Spānija

Vispārīgās ziņas

Spānijas karogs
Spānija; Spānijas Karaliste
Galvaspilsēta: Madride
Platība: 504`782 km2
Iedzīvotāju skaits: 41`116`800 milj.
Valoda: Spāņu
Naudas vienība: eiro(iepr. – paseta)
Ticīgie: katoļi(96%)
Spāniju veido: 17 autonomi apgabali

Ģeogrāfiskais stāvoklis

Spānija atrodas Eiropas dienvidrietumos, tā aizņem Pireneju pussalas lielāko daļu. Z – Biskajas līcis, R – Atlantijas okeāns, D un A – Atlantijas okeāns. Spānija ir trešā lielākā valsts Eiropā, un tai pieder divas salu grupas – Kanāriju salas Atlantijas okeānā(1150 km uz DR no Kadisas un 150 km no Marokas) un Baleāru salas Vidusjūrā, kā arī divas nelielas teritorijas Ziemeļāfrikā. Gibraltāra šaurums atdala Pireneju pussalas galējo dienvidu punktu no Marokas, un Spānija ir it kā tilts starp divām pasaules daļām – Eiropu un Āziju. Spānijas D – Marroki rags un ZR – Finisterres rags. ZA no Francijas Spāniju atdala Pireneju kalni. Spānijai ir sauszemes robežas ar Franciju, Portugāli, Andoru un Gibraltāru(L-BRIT.). Jūras robežas Spānijai ir ar Maroku un Alžīriju. Gibraltāra šaurums starp Spānijas D galējo punktu un Marokas ziemeļu piekrasti ir tikai 13 km plats.

Klimats – augi un dzīvnieki

Šeit novērojama liela klimatiskā dažādība, sevišķi ziemā, ir raksturīga Spānijas iezīme. To nosaka Spānijas reljefs – augstās plakankalnes un klanu grēdas, kā arī Vidusjūras un Atlantijas okeāna tuvums. Ziemeļu daļā visu gadu valda mitrs klimats, austrumu un dienvidu piekrastēs un salās ir maiga ziema, savukārt iekšzemē ziema var būt visai barga. Vasarā visā Spānijas teritorijā, izņemot kalnu zonas, ir karsta.
Tomēr pārsvarā Spānijā izšķir trīs klimatiskos apgabalus. ZR dominē jūras klimats, jo pašu piekrastes apgabalu ietekmē Atlantijas okeāns. Tam raksturīga maiga ziema un silta vasara, bieži līst lietus. Kalnu nogāzēs zaļo pļavas, bet pakājē aug kastaņu, augstāk – ozolu un dižskābaržu meži, ko nomaina priežu meži.
A un D piekrastei raksturīgs vidusjūras tipa klimats – lietaina bezsala ziema un karsta, sausa vasara. Šeit aug olīvkoki, korķozoli. D piekraste ir vissiltākais rajons, kur var audzēt pat rīsus. Atrodas daudz vīnadārzu.
Spānijas vidienē valda kontinentāls klimats. Vasara ir karsta, pat +400C. Ziemā ir sniegputeņi un temperatūra noslīd pat līdz -100C, nokrišņu ir mazāk. Augājs ir samērā nabadzīgs – ērkšķaini krūmāji, halfazāle.
Ziemeļspānijas lielāko daļu aizņem dižskābaržu mežs, tajā dzīvo cauna, kas ir nakts dzīvnieks, vālodzes, koki ar biezu lapotni – tie nelaiž cauri gaismu, nomāc pameža veidošanos.
Vecajos ziemeļu mežos dominē trīs ozolu sugas – parastais ozols, Pireneju ozols un mūžzaļais akmeņozols, kuri veido ozolu mežus. Ozoli apgādā vairāk nekā 300 dzīvnieku sugas, tādas kā mežacūkas, vāveres un dzenīšus, sīļus. Kastaņkoku meži atrodas vietās, kur augsne ir sausa un skāba. Pašas kastaņas koksne ir cieta un izturīga, bet viegli šķeļama, tās lapas ir lielas ar asām, robotām malām, masīvi, skraji zari. Dzīvo sikspārņi – nakts dzīvnieki, zīlītes un citi putni.
Austrumspānijas piekrastes raksturīgākais biotops ir matorral – krūmāji, kuros bagātīgi aug dažādas savvaļas puķes. Tie radušies, izcērtot šeit kādrteiz zaļojošos akmeņozolu mežus. Krūmājos aug daudzi koši augi, kas piemērojušies krasajām temperatūras svārstībām. Lielākā daļa no tiem zied pavasarī, tad kalnu nogāzes iekrāso sārtie un baltie kaktusu ziedi un dzeltenās irbulenes, smaržo aromātiskie augi, tādi kā rozmarīns, lavanda un timiāns. Neskaitāmi kukaiņi vāc nektāru un putekšņus no ziediem.
Centrālās Spānijas plašajās neskartajās dabas teritorijās ir lielākā putnu dažādība visā pussalā. Baltā stārķa ligzdas uz baznīcu torņiem un māju skursteņiem var redzēt gandrīz katrā pilsētiņā. Purvājos sastopami dūkuri, gārņi un platknābji, mežos – pupuķi, bet pļavās ligzdo sīgas un dzērves. Kalni un augstās pakalnes ir plēsīgo putnu, piemēram, Spānijas ērgļu, lielo piekūnu un grifu, mājvieta. Pēdējos gadu desmitos lielu postu šī reģiona dabai nodarījusi mežu izciršana, zemkopības intensifikācija un medniecība. Aizsargājamo putnu sarakstā iekļautas jau gandrīz 160 sugas.

Reljefs un derīgie izrakteņi

Spānijas reljefs nepavisam nav izrobots, kaut arī lielāko daļu Spānijas apskalo okeāns un jūra. Gandrīz visu Spānijas teritoriju aizņem kalni, pārsvarā Kordiljeri, vai arī kalnaini apgabali, pauguri. Augstākās virsotnes: Aneto(Pireneji) – 3404m vjl., Mulasens(Bētikas Kordiljēra) – 3481 m vjl. Dienvidos gar visu Spānijas teritoriju plešas Pireneju kalni, kuru smailes ir sniegotas, bet pakājā audzē apelsīnus, atrodas Galisijas zaļās pļavas un Almerijas tuksnesis. Pati Madride ir visaugstākā galvaspilsēta Eiropā, un Spānijas kalnainā zeme tūlīt pēc Šveices un Austrijas. Neskaitāmās kalnu grēdas(sierras) ir allaž apgrūtinājušas sakarus. Bet pateicoties kalniem Spānijā ir neskaitāmi daudz ainavu. Kalnos tek upītes, ir izveidojušies ezeri, dažviet ir arī kāda lagūna, piemēram, Asebučes lagūna Donjanas Nacionālajā parkā.
Runājot par derīgajiem izrakteņiem, šai ziņā Spānija pārāk neizceļas, piemēram, uz tādas valsts kā Ukraina, Krievija … kurām tie ir daudz vairāk. Spānijas A daļā atrodas brūnogļu un lignītu ieguves vieta, bet vidienē, nedaudz uz Z pusi, atrodas tāda derīgā izrakteņa ieguves vieta kā dzīvsudraba rūdas, kā arī cinka ieguves vieta.

Iekšējie ūdeņi

Pa diezgan lielo Spānijas teritoriju tek Ebro, Duero, Gvadjanas, Gvadalkiviras upes, kas ir pašas lielākās šeit, jo, protams, ir arī nelielas upītes un ezeriņi. Lielu ezeru pārsvarā nav vispār. Vēl tek arī nebūt ne mazā Taho upe, kura pie robežas ar Portugāli tiek saukta par Težu. Kā jau noskaidrojām D un A Pa diezgan lielo Spānijas teritoriju tek Ebro, Duero, Gvadjanas, Gvadalkiviras upes, kas ir pašas lielākās šeit, jo, protams, ir arī nelielas upītes un ezeriņi. Lielu ezeru pārsvarā nav vispār. Vēl tek arī nebūt ne mazā Taho upe, kura pie robežas ar Portugāli tiek saukta par Težu. Kā jau noskaidrojām D un A. Kalnos tek upītes, ir izveidojušies ezeri, dažviet ir arī kāda lagūna, piemēram, Asebučes lagūna Donjanas Nacionālajā parkā.

Iedzīvotāju raksturojums

Iedzīvotāji – 96% no tiem katoļi, 75% spāņi, apdzīvojuma blīvums 76 cilv./km2. To izvietojums pa Spānijas teritoriju ir ļoti nevienmērīgs. Biezi apdzīvota Madride, Barselona, Valensija un Sevilja, turpretim iekšējos rajonos apdzīvojuma blīvums tikai 20 – 30 cilv/ km2. Vairāk iedzīvotāju dzīvo Vidusjūras piekrastē un upju ielejās, kā arī lielākajās pilsētās. Iedzīvotāji runā spāņu valodā. Izņēmums ir baski, kas dzīvo Pireneju R un kataloņi, kuri mīt Spānijas ZA. Spānijas iedzīvotājiem ir maz kas kopīgs, izņemot viņu dabisko sabiedriskumu un neparasto vitalitāti. Dzīves baudīšanai nododas ar tikpat lielu enerģiju kā darbam. Spāņu sabiedrība balstās pārsvarā uz lielām ģimenēm, ģimenei spāņu dzīvē ir nozīmīga loma, zem viena jumta bieži vien dzīvo pat 3 paaudzes. Spānijā ir ļoti zema dzimstība, viena no zemākajām pasaulē, kas valstij ļoti nepatīk. Kopumā Spāniju apdzīvo spāņi(liel.daļu), galisieši(pašus ZR), kataloņi(A un Baleāru s-s) un Baski(nelielu daļiņu Z), tām arī katram ir sava valoda un tradīcijas.

Saimnieciskā nozīme

Spānija ir industriāli agrākā valsts. Rūpniecība dod 40% iekšējā bruto produkta. Galvenās nozares ir kalnrūpniecība, mašīnbūve, ķīmiskā rūpniecība, tekstilrūpniecība. Dzīvsudraba ieguvē Spānija ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, bet pirīta – apmēram trešajā vietā pasaulē. Kuģubūvē Spānija arī ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, nozīmīgas nozares ir arī automobīļu, darbagaldu, elektronikas, celtniecības rūpniecībā. Vairāki lieli naftas ķīmiskās rūpniecības kompleksi, kā arī naftas pārstrādes rūpnīcas. Visvairāk uzņēmumu un nodarbināto ir tekstilrūpniecībā un pārtikas rūpniecībā. Attīstīta arī būvmateriālu, ādu un apavu rūpniecība un kokapstrāde.
Spānijas daudzi cilvēki nodarbojas ar lauksaimniecību, šeit ģeogrāfiskā un klimatiskā dažādība ir radījusi raibu augsnes tipu mozaīku – no leknām ganībām līdz akmeņainām kalnu nogāzēm, kur ganās kazas. Tās var nosacīti iedalīt divās grupās – sausās augsnes, kurās audzē olīvas, kviešus un vīnogas, un platības ziņā daudz mazākās apūdeņotās augsnes, kurās audzē citrusus, rīsus un dārzeņus. Daudzviet lauksaimniecība ir ģimenes nodarbošanās, kur joprojām tiek izmantotas tradicionālas, darbietilpīgas metodes, taču tā tiek arvien vairāk mehanizēta.
Graudaugu tīrumi aizņem lielu daļu no Spānijas centrālās plakankalnes(Mesetas) lauksaimniecības zemēm. Kvieši tiek audzēti auglīgākajos rietumu apvidos, bet meži – sausākajās dienvidu zemēs. Korķozoli vislabāk aug Estremadurā un Rietumandalūzijā, kuriem mizu novelk reizi desmit gados.
Aitas, kas ganās Centrālās Spānijas nelīdzenajās ganībās, dod pienu sieram, it īpaši machego siera ražošanai, ko gatavo Lamačā.
Maigā vasaras klimata un biežo nokrišņu dēļ Ziemeļspānija ir piemērota piena lopkopībai. Saimniecības bieži vien ir mazas, it īpaši Galisijā – vienā no Spānijas atpalikušajiem reģioniem. Nelielās platībās tiek audzēta arī kukurūza un kvieši.
Vīnu ražo daudzos Spānijas novados. Vislabākās vīnogas dzirkstošā vīna darīšanai aug Katalonijā. Ar saviem izcilajiem vīniem Spāniju pazīst un zina visā pasaulē.
Rīsa audzēšanas galvenie reģioni ir Ebro upes delta, Gvadalkiviras māršu pļavas, Lalbuferas apkaime netālu no Valensijas un Kalasparra Mursijā.
Augļkoku – mandeļkoku, apelsīnkoku un olīvkoku birzis veido trīs raksturīgākos Spānijas ainavu tipus, taču ir arī vēl citi koki, kas dod nozīmīgu ražu(citroni). Tropiskie augi, tādi kā avokado un čerimoija – gards auglis, ko ārpus Spānijas pazīst visai maz, ir introducēti tā sauktajā Andalūzijas Tropiskajā krastā, bet banāni ir viena no Kanāriju salu galvenajām kultūrām. Citās vietās audzē arī firziķus un eriobotrijas. Vīģes un ceratonijas, kuras imanto lopbarībā un arī kā šokolādes aizstājēju, aug arī savvaļā.

Spānija ir 6 vadošā automobīļu ražotājvalsts pasaulē
Spānija ir 10 vadošā valsts pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta

Lielāko pilsētu raksturojums

Madride

Spānijas galvaspilsēta ar vairāk nekā 3 miljoniem iedzīvotāju atrodas pavisam netālu no valsts ģeogrāfiskā centra – gan autoceļu krustpunktā. Tā kā pilsēta atrodas tālu iekšzemē un 600 m augstumā vjl., madridei raksturīgas aukstas ziemas un karstas vasaras. Visus visvairāk piesaista trīs pasaulslavenas mākslas galerijas, karaļa pils, majestātiski publiskie laukumi un neskaitāmi muzeji. Pilsētu ieskauj nelielais Madrides apgabals, kurā atrodas Gvadarramas kalnu grēda un viens no Spānijas slavenākajiem pieminekļiem – El Escerial klosterpils.
Ievērojamākās vietas Madridē:
Plaza Mayor – Madrides vecpilsētas plašais 17.gs. laukums
Museo del Prado – viena no pasaules zināmākajām un lielākajām mākslas galerijām, kur glabājas daudz slavenu darbu(skat. pielikumā).
Puerta del Sol – milzīgs laukums, viena no dzīvākajām vietām, tur atrodas nulles kilometrs, Spānijas ceļu tīkla krustpunkts (skat. pielikumā).
Puerta de Alcala – granīta vārti
Plaza de toros de Las Ventas – Mdrides vēršu cīņu arēna(skat. pielikumā).

Barselona

Baraselona, viena no Vidusjūras rosīgākajām ostām, ir kaut kas vairāk nekā vienkārši Katalonijas galvaspilsēta. Tā ir Madrides patstāvīgā sāncense. 1992.gada olimpiskās spēles, kas notika Montžuikas parkā, to apliecināja, ka tā konkurē ar Madridi ļoti daudzās jomās. Kaut arī barselonas vecpilsēta ir bagāta ar vēstures pieminekļiem, pasaulē tā pirmām kārtām ir pazīstama ar daudzajām celtnēm Ašamples rajonā, kas būvēts kataloņu modernisma uzplaukuma laikā.Tā kā Barselona atrodas pie jūras, ne pārāk tālu no Francijas robežas, tā vienmēr bijusi atvērta ārējām ietekmēm, un arī tagad tajā dzirkstī radošais gars: tās bāriem un parkiem vairāk raksturīgs drosmīgs mūsdienīgums nekā tradicionālisms.
Ievērojamākās vietas Barselonā:
Kristofora Kolumba 60 m augstā statuja
 Parc de la Ciutadella – skaists un kārtīgs parks ar zooloģisko dārzu un 3 muzejiem
La Sagrada Familia – Gaudi nepabeigts šedevrs
A city of Gaudi exhibitions – Gaudi pilsēta – oriģināls celtne…(skat. pielikumā).
Par citām ievērojamām vietām Barselonā skatīt pielikumā “Barselona unica” grāmatiņā.

Interesanti fakti – Spānija

Flamenko dejotājas
Picaso muzejs
Guaolihas pilsēta – mājas klintīs
Seviljas gumijkoki
Madrides simbols – lācis un zemeņkoks – randiņvieta
Spānija ir 3 vietā pasaulē pēc iebraukušo tūristu skaita
Spānijas fiestas
Apbrīnojama arhitektūra