Latvijas ekonomikas izaugsmes viens no nosacījumiem: brīvā darbaspēka resursu izmantošana
Izmantotie termini: darbaspēks, bezdarbnieki, bezdarbnieki – invalīdi, izglītība, komersants, komercdarbība
Iedzīvotāju dzīves līmeni un valsts labklājību vienlīdz būtiski ietekmē ne tikai ekonomiskās attīstības tendences, bet arī sociālā attīstība. Būtisks priekšnosacījums, lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves apstākļus, ir dot cilvēkam iespēju strādāt un saņemt par to cilvēka cienīgu atalgojumu, vienlaikus paaugstinot arī viņa sociālo drošību. Lai izveidotu šodien pastāvošo sociālās politikas sistēmu, līdzīgi kā katra no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, arī Latvija ir izgājusi atšķirīgu attīstības ceļu, ievērojot kultūrvēsturiskās atšķirības, ģeogrāfisko izvietojumu, iedzīvotāju daudzumu, demogrāfisko situāciju, ekonomiskās attīstības pakāpi, finanšu resursu pieejamību un daudzumu. Tomēr viens no Latvijas tautsaimniecības attīstības pamatnosacījumiem ir ne tikai nodarbinātības jautājuma sakārtošana, bet gan pašas ekonomiskās politikas sakārtošana.
Latvijas ekonomiskā izaugsme nav tomēr iespējama, ja atbilstoši ES prasībām nav sakārtoti vairākas jomas un jautājumi. Pēdējā laikā diezgan plaši izskan komersantu un lielo uzņēmēju viedoklis, ka Latvijā nav pienācīga darbaspēka ko izmantot, lai gan paralēli šiem izteiktajiem viedokļiem situācija darba tirgū ir pavisam savādāka. Netiek izmantoti brīvie darba resursi, tādējādi darbā iekārtojot bezdarbniekus ar atbilstošu izglītību un darba pieredzi, vai arī nenotiek veiksmīgs integrācijas process, kad par darbinieku tiek pieņemts invalīds – bezdarbnieks, kurš atbilstoši savām spējām tomēr var veikt kāda noteikta darba pienākumus, tādējādi kļūstot par ekonomiski aktīvu Latvijas pilsoni.
Šobrīd Latvijā esošā tendence parāda, ka bezdarbnieku rindās ir cilvēki, kuru zināšanas un iemaņas neatbilst tirgus prasībām. Vairāk kā 20 procenti no esošajiem bezdarbniekiem ir jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, bet otra lielākā grupa ir ilgstošie bezdarbnieki. Taču mūsdienu pasaulē iedzīvotāju attīstība un labklājība ir aizvien vairāk atkarīga no zināšanām un izglītības, jo darba tirgus pieprasa augsti kvalificētus un izglītotus darbiniekus, kas spēj lietot jaunās informācijas tehnoloģijas. Šī spēja jebkurā tautsaimniecības nozarē ir ietekmīgs faktors tālākai valsts ekonomikas attīstībai un nodarbinātībai. Neskatoties uz to, ka Latvijai iestājoties ES tai no Eiropas Sociālā fonda (ESF) tika piešķirti aptuveni 32,5 milj. latu nodarbinātības veicināšanai. Līdz ar to tās uzlabošanai tika plānots paaugstināt kvalifikāciju bezdarbniekiem un jau nodarbinātajiem cilvēkiem pieprasītajās profesijās, piedāvāt darba prakses un subsidētās pirmās darba vietas jauniešiem, apmācīt cilvēkus uzņēmējdarbības uzsākšanai, kā arī attīstīt darba meklētāju apmācību programmas.
Lai cilvēks varētu aktīvi iesaistīties darba tirgū, viņam nepieciešama tirgus prasībām atbilstoša izglītība, zināšanas un prasmes. Šobrīd daudz cilvēku – jaunieši, pirmspensijas vecuma cilvēki – atrodas bezdarbnieku rindās vai arī strādā maz atalgotu darbu tieši nepieciešamās izglītības un kvalifikācijas trūkuma dēļ. Tāpēc, lai uzlabotu izglītības un tālākizglītības sistēmu, Latvija no Eiropas varēs saņemt vairāk kā 28,9 milj. latu. Savukārt, trešais virziens, kam Latvija paredzējusi novirzīt ESF līdzekļus, ir sociālās atstumtības mazināšana. Šim mērķim domāti 13,6 milj. latu – lai veicinātu invalīdu iekļaušanu normālā sabiedrībā, izveidojot dienas centrus, kuros viņi varēs pēc īpašām programmām mācīties dažādus nepieciešamos arodus. Latvijas mērķis šajā gadījumā ir turpināt jau iesāktos darbus, kad viens no svarīgākajiem ir subsidētās darba vietas invalīdiem. Pēdējā gada laikā Latvijā strauji palielinājies subsidēto darba vietu skaits invalīdiem, bet tiek prognozēts, ka ar ES atbalstu šis process norisināsies vēl raitāk. Tomēr jāsaka, ka neskatoties uz šiem labumiem tiek zaudēts pietiekami daudz, kamēr pakāpeniski Latvijā tiek sakārtota šī sistēma, jo pēc 2004. gada Centrālās statistikas datiem par bezdarbniekiem ir reģistrēti aptuveni 3 tūkstoši invalīdu, kas vien liecina, ka Latvijā pilnīgi nenotiek invalīdu integrācija darba tirgū.
Kā jau iepriekš norādīts Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti tika noteikts, ka tā visus palīglīdzekļus nodarbinātības situācijas uzlabošanai varēs saņemt tikai ar nosacījumu, kad tā sakārtos savu normatīvo aktu bāzi un kopā ar komercsabiedrību, sabiedrisko organizāciju un vairāku valsts institūciju pārstāvjiem izstrādās ilgtermiņa attīstības koncepcijas, kas būtu uzskatāmi kā plāni visu nepieciešamo darbu veikšanai nodarbinātības veicināšanai. Taču jāatzīst, ka līdz galam vēl nekas nav novests, lai gan uzreiz jāatzīmē, ka Latvijā īpaši pasākumi nodarbinātības jautājuma uzlabošanai ir uzsākti pavisam nesen.
1999. gadā Ministru kabinets akceptēja koncepciju „Par nodarbinātības veicināšanu valstī”, kas paredz ikgadēja Nacionālā nodarbinātības plāna (NNP) izstrādāšanu atbilstoši Latvijas ekonomiskajai un sociālajai situācijai. Ņemot vērā, ka Latvijas nodarbinātības mērķi ir definējami ES mērķu kontekstā, NNP nodarbinātības veicināšanas pasākumi sagrupēti četrās aktivitāšu jomās atbilstoši četru pīlāru (darbaspējas pilnveidošana, uzņēmējdarbības attīstība, uzņēmumu un to darbinieku pielāgošanās spēju veicināšana, vienādu iespēju politikas nodrošināšana) struktūrai. Kā arī Latvijas Darba likums, kas stājas spēkā tikai 2002. gada 1. jūnijā ir pavisam jauns, taču pašreizējais likums ir ieviesis ļoti nozīmīgas izmaiņas esošajā darba tiesību sistēmā, bet vēl nav redzamas nekādas praktiskas izmaiņas nodarbinātības veicināšanas jomā. Sevišķi aktuāls jautājums skatot nodarbinātības jautājumu ir integrācijas process un tieši vairāku īpašu indivīdu integrācija Latvijas darba tirgū. Kā jau iepriekš norādīts, ka Latvijā uz 2004. gadu bija reģistrēti aptuveni trīs tūkstoši invalīdi bezdarbnieki, taču palielinoties prasībām darba tirgū Labklājības ministrija 2004. gadā Sociālajā ziņojumā izteica prognozes, ka šis skaitlis varētu arī pieaugt, ja ne ļoti daudz, bet ar katru dienu palielināties pa vienam.
Neskatoties uz to, ka Latvijā nepārtraukti tiek veikta invalīdu iekļaušana darba tirgū, tādējādi īstenojot projektu par subsidētajām darba vietām invalīdiem, taču gaisā virmo vairāki viedokļi, ka šī iespēja ne jau visiem invalīdiem ir pieejama, jo šādos gadījumos darbu var iegūt tikai tie, kas ir ieguvuši kādu izglītību, vai arī attiecīgos bezdarbnieka apmācības kursus. Tāpat jaunajiem komersantiem izpratne par invalīdu iekļaušanu kādā no komercsabiedrībām neesot pietiekamā līmenī, jo informācijas apmaiņa starp valsts institūcijām un komersantiem, par iespējām iekļaut invalīdus aktīvajā darba tirgū, ir diezgan pasīva.
Bet vai pie tā ir vainīga sabiedrība vai paši komersanti, ka nenotiek aktīva brīvā darba resursu izmantošana vēl nav zināms. Jo Latvijā reāli darbojošos uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību skaits 2004. gada beigās bija ap 43 tūkstoši, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, par 22 % palielinājies jaunu reģistrēto uzņēmumu skaits. Rādītājs, kas raksturo ekonomiski aktīvo uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību skaitu uz 1000 iedzīvotājiem, Latvijā ir krietni zemāks nekā vidējais ES un arī viens no zemākajiem ES jauno dalībvalstu vidū. Latvijā ir 19 uzņēmumu uz 1000 iedzīvotājiem.
Latvijā konsekventi tiek uzlabota uzņēmējdarbības vide, pilnveidojot tiesisko ietvaru, saskaņojot to ar ES prasībām un uzraugot administratīvo procedūru ietekmi uz uzņēmējdarbību. 2002. gada 1. janvārī stājās spēkā Komerclikums, ar ko saistāma fundamentāla uzņēmējdarbības vides reforma, jo līdz ar likuma „Par uzņēmējdarbību” aizstāšanu tajā sistematizēti vienkopus dažādi uzņēmējdarbību reglamentējoši jautājumi. Kopš 1999. gada tiek īstenots Pasākumu plāns uzņēmējdarbības vides uzlabošanai, kas ir starpministriju politikas plānošanas dokuments, kurā ietverti uzņēmējdarbības vides uzlabošanas politikas rīcības virzieni un veicamie pasākumi. Pēdējos gados valdība ir samazinājusi nodokļu slogu uzņēmējiem. Esošā nodokļu sistēma jau šobrīd ir orientēta uz to, lai piesaistītu investīcijas un veicinātu uzņēmējdarbības attīstību, kas ir pamats jaunu darba vietu radīšanai. Likumā „Par uzņēmuma ienākuma nodokli” ir ieviesta uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes samazināšana no 25% līdz 15%, kas ir viena no zemākajām uzņēmumu ienākuma nodokļa likmēm Eiropā.
Savukārt atzīstot Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstības sekmēšanu par prioritāru jomu uzņēmējdarbības politikā, izstrādāta Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības programma 2004. – 2006. gadam. Programmas mērķis ir sekmēt MVU līdzsvarotu attīstību visā valsts teritorijā, nodrošinot iespējami labvēlīgu, motivējošu vidi un atbalstu biznesa idejas attīstībai, jaunu inovatīvu uzņēmumu veidošanai, kā arī esošo MVU izaugsmei un konkurētspējas pieaugumam.
2003. gadā tika izpildīta „Komercdarbības uzsācēju konsultāciju atbalsta programmu”. Konsultāciju programmas mērķis bija veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos un esošo uzņēmumu attīstību, pakāpeniski stiprinot to pozīcijas vietējā tirgū, kā arī tuvākajā perspektīvā – ES kopējā tirgū. Kopš 2000. gada Latvijas Hipotēku un zemes banka īsteno Latvijas MVU attīstības kreditēšanas programmu. Programmas līdzšinējā realizācija ir būtiski veicinājusi kapitāla pieejamību MVU, kā arī komercbanku iesaistīšanos aktīvākā MVU aizdevumu piedāvāšanā. 2002. gada 26. novembrī MK akceptēja MVU attīstības kreditēšanas programmu (otro posmu), paredzot valsts galvojumu 20 miljonu latu apjomā LHZB, lai tā varētu aizņemties finansu tirgū MVU kreditēšanai nepieciešamos resursus. Līdz ar to MVU attīstības kreditēšanas programma ir ļāvusi laikā no 2000. gada 1. janvāra līdz 2003. gada 30. septembrim izveidot vairāk nekā 2650 jaunu darba vietu. Latvija pievienojās Mazo uzņēmumu Eiropas hartai 2002. gada 23. aprīlī, līdz ar citām ES kandidātvalstīm parakstot Mariboras Deklarāciju Slovēnijā, tādējādi apņemoties strādāt saskaņā ar hartas 10 darbības virzieniem. Daudzgadējās programmas mērķi tiek sasniegti caur pasākumu virkni, kurus var iedalīt tādos sektoros kā Eiro Info Centru (EIC) tīkls, finanšu instrumenti, politikas attīstība. Pirmais EIC Latvijā tika izveidots 1997. gadā pie Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras. 2003. gada maijā noslēdzies konkurss par otrā EIC izveidošanu Latvijā. Daudzgadējās programmas finanšu shēmas pārvalda Eiropas Investīciju fonds, un tās ir vērstas uz finanšu vides uzlabošanu uzņēmējdarbībai, sevišķi MVU.
Tomēr runājot par komercsabiedrību attīstību un darba tirgus attīstību Latvijā noteikti ir jāmin arī tādi apstākļi, kā darbaspēka un komercsabiedrības pielāgošanās spēju, mobilitāti un daudziem citiem svarīgiem faktoriem, kas ir neatņemama jebkuras valsts nodarbinātības politikas sastāvdaļa. Šajā procesā īpaša uzmanība jāpievērš sociālo partneru līdzdalībai. Latvijā neapmierinoša situācija ir elastīgu darba formu pielietošanas jomā. Darba drošība un veselības aizsardzība ir svarīgi darba kvalitātes elementi. Neskatoties uz to, ka Latvijā nelaimes gadījumu skaits darba vietās, jo īpaši letālo nelaimes gadījumu, 2003. gadā samazinājās, tomēr kopējie rādītāji joprojām ir augsti un pārsniedz ES vidējos rādītājus.
Lai nacionālajā līmenī risinātu un savstarpēji konsultētos par svarīgiem nodarbinātības un sociālās sfēras jautājumiem, darbojas Nacionālā trīspusējās sadarbības padome. 2002. gadā uzsākts Phare projekts „Divpusējā sociālā dialoga veicināšana”, kura aktivitātes vērstas tieši uz divpusējā sociālā dialoga veicināšanu. Īpaša uzmanība šajā projektā pievērsta divpusējā sociālā dialoga attīstīšanai un pilnveidošanai, sociālo partneru kapacitātes stiprināšanai. Projekta ietvaros ir izstrādāta arī datu bāze, kurā ietverta informācija par darbiniekiem un darba devējiem, pastāvošajām sadarbības struktūrām dažādos līmeņos. Uzmanība pievērsta arī sabiedrības informēšanas kampaņai, publicēti un izplatīti bukleti un rokasgrāmatas. Sabiedrības informētības un ieinteresētības līmeņa paaugstināšana, informatīvo materiālu izdošana un izplatīšana pozitīvi ietekmē un veicina Darba likuma un citas darba tiesības reglamentējošās likumdošanas ievērošanu un pareizu piemērošanu, kā arī attīsta sociālo dialogu. Pēdējā gada laikā pieaug komercsabiedrībās noslēgto koplīgumu skaits. 2004. gada aprīlī tika noslēgta ģenerālvienošanos, kurā noteikta vai drīzāk tiek pievērsta liela uzmanība darba samaksas un nodokļu politikas jautājumiem, attīstot dialogu ar valsts institūcijām, kā arī veicinot sadarbību ar pašvaldībām. Sociālā dialoga ietvaros, sadarbībā ar Valsts darba inspekciju, tiek realizēta darba tiesību aizsardzības, darba strīdu risināšanas politika – kopējās juristu diskusijas, metodisko materiālu izdošana un izglītojošie semināri. Lai uzlabotu darbinieku darba apstākļus Latvijas komercsabiedrībās, ir veiktas ievērojamas izmaiņas Latvijas darba aizsardzības likumdošanā. Līdz 2003. gada beigām faktiski tika pabeigta Latvijas darba aizsardzības normatīvo aktu saskaņošana ar ES normatīvo aktu prasībām, tādējādi nodrošinot Latvijas uzņēmumu darbiniekiem vismaz juridiskajā ziņā līdzvērtīgas tiesības uz drošiem darba apstākļiem. Līdz ar to ir izveidots Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras kontaktpunkts, kurš nodrošina sabiedrību ar aktuālu informāciju par darba aizsardzības jautājumiem. Mobilitātes veicināšanai Phare projektu ietvaros notiek darbs pie NVA informācijas sistēmu pilnveides, informācijas starptautiskās pieejamības nodrošināšanai atbilstoši ES prasībām. Darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma izpētei NVA regulāri veic darba devēju aptauju. Šobrīd darba devēju aptaujas izlase un veikto aptauju kvalitāte nav pietiekama darba tirgus kvalitatīvu prognožu sagatavošanai. Taču, lai nodrošinātu darba devēju ieguldīto līdzekļu pieaugumu darba ņēmēju apmācībā un kvalifikācijas paaugstināšanā, Finanšu ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu „Par priekšlikumiem darba devēja segto izdevumu darbinieku izglītībai iespējamo izslēgšanu no ienākumiem, kurus apliek ar algas nodokli” par iespējām izslēgt no algas ar nodokli apliekamā ienākuma darba devēja segtos darbinieku izdevumus augstākā līmeņa profesionālās izglītības diploma, maģistra un doktora diploma iegūšanai valsts akreditētās dabas zinātņu un inženierzinātņu programmās. Darba attiecību un sociālā dialoga jomā pēdējos gados izstrādāti jauni normatīvie akti, kas pārņem gan SDO konvenciju, gan ES direktīvu prasības. Tomēr darba devēji nepietiekoši velta uzmanību darba tiesiskās attiecības reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanai. Diezgan bieži darba devēji nenoslēdz darba līgumus ar darbiniekiem, vai arī tos noformē nepilnīgi un neprecīzi. Bieži ir pārkāpumi arī darba samaksas jautājumos.
Tomēr analizējot iepriekš sacīto parasti rodas jautājumi, kas tieši tiek darīts ar brīvā darbaspēka resursu piesaistīšanu? Komersanti vai uzņēmēji norāda, ka viņiem ir jāiziet pietiekami sarežģīts process, lai piedalītos bezdarbnieku vai invalīdu integrācijai darba tirgū. Tomēr rodas tāpat citi paralēli jautājumi, vai komersanti iesaistoties invalīdu integrācijas procesos, var saņemt kādas subsīdijas, vai arī kādus atvieglojumus.
Tomēr atbildes ir meklējamas jau sen zināmās, atzītās tēzēs un teorijās. Bezdarbu uzskata par ekonomisku un sociālu problēmu jebkurā sabiedrībā, un tam ir vairāki iemesli. Pirmām kārtām, bezdarba esamība uzrāda resursu zaudējumu ekonomikā kopumā. Ja bezdarbnieki būtu nodarbināti, tad saražotās produkcijas apjoms ekonomikā būtu lielāks. Vadības izdevumi bezdarbnieku pabalstiem būtu mazāki, un nodokļu likmes arī būtu zemākas. Bezdarbam sarūkot ikvienam būtu labāk.
Kā nozīmīgu iemeslu vēl var minēt to, ka nenodarbināti cilvēki cieš gan ekonomiska, gan sociāla rakstura grūtības. Darbs – tā ir caurlaide uz brīvību un materiāli nodrošinātu dzīvi – šajos vārdos ir izteikta problēmas būtība. Deviņdesmitajos gados līdz ar pāreju uz tirgus ekonomiku, bezdarbs arī Latvijā kļūst par aktuālāko sociāli ekonomisko problēmu. Šodien Latvijā zaudēt darbu lielākajai daļai cilvēku nozīmē neizbēgamu dzīves līmeņa krišanos, pat nabadzību. Ir pierādīts, ka bezdarbs un nabadzība ir saistīti arī ar sliktu veselību. Bīstamākais tomēr ir tas, ka cilvēka izstumšana no darba vides rada cilvēkam psiholoģisku vai morālu traumu, kuras pārvarēšana ne tikai bezdarbniekiem, bet arī viņa ģimenei bieži vien nepieciešams ilgs laiks un garīgs spēks. Latvijā pēdējos gados ir vērojama satraucoša tendence – palielinās to bezdarbnieku īpatsvars, kas bez darba ir ilgstošu laiku. Šādos apstākļos cilvēks sāk zaudēt cerību uz materiālo un sociālo augšupeju. Tātad no bezdarba radītām sekām cieš gan pats darbinieks, gan tie cilvēki, kas viņam līdzās – radi, draugi.
Arī industriāli attīstītajās valstīs ar augstu dzīves līmeni un normālu sabiedrību bezdarbnieks izjūt zināmu psiholoģisku nospiestību, zaudējumus cieš arī pati sabiedrība. Bezdarba iezīme, kas to padarījusi par lielāku problēmu, nekā tā ir bijusi, ir tā koncentrācija atsevišķos reģionos. Bezdarba līmenis bieži vien ir augstāks salīdzinot ar valsts vidējiem rādītājiem tajos reģionos un apdzīvotās vietās, kurās tiek slēgti lieli uzņēmumi vai sašaurinās kādas nozares darbība. Bezdarba lokāla koncentrācija, ko izsauc novadam nozīmīga uzņēmuma slēgšana, iespaido visu vietējo ekonomiku. Arī citi vietējie uzņēmumi sašaurina ražošanu vai bankrotē, jo tie zaudē daudzus klientus. Lokāla bezdarba skarto reģionu iedzīvotājiem, kurus bezdarba pieaugums ietekmē šādā veidā, nākotnē samazināsies labklājība, jo krītas vietējo īpašumu vērtība.
Visi šie faktori aktualizē bezdarba problēmu jebkurā valstī, Bet kā tiek noteikti bezdarba radītie ekonomiskie zaudējumi sabiedrībai kopumā? Galvenā bezdarba „cena” ir nesaražotā produkcija, kuru varētu saražot katrs bezdarbnieks, ja viņam būtu iespēja strādāt. Kad ekonomika nav spējīga radīt pietiekamu darba vietu skaitu visiem, kas grib strādāt, potenciālie produkti un pakalpojumi tiek neatgriezeniski zaudēti. Var teikt, ka bezdarbs traucē sabiedrībai pastāvīgi virzīties uz augšu pa savu potenciālo iespēju līkni. Ekonomisti nosaka šo faktisko ražošanas novirzīšanos no potenciālās ražošanas izaugsmes kā izlaiduma pārrāvumu. Izlaides pārrāvums ir apjoms, par kādu reālais iekšzemes kopprodukts atpaliek no potenciālā iekšzemes kopprodukta. Potenciālais iekšzemes kopproduktus (IKP) tiek noteikts, vadoties no pieņēmuma, ka eksistē dabiskais bezdarba līmenis un pastāv normāli IKP pieauguma tempi. Jo augstāks ir bezdarba līmenis, jo vairāk atpaliek reālais IKP no potenciālā.
Plaši pazīstamais makroekonomikas pētnieks A. Oukens matemātiski izteica sakarības starp bezdarba līmeņa un iekšzemes kopprodukta dinamiku, kas ekonomikas teorijā pazīstams kā Oukena likums. Oukens atklāja un formulēja vairākas likumsakarības, būtiskākā no tām ir šāda: ja faktiskais bezdarba līmenis pārsniedz dabisko bezdarba līmeni par 1%, tad nominālais IKP apjoms šajā laikā nepieaug par aptuveni 2.7%.
Bezdarba radītie izdevumi netiek sadalīti vienādi starp sabiedrības locekļiem. Pamatojoties uz oficiālo bezdarba statistiku, tiek izdarīti vairākus secinājumus, kuri attiecas uz visām valstīm:
Pirmkārt, bezdarba līmenis augsti kvalificētu darbinieku vidū ir zemāks nekā mazkvalificētu strādnieku grupā. Tas ir tāpēc, ka augsti kvalificēti strādnieki ir nodarbināti rūpniecībā un mazāk pakļauti cikliskām svārstībām nekā pakalpojumu sfērā strādājošie. Bez tam uzņēmumi retāk atbrīvo kvalificētus strādniekus, kuru apmācībā viņi ir ieguldījuši zināmus naudas līdzekļus.
Otrkārt, bezdarba līmenis ir daudz augstāks jauniešu vidū nekā vecāku cilvēku grupā. Tam ir vairāki iemesli: jauniem cilvēkiem parasti ir zemāka kvalifikācija, viņi biežāk aiziet no darba vai arī tie atbrīvoti pēc darba devēja lēmuma, kā arī viņi atšķiras ar mazāku mobilitāti un pielāgošanās spējām. Daudzi jaunieši ilgstoši uzturas darba tirgū, meklējot savu pirmo darba vietu.
Treškārt, bezdarba līmenis sieviešu vidū ir salīdzinoši augstāks nekā vīriešu vidū. To var izskaidrot ar faktu, ka pat demokrātiskās valstīs vēl pastāv sieviešu diskriminācija, kā arī ar to, ka sievietes un vīrieši ir nodarbināti dažādās nozarēs, kuras atšķirīgi ietekmē cikliskās svārstības vai valdības ieņēmumi. Lielākā daļa sieviešu strādā apkalpojošā sfērā un valsts sektorā.
Vērtējot bezdarbu kā sabiedrībai ievērojamus tiešus zaudējumus nesošu parādību, tiek atzīmēts vēl bezdarba radītās ekonomiskās nestabilitātes izpausmes. Paaugstinoties bezdarba līmenim, vērojama:
tirdzniecības apgrozības samazināšanās,
ilglietošanas preču pirkšanas sašaurināšanās,
noguldījumu samazināšanās,
investīciju pieprasījuma pazemināšana,
nomāktības un pesimisma pastiprināšanās cilvēkos.
Būtiska bezdarba izdevumu sastāvdaļa ir nodokļu sloga palielināšanās. Nodokļu paaugstināšana nepieciešama, lai varētu izmaksāt bezdarbnieku pabalstus, organizētu sabiedriskos darbus, veiktu citus pasākumus nodarbinātības jomā. Ja valdībai bezdarba līmeni izdotos samazināt vismaz par 1%, tad, saskaņā ar Oukena likumu, tas dotu IKP pieaugumu vismaz par 2% gadā. Šos līdzekļus saņemtu skolas, slimnīcas, pensionāri, invalīdi vai arī samazināt nodokļus.
Rietumu ekonomikas zinātnē dominē uzskats, ka bezdarbs būtībā parāda, cik ekonomiski mērķtiecīgi un racionāli katra sabiedrība izmanto tās rīcībā esošo resursu – darbaspēku.
Latvijā, kur vēl nav sasniegts Eiropas labklājības līmenis, bet strauji palielinās bezdarbs, kļūst aktuālāks jautājums, kur ir tā robeža, kad bezdarbs kļūst par valsts makroekonomisko problēmu. Katrai valstij šī robeža ir individuāla. Ņemot vērā to, ka bezdarba līmenis ietekmē pašvaldības budžeta un sociālo funkciju izpildi, indikators varētu būt sociālo apdrošināšanas iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi jeb precīzāk – to samazināšanās. Augsts bezdarba līmenis sabiedrībā rada sociālo spriedzi. Tāpēc ir svarīgi izprast un izvērtēt bezdarba rašanās cēloņus un tā izmaiņu galvenos faktorus attiecīgajā periodā, lai izvēlētos adekvātus līdzekļus bezdarba samazināšanai.
Bezdarbs – tā ir sociāli ekonomiska parādība un izpaužas kā ekonomiski aktīvās iedzīvotāju daļas aiziešana no darba tirgus. Šāda indivīda rīcība var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu. Jebkura veida neizmantoto resursu esamība bieži vien tiek izskaidrota ar mājsaimniecību un uzņēmumu labprātīgu izvēli. Parasti līdzsvara reālā darba alga (darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma rezultāts) ir pārāk maza, lai visus pārliecinātu meklēt darbu un līdz ar to atteikties no brīvā laikā kā alternatīvas nodarbinātības: daļa darbinieku vēlēsies strādāt nepilnu darba dienu, bet vēl daļa no viņiem vispār negrib strādāt. Jau pati doma par brīvprātīgu bezdarbu kādam var likties absurda. Un tomēr brīvprātīgais bezdarbs nav mazsvarīga parādība. Var atļauties nestrādāt ne tikai ļoti bagāti cilvēki. Izvēlas nestrādāt arī tie cilvēki, kuri saņem ienākumus no citiem avotiem (ģimenes, valsts), vai kuru zemā kvalifikācija neļauj cerēt uz augstu atalgojumu, vai kuri dzīvo valstīs, kur nodokļi ir tik augsti, ka ienākumi no darba dod nelielu tīro peļņu.
Bezdarbs – tā nav tikai vienkārša aiziešana no darba tirgus. Rietumu valstu statistikā par bezdarbnieku tiek uzskatīta persona, kura nav nodarbināta aptaujas par viņas nodarbinātības statusu brīdī vai kura ir meklējusi darbu iepriekšējo četru nedēļu laikā un ir reģistrējusies darba biržā. Tātad runa ir par cilvēkiem, kuri veido piespiedu bezdarbu.
Viss iepriekš teiktais atbilst uz situāciju, kas saistīts arī ar invalīdiem bezdarbniekiem, jo pēc darba ņēmēju hierarhijas invalīdi bezdarbnieki tiek pieskaitīti pie ekonomiski neaktīvās grupas. Kā jau autori iepriekš norādīja nodarbinātības jautājumi kopumā ir Ekonomikas ministrijas kompetencē, nodarbinātību veicinošo pasākumu organizēšana un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšana – Labklājības ministrijas kompetencē. Darba likuma 7. pants paredz, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Šīs tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas, tajā skaitā neatkarīgi no invaliditātes, tās smaguma vai veida.
Izmantotā literatūra
1. Latvijas Nacionālais nodarbinātības plāns 2003.gadam – Latvijas Republikas Ekonomikas ministija; 2004. gads
2. Šenfelde M., Ņikitina V. Makroekonomika. – Rīga: Kamene, 2000.
3. Karnīte R. Latvijas darba tirgus šodien un rīt // „Latvijas Vēstnesis” – 23.05.2001. – 6.lpp.
4. „Nodarbinātības valsts aģentūras vidēja termiņa darbības un attīstības stratēģija 2004. – 2007. gadam” – Nodarbinātības valsts aģentūra
5. „Eiropas Savienības ietekme uz nodarbinātību un sociālo drošību Latvijā” – Latvijas Republikas Labklājības ministrija; 2003. gads
6. Latvijas Nacionālais rīcības plāns nodarbinātības veicināšanai 2004. gadam – Latvijas Republikas Ekonomikas ministra; 2004. gads.
7. „Cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšana,” International Labor Office Geneva, 2003. gads.
8. Lībermanis G. Tirgus ekonomikas pamati un Latvija ceļā uz Eiropas Savienību, I daļa. – Rīga, „Kamene”, 2000.