MĒRIEKU LAIKI - Zoro.lv

SPILGTAKO PERSONAZU RAKSTUROJUMS
R. UN M. KAUDZISU „MERNIEKU LAIKOS”

TENIS GAITINS.
Pieskaitams pie personaziem, kas sakuma skiet labaki neka ir patiesiba: noskuts, tirs, tiros svarkos sagerbts, ar svitigu pipiti roka, zabaki spigulo vien, muzam smaidigs un valodina tada cela un jautra. Areji Tenis ir gluzi citads neka vina klusais, gudrais un krietnais dels Kaspars. Patikamais, jautrais, celais Tenis sagada stasta lasitajiem dazu labu smaidu ar savam aspratigajam atbildem. Vins iet pie Oliniem atvadities, kaut tie Gaitinus no vietas „izedusi”. Liekas, Tenis ir tik labs, ka spej piedot pat ienaidniekam, ka jau kristigam cilvekam pienakas.
Visas minetas Tena „labas” ipasibas izriet no vina ne tik labajam rakstura iezimem. Kops dzimsanas Tenis nav visai pilnigs (prata zina). Biezi vien darba laika, vel jauns budams, vins atstajis darbu, dienam gulejis ena un vesuma, est gan edis, bet stradat nestradajis. No saviem vecakiem mantojis miesigus un garigus trukumus: darbs vinu neaizrauj, nekas neinterese un nesaista, neuztrauc nedz trukums, nedz bads vinu biede; vins nejut ne prieku, ne bedu, ne laimes, ne nelaimes… Nu gluzi ka tads „piektais ritenis” pasaule. Dzive vins nav atradis nekadu pienakumu. Lai kads cits par vinu gada un doma, ka tik vinam pasam nav jadoma, ka tik vinam netrauce vina ertiba un omuliba. Visu muzu vins bijis sievai Ilzei par slogu, pastradadams dazadas mulkibas un traucedams vinai darba. Ar ko Tenis cauram dienam nodarbojas, nezin neviens – kaut kur aiziet, kaut ko paniekojas. Vakaros vij auklas un visadus vijamos, ar kuriem tad kartigi noper bernus – vienalga vai pelniti vai nepelniti, ja bernu nav tuvuma, tad izper suni, jo bez kartigas nopersanas nevar tacu labu, jaunu sitamo likt nost. Tads vinam vientiesisa ieradums. Istais Tena amats – asinu nolaisana. Tas vinam ka radits: aiziet uz svesam majam, izrada savus darbarikus, satausta pacientam labu „aderi”, uzcirst…
Tenis ir vajs gara un vajs miesas, kas luki, ka tik nebutu kas nopietns jadara vai kads nopietns lemums japienem. Visu vins dara it ka pa jokam – pa jokam ar sievu nodzivoja, pa jokam to kapu kalnina pavadija, pa jokam atstaja majas, kuras divdesmit gadu nodzivoja – viss pa jokam un nezaudejot smieklinu un labu omu.
Velak gimenes lielakaja nelaime, kad Kaspars pazudis un Liena ka arprata staiga ar Annuzu to mekledamas, Tenis omuligi dzivo jurmalas majina, iztikdams no pedejiem kramiem un gotinas. Lienas beru diena vins uzklist atkal Slatava, bezbedigs un vienaldzigs pavada Lienu kapos, vicinadams ar pipiti un priecadamies par pipes galvinas zalo pukiti… Ilze pareizi vinu par vientiesi nosauca, kas vecuma arvien vairak berna prata paliek. Tas norada uz Tena visparigo vecuma paralizi, kas nak no iedzimtas neirastenijas, kura Tenis tikpat maz vainigs, ka jebkurs cits tada launa mantojuma upuris. Vel viens solis, un mums butu isteni patologisks tips tagadeja joku Petera un vientiesisa – Tena vieta.
Tena gariga dzive pavisam nabadziga, tapec ka cilveks un sabiedribas loceklis vins pilnigi pasivs un nevertigs. Tadu tipu izaudzinaja sena klausu dzive, kad pataga dzina darba un baznica, pataga veleja preceties, milet utt. Tena vienaldziba pret laicigo labklajibu, nocietinata sirds pret bedam, intereses trukums par pasa delu – tas visas ir klausu un vergu laiku atliekas, kas saja planpratigaja butne paradas vienpusiga attistiba.
Slataviesi Tena butibu tulin izprata un tik vien vinam tas cienas tika, ka nolaist kadam vecitim asinis. Pat ne visai pratiga Oliniete Teni nicina. Milestibu (un to pasu nepelniti) vins sanemis vien no sievas Ilzes un dela Kaspara.

ILZE GAITINA.
Ilze, Tena sieva, pec rakstura un temperamenta gluzi preteja: stradiga, gadiga, sapratiga, dzives gudra, ar stipru gribu, jutiga, un sirdi dzili ticiga. Muzam vinas darbigas rokas kustejusas, par mazo delu un nevarigo viru gadadamas; muzam vinai bijis jadzivo trukuma, maza rociba un maizes raizes. Ilzei vajadzeja uznemt ari visas vira rupes par saimniecibu. No Tena vina nesagaidija nedz sapratnes, nedz milestibas, bet tik vien ka spitibu un mulkibu. Vina alka cilveka, ar ko parunat, priekos un bedas dalities. Tenim labs vards ka sunim kauls – te bijis, te nebijis: pa vienu ausi ieksa, pa otru ara. Turpretim Ilze labu vardu un milu cilveku ilgi patur sirdi. To pierada ari vinas draudziba ar Annuzu no bernu dienam lidz pat kapa malai. Zemnieka vienmulais darbs var sniegt apmierinajumu, bet ne laimi un Ilzei biezi pietruka padoma, ko tad nu vina mekleja dziesmu gramata un lugsanas.
Ilzes ticiba bija ka naiva berna ticiba. Bibele rakstitajam vina ticeja pilnigi un nesaubigi, gluzi ka berns tic visam, ko vecaki saka. Ilze rikojas ka Bibele macits – ne prata vinai neienak nederigo viru atstat vai nerupeties par vinu. Vina nes savu pienakumu ar vislielako pacietibu, lenibu, uzticibu. Kasparam nakot pasaule, rupes tiek divkarsas, bet tas ir ari pirmais gaisums vinas dzive. Ilze ir istens veco laiku cilveks – gatava visus grutumus paciest, uzupureties. Vina aizmirst sevi pasu, raudzidama citiem dzivi padarit vieglaku un labaku.
Kamer Tenis vienaldzigi dzivojot nodzivo garu muzu, Ilze jau visai agri ir nomocijusies lidz navei. Darba, pastavigas domas, ilgas, fantazija vina pamazam pacelas pari vienkarsajai dzivei, ikdienibai, maziskam naidam un skaudibai, pat laicigai labklajibai, mekledama kaut ko labaku bernibas atminas, nevainiba, religija.
Ilzes pratu apliecina uzmaniba, ar kadu vina novero Kasparu, kad tai nakusas ausis zinas par dela bezdievibu. Ilgi vina seko Kasparam, mekledama vina launos darbus: naves gulta guledama, sak ar Kasparu par to runat. Kaut mate nespej saprast dela jaunlaiku domas, tomer samierinas, piemin Lienu, bridina par sarezgijumiem, kas sagaidami no Olinietes puses.
Ilzes rakstura stiprumu vislabak apliecina vinas prieciga un labpratiga nave. Ilzes ticiba ir latviesu religiozitates piemers. Nesdama Dieva vardu sirdi, cenzdamas iet Kristus pedas, vina centas savienot ticibu un dzivi, saskanodama katru savu soli, domu un darbu ar Bibeles macibu. Ilzes tels atveido sikstos speka cilvekus, kas virza dzivi uz prieksu vai vismaz paver celus jaunam iespejam, labestibai.

ANNUZA.
Annuzas dzive lidz stasta sakumam diezgan raiba un noritejusi vairakos apvidos. Vina stasta Ilzei: „Gari gan gadi, bet isa stastisana, jo laba maz esmu piedzivojuse.” Annuzas dzive daza zina lidzinas Ilzes dzivei, tik ar to atskiribu, ka Ilze savu dzivi ziedojusi gimenei, kamer Annuza kalpojusi svesam bedam un likstam. Vina tapat ka Ilze ilgi atmin labu vardu un milamu cilveku. Ta Annuza satiek bernibas pazinu Elviras jaunkundzi, kas, kungu berns budama, macijas latviski un iemiloja Annuzu. Romantiskas atgadijums iedod Annuzai Elviras meitinu Lieniti, kuru vajag glabt no launiem kungiem.
Annuza uzupurejas: „Kur citam janak paliga, tur es nekad nevareju un neiedrosinajos apcietinat savas sirds.” Annuza jau sen pazaudejusi personigo laimi dzive, palikusi tuksa, nenozimiga, pat lieka un nevajadziga, mekledama cilvekus, kam varetu izlidzet. Annuzai daudz stipraki mates instinkti, daudz sieviskigaka daba ka Ilzei, kurai majas rupes liek domat viriesu domas un darit viriesu darbus. Kad Lienai piedzima meitina, pieauga Annuzai ne tik vien rupesti un raizes, bet ari speks, jautriba un prieks.
Annuza ir spozakais personazs visa Kaudzisu galerija. Visskaidrak tas izpauzas aina, kur vina kapseta atved Anninu (Lienas meitu) ar vainadziniem roka un, apskauzdama guletaju mieru un nozelodama savu raibo, nelaimigo muzu, maca aizmirst cilvecigo naidu un noskaitit lugsanu pie nistama teva slepkavas kapa. To augsto gudribu vinai macijusi pasas raiba dzive un skaidra sirds. Vina mirst tikpat drosi un apmierinati ka Ilze.
Annuza ir tipisks veclaiku cilveks, kas dzivo tik ta, ka sirds liek, sekodama instinktam un sirds balsij. Prats vinai nav dizeni attistits, tapat ari gribasspeks. Vinas sirdi majo tik viens dzenulis – nenodarit otram launu, sapes un ciesanas. Kad dzive vinu nostada krustugunis, starp Elviru un Olinieti, vina grib saudzet abas, gan savu bernibas draudzeni, gan Olinieti. Sanak, ka vina manas, bet ne aiz launa prata, bet gan aiz mikstas sirds, aiz glevas saudzibas, aiz neattapibas. Annuzai trukst Ilzes gribas un prata: vina nespej paredzet nakotnes nelaimes un nespej tas noverst. Annuza ir liela un cela sava cilvekmilestiba. Annuza bus aizvien pozitivo speku puse.

KASPARS GAITINS.
Kaspars ir visai neparasts personazs. Pirmo reizi Kasparu ieraugam ka mazu zeninu, kas dzen no malienes Slatava Irbenu majas lopus Jura diena. Pec ilgiem gadiem atkal sastopam vinu vietnieku/runasviru pulka ka pasu gudrako un godigako viru. Vins ir kluss, nerunigs, ari ienaidnieku daudz vairak ka to, kuriem vins tikams.
Kaspars kops bernibas iegrimis gramatu lasisana un ilgus gadus lasa visus pieejamos rakstus, lai noskaidrotu savus pasaules uzskatus un idealus. Aprobezotam Olinam par lielu ignumu Kaspars beg no dejam un citam vieglpratigam pulcesanam, lai nodotos macibam un klusam apceres stundam. Zemnieku zena klusaja gara veidojas jauns, ipatnejs nacionalais ideals. Visi sensenie kulturas iespaidi, garigie un laicigie raksti, Bibele, baznicas dzeja, bralu draudzu dzives prakse, tautas gara mantu un dzivas tautas valodas un piedzivojumu krajums satek viena liela un klusa degpunkta – Kaspara Gaitina intelekta.
Kaspars skatija pasauli dzidram berna acim, pirms pasaules skaudras nesaskanas so skatienu neaptumsoja. Tas ka dzilas retas iegulas Kaspara sirds mierigaja spoguli. Jo plasaka tapa vina pasaule, jo skarbak krita nesaskanas acis: negantiba, skaudiba, varmaciba, liekuliba. Vins nesa laudim skaidru garu, bet tie dzela ka odzes: vins gaja baznica, bet ieraudzija pie Dieva altariem lokamies liekulibas cuskas; tiesa vins skatija netaisnibu un sadzive – varmacibu un nodevibu.
Pirmo reizi Kaspars ka pieaudzis virs paradas vietnieku pulka, spriezdams par bistamo mernieka cienigtevu. Tur vins parada visu savu drosibu, gudribu, parliecibu, rakstura speku, stadamies visiem pretim, lai gan lai zina, ka vina pulem nebus sekmju. Sis idealists nonak tragiska sadursme ar dzivi. Sadas sadursmes Kasparam parasta lieta, sakot no maziem aizvainojumiem, lidz pat atklatai varmacibai – visu stasta varonis ir piedzivojis un izbaudijis. Runasviru mulkiba, mernieka un ta draugu viltiba izvilina Kaspara ramaja un noslegtaja seja vien smaidu vai asu izsmiekla piezimi. Vins saka savai matei Ilzei, ka meklejot dzive vien graudu ne pelavu, bet maz ko atrodot. „Es atrodu loti maz cilveku, ar kuriem deretu biedroties un ar kuriem varetu kaut ko runat. Klusu ciesanas nekad neesmu nozelojis, bet runasanu gan.” Kaspars neiet baznica, lai nebutu jaskata liekulu bari, ne viesos, ne sabiedriba, lai gan labprat redz cieminus sava maja.
Kaspars sadala cilvekus cetras skiras: „pirma tos, kuri krasni zied, bet auglus nenes, otra – kas krasni zied un nes krasnus auglus; tresa – kuriem vientiesigi ziedini, bet brangi augli un ceturta – kuri nedz zied, nedz nes krasnus, derigus auglus”.
Pirmie lielas, lepojas ar ticibu un mekle neticigos, lai tiem varetu aizradit, bet dzili sirdi viniem ticibas nav (Oliniete un Pratnieks).
Otrie – tie, kuri apliecina savu ticibu darbos, dvesele un ari skali savu ticibu izsaka (Ilze).
Tresie ar ticibu nelepojas, bet darbus dara, nebaidas soda, bet baidas netaisnibas un necilvecibas (Kaspars).
Ceturtiem nav nedz ticibas, nedz darbu, nav neka sveta, nedz greciga. Tomer vini nav tik launi ka pirmie (Rankis).
Kaspara ideals loti augsts un vins censas so idealu savienot ar dzivi. Mulkibu vins apkaro ar kodigu zobgalibu, negelibu – ar dzeligu izsmieklu, bet berniskigai vai planpratigai nesaprasanai pretim – lenigu klusuciesanu.
„…Esmu gandriz visiem aizriebis, nemekledams pie neviena draudzibas, bet sacidams allaz un ikkatram, ko domaju, jo tas ir mana daba.”
Kaspars paredz mernieku laiku postu un tisi, apzinigi burzmas sakuma nostajas pret mernieku un ta rokaspuisiem. Ja Kaspars negrib sevi noliegt, savus idealus kajam midit, tad vinam jaiet cina, kura uzvaret nav iespejams. Vins nenostajas pret mernieku aiz jaunibas pargalvibas vai neprata del, bet gan nesalauzamas parliecibas del.
Jo ilgak dzivo, jo skaidrak Kaspars apzinas, cik maz labuma ir no vina puliniem. Kaspars nojaus, cik mazi vina speki un cik liels launums valda pasaule.
Kapars un Liena iemil viens otru, bet pat milas skurbuma Kaspars nezaude veso spriesanas speju un godigi izstasta Lienai, kadas nedienas vinai naktos piedzivot, ja vina izveletos Kasparu par savu dzivesbiedru.
Kad Pratnieks ar mernieku izdzen Gaitinus no Irbeniem, Kaspars neparmet ne tevam, kura vaina saja lieta vislielaka, nedz kadam citam neviena varda, tapec, ka jau sen paredzejis gimenes nenoversamo nelaimi.
Iedams no Irbeniem projam, vins brauc par augstu tiltu, kura apaksa mutulo atvars. Un piepesi sim noruditajam cinitajam uzmacas ilgas pec nirvanas, vins sajut atvara baigo tuksumu, kas tik mili aicina. Saja bistamaja mirkli vins atceras, ka vina dziviba pieder vina tuviniekiem, vins ir macijies upurus nest un nesis tos lidz galam.
Cik spozs un dizens vina raksturs, tik bediga un nelaimiga vina dzive.

OLINIETE.
Loti pasapziniga, iedomiga. Slave sevi, savu bagatibu, izcelsanos. Mantrausiga.
Kad piedzima Olinietes dels Antonins, vina pilniba nogrima vina audzinasana, jo Antonins tacu tik ipass… Vispirms piemekleja tam labaku vardu, nevis tadu ka nabagu vai kalpu berniem. Jau no pasam pirmam dienam auklejusi vinu, absoluti izlutinot un samaitajot – lai ne vejins neuzpus, ne skana neatskan, kad lolojumins aizmidzis, pat septinu gadu vecuma kalponei Antonins nesus vien janes, jo nevar jau tik mazs berns kajam daudz staigat. Un vina kurn pret Dievu, kas devis kalpones delam tris veselibas, kamer vinas Antonins vajs un nespecigs.
Lielmanigo radu svinibas Olinietei pienakas pirma vieta, labakais kumoss, tapat ari baznica vinai vajag pirmaja rinda sedet un pie Dievgalda ipasu vietu.
Oliniete katra vieta noprasa, vai viss bus godam, vai tur nesanaks kads negods? Ko sacis dizmanigie radi? Vai radiem bus gods? Ko sacis pasaule? Tadi jautajumi maisas galva tuksajam cilvecinam, kas ir tik loti atkarigs no sev lidzigo sprieduma un censas arvien apmierinat savu godkaribu, uzputibu un lepnibu. Godkaribas del Oliniete ir pret Lienas un Kaspara milestibu, tadel ari „sametas ar Pratnieku uz vienu roku”, lai Gaitinus no vietas padzitu un Pratnieks Lienu apprecetu.
To, cik kropliga ir vinas gariga dzive, rada ari vinas ticibas izpratne. Kad vina ar Pratnieka palidzibu ir nobledijusi Gaitinu robezas, tad piesauc Dievu un liekuligi saka: „Ka lai es Tev par to pateicu, Dievs!” Vinai sajukusi tikumibas jega, sirds auksta un nejutiga pret citiem cilvekiem. Kad vecais Olins, kas pasivi sievas un Pratnieka greka darbos piedalijies, sak savus grekus nozelot un vainu sajust, Oliniete prot nabadzinu mierinat: „Un vai tu gribi izdzivot visu muzu ka koks bez neviena grecina? Kam tad tevim vajag to lielo lugsanu un raudasanu? Kam tad vajadzeja Pestitajam mirt? Pie dievgalda var iet cetras reizes gada; cik tas izmaksas? Redz, Andz, cik manam vecim tas ticibas!”
Gaitinu izdzisanu, Lienas vajasanu vina gan atzist par grekiem, bet ari tikai tad, kad Olins parak tiepjas un mokaslsirdsapzinas parmetumos. Ticibu un greku piedosanu vina saprot mehaniski, ka kadu paradu nolidzinasanu, ko var nokaulet un nobledit ar paraudasanu, pareiziem vardiem, Dievu var apkrapt un piespiest darit ka Olinietei tik.
Morali trula un nejutiga, garigi aprobezota, griba vaja Oliniete etiskaja zina ir viens no „Mernieku laiku” bedigakajiem teliem: neko labu sava dzive nav darijusi, majas garu izpostijusi, sagandejusi dzivi viram un audzumeitai Lienai, kluvusi par ieroci intriganta Pratnieka rokas, bez sajegas, savas saprasanas, gribasspeka un prata…

OLINS.
Vins neatzist Svauksta melno kazoku, Kaspara bardu un Tena izskuto pazodi, jo tadi cilveki neesot smaga darba daritaji. Neieredz dzerajus, plitetajus un karsu spelmanus, kas vina maja tadas lietas sadomatu darit, to ar suniem izriditu ara. Olins daudz lasa gramatas, jau kops agras jaunibas daudz lasijis dziesmu gramatu un Bibeli. Vina nemacitais un neskolotais prats svetajos rakstos daudz ko nesaprot, bet sirds uznema milestibas un piedosanas macibu. Ticiba naivs un tiess.
Neuznemigs, pilnigi paklauts sievas gribai, ari liskigs (pret mernieku izturas ka pazemigs suns pret saimnieku).
Olina vajais raksturs lauj notikt dazadiem greka darbiem, ja tie sola kadu laicigu labumu. Olins gan jut grauzeju, slikst grutsirdiba, manidams, ka launums vinu apnem smalka tikla, bet vaja griba nespej to saraut. Salidzinot ar neganto sievu vins ir labs, bet vajs cilvecins. Olins paradis tikai paklausit, un nevis cietai gribai, gudribas un speka parakumam, bet histeriskas un mulkigas sievas untumiem.
Olins ir labs savas domas, sapnos, kamer sadzive paliek nerazigs ka vergs un burta kalps. Vinam atliek vien kukot gulta, lasit rakstus, grimt grutsirdiba un ilgoties debess miera. Vecuma un nespeka berniskiba vins modina zelabas.
„Dievs lai tiesa mani pec savas taisnibas, bet pie ta launuma, kas izgajis no mana nama lidz pat sejienei, es neesmu nekad biedrojies, bet vinu atturet nav man bijis speka.”

LIENA.

I.dala. Stasts sakas ar to, ka vecenite jeb krustmate – Annuza aizved Lienas meitu Aninu Gaitins uz skolu. Anna ir loti paklausiga un krustmate vinu ir labi izmacijusi. Vinu gimenes apgadnieks ir krustmates dels – Tenis.
Turpmaka romana darbiba noris pagatne, kad Anna vel nav piedzimusi un vinas mate – Lienite ir pavisam mazina. Uz ciematu parcelas Ilzes seni tuvi draugi – Annuza un Tenis. Annuza parada savu mazo audzu meitu – Lieniti, bet Annuzas istie berni sen jau ir nomirusi. Olins bija plikpauris, kuram bija jau aiz piecdesmit. Vins dziedaja visas beres un tad ari sanema kadu maizes kukuli. Savukart Oliniete nepartraukti tarkskeja, vinai patika izradit savu mantu un izlikties turigakai neka vina patiesiba ir. Vel viens vinas trukums bija aprunasana.
Pienaca razas novaksanas laiks, kad daudz jastrada uz lauka. Olini uz lauka met kaudzes, bet savu delenu Peteriti, kuram aptuveni 6 gadi un mazo Triniti atstaj Annuzas uzraudziba. Lidzi vina panem ari savu audzumeitu un uzrauga abus zidainus kopa. Stavot uz kaudzes, Olins peksni ierauga, ka maja deg, taja bija iesperis zibens. Olins metas uz maju pusi, kuras jumts nu dega pilnas liesmas. Tur ari pie majas guleja Annuza bez samanas. Izradijas, ka vina ir tikai nogibusi. Visi apkartejie tikai staveja un neko nedarija, tikai skatijas. Vienigi Andrievs meginaja mazinat liesmas. Kads vel teica, ka maju vispar nevajagot dzest, jo ta ir Dievs licis, un par sadiem vardiem dabuja pliki pa ausi no Andrieva. Visi ta uztraucas, ta uztraucas, ka pilnigi neko nedarija. Ta nu maja nodega lidz pasiem pamatiem. Tikai pedeja mirkli laudis meginaja liet udeni, kaut ko glabt, bet nu jau bija par velu… Razultata nodega ne tikai maja, bet ari maza Trinite – Olinu meita.
Pec 22 gadiem…… Annuza dzivo pie Gaitiniem – labiem, godigiem laudim. Liena jau ir pieaugusi jauna, skaista meita, kura patik puisiem. Ta ka Annuza nespeja nosargat Olinu meitinu ugunsgreka laika, vina labpratigi nodod par audzekni savu audzumeitu –Lienu Oliniem. Darbiba iesaistas ari Pratnieks, kurs cer uz Lienu, tacu Lienas attieksme ir pret vinu vairak ka atturiga. Pratnieks ir jauns un turigs (vismaz izliekas par tadu). Olini izturas pret Pratnieku loti labi, jo cer, ka Liena kadreiz ar vinu apprecesies. Liena iemilas ari Kaspars – vienkars puisis bez jebkadas mantas.
Ilze bija loti dievbijiga un vinas vistuvakais cilveks bija Annuza. Driz vien Ilze mirst sava naves gulta. Ilzes nave satuvina Lienu un Kasparu – abi atzistas milestiba, tacu slepj to un nevienam nesaka, kaut ari citi to driz vien sak nojaust.
Beidzot ir atnakusi “mernieku laiki”, ko visi sen jau ir gaidijusi. Mernieks bija Feldhauzens. Kads svesinieks varda Grabovskis, lidzigs Feldhauzenam, nolemj sevi nodevet par mernieku. Ar to ari sakas visas ciemata nelaimes. Pec Ilzes berem Pratnieks ludz Lienas roku vinas audzuvecakiem. Olini protams bija par, jo tas bija izdevigs darijums un Lienas nakotne butu nodrosinata. Ari Svauksts (kads jauneklis, kas izlikas par vacieti un runaja kroplota vacu valoda) nebija vienaldzigs pret Lienu. Annuza bija ta, kas atbalstija Lienas un Kaspara attiecibas. Pratnieks ar noluku pasaka Tenim, lai vins piemaksajot merniekam, lai tas vinam nomera lielaku zemes gabalu, ka ta tagad darot visi. Tenis sakuma negribeja un baidijas, tacu piekrita. Pratnieks piekodinaja merniekam, lai, kad Tenis atnak, lai to apcietina. Ta ari notika. Tiesa atnema Tenim maju un zemi uz 1 gadu. Vins gan nebija vienigais, kas sedeja cietuma par uzpirksanu. Cietuma jau bija sasedusies liela Cangalienas dala. Mernieks no daziem pienema kukulus, bet dazus iesedinaja cietuma. Driz vien visus atbrivoja, jo pec nopratinasanas saprata, ka sanacis miseklis, tapec, ka visi apgalvoja, ka mernieks jau bija nomerijis zemi, bet tagad nak atkal. Pie vainas bija viltus mernieks – Grabovskis, kas no tautas jau bija savacis daudz jo daudz kukulus.
II dala. Tenis un Kaspars dodas prom no majam, bet maja paliek Oliniem. Liena turpinaja slepus tikties ar Kasparu, jo Oliniete aizliedza vinai tikties ar Kasparu Gaitinu. Kadu dienu Liena devas pie kadiem Olinu radiem, pret ko Olinietei nebija nekadu iebildumu, vina pat bija prieciga, ka vina beidzot nedoma par Kasparu. Liena solijas atnakt otrdienas vakara un ne atrak. Kad otrdien vinas nebij un velak ari, Oliniete sutija kadu cilveku pie Annuzas. Ari Annuza nebija redzeta. Uzreiz naca prata doma, ka vinas abas aizbegusas pie Gaitiniem. Neviens isti nezinaja, kur vini apmetusies.
Zeme jau visur ir izmerita. Slataviesi un cangaliesi gatavojas svinibam par godu zemes izmerisanai. Tiek gatavota runa, treneti “bravo” saucieni, skali aplausi, kopdziesma utt. Aug nesaskanas starp divu apgabalu (Slatava un Cangaliena) laudim. Feldheuzens suta Ranki Cangaliena spiegot. Tur vinu iesauc par Reibonu. Slataviesi sadomajusi, ka vini ir baigi gudri un kal planu ka apmanit cangaliesus. Vini nolemj, ka galda sakuma liks parastus, ikdieniskus edienus, pasi needis, bet gaidis, kad cangaliesi pieedisies, un tad tikai, kad saks nest gardakus un gardakus edienus, vini edis.
Pienakusas ilgi gaiditas svinibas. Cangaliesi eda uz nebedu, bet slataviesi tikai par to priecajas un pasi nenema ne kumosu mute. Tacu vinu plans izgazas, jo velak nekadus edienus vairs nenesa. Svinibas slataviesi lielija Slatavu, cangaliesi – Cangalienu: kur krogi garaki, kapseta lidzenaka, celi plataki utt. Izcelas tadas ka sacensibas. Pec pasakuma Slatava bija liels nemiers, jo viesibas beigas atskaneja saviens, visi skreja ko kajas nes prom, atspideja uguns, kas aprija Pratnieka kleti ar daudzam mantam, daudz kas daudziem bija pazudis. Pazuda ari Slatavas un Cangalienas jaunie zemes rulli un Bisara divi zirgi. Nu sakas zaglu kersana.
Ciema atgriezas Liena, kura nu jau bija precejusies ar Kasparu. Visi par to tik meloja. Vina ciemojas pie Oliniem, kuri vinu uznema loti auksti, bet Oliniete pat padzina vinu. Vienigi Olinu tevam bija zel Lienas. Nakamaja diena, kad Liena bijusi pie Oliniem, atbrauca Pratnieks, kurs pastastija, ka Kaspars ir aizbedzis. Oliniete izsaka tadu domu, ka apzagsanu un klets aizdedzinasanu vareja rikot Kaspars. Velak ari Annuza uzrodas ciema, kuru pratina tiesa. Bet tikpat atri vina atkal aiziet no ciema, cik atnak.
Kadu laiku Annuza jau gaida parnakam Lienu un Kasparu, bet ne viens, ne otrs nenak. Pec kada laika parnak uz budu Liena – pavisam bala un novargusi, un tudal pakrit zeme. Tagad Annuza rupejas gan par mazuli, gan par Lienu. Naudas nebija, dzive nepavisam nebija salda.
Feldhauzens sanem zimiti par rullu izpirksanu. Vins rikojas loti viltigi. Ta ka Grabovskis bija tik lidzigs vinam, zagli vinu notur par Grabovski un vinam izdodas izkrapt rullus no lidzzinatajiem. Un velak vins pazud. Ilgi neviens par vinu neko nezin.
III dala. Kaspars joprojam nav atradies, bet Lienai pa to laiku jau piedzima meitina, kuru vina nosauca par Annu. Dzivo vini pavisam tuksa. Ari Tenis pazudis, un nu nav neviena, kas varetu rupeties par partikas sagadasanu. Pec kada laika Lienu atrod noslikusu. Ciemata par Feldhauzena izpirksanu prasa 20 tukstosus rublus. Srekhubers liek domat vina sievai, ka tiesi vinas virs ir nogalinajis Ranki. Srekhubers bija labs virs, tapec vinam visi ticeja, un Feldhauzena kundze vairs nezinaja ko darit. Srekhubers izstasta merniekam patiesibu par visu: kad bija tas svinibas, Srekhubers nozaga rullus, pectam devas uz Pratnieka maju, kur biedri jau bija nozagusi Bisara zirgus un Pratnieka mantas. Taja nakti Rankis nogalina Grabovski un nu var mierigi svinet. Tomer Grabovskis nebija beigts. Cita nakti, kad to gustija policija, vins pa logu ielida Ranka istaba, par ko liecinaja asins cels uz balta sniega. Bet taja nakti Grabovska vieta Rankis bija nogalinajis citu cilveku – Kasparu.
Srekhubers slepeni rupejas par Lienas meitu Annu. Feldhauzena kungs pavadija vinu lidz vilcienam un vins aizbrauca. Pratnieks bija izputejis un precejies. Svauksts stradaja pie Pratnieka par kalpu. Kencis palika par kalpu, kuram nemaksa algu. Rankis bija miris. Srekhubers slepeni sutija naudu Anninai. Beiga Annuza nomirst, atzistoties macitajam, ka: Sen, sen, kad Liena bija pavisam mazina, vinas mate iedeva vinu Annuzai, lai aizved vinu talu prom, uz ko spieda apstakli, savukart vina kaut kad vinu panems atpakal, kad viss nokartosies. Tacu nepanema. Taja ugunsgreka gaja boja vinas meita, nevis Olinietes. Annuza nolema, ka bus labak, ja vina pateiks, ka Olinu meita nodega, jo ko gan teiks vina nodegusa berna matei? Vina tacu uzticejas Annuzai! Izstastijusi to macitajam, vina mirst, bet Annu atstaj macitaja gadiba…….

SPILGTAKO PERSONAZU RAKSTUROJUMS
R. UN M. KAUDZISU „MERNIEKU LAIKOS”

LIENA.
Liena ir vieniga persona, kuru Kaudzites it ka censas idealizet, kas verojams apraksta un stridos ar Svaukstu un Pietuku Krustinu. Vina bija skaista, slaika meita ar tumsbruniem matiem un acim, pasos jaukakos dzivibas gados jeb „viskrasnaka ziedoni”. Laipniba, lidzcietiba un jauks dzivibas prieks ziedeja kupli vinas vaiga. Smaidi uz vinas lupam bija „skaisti ka rita blazma” pie debesim un nereti zibeja tiem cauri asa, bet nevainigi jociga viltibina, „it ka patlaban lecosas saules stari”.
No mates vina mantojusi iedzimtu nervozitati, smalkus un jutigus nervus, no teva – skistu sirdi. Oliniete nespej Lienu negativi ietekmet.
Liena ir jaunlaiku cilveks, kam patstavigas jutas un prats. Olini uzskata, ka Svauksts ir viegla cela gajejs, bet klanitos lidz zemei vina prieksa, ja vien tam bijusi nauda, bet Liena sajut vina akstibu un izjoko vina svitigas usas, devedama par zaldatu. Lienas pratu un spriesanas spejas norada ari vinas riebums pret Pratnieku Andzu. Ne Olinietes muzigas uzslavas, nedz Olina padosanas Pratniekam nespej mainit Lienas pasas spriedumu: „Un iedomajot, ka man jaiet un jadzivo pie Pratnieka, nak sausalas.”
Vina nelauj, lidzigi tevam, savu skisto dveseli dublos vartit, aizsarga savu personigo viedokli. Prats un sirds to saista pie Kaspara. „Liena tomer ne mazak varoniga un patstaviga: atstat dzimteni, siltu vietu un laisties milakam lidz svesuma, – tas ir solis, par ko runas abas valstis un – nosodis.”
Lienas aizbegsana pie Kaspara ir ilgi un dzili pardomats solis. Oliniete spiez Lienai precet Pratnieku, jo tam daudz naudas un zemju, bet, jo vairak vina savu gribu uzspiez, jo vairak Liena par Kasparu doma. Vina ar mieru audzu matei par katru pie vinas pavadito gadu piecus gadus bez maksas atstradat tikai pie Pratnieka – to vien ne!
Liena ir ne vien piemiliga, leniga un jautra, bet apstaklu vadita, ari stingra un apziniga, kas valdzina ne vien ar sieviskibu, bet ari ar savu nopietno, krietno raksturu.
Kasparam pazudot, kada dusmu/neprata lekmes apraksta redzams, ka Liena dusmas loti lidziga savai matei Olinietei. Kada kaiminiene pat brinas, svesi cilveki viens otram ilgus gadus lidzas dzivodami, kaut ko viens no otra tomer parnemot.
Lienai bija liela nozime Olinu ikdienas dzive. Vinai aizejot, celas liels posts. Olini nekad vairs neatzirgs: tevs slims, mate nespej saimi vadit – maja un dzimta sak nikulot.

PRATNIEKS.
Vislielakais intrigants „Mernieku laikos”, piekukulo mernieku, lai tas sadarbojas, apzog jau ta ne visai bagatos, sagadajot merniekam „klientus”, „uzrida” mernieku Tenim un panak, ka Gaitinus no majas padzen.
Pratnieks raksturots ka izveicigs, apkerigs, aukstasinigs un cietsirdigs auglotajs un svesas mantas nobleditajs. Vins nav vienkarss un mazs bleditis, bet dizens, kas spej cilveku likteni turet savas rokas, virza abu pagastu darbibu un saimniecisko dzivi, sastada abos pagastos milzigu blezu un neliesu partiju, pret kuru nobale pat profesionala bleza Grabovska darbi Cangaliena. Visur vins panak savu gribu, sagrabj varu, atlauju neprasidams.
Dzidamies pec varas un mantas, vins cilvekos modina pasus zemakos instinktus: vispirms modina mantkaribu, tad sej naidu pret iedomatiem un patiesiem ienaidniekiem, konkurentiem. Pratnieks labi pazist cilvekus un izmanto tos saviem nolukiem.
Ari vina milestibai pret Lienu pamata ir auksts aprekins. Liena patik daudziem jauniem puisiem, vina ir visskaistaka meita apkaime, tapec pratniekam vina jadabu – ka tads skaists dekors savai majai. Pie tam – Liena ir cakla un tas lauku majas loti no svara.
Kaspars ir garigas, bet Pratnieks – materialas kulturas parstavis. Vina speks ir varmaciba, vina gudriba ir viltiba un milestiba – bizness.
Kamer vinam „pie kajam guleja” visa Cangaliena un Slatava, vins, no saviem panakumiem pagalam apreibis, nodevas uzdzivei un dzersanai, kas izputinaja visu vina mantu; zuda ari gods un slava. Vel dazi liktena sperieni un no varena Pratnieka, kura prieksa drebeja mazie saimniecini, pari palika vairs tikai prasts dzerajs.

RANKIS.
Bledis un aukstasinigs slepkava, kas par paris tukstosiem uznemas Grabovski nogalinat. Par Ranki loti maz stastits. Vairak lasams vien IV nodala, kura aprakstita Grabovska dzive. Taja Rankis liela vajuma bridi saka runu par saviem uzskatiem, jeb, pareizak sakot, slavina savu klajo egoismu.

PIETUKA KRUSTINS.
Pietukam ir divi ieverojami sancensi: Svauksts un Drekbergis (visi tris „viena maisa bazami” – loti lidzigi tipazi). Dazi uzskata Pietuku par varenu diztautieti, klausidamies vina skanigajos vardos.
Tuksas un no gaisa sagrabstitas runas, dzejoli un odas, kuru labaka ipasiba ta, ka tas „smuki” uzrakstitas. Aksts un pakalkemotajs, kam nav ne jausmas, kas ir patstaviga domasana vai jusana. Vietejas skolinas skolmeistars, skolotajs, kas gan vairak pa godiem dzivo, neka bernus gudribas maca. Vinam ka skolotajam vajadzeja nojaust kadas jukas un nebusanas atnesis mernieku laiki, bet ta vieta vins priecigs par mernieka atnaksanu un sapno tik par goda mielastu, kuru mernieks apsolija darbu beidzot.
Lai ari Pietuks biezi skaisti runa par tevijas milestibu, tomer pasam trukst godaprata un taisnibas izjutas.
Salidzinot Pietuku Krustina vardus ar darbiem, jasecina, ka vins tads vejagrabslis vien ir, platas ar aizlienetiem vardiem, jo ipasi – nesakarigiem svesvardiem. Trukst pasam savu domu, ideju, spriedumu. Istens musu gara truluma un akluma personazs.
Pietuka draudzesanas ar mernieku bandu un bleziem pierada, ka „tautas dziedonis” pieskaitams pie sabiedribas pabiram, kam rup vien vedera tiesa, iedzersana par velti un platisanas.
Pietuka dzejolos redzams klajs plagiatisms – sameistarojis dzejoli, izmantojot gan Sillera, gan Pumpura, gan Ausekla, mazak – Jura Alunana dzeju, uzdod to par savu. Ari pratins vinam tads paplans. Visu muzu centies aizmirst savu izcelsanos, savu personibu, vins velas but ka tads vietejais genijs, varonis, augstaks par visiem.
Tomer visas Pietuka akstibas sirds vinam laba un vientiesiga. Visas mulkibas, ko vins pastrada, vins pastrada ne jau no launa prata, bet isa pratina del. Mulkibu un launumu, kas ap vinu notika, Pietuks neizprata. Vinam bija tik viens uzdevums dzive – izlikties gudrakam, neka ir patiesiba, kemoties citiem pakal, lielities, izlikties par dzejnieku, svetuli…

SVAUKSTS.
Svauksts ari tiecas noliegt savu personibu: buldure vaciski, gerbjas pilsetnieku drebes, sprauz acenes uz deguna un valka baltus cimdus, tapat ka Pietuks – piesavinas svesus izteikumus, domas, nesaprotamus vardus un izteicienus.
Ar savu vacisko runasanu un „gudriem” izteicieniem censas pieverst sev Lienas uzmanibu, bet ta prot vinu smalki atraidit, nepiemirsdama atjokot.
Ka mazs berns Svauksts grabsta spozas lietinas, jo viss ir zelts, kas spid. Arvien mekle sev elkus, svesu pratu un speku. Dzivo ar apzinu, ka, lai kas ari dotaja bridi butu kungs un saimnieks, piem., mernieks – tas ir labs, tas ir stiprs un to vajag visadi atdarinat. Ists vergu pecnacejs, kam iedzimta bijasana pret stiprako, pilnigi vienaldzigi, vai tas labs vai launs, pratigs vai negudrs.

KENCIS.
No sakuma Kencis atstaj itin mundra vecisa iespaidu, lidzigi ka Tenis. Vini abi jautras dabas cilveki un reizem dod interesantas, aspratigas atbildes, bet ar to vinu lidziba ari beidzas. Kencis medz pities ar pasaules varenajiem: ar Pratnieku, Bisaru, Sverteli un Pietuku. Kencis ir tads ka Pratnieka rokaspuisis, citigs mernieka un ta paligu „apciemotajs”. Vins ari bija pirmais no Cangalienas pagasta, kas brauca ar kukuliem pie mernieka uz Slatavu ciemos, kad vel nenojauta, ka diena beigsies cietuma…
Pratnieka nelietibas Kencis lielu lomu nespele, jo vins parak vientiesigs diziem planiem, bet vins ir gana paklausigs – tapec Pratnieks ielaizas ar vinu „darijumos”. Kencis nav launs, bet gan aprobezots, tads kam nemitigi gadas visadas sikas kibeles un kludinas, humoristiskais personazs.
Vina ticiba ir maza bledisa ticiba – Dievinam jaklausa, kardinajumam jamegina pretoties, vakara gar kapiem nestaigat – tur nelagas dveseles klaino, vina kaisliba – snabitis.
Dievu ludz retos gadijumos, pie tam pats sev iestastidams, ka nevar jau Dievu biezi un par visadiem niekiem lugt, neaizmirst ari ar lakatinu sausas acis paberzet, lai Dievins domatu, ka Kencis tik sirsnigi ludzis, ka apraudajies.
Nekadus lielos darbus „Mernieku laikos” paveicis nav un no vina ta isti nekas nav atkarigs, bet interesants tiesi ka personazs – atdzivina visai smagi lasamo romanu. Ipasi tas redzams, lasot slaveno „Kenca lugsanu”.

IZMANTOTA LITERATURA:
* KAUDZITES MATISS UN KAUDZITES REINIS „MERNIEKU LAIKI”
* R. KLAUSTINS „„MERNIEKU LAIKI” KA SADZIVES ROMANS” (LATVIESU BIEDRIBAS DERIGU GRAMATU NODALA, 1926. G.)