu valodu.