Vasara
Nāc nākdama, vasariņa,
Visi bērni tevi gaida;
Jau ziemiņa kājas āva,
Uz akmeņa tupēdama.
Latvijā jūnijs ir pirmais vasaras mēnesis, kad dabā viss sparīgi aug, pieņemas spēkā un reibinoši smaržo. Pats gaišākais mēnesis. Satraucošākais, jo ir karstais eksāmenu laiks. Šis ir arī atvadu un pārdomu mēnesis. Jo izlaidumi skolās lielākoties notiek jūnijā. Pieņemu, ka tajā brīdī, kad absolventu rokās nonāk ziedi, viņi saprot, ka dzīves vasara tikai tagad pa īstam sākas.
Saulainas domas rodas saulainā dienā. Vakar, kad rakstīju šīs rindas, spīdēja saule un bija sajūta, ka cilvēki ir tik skaisti un priecīgi. Tiešām, vasara ar cilvēkiem dara trakas lietas. Bērni ar basām kājām bradā pa pilsētas parka strūklaku. Meitenes krāsainos tērpos un puiši, kas uz tām atskatās. Laikam jau to nevajadzētu teikt, bet iestāžu darba galdi paliek arvien tukšāki un cilvēki steidzas kaut nelielās pastaigās, kaut nelielos mirkļos zagt saules un vasaras brīžus. No rītiem, ejot uz darbu, pretī vairs nenāk skolēnu bari. Ir tikai tie, kuri vēl gaida atvaļinājumu vai arī tie, kas bēdīgi nopūšas, jo atvaļinājums ir beidzies. Tā vien šķiet, ka vasara un saule rada pārliecību, ka dzīvē nav tikai nepatikšanu, stresa un problēmu sarūpētās lietainās un aukstās dienas. Tieši vasara ar savām smaržām un krāsām parāda, ka cilvēki dzīvo. Un dzīvo tieši šiem skaistajiem mirkļiem.
Reizēm vakaros pirms gulētiešanas ir nedaudz dīvaini iemigt, jo mākslīgo tumsu rada tikai nakts aizkari. Vienrīt, agri stāvot autobusa pieturā, es dzirdēju tik daudz putnu balsu – lakstīgala dziedāja, pat dzeguze kūkoja un es pie sevis nodomāju, labi, ka man līdzi ir nauda. Lai “nepiekūko” tukšumu.
Lai arī katru gadu jūnijā iespējamas stipras lietusgāzes, kad dažās stundās var nolīt visa mēneša norma, un, kā mēs zinām, tās vienmēr ir Jāņos, tieši jūnijs dāvā šīs īsās un burvīgās nakts iespēju.
Pušķojam Jāņu māti
Ar zaļāmi zālītēmi,
Lai pušķoja vasariņa
Ar rudziem, ar miežiem.
Līgo diena man vienmēr ir īpaši svētki. Vienmēr saglabāsies spilgtas atmiņas no bērnības, kā vecmamma sēja jāņusieru.
Es nespēju iedomāties sevi svinam šos skaistos svētkus pilsētā, jo tie ir svētki, kad ir jābūt laukos. Ir jādodas pļavā lasīt jāņuzāles, kuru tur ir tik daudz, ir jāizveido ugunskurs.Un kur tad vēl Līgo nakts burvība ar papardes zieda meklēšanu! Manuprāt, to visu būtu diezgan neiespējami paveikt pilsētā.
Diemžēl jau vairākus gadus Līgo diena mums saistās arī ar negatīvo – pārlieku ātru braukšanu alkohola reibumā. Un diemžēl ir ieviests tāds jēdziens kā asiņainie Jāņi. Vasaras saulgrieži ir svētki, kad daba mums atdod sevi visu, lai spēcinātu, tādēļ izmantosim šo iespēju, kas gadā ir tikai vienu reizi. Līgo!
Siltais laiks it kā atbrīvo, un kļūstam pārgalvīgāki, neuzmanīgāki. Iespējams, tieši tāpēc vasarā tik daudz nākas dzirdēt par dažādiem nelaimes gadījumiem.
Vasarai noslēdzoties, kalendārs vēsta, ka drīz būs rudens. Domāju – varbūt izdosies sagaidīt tā krāsaino daudzveidību, ka zem kājām nesabirs sausuma pāragri nobirdinātās koku lapas. Cenšos sevī saglabāt aizejošās vasaras sauli, tikai nezinu vai tās pietiks līdz jaunai vasarai.
Aiz loga aizvien biežāk sāk līņāt lietus, bet vējš, ieskrienoties koku galotnēs, sāk plucināt un pāri zemei kaisīt pirmās dzeltēt sākušās lapas.
Nedaudz skumīgi vai varbūt domīgi šajā laikā kļūst arī skolēni, kam jau atkal jādodas uz skolu, jo vasaras brīvdienas ir nemanot paskrējušas Atzīstu, ka laiks skrien ļoti ātri, un patiesībā brīvdienas varētu būt bijušas arī nedaudz garākas. Un lai arī 1.septembrī daudzi saka, ka ļoti priecājas, ka atkal ir sākusies skola, var satikt klasesbiedrus un skolotājus, atkal var nodoties jaunu zināšanu uzkrāšanai, taču vasaras pēdējās dienas ikvienu kaut vai vienu reizi pārņem skumjas. To droši vien var apliecināt katrs no mums. Tieši tāpēc es tik ļoti vēlos atgriezties tajā dienā, kad beidzās skola un sākās lielā atpūta.
Es izvēlos vasaru, jo baidos no rudens skūpsta, kam pīlādžogu garša.
Nokrita sarkana saule uz ielas
Septiņi brāļi pie loga man raud
Lietainas asaras rūgtas uz ielas
Pieauga naktis un izdila dienas
Rīts kaut kur noguris laimes lej
Klaidoņu suņi uz mēnesi rej
Norēja vasarai saulgriežu rītu
Aizskrēja naktij kājās kost
Vairāk mani nemeklē rudens lapu sārtā
Es starp lapām paslēpšos, sadegot tam līdzi nemanot
Bēniņos dziesmu dzied ziemeļvējš
Dzeltenas lapas no kokiem plēš
Nometa zemē uz vasaras ceļa
Aizskrēja projām gluži viens
(Edvīns Zariņš)