Romānikas posma māksla
(10.-12.gs.)
Jaunais romānikas stils radās uz Karolingu posma makslas sasniegumu pamata un katrā Rietumeiropas valstī attīstījās atšķirīgi.
Romānika(no lat. romanus-romiešu)- nosacīts apzīmējums arhitektūras un mākslas stilam, kas valdīja Rietumeiropā 10.-12.gs. Nosaukums radies 19.gs. sākumā zinātnieku vidē, lai raksturotu 10.-12.gs. Rietumeiropas arhitektūru, kas, pēc pētnieku domām, nomainīja antīko arhitektūru, tāpat kā romāņu valodas nomainīja klasisko – latīņu valodu.
No visiem mākslas veidiem pirmajā vietā izvirzījās arhitektūra. Cēla baznīcas un klosteru ansambļus, cēla feodāļu pilis.
Feodāļu pils bija mītne dzīvošanai un reizē cietoksnis, ko apņēma aizsargmūris ar torņiem un šaujamlūkām. Pils ansambļa centrā vai stūrī parasti pacēlās masīvs, apaļš vai četrstūra vairākstāvu tornis(t.s. donžons), kur dzīvoja feodālis ar ģimeni. Donžons varēja būt arī autonoma celtne. Tam bija šauri logi, kas kalpoja arī par šaujamlūkām. Ieeja donžonā bija šaura un ierīkota augstu(2. vai 3. stāva līmenī). Uz to veda nelielas, briesmu gadījumā noņemamas koka kāpnes. Apkārt donžonam pletās plašs pagalms, kur atradās pārējās ēkas.
Dievnami, ko romānikas posmā cēla klosteru ansambļos, parasti joprojām bija romiešu laika bazilikas tipa celtnes, kas tagad pilnveidojās.
Pirmsromānikas laikā Rietumeiropā bazilikām bieži vien bija plakanais koka segums. Tolaik izplatītākās bija cilindriskās un krusta velves, kas bija jau pazīstamas arī iepriekšējos laikposmos. Romānikas posmā tās tikai kļuva smagākas un monumentālākas. Centrālo jomu no sānjomiem, tāpat kā iepriekš, atdalīja arkādes. Kad griesti bija lēzeni, arkādes balstījās uz kolonnām. Milzīgajām velvēm kolonnas nebija piemērotas, to balstīšanai vajadzēja spēcīgus stabus jeb pilārus, kuru izvirzījumus veidoja kā puskolonnas pilastrus. Tā jau romānikas sākuma posmā kolonnas zaudēja savu konstruktīvo nozīmi, kļūstot galvenokārt par dekoratīviem elementiem pilāros, logailu arkādēs un citur.
Romānikai visās Rietumeiropas zemēs raksturīgas pusaploces arkas, kas lietotas logu, durvju un portālu augšējos noslēgumos, arkādēs un citur. Sienas ir biezas, turpretip logi un durvis-šauri. Biezās ārsienas netiek greznotas, tās lielākoties atdzīvina tikai arkatūru joslas, lizēnas un iedziļināti portāli. Romānikā celtni centās veidot kā noteiktu apjomu summu, piemērojot tiem ģeometrisko ķermeņu pamatformas(kubu, puslodi u.tml.).
Romānikas laika baznīcām raksturīga jau agrāk aizsākusies kriptu celtniecība. Kripta bija zem dievnama grīdas ierīkota, ar velvēm segta telpa, ko izmantoja baznīcas relikviju glabvāšanai un cienijamāko draudzes locekļu apbedīšanai.
Baznīcu ēkas, klosteru kompleksi, arī laicīgo un garīgo feodāļu pilis bija galvenās celtnes visā romānikas laika Rietumeiropas pilsētās.
Francija bija galvenais romānikas ideju centrs. Romānikas laika arhitektūras un mākslas pieminekļi sastopami visās Rietumeiropas zemēs, taču visvairāk to ir Francijā, kur vērojama arī vislielākā arhitektonisko un tēlniecisko formu bagātība un konstruktīvo risinājumu dažādība.
Francijā pastāvēja vairākas vietējās arhitektūras un mākslas skolas. Viena no spēcīgākajām izveidojās Burgundijsa novadā Klinī klostera ietvaros. Klinī klosteris bija bagāts un varens. Tajā atradās lielas darbnīcas, kurās strādāja izcili arhitekti un mākslinieki.
Romānikas celtne –
Pizas katedrāles ansamblis
Itālijā
Viens no izcilākajiem, oriģinālās formās ieturēts un iespaidīgs ir Toskānas novada pilsētā Pizā uzceltais ansamblis, ko veido katedrāle, zvanu tornis, baptistērijs un kapsēta(Campo Santo). Tas sākts celt 11.gs. vidū un pabeigts tikai 14.gs. Lai gan katru ansambļa objektu cēluši citi meistari, taču ansambļa kopiecere saglabāta un vispārējais iespaids ir saskanīgs un monolīts. Pēc apjoma grandioza, ieturēta līdzsvarotā būvmasu kārtojumā, ir ansambļa pati pirmā celtne – piecjomu bazilika. To 1063,g, sācis celt meistars Busketo, pēc 118.g. pabeidzis Rainaldo. Tās vidusjomu sedz lēzens jumts, bet sānjomus-krusta velves. Galvenā joma segumu iekšpusē balsta varenas kolonnas, kuru kapiteļos izmantotas korintiešu ordera un kompozītordera formas. Visus piecus garenjomus šķērso plats šķērsojoms. Krustojuma centrā paceļas eliptiska plāna kupols. No ārpuses bazilikas ēka apšūta ar baltām kaļķakmens plātnēm. No iekšpuses bazilikas sienas noklātas ar balta marmora plāksnēm, kurās inkrustēti sarkani un zaļi marmora ielaidumi. Tādā pašā stingrā formu kārtojumā un monomentalitātē ieturēts arī slavenais, šķībais 54,5 m augstais zvanu tornis(1174.-1372.g.) un katedrāles priekšā esošais baptistērijs(1153.g.-14.gs.). Arī šīs celtnes apšūtas ar balta kaļķakmens plātnēm. Visas trīs tās vieno arī kopīga fasāžu apdare-vairākās rindās cita virs citas izvietotas arkāžu joslas, kas balstās uz graciozām kolonniņām. Bazilikas fasādē šīs arkādes kārtotas četrās joslās, bet zvanu torni no visām pusēm apjož pat sešas arkāžu joslas. Līdz ar to šajās celtnēs zudusi romānikas stilam raksturīgā smagnejība. Grandiozā apjoma būvmasas rada vieglu un svētsvinīgu noskaņu.