Garlībs Merķelis un viņa laiks
(1769 – 1850)
•vācietis
•publicists, vēsturnieks, dzejnieks, literatūras kritiķis
•dzimis Lēdurgā, mācītāju ģimenē
•tēvs Garlībā attīstījis dabiskas spējas, tāpat kā pārējos bērnos
•1771.gadā pārceļas uz Vecpiebalgu
•1776.gadā mācās Rīgas Domskolā
•1782.gadā pārtrauc mācības, jo mirst tēvs
•pašmācības ceļā apgūst franču, angļu un itāļu valodas
•17 gadu vecumā strādā tiesas kancelejā
•vēlāk strādā par statistu Rīgas Valsts teātrī
•darbojas praviešu klubā
•viņam piedāvā mājskolotāja amatu Lielupes mācītāja muižā, kuru viņš pieņem
•vēlāk strādā Nītaurē “Annas muižā”, kur top grāmata “Latvieši”
•1796.gadā dodas uz Leipcigu, tur izdod grāmatu, bet Latviešu lantāgā to nenovērtē, novērtē vienīgi vācieši
•1799.gadā Berlīnē Francijas sūtnis uzaicina G.Merķeli uz savu rezidenci, lai vidzemnieku pierunātu pārcelties uz patstāvīgu dzīvi Francijā un iestāties tās dienestā
•1800.gadā grāmatu “Latvieši” izdod vēlreiz
•tai laikā Merķelis sāk studēt medicīnu, ko drīz pamet, jo dodas studēt žurnālistiku
•no 1199.gada – 1806.gadam G.Merķelis pārsvarā dzīvo Berlīnē
•1801.gadā viņš iegūst filoloģijas zinātņu doktora grādu Frankfurtē
•Merķelis Frankfurtē izdod divus laikrakstus
•1806.gadā atgriežas Rīgā, viņu nearestē viņa popularitātes dēļ, kā arī Merķelim nav problēmu atrast sev drošu pamatu savai tālākai darbībai
•1816.gadā dodas uz Vāciju, lai turpinātu “Latviešus”, bet viņam nākas vilties, un viņš uzraksta grāmatu, kurā kritizē Vācijas politisko sistēmu un par to saņem izraidījumu no valsts
•1817.gadā atgriežas Katlakalnā
•top grāmata “Brīvie latvieši un igauņi”
•cars Aleksandrs I piešķir viņam mūža pensiju
•G.Merķelis mirst 1850.gada maijā
•tiek apglabāts Katlkalnā
Literārā darbība:
•darbi iedalās divās grupās: 1)darbi, kas vērsti pret dzimtbūšanu
2)raksti par kultūru, literatūru un mākslu
•ļoti ražīgs literārajā jomā
•“Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” pilns nosaukums kopš 1796.gada
•1905.gada janvārī Pēterburgā 5000 eksemplāros pirmo reizi latviešu valodā tiek izdoti “Latvieši”, kas momentāli tiek izpirkti
Garlībs Merķelis – “Latvieši”
Ievads:
Garlībs Merķelis, grāmatas autors, ievadā raksta par šīs grāmatas mērķi cīnīties pret dzimtbūšanu. “Es Vidzemes muižniecībai un garīdznībai varētu rādīt spoguli, kurā raugoties tās izlobītos pašas no sevis.” Latvieši ir dzimtcilvēki, ar kuriem muižnieki var rīkoties kā grib. Autors vēlas dzimtbūšanas atcelšanu, atklājot muižnieku nodarījumus šajā grāmatā. “Dokumentiem, ko es varētu izlietot, būtu jāpierāda, ka latvietis ir vergs vai arī ka viņam ir cilvēka tiesības būt brīvam.”
Autors ir pārliecināts, ka starp muižniekiem, kas tiranizē savus zemniekus, starp mācītājiem, kas atstāj novārtā pienākumus, atrodami daudz tādu, kas ir sirsnīgi vīri, mīļi un rūpīgi tēvi, augstsirdīgi un uzticami draugi, daudzējādā ziņā augsti godājami cilvēki. Bet Merķelis nesaprot to, kādēļ viņi kļūst neuzticīgi saviem principiem, tikko runa ir par latviešiem? Un kas viņus tikai pret pēdējiem padara nežēlīgus, mantkārīgus, viltīgus? Diemžēl Merķelis pats atzīst, ka nekas cits kā paradums ļaunu redzēt un postīgi vieglā likumīgā iespēja ļaunu darīt, tiklīdz to prasa savtība vai kāda kaislība. Autors cīnās tikai pret nelietībām, kas kā senu laiku kauna stabi vienmēr pastāv un ievaino jauno paaudžu sirdis. Autors mudina iznīcināt ļaunumu un saudzēt to, kas kļūdās, un cienīt viņu, ja viņš citā ziņā pelna cienību!
Pirmā nodaļa. “Īsa latviešu vēsture un viņu vispārīgs attēlojums” :
Šajā nodaļā teikts, ka latvieši kā tādi ir bijuši gudri un uz augsti attīstītas kultūras sliekšņa, ja vien kāda cita tauta būtu sniegtu roku sadraudzībā. Tomēr par lielu nožēlu tā nenotika. 12.gadsimtā, vētras dzīts, pie Latvijas krastiem piestāja ģermāņu kuģis. Izbaudījuši latviešu viesmīlību, vācieši vēlāk atgriezās vēlreiz, tikai šoreiz viņi to darīja ar nolūku iekarot latviešu zemes. Viņi pakļāva latviešus un nu mūsu tautai nācās vergot, apstrādāt pašu zemes svešzemnieku labā. Turpmāk daudzas lielvalstis kāroja latviešu zemes. Daļa latviešu apdzīvotās teritorijas tika atdota poļiem, kuru vēlāk tiem atņēma zviedri, pēc tam šajā teritorijā seko arī krievu laiki. Nodaļā aprakstīta arī pašu latviešu trūcīgā sadzīve un nelaimīgā dzīve tolaik, kas kā uz papīra rakstīta, bija redzama to sejās. “Ieskaties tiem sejās! Pārvērstās, drūmās sejas jums ņirdzīgi stāsta par badu, līdzjūtību un gļēvu verga darbu.”
Otrā nodaļa. “Latviešu raksturojums” :
Šeit kā latviešu spilgtākās īpašības tiek minētas divas – verdziskas bailes un neuzticība. Tās latviešos radušās dēļ vāciešu nekrietnās un varmācīgās izturēšanās. Vēl kāda šeit plaši aprakstīta īpašība ir žūpošana, ko pats Merķelis uzskata par atpalicību. Protams, ka ir minētas arī latviešu labās īpašības, kuras šiem viņiem piemīt, tomēr vergu dzīve un apspiestība liedz tām izpausties. “Vienīgās spēcīgās jūtas, uz kurām vēl spējīgs gars, kas pavisam nospiests zemē, ir ar rūgtu riebumu savienots naids.
Trešā nodaļa. “Vidzemes klaušas un nodevas” :
Neskatoties uz to, ka latvieši vergoja vācu muižniekiem, tiem vēl bija jāmaksā klaušas un nodevas, kuras nemaz nebija tik mazas. Kaut arī zemnieki dzīvo badā un nabadzībā, tiem arvien tiek
Palielinātas nodevas. Grāmatā aprakstīti dažādi muižnieku patvaļas gadījumi. Zemniekiem bija jābūt gataviem jebkurā laikā pakalpot saviem kungiem, bieži vien arī darbos, kas nav saistīts ar zemju apstrādi. Tādejādi pašu lauki paliek neapstrādāti, vairojot latviešu nabadzību.
‘‘Nelaimīgais taču nemaz nevar censties pēc labāka stāvokļa, ja negrib, lai ar viņu apietas kā ar noziedznieku’’
“Viņiem pieder tikai tas, ka dzimtkungs tiem visžēlīgi nevēlas atņemt, tā arī viņi paši ir tikai tas, kas dzimts kungam patīk.’’
Ceturtā nodaļa. “Mēģinājumi uzlabot zemnieku stāvokli’’ :
Pirmais, kas mēģināja uzlabot zemnieku stāvokli bija Stefans Batorijs(1533-1586) – Polijas karalis(no 1576), karavadonis, piedalījies Livonijas karā(1579-1572). Daudzi un dažādi lieli vīri centās iespaidot muižniekus par labu zemniekiem, tomēr izdotie likumi bieži vien nāca tikai par sliktu zemniekiem. Protams, ar izņēmumiem, kas kaut nedaudz, bet tomēr stāvokli uzlaboja. Starp muižniekiem bija arī labi cilvēki, ka palīdzēja nabagiem un tiem neuzlika milzīgas klaušas, bet tādi gadījumi bija retums.
Atziņas Garlība Merķeļa darbā “Latvieši”
• “Neviens patvarības veids laikam nav necilvēcīgāks kā tīša atsevišķa cilvēku pārdošana, kas tālu pārsniedz visas dzimts kungu tiesības.’’
• “Latvieši taču tiešām ir kaut kas vairāk nekā mājlopi.’’
• “…brīvība pieder pie cilvēka dabas, tāpat kā elpošana un jušana.’’
Vēsturnieks Gvido Straube par G.Merķeļa “Latviešiem”
G.Merķeļa “Latvieši’’ nav jāuzlūko kā negaidīta parādība, bet gan jāvērtē kā sava laika tipiska publikācija, kas reprezentē vienas konkrētas sabiedrības daļas centienus pārveidot apgaismības ideju garā, tas ir, to demokratizēt, piešķirt vienlīdzību, tiesiskumu, brīvību un dot izglītību. Kaut arī zināmas piesardzības dēļ grāmata “Latvieši’’ tika izdota Vācijā (Leipcigā), tās parādīšanās izraisīja neapmierinātību.
Lai pēc iespējas mazāk cilvēku uzzinātu par tāda darba eksistenci, cīņā pret šo grāmatu bija klusa. Nostāsti vēstīja, ka lielākā daļa grāmatas “Latvieši’’ pirmizdevuma Rīgā tika organizēti izpirkta un iznīcināta, kā rezultātā saglabājies tikai rets eksemplārs. Jādomā, ka šādu vai līdzīgu kampaņu organizēja Krievijas pārvalde.
Daudz nopietnāka reakcija vērojama pēc 1804. gada, kad klajā nāca “Latviešu’’ otrais izdevums. Situācija bija krietni mainījusies – no atmiņām pagaisa apgaismotās carienes Katrīnas II tēls un līdz ar to arī apgaismības idejas un centieni, tolerance, kā arī humānisms, ko daudziem gan ļoti grūti iedomāties Baltijā 18.gadsimta beigās. Pirmais cīņā pret G.Merķeli un viņa darbu devās G.F.fon Firks, publicējot grāmatiņu “Latvieši Kurzemē jeb manas tēvijas aizstāvība pret G.Merķeļa uzbrukumiem viņa “Latviešos’’’’.
Citāda attieksme pret G.Merķeļa darbu bija ārzemēs viena no tā laika plaši zināmām avīzēm – “Jēnas Vispārējā Literatūra Avīze’’ par “Latviešiem’’ izteicās visnotaļ pozitīvi. Smērā īsā laikā dienas gaisma ieraudzīja tās tulkojumi franciski un dāniski.
Nebūtu taisnība, ja tiktu noklusēti arī tie gadījumi Baltijā vai ar baltiešiem, kad G.Merķelis un viņa “Latvieši’’ tika cildināti un ņemti par paraugu. Īpašu sajūsmu izrādīja Elīza fon Reke – viena no pretrunīgākajām personām Latvijas vēsturē, kas pasaules slavu ieguvusi gan ar savu sentimentālo mistisko dzeju, gan kā viena no dēkaiņa un blēža – Kaliostro – atmaskotājām.
Vecākā paaudze, jo sevišķi muižniecībā, savā vairākumā tiem tipiskā konservatīvisma dēļ nespēja pieņemt G.Merķeli un viņa idejas, bet jaunākās paaudzes literāti gandrīz vienbalsīgi izteicās pozitīvi par viņu un pieņēma savā vidē.
Ar laiku G.Merķeļa “Latviešus” sabiedrība sāka vērtēt objektīvāk, pamanot tajā gan pozitīvo, gan arī trūkumus, kuru starpā sevišķi izcēlās vienpusība un samērā izteiktie pārspīlējumi. Lieliski to visu novērtēja Millers – Jabušs, kurš iepazina Merķeli Vācijā. Vispirms viņš Merķeli nosauca par celmlauzi modernajā žurnālistikā, kas savā publicistikā pievērš tā saucamo teātra aktuālo kritiku, nodēvējot viņu par tās “tēvu” vācu presē. Būdams apveltīts ar izcilām redaktora spējām, no “gudriem rakstiem” viņš izveidoja pirmos modernos avīžu feļetonus. Atzīdams G.Merķeļa pielaistos trūkumus, viņš atzīmēja, ka “Latviešu” autors, rakstot grāmatu, “vispirms roku licis uz rētas”.
Zīmīgi, ka grāmata pēc pirmizdevuma 1796.gadā visu nākamo gadsimtu, kā arī 20.gadsimtā saglabāja savu ietekmi uz sabiedrību, kalpoja kā liecība par dzimtbūtnieciskās sistēmas antihumānismu. Diemžēl tikai 1905.gadā G.Merķeļa izcilākais sacerējums “Latvieši” iznāca latviešu valodā un kļuva pieejams pašiem latviešiem. Tomēr krietni pirms šī tulkojuma latviešu zemnieki, kā liecina vairāku pētnieku atzinumi, guvuši iespēju iepazīties ar šo grāmatu, kas savā laikā izprovocēja satraukumu visā Baltijas provincē. 19.gadsimtā tulkojums klejoja rokrakstā(gan krietni rediģēts un
Īsināts) pa visu Latviju, un pastāv uzskats, ka Kauguru nemierniekiem 1802.gadā grāmata “Latvieši” bijusi zināma.
Manas pārdomas par G.Merķeļa grāmatu “Latvieši”
Manuprāt, šī grāmata ir diezgan interesanta un spilgta savā būtībā. To lasot manī raisījās nepatīkama sajūta, iespējams skumjas, ka tiešām ir tādi cilvēki, kas tā var izturēties, būt tik mantrausīgi un egoistiski. Interesanti bija uzzināt par to, kas ar mūsu latviešu tautu ir noticis agrāk, par tās vēsturi, par to cik slikti pret mums izturējās muižnieki, iekarotāji, uzspiežot savu gribu, noniecinot latviešus, padarot tos par tādiem kā vergiem. Visnežēlīgak bija tas, kas bija saistīts ar klaušām un nodevām, tās zemniekus vienkārši pazudināja, iedzina badā. Manuprāt, G.Merķelim bija taisnība par to, ka latviešiem pirms šī visa farsa sākuma būtu pieticis ar izpalīdzīgu roku no kādas citas tautas, jo latvieši nemaz nebija tik dumji un neaptēsti, viņi pat bija gudri, un tik tiešām uz attīstītās kultūras sliekšņa. Patīkami bija lasīt, ka tomēr kāds vēlējas mūsu latviešu zemniekiem palīdzēt, bet tomēr, tas bieži vien nāca tikai par sliktu. Nepārprotami G.Merķelis ir spilgts tēls un gudrs, mērķtiecīgs cilvēks, turklāt viņam ir liela nozīme seno latviešu zemnieku dzīvēs un dzimtbūšanas atcelšanā.
Satura rādītājs
Garlībs Merķelis un viņa laiks 1
Garlībs Merķelis – “Latvieši” 2
Atziņas Garlība Merķeļa darbā “Latvieši” 4
Vēsturnieks Gvido Straube par
G.Merķeļa “Latviešiem” 4
Manas pārdomas par G.Merķeļa
grāmatu “Latvieši” 5